Garastāvoklis:	blah
Mūzika:	soul

Ceļošana un stāvēšana uz vietas.
Piektdien devos nelielā ceļojumā uz Liepājas pusi. Lieliska iespēja apskatīt kaut ko nezināmu un arī papļāpāt ar cilvēciņiem, kas kādu laiku nav manīti. Sākums padevās visai interesants, izrādās, apmaldīties var pierīgā visai viegli ;) Maldīšanās pa mežiem pļavām, kur izrādās mitinās arī tādas radībiņas kā zirģeļi, pat veseli 6, vien ir vienas grāmatas vērti. Vai vismaz izsauciena: "Kāpēc es par to nebrīnos?" Lai nu kā man tur gāja, bet beigās es nokļuvu līdz tam punktam, kas man pašam labpatikās dēvēt par vietu, kur noteikti apstāsies visas mašīnas kuras stopēšu. Pagāja tādas neaptveramas 15 minūtes, kuru laikā daždesmit pabrauca garām, citi pat paspēja pažestikulēt un atvainoties, ka nav vietas, tomēr kāds apžēlojās un apstājās. Es gan nezinu kas bija īstais iemesls- vai apžēlošanās par stopētāju, vai mašīnas noslāpšana, bet man sanāca apstādināt smagās mašīnas šoferi. Pats šoderis un viņa stāstījums visa ceļa garumā vien ir otras grāmatas vērts. Lietuviešu nummuri, tautība polis, pats vedā preces no Tukuma uz Ventspili un otrādi.. Vispār tas bija vienīgais teksts, ko es no viņa sapratu, jo tā nu sanāk, bet šiem baltsarkaniem tautību pārstāvjiem tīk tikai viņu pašu vietējā valoda un citas netiek atdzītas par labu esam, lai iemācītos. Es pat īsti nesapratu kur viņš brauc, tik to- ka uz Liepāju jau noteikti nebrauc.
Tā vārds pa vārdam, katrs savā valodā viens otram nepateicām neko tādu, ko saprastu :D
Nākošā burvīgā mašīna, kuru man kādā apdzīvotā vietā nācās mīļi gaidīt bija vieglā mašīna, tāds interesants cilvēks- ar radaru detaktoru, rāciju un bmw mašīnīti. Braukt jau nu viņam patikās, un mašīnas dzīt arī. Uz jautājumu, vai es neesot redzējis tādu tumšu mersedesu, es atdzinu, ka viens paskrēja gan garām, bet vai tas bija viņa skriešanās objekts nemācēju teikt, jo, vismaz pa apdzīvotu vietu šamam patikās braukt rāmjos, ko ir noteicis Zivtiņa kunga darbinieki.
Tā dīvaini sanāca- tā kā bmw šoferītim patikās skrieties, tad Skrundas pilsētā man nācās nīkt un skatīties kā pabrauc garām tie paši cilvēki, kas mani nepaņēma iepriekšējā stopēšanas vietā.. Speciāli iedomājos, ka varētu stāvēt tieši tāpat, kā tur, izrādās, kāds mani arī atpazina, vismaz viens vācietis un motocikla vadītājs bija manāmi pārsteigts un sveicināja mani ;D
Finiša taisnē uz Liepāju sanāca nostopēt tādu omulīgu vīru, kam pašam hobijis ir bijis apceļot Latviju utt. Lai tiktu pie šīs brīnišķīgās sarunas, ceļa malas asfalts nācās baudīt manu kompāniju 1h 10min ;) Bet, kā izrādās, tas viss bija tā vērts. Kā izrādās mans dzīves veidz un redzētais bija gana interesants sarunu objekts. Jautājums pēc jautājuma.

