Garastāvoklis:

blah

E2010 VI Mājupceļš
Vispirms dodamies uz Ventspili, tur mūs aizved Daces vīrs. Visi kopistiski braucam uz Ventspili, uzpildīt mašīnu, paskatīties ziedu paklāju, pabaroties.
Ar Andu no sākuma domājam uzreiz stopēt un dodaimes uz šosejas pusi, pēc neilga brīža Anda izdomā, ka varētu apmeklēt ziedu paklāju. Jā, tas varētu būt jauki. Un tā dodamies uz Prominādi. Viss tik sakopts, daudz cilvēku, ziedu paklāju arī redzam, vispār tā nedaudz vilšanās sajūta- paklājs jau ir garš, tas jā, bet tik šaurs.... Izstaigājam tuvāko apkārtni un aptuveni dodamies uz šosejas pusi. Pāris cilvēkiem paprasam virzienu, kartes mums nav, ejam tā uz čuju. Nonākot pie tilta, atmiņā tiek atsaukti daži objekti, un tad jau vairs neko sajaukt nevar. Uz jautājumu, kā es atceros tos objektus, kuriem braucām garām turpceļā, es atbildēju, piem. šo ēku es atceros pēc nosaukuma- tās nosaukums veido pirmie tavi uzvārda burti. Asociācijas. Tas tā, jocīgi un dikti :)
Tiekam līdz benzīntankam un sākam stopēt. aptuveni 15 minūtes un nostopējam busiņu, kas brauc līdz vecajam Kandavas ceļam (solās mūs aizvest līdz Jaunmoku pilij). Tā jocīgi- busiņš vecs, bet daudz vietas, šoferis tur logu puspavērtu un saruna sanāk caur bļaušanu visu laiku. Izrādās esam nostopējuši bijušo ģeogrāfu (mācījies ģeoloģiju). Uzzinam par dažiem pasniedzējiem šo to, tad ir arī daži tādi, kas viņu ir mācījuši un mūs ar :). Jauki parunājamies, un viņš mūs sola aizvest līdz Tukuma aplim. Tā kā man ir lidzi ģeogrāfu karogs, tad apsolu, kā bijušajam ģoegrāfam to noteikti parādīt, kad mūs izlaidīs ārā. Atsaucam viņam atmiņā himnu, izrādās, nekas nav mainījies, un tā vēl aizvien ir tā pati ;) ļoti latīkami. Tad uzzinām vēl kā dažs labs ir atskaitīts no fakultātes dziedot dziesmas, tās nedaudz pārveidojot. Pastāsta par savām praksēm, un vēl un vēl un vēl. Ak, sajutos nenormāli naivi, viņš stāstīja stāstus un es ar klausījos katru vārdu. Tas viss likās tā- romantiski, iespaidīgi, aizraujoši, fantastiski, kaut mums tas viss būtu o jā.
Tiekam līdz tukuma aplim un solījumu pildam- parādam karogu. Tas smaids šim cilvēkam, likās, uzreiz tajā sekundēs pagāja viņam cauri visi studiju gadi. Nedaudz minstinoties viņš arī pieskārās karogam. Varēja sajust tādu nelielu grūtsirdības apziņu. Ar to vēl viss nebeidzās- viņš mums iedeva viena cilvēka kontaktus, tas esot pirms gadiem 20 bijis arī kursa vecākais un par tradīcijām spēšot pastāstīt daudz ko vairāk un interesantāk nekā viņš. Lai gan man viņa stāsti jau likās gana iespaidīgi.
Tā nu stopēšana turpinās, Anda vēl piebild, ka gan jau ar nākošo stopētāju izdosies atrast ar kādu radniecību :D
Nākošā mašīna mums ir jāgaida aptuveni 20 min. un izrādās, tas ir Mārtiņš Rubenis. ;) Tā nu sanāca nedaudz parunāties. Iebraucot Rīgā, izrādās, Mārtiņu ir mācījis Andas vectēvs, te nu es sāku smieties :) Andai bija taisnība, nu vismaz daļēji. Radinieks jau tas nebija, bet ar radiniekiem saistīts cilvēks gan ;). Tā nu viņš mūs izlaida Imantā. Man bija 2h līdz pēdējam autobusam. Bet man bija Rolandam jāatdod telefona lādētājs. Sazvanījos ar Sanitu, visu noskaidroju, Rolands atbraukšot pie Andas pēc 20 min.
Tā nu sanācās pie Andas gaidīt nevis 20 bet 40 min. (Tāda dīvaina laika izjūta). Izrādās no 3 lādētājiem, neviens nav Rolanda :D Bet vienu gan viņš savāca. Tad man bija jāizved līdz bāzes veikalam, pirkšot somu tur. Uz atgādinājumu, ka man pēdējais autobuss nu jau pēc 40 min būs, Rolandas ar Sanitu piedāvājās aizvest uz mājām ar mašīnu. Tā nu es ar Rolandu aptuveni 25 min gaidījām Ķengaraga brīnišķīgajos iekšpagalmos, kamēr Sanita ar Olafu pļāpāja. Pēc tam devāmies uz Iecavas pusi, 2x apsteidzot manu autobusu :D.
Pieveda mani pie pašām mājas logiem. Tas viss tā tīri forši. Aptuevni 10 min mājās un es jau vēlos projām.