Garastāvoklis:

touched

Mazirbe
Saņēmu uzaicinājumu no Anetes un devos ceļā- stopējot, uz Mazirbi ;)
Sākumā devos ar vilcienu līdz Priedaini, šoreiz sanāca trāpīt uz tādu vilcienu, kas arī pietur šajā pieturā :D Ārā bija nemīlīgs laiks- ik pa brīdim smidzina, bet vismaz nelīst kārtīgi, tātad izredzes būt relatīvi sausam es saglabāju visai lielas :)
Ceļā uz stopēšanas vietu man "pielipa" viena dziesma un nepārtraukti dungoju. Mani apdzina apuveni 16 riteņbraucēji- vācu tūristu grupiņa, kas bija izvēlējusies doties uz Jūrmalu. Zem tilta atradās bariņš cilvēku, kas glābās no nelielā lietus gāzes, kad es gāju tieši zem tilta viņu sarunas apklusa un es tiku pavadīts ar zagšus skatieniem. Kā atkal sasniedzu lietus zonu, tā viņu sarunas atkal atsākās.
Nonākot stopēšanas vietā, mana jaka jau bija kļuvusi par lateksa jaciņu, šorti nedaudz mitri, vienīgi kājas, tās gan bija slapjas. Paceļu rociņu, un 2. mašīna apstājas! :) He heiii, dziesmā un lietū ir spēks :) Izrādās šis vīrs dodas līdz lielupes tiltam, droši piekrītu doties ceļā un aidā uz priekšu. Runā krieviski, bet tāds labsirdīgs, runātīgs. Uzzinu par viņa šīs vasaras sasniegumiem, dažiem ceļojumiem, par transporta policiju, ceļu kvalitāti- vārdu sakot nedaudz no visādiem dzīves sīkumiem. :) Viņu interesēja, ko es darot- ko es ar savu izglītību varu darīt utt- ikdienišķie jautājumi :) Sanāca laba saruna. Izlaida mani pie Lielupes tilta, kur viņš strādāja. Devos līdz vietai, kur beidzas remonts un turpināju stopēt. Tā kā strādāja luksafors, tad mašīnas tieši tajā brīdi negāja. Tad sāka kustēties mašīnu kolonna, ļoti lēnu, neviena neapstājās. Atkal tukšuma periods- neviens nebrauc- otra kolonna no otras puses uzsāk kustību. Tā es īsinot laiku virpuļoju un.... Pēkšņi mašīna apstājas- tas pats smagais- aizvedīšot mani līdz Kalnciema pagriezienam, jo kaut kur esot tā iepriekš minētā transporta policija un viņam vispār neesot nojausmas, cik mašīna sverot tagad, bet noteikti daudz, kā nekā visa krava ar asfaltu! :)
Tā es laimīgi tieku līdz Kalnciema pagriezienam, un sāku stopēt tālāk- atkal lietus mani pavada. Es biju noraizējies, ka no šīs vietas nekur tālāk varu arī netikt- nav tā labākā vieta kur stopēt, bet vismaz nomale šeit ir iespaidīga. 10 minūtes vicinot īkšķi uz augšu, tomēs kāds to ar pamana, un sanāk nostopēt džipu! :D ādas salons (viss gaišs iekšā un es- slapjš, nedaudz netīru somu un kājām, es pat nezinu kā viņš izdomāja apstāties! :) ) Dodas šis cilvēks līdz Tukuma aplim. Kungs gados, nodarbojas ar bitēm, viņu arī interesē mana profesija :) Ceļš paiet ātri, pēdējie veiksmes vēlējumi un aidā uz priekšu tālāk. Vēl nopakaļ viņš nosaka- kāpēc tad es nestopējot kopā ar kādu, vienam tak nav tik interesanti kā kopā.
Tukuma aplis ir piemā vieta, kur lietus ir mitējies, bet tas tā- mānīgi, jo mākoņiem labpatīk ik pa laikam kacināt :) Šeit man sanāk stāvēt aptuveni 5 minūtes (šī diena ir bezgalīgas laimes un veiksmes pilna) apstājas smagā mašīna, aizvedīšot mani līdz Talsiem :). Ar šo cilvēku sanāca visvairāk runāties- jo bija visilgākais ceļš jāpavada kopā, bet ir ko vismazāk stāstīt, jo viņš runāja savā dialektā, un es maz ko sapratu :D Vedot sadzīves atkritumus no Jūrmalas, Rojas, Tukuma uz Talsu izgāstuvi, jo tā esot vienīgā šajā apkārtnē, pārējās visas esot ciet. Patīk savs darbs, jo ir nepārtrauktā ceļā, vienīgais, kas nepatīkot ir tas, ka neredzot savu meitiņu. Ar šo cilvēku sanāca daudz pasmieties, jo viņa valoda, dialekts, tas viss kopā tā jaucās kopā un sanāca man reizēm tā smieties cik vien "iekšā". Bija jautri. Apbraucām Talsu apvedceļu, līdz pagriezienam uz izgāstuvi. Tāds tukš ceļš- apkārt lauki, autobusa pietura. Līdz autobusam bija 3.5h! :D Sāku stopēt, te tas veicās gausi, jo mašīnas nebija. Bet ar to visu nācās gaidīt 15 minūtes aptuveni. Tad sanāca nostopēt vienu vīru, kas brauca uz Pūņām. Arī dialekta cilvēks, pusmūžā. Viņš ar izteica piezīmi, ka vienam tak neesot forši šādi braukāties apkārt.