Liepājā mani sagaidīja Rožu laukumā brandža ar cilvēciņiem. Kā izrādās, labi piedienējās teiciens- topošie zagļi, deģenerāti un padauzas :D Liepājā 3 dienās apskatīt bija lemts tikai rožu laukumu ar vietējo kafejnīcu, kur sanāca pavadīt daudz laika. Kamēr citi malkoja miestiņu, kuram pat tika dots vārds- Artūrs Purniņš, tikām man nācās baudīt Iļģuciema gardumus- iesalu ;) Vēl tika apskatīts vietējais tirgus, maxima, ceļš līdz fonteinam un atpakaļ. Pārējais viss laiks tika pavadīts tādā mazā apdzīvotā vietā ar spēcīgu nosaukumu (vismaz autobusa pieturai) Pērkone. Liktenim labpatikās, ka mēs vismaz 1 reizi šo ceļa posmu no Liepājas līdz Pērkonei mērojam ar kājām.

Ceļojums atpakaļceļā uz Rīgu izvērtās arī gana interesants, sāksim ar to, ka man uzradās stopošanas kompanjons- Edgars. Tā mēs divatā centāmies atrast pietiekoši daudz brīvas vietas mašīnās, kas mūs būtu labprātīgi paveduši pa šo brīnišķīgo asfaltu. Te nu Mērfijam labpatikās mūs vērot- Mums izdevās nostopēt mašīnu vietā, kas nu nekādīgi neatbilst labai stopošanas vietai- mežaina vieta, līkumā, pie tam no kalna... Ar šiem cilvēkiem sanāca interesanta saruna. Šīs bija kārtējais piedādījums, ka Latvija ir maza- izrādās mums ir kopīgi paziņas, un pat esam bijuši kopīgos pārgājienos pa šo pašu zemi. Lai gan saruna bija veiksmīga visu ceļojuma brīdi, bet tālāk par saldāko pislētu viņus gan pierunāt mūs vest nesanāca. Vismaz tā bija tā vieta, kur norisinājās pēc mana prāta (vismaz man tā labpatikās domāt) Ieraudzīju mašīnu, pateicu, ka šī nu noteikti būs tā īstā un vienīgā mašīna, kas apstāsies (pie tam pateicu to skaļi nevis pie sevis) un tiešām- apstājās :) Tā nu ceļojuma veidā ir sanācis nostopēt gandrīz visa veida mašīnas- fūri, vieglo, busiņu un visbeidzot arī džipu :) Sarunu biedri gan viņi nekādi nebija. Vēl trakāk, likās, ka viņi vispār ignorē mūsu esamību un turpināja savas sarunas, lai gan lielāko daļu nu noteikti mums nevajadzēja dzirdēt :D

Šīs dienas bija interesantas, lai gan tās tikai tagad tā lēnām nāk patīkami prātā. Tas varbūt tāpēc, ka mēs tā neko īsti nedarījām visas dienas- pilsētu neapskatījām, nekur tā īsti nestaigājām (ja neskaita tos 10+km uz Pērkoni, lai gan tas bija nakts vidū...). Tā pārskatot to visu. Sankāk nedaudz dīvaini- pilsēta atmiņās sastāv no fragmentiem, tāpat arī viss pārējais. Jūra, spēles, barošanās brīži, kafejnīca, sarunas (lai gan, lielākoties, runājot ar citu vārdiem- runājām vienkārši sūdu :D) Tas tā visu saliekot pa plauktiņiem un atsaucot atmiņā. Tas tā viss kopā- bija skaisti. Un atkal, iebraucot Rīgas teritorijā, emocijas nedaudz noplaka un sirsniņa asa sajūta. Kārtējais pasākums, kārtējās beigas. Kārtējais pierādījums pašam sev- jā- tev patīk ceļot un tie cilvēki, kas apstājās, lai vienkārši pavestu kādu gabaliņu- tā ir daļa, kas bez emocijām, bet paliekoši ir tā viena no vērtīgākajām tieši pasākuma pēcemocijām ;)

Esmu mājās un tiek plānots jau nākošais- ceļojums uz Ventspils rajonu- jā, šī būs kārtējā uzvara ;)