Garastāvoklis:

cheerful

E2010 IV Pazūd laiks
Nākošajās dienās mūs gaida izvēle- doties uz rūpnīcām- Liepājas metalurgu un Cemex un pēc tam uz mājām caur Kuldīgu, vai doties uz 2 militārajām bāzēm. Vispār jau sākumā militārās bāzes bija uzticētas vienam citam cilvēkam, bet, tas pēdējā brīdī atteicās un tas viss tika uzticēts man un Artūram. Tā nu gatavojām informāciju.
Es devos uz militāro bāzu izbraucienu, sasēdāmies vienā vieglajā mašīnā un busā un devāmies ceļā. Pirmajā bāzē mums gide pastāstīja kas un kā ir bijis, kā cilvēki nav laisti gar jūru, ka tikai bijusi 500m josla, kur cilvēki varējuši piekļūt jūrai. Zvejniecība bija aizgliegta, laivas sadedzinātas utt. Pastāstīts par iedzīvotājiem, baznīcu utt. Tagad Ziemupē tas ir dabas parks, šeit salīdzinoši mazā teritorijā ir vairāk kā 50 dažādu augu sugu, lielākties aizsargājamo. Tāptat ir arī ar kadiķiem, kas izrādās aug tieši tajā vietā, kur sadedzināja zvejnieku laivas. Vēlāk devāmies arī uz pašu bāzi, šajā reģionā bāzes esot bijušas vidēji ik pa 4km. No ēkām gan esot tikai dažas palikušas- virsnieku māja, garāžas (angāri), un vadības un tehnikas centri- bunkuri. Šeit liela interese ir tieši ārzemniekiem, jo Slovēņiem pa visu valsti esot 4 tādas pamestas bāzes. Zviedrijā nav pieejas nekam tādam un vīlies neizskatās neviens. Visi lodā apkārt un intensīvi fotogrāfē. Tad es pastāstu par raķēšu bāzi, kas atrodas pie manas dzīves vietas- ka tur zemnieks nopirka un centās to izmantot kā kāpostu glabātavu (pagrabu). Bet kāposti kļuva radioaktīvi un nācās to visu utilizēt. Tas dažos radīja pamatotus jautājumus, vai sēit arī ir radioaktivitāte :) Protams, nebija, un to kāpostos radioaktivitāte arī bija visai niecīga, tā kā nepar ko nevajadzēja uztraukties. Latvijā kodolieroči bija no 1965-1990 gadam :). Šis bija labais piemērs kā izmantot bijušās karabāzes, jo teriotorija bija attīrīta, cilvēki nodarbojas ar tūrismu šajā vietā. Ēkas esot iznomātas un drīzumā šeit taisīšot atpūtas kompleksu.
Tālāk devāmies uz Liepāju- Ziemeļu fortiem, tur ideja bija vienkārši papusdienot, nedaudz papeldēt un doties tālāk. Šī vieta ārzemniekiem vispār likās kā paradīze, dažs labs nodarbojās tikai ar fotogrāfēšanu un lodāšanu, par pusdienām pavisam aizmirstot ;) Mūsu norunātā stunda bija pagājusi, un lielāko problēmu mums sagādāja Peter- Zviedrs, kurš kaut kur bija pazudis. Viņam šādas lietas nu dikti tīk un bija aizgājis palodāt pa bunkuriem. Beigās jau arī viņu atrodam un dodamies tālāk- uz Zvādes izmēģinājuma poligonu. Kā izrādās tas ir lielākais mācību poligons, 24500 ha teritorijas aizņem. no tiem 21451ha ir piesārņots ar militārajiem atkritumiem, dažās vietās arī ar bīstamām vielām. Šeit uzzinām, ka smagākās bumbas, kuras ir nomestas šeit svēra 500kg, pa tieši lidojuma poligona izmēģinājuma viducī atradās kapi... vidējais piesārņojuma blīvums ir aptuvnei 20 vienības uz kvadrātmetru. agrāk šeit dzīvoja 3000 iedzīvotāji, patreiz 400. Tas tāpēc, ka, kad šeit bija poligons, cilvēki no viņa varēja izbraukt vai iebraukt (piemēram apciemot radus) tikai sestdienā svētdienā. Visā pārējā lakā viss bija slēgts. Apmeklējām arī lidojuma centru un citas būves, redzējām arī kur ir mestas bumbas, un kādas bedres ir atstātas. Tas viss, tā tīri iespaidīgi. Atpakaļceļā devāmies uz Kuldīgu, tur pie ventas rumbas pabijām. Peter vairākas reizes atkārtoja kā mums- latviešiem, ir paveicies, un kā viņš šeit vēlētos dzīvot- Latvijā un Igaunijā. Šeit tas viss ir dabiski un jā. Redzējām zivis, kas lec augšā pa ūdenskritumu, tās nofotogrāfēt gan neizdevās. :) Daži labi papeldējās arī. Lielu smieklu vilni radīja raksta stends pie ventas rumbas. blakus esošais kanāls, kas hercoga Jēkaba laikā tika būvēts, par tā vēsturi. Smieklus radīja pēdējie 2 teikumi. "Nauda aptrūkās tā celtniecībai (jau trešo reizi), bet darbi pie kanāla būvniecības turpinājās 20 gadus, jo turku gūstekņiem nebija ko darīt."
Tad, kad mēs atbruacām uz Kuldīgu, tad otra grupa tieši gatavjās doties projām, Anda izbaudīja mana un Artūra kopistisko apskāvienu ;)
Atpakaļceļš mierīgs un miegains.
Otrās grupas stāstījums par rūpnīcām bija arī ļoti iespaidīgs, tās krāsas un bildes, ļoooti labi tas viss tā kopā.
Kārtējās sarunas vakarā, jo vairāk dienas pavadītas, jo saturīgākas, ilgākas un labākas sarunas. Tas viss kopā ļoti patīkami.
Nākošās dienas globalizācijas spēle un ZB-daba lekcija likās man lieka. Nu tā, neko vērtigu atāl nepanāca, bet tas manā skatījumā. Tad vēl jāpiemin Sandija Semjonova apciemojums. Pastāstīja par vides faktiem, ka tas ir viens no vecākiem un patstāvīgākajiem vides raidījumiem Eiropā, kas vairāk nekā 15 gadus patstāvīgi- katru nedēļu iznāk ēterā. Tika rādīti dažādu raidījumu izgiezumi, stāstīts par darbu kā tādu- gan tepat Latvijā, gan ārzemēs. Bija arī melnā humora deva pašās beigās :D
Mācījām dančus, šajās atraktivitātēs piedalījās pilnīgi visi ārzemnieki, tas viņiem bija ļoti liels, pat varētu teikt pārdzīvojums (poztivīvs). Atcerējos savu pamatskolas laiku, kad intensīvi dejoju ar ;) uhh, bija jautri un lustīgi.
Un tad tādās atsevišķās sarunās- kura vispār šodien ir diena, cik mēs šeit ilgi esam? Eu, mēs tak esam jau veselu nedēļu bez ārpasaules ziņām, un nu jā- bohēmiski ģeo stilistiks pasākums.
Kā lai savādāk nosauc lekšanu ventā no laipas. Ar cepurēm. Uz jautājumu, kāpēc mums vajag cepures (parastās cepures ar nagu) atbildējām, ka tas speciāli, lai matus nesaslapinātu :D. Tad reizes 3 es pazaudēju savu cepuri, 1x atradu es, otru Rolands, trešo Anda. Taisījām vilcieniņu, tad vēl dažas interesantas bildes ar lecieniem ūdenī. Artūrs Andu iemeta ar visām drēbēm ūdenī un vēl un vēl un vēl ūdens prieki. Jūrkalnes lielajos viļņos ar.