Pūņas izrādās ir tik daži km uz priekšu :) Saruna nekāda neizdevās, jo laiks bija tik īss. Pūņās novēroju norādi uz muzeju un bijušo postpadomju rūpnīcas kompleksu, ko arī iemūžinu telefonā. Šeit ir vēl lielāks pamirums stopēt. Tās dziesmas meldiņš nepamet mani. Minūtes 10 un atkal veiksme- mašīnā 3 cilvēki, 1 sieviete, kas ir arī pie stūres un 2 vīrieši. Pirmais jautājums, ko viņi uzdod- vai es gadījumā nebraucu tik tos dažus simtus metrus kalniņā, kad es pasaku, ka mans mērķis noteikti nav šis pakalniņš, bet pludmale Mazirbē, tad tas tiek uzskatīts par gana labu attālumu, lai pavestu mani, bet līdz Dundagai :)
Šeit man nemaz nevajadzēja neko īpaši pūlēties ar runāšanu, vai tās uzsākšanu, jo uzreiz es tiku izvaicāts :) Ar nelielu, bet savādāku dialektu runas atkal par un ap tēmām- dažādām un daudz. Pa ceļam viņi iegriezās maiznīcā vietējā, es ar ieteicos, ka varētu saviem draugiem un sev nopirkt tikko ceptu maizi. Maiznīca ir maziņa, maize jau smaržo tikko izkāpjot no mašīnas ārā. Nopērku saldskābmaizi un ķieģelīti, to man iesaka gan mani šoferīši, gan maizniece. Maize ir karsta, mīksta. Tiek iepakota somā un aidā- dodamies tālāk. Es tieku izprašņāts par latviskojumiem, kurus es zinu, un pamācīts par jauniem- intensīvās pastaigas operātors esot gans un godīgā izpalīdze- prostitūta. Bija vēl, bet tie bija rupjāki :D Tiek stāstītas man anekdotes. Komēdija par velti, bija ļoti jautri :)
Iebraucam Dundagā, es tieku iazvests līdz ceļam, pa kuru var tikt līdz Mazirbei, tiek novēlēta veiksme un aidā projām! :) Pa ceļam es redzēju pāris interesantus objektus, tāpēc devos atpakaļ, nofotogrāfēju krokodīlu, apskatu Dundagas pili, iegriežos informācijas centrā, kur savācos buklētu kaudzīti, nedaudz nošokēju darbinieci, ka es ar stopiem uz šejieni esmu ticis. :) Izmetis nelielu loku pa Dundagu, dodos uz ceļu, stopēt tālāk.
Nonākot uz ceļa, domāju, ka te nu gan es varētu ilgi un dikti gaidīt autobusu :) Bet nē, atkal kļūda, 5 minūtes, varbūt pat mazāk, pirmā mašīna un apstājas, sieviete (šogad pirmā). Dodas apskatīt savu dārzu, vedīšot līdz tam, tie esot kādi 5km ;) Noteicu, ka tas man derot, galvenais ir kustība uz priekšu. Uzzinu kas ir viņas dārzā un dažus sīkumus un ar to ar šis brauciens beidzas. Norādītā vieta ir klāt.
Līdz Mazirbei ir palikuši aptuveni 20km. Nevienas mašīnas, pēkšņi parādās, pat kolonna, pēdējā bremzē, bet neapstājas pie manis, bet nostāk, izrādās tie ir sēņotāji/ogotāji :D Nu nekas, Lietus vismaz ir mitējies un saulīte spīd. Nolemju nestāvēt uz vietas, bet doties tālāk uz priekšu, pa ceļam nonāku dillemas priekšā- uz ceļa nomales ir ķirzaka, kuru gribu nofotogrāfēt un brauc mašīna- ko darīt stopēt vai fotogrāfēt. Moments pazūd, neizdaru nevienu ne otru :D Ak jel ;) Dzestrs gaiss, patīkami elpot, brauc pretī vairākas mašīnas (nodomāju uzreiz par Mērfiju) un, kad noieti kādi 4km brauc mašīna, apstājās. Jaguārs, zaļš, tas taču limuzīns! :D Cienijama vecuma cilvēks saka, ka, lai droši sēstoties iekšā, aizvedīšot mani līdz Mazirbei, pats braucot tālāk (uz kādu no tiem raga ciemiem, bet viņu ir tik daudz, ka piemirsu nosaukumu) Pa ceļam uzzinu stāstu par mazbānīti, kas šeit ir bijis agrāk, tiek parādīts man arī uzbērums, vēl šo to no vēstures. Tad tiek uzklausīta žēlaba par aizdambējušiem grāvjiem un upēm, kā rezultātā ūdens appludina teritorijas lielas. Kad uzzin, ko es mācos, un ko braucu darīt, tiek uzstādits man jautājums, kā lai ar to cīnās :) īsti līdz galam atbildi nespēju dot, jo pienāca ceļa gals, bet mans teksts lika viņam nedaudz aizdomāties. Nonākot Mazirbē- zvans Anetei, īss apstāsts no viņas puses kur man jādodas un aidā. 5 minūšu gaidīšana un tad beidzot ar ierodas. Apskāviens un īss pārstāsts kā es šeit nokļuvu, maldīšanās pa celiņiem un nonākšana galamērķī. Ahh, miers un klusums (sirsniņā iestājās, kad ieraugu vietu, ko varēšu saukt par mājām turpmākās dienas.)