+1

Nēnu vēl jau ir variants, ka cilvēks visu mūžu ir būvējis kaut kādu tādu verķi, kas viņam (vairs) nepatīk un neinteresē, nu tur izstudējis kodolfiziku un tikai 60 gados sapratis, ka patiesībā gribēja auklēt mazbērnus, tas varētu būt bišķi abloms.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet es ceru, ka tas tiešām ir ar "vairs". Nu, ka cilvēks tajā vecumā jau saprot, ka vienmēr iespējams visu mainīt un tam, kas bija noderīgs jaunībā, ne vienmēr jābūt pareizam un noderīgam vēlāk, kaut kā tā.

(Reply to this) (Parent)

Tā tāda lotereja, jo var sanākt arī pretēji: visu dzīvi centies tuvoties tai "laimei", par ko padomiņus te visi dod un pamāca, aber kad jau mazbērni klāt, secini, ka īstenībā tieši kodolfizika varē∆a būt tas piepildījums, bet nu jau par vēlu. Arī abloms.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Augstākminētais piemērs nebija domāts kā pareizā dzīvesveida ieteikums, pilnīgi piekrītu, ka visnotaļ var būt otrādi. Skatoties uz apkārtesošajiem vecvecākiem, šķiet, ka lielais vairums, mazbērnus [biežāk nekā reizi trijos mēnešos] ieraugot, nodomā kaut ko iz sērijas "labāk tomēr būtu to kodolfiziku mācījies" (izņemot manu tēvu, kurš *ir* mācījies kodolfiziku, un ņifiga tas viņam nav līdzējis)

(Reply to this) (Parent)