Ieinteresētības?

(Reply to this) (Thread)

tas ir kā?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vienkārši - personīgā "laime un veiksme" var būt sīks un neinteresants, līdz ar to mazsvarīgs projekts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un kas ir svarīgi?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kaut kas, kas ir interesanti.

(Reply to this) (Parent)

Piekrītu - ja tu esi Rentgens, kurš kaismīgi meklē starus, kurus tev jāatklāj, tad gluži vienkārši nav īpaši laika domāt par to laimi personiskajā dzīvē, jo tā dzīve veidojas pati no sevis fonā. Protams, ja starus neatklāj, tad vecumdienās var uznākt domas, ka moš nebij vērts, varēja vairāk par kotletēm piedomāt. Taču sākumā jau neviens nezina, kas izdosies un izrādīsies tas piepildījums,

(Reply to this) (Parent)

Tur nav kaut kas par to pusi, kuru nevar izskaitļot, kas ir drīzāk jājūt? Intuīcija, emocijas, emoc. inteliģence, ļaušanās.

Tas pats, kas ar tiem, kuri ir pabeiguši jaudīgas augstskolas, izlasījuši kaudzi grāmatu, bet krīt ārā dzīvesgudrībā, iejūtīgumā, attiecībās?

(Reply to this) (Thread)

iespējams, iespējams.
kā tas ir? - it kā redzēt, it kā saprast, bet nespēt mainīt...

(Reply to this) (Parent)

Tas ir pārāk ekzistenciāls jautājums. Man šķiet, viens aspekts - tāpēc, ka viņu iedzimtā neapmierinātība un nelaimīgums pēc noklusējuma ir tas stimuls, kādēļ viņi tik aktīvi darbojas.
Tā sauktā "laime" ir pieejama vienmēr (vismaz noteikti tad, kad ir nodrošināta izdzīvošana), tā nav jābūvē. Īsi sakot - gribi būt laimīgs? Tad esi!

(Reply to this) (Thread)

+ un tā jau nav, ka visi tie ģeniālie prāti nevar. Tas noteikti tā nav. Ir arī tādi, kas to izdara.

(Reply to this) (Parent)

es nezinu. būšana laimīgam (vismaz man) noteikti nav saistīta ar vēlēšanos tādai būt. Tas ir līdzīgi kā atveseļoties ar domu spēku. Citreiz palīdz, bet citreiz jāpielieto kaut kas stiprāks.
bet, ja kādam sanāk, visu cieņu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kas ir stiprāks par domām? Tie ģēniji arī spēj tikai domāt, ja kas. Un tad izdomāto realizēt. Tikai dažreiz varbūt "nepareizā" virzienā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mhm, parādās gribasspēka elements

(Reply to this) (Parent) (Thread)

arī, bet ar gribasspēku vien ir par maz. Var sasniegt konkrētu mērķi, bet tad izrādās, ka tas nemaz nav tas, kas vajadzīgs, vai uzrodas cits mērķis, kam sasniegtais tikai traucē.

(Reply to this) (Parent)

Kautkā tā, ka trauksme ir dzinējspēks un radis un vācis, bet ne ceļs pie laimes, miera un kaut apmierinātības.

(Reply to this) (Parent)

+1

Nēnu vēl jau ir variants, ka cilvēks visu mūžu ir būvējis kaut kādu tādu verķi, kas viņam (vairs) nepatīk un neinteresē, nu tur izstudējis kodolfiziku un tikai 60 gados sapratis, ka patiesībā gribēja auklēt mazbērnus, tas varētu būt bišķi abloms.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet es ceru, ka tas tiešām ir ar "vairs". Nu, ka cilvēks tajā vecumā jau saprot, ka vienmēr iespējams visu mainīt un tam, kas bija noderīgs jaunībā, ne vienmēr jābūt pareizam un noderīgam vēlāk, kaut kā tā.

(Reply to this) (Parent)

Tā tāda lotereja, jo var sanākt arī pretēji: visu dzīvi centies tuvoties tai "laimei", par ko padomiņus te visi dod un pamāca, aber kad jau mazbērni klāt, secini, ka īstenībā tieši kodolfizika varē∆a būt tas piepildījums, bet nu jau par vēlu. Arī abloms.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Augstākminētais piemērs nebija domāts kā pareizā dzīvesveida ieteikums, pilnīgi piekrītu, ka visnotaļ var būt otrādi. Skatoties uz apkārtesošajiem vecvecākiem, šķiet, ka lielais vairums, mazbērnus [biežāk nekā reizi trijos mēnešos] ieraugot, nodomā kaut ko iz sērijas "labāk tomēr būtu to kodolfiziku mācījies" (izņemot manu tēvu, kurš *ir* mācījies kodolfiziku, un ņifiga tas viņam nav līdzējis)

(Reply to this) (Parent)

Nu, daudzi ģeniāli mākslinieki kļūst vienkārši par pastulbiem pilsoņiem, kad ierunājas, teiksim, par politiku. Ģenialiāte parasti koncentrējas noteiktā jomā...

(Reply to this) (Thread)

:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Teiksim tā, fantastisks acīgums vienā jomā neizslēdz pilnīgu aklumu citā.

(Reply to this) (Parent)

Drosmes un ticības.
Piemēram, vecāki viņam bērnībā uz palikšanu iegvelzuši "Tu nekas neesi!"
Un neviens no malas nenojauš, cik dziļi šī programma iekšā sēž.

Vislabāk to uzzināt, uzaicinot viņu cibā atbildēt uz jau tājumu "par kādu citu". Uzreiz redzams kurš no kā cietis bērnībā.

varbūt - pašpārliecinātības, ka viņam kaut kas tāds pienākas.

Tādēļ, ka darbs, profesija un/vai izglītošanās ir tas, uz ko viņi konceentrējas tieši tādēļ, ka atiecībās ir katastrofa? Jo darbā/profesija tomēr vairāk vai mazāk viss balstās uz likumsakarībām un uz paša pieņēmumiem un likumiem, attiecībās lielākā likumsakarība ir tā, ka jābalstās uz divām pusēm, un otra puse ir neparedzama. :)