|
Augusts 31., 2014
 | 10:50
Bet ja par aktuālo "nauda smird vai nesmird?" jautājumu.
Es jau gribēju rakstīt tipa "man laikam nav ētikas un morāles, es par to tiešām neuztraucos". Un savā ziņā tā arī ir; nu tb ja ir kaut kāds darbs, kas jāizdara, es to izdarīšu arī tad, ja par to tiks samaksāts no man netīkama avota. Un tādu tīru un ētiski nesamocītu avotu jau patiesībā nemaz nav; visa nauda smird, tikai katra savā reģistrā.
Bet man laikam ir svarīgs tas pirmais tuvinājums, t.i., vai tā sistēma, kas piešķir naudu, vienlaikus čakarē to vidi, kurā nauda tiek iepludināta. Vienkāršoti formulējot, ja es zinu, ka cilvēks kakā akā, tad viņa piedāvāto ūdeni es iespēju robežās centīšos nedzert.
Un: man nav pilnīgi nekādu iebildumu, ja nauda kultūras projektā ienāk no privātiem vai biznesa vides resursiem. Tik ilgi, kamēr šie privātie/biznesa vides donori nemēģina diktēt rezultāta saturu, man tas šķiet pilnīgi okei, pieņemu, ka cilvēki vienkārši grib uzlabot savu karmu (jo savu publisko tēlu var uzspodrināt daudz lētāk un efektīvāk ar citām metodēm, kultūra šajā ziņā galīgi nav pateicīga). Un speciāli nesadarboties ar kādu, kas ir nolēmis izdarīt kaut ko labu, lai tikai neuzlabotu viņa karmu - tas man šķiet šausmīgi maziski un absurdi.
Bet man ir tiešām grūti pieņemt naudu no valsts. Parasti jau nekādas dižās izejas nav, es taču neiešu noraut projektu ar argumentu "tā jūsu VKKF nauda smird", un ne jau nu VKKF ar to dzīvi sabojāšu, bet projekta iesniedzējiem. Un tā nu es samierinos, izdaru secinājumus par sevi kā par amorālu bezmugurkaulnieku un turpinu darboties.
Bet tomēr: ja nu ir kāds kultūras naudas veids, kur tiek kakāts paša akā, tad tas ir VKKF. Es precīzi nezinu, kāpēc un kā, bet cīņa par kkf naudām tiešām padara kultūras cilvēkus sliktākus un vidi - zemiskāku un pazemotāku. Varbūt tas ir low stakes game, varbūt tas, ka naudas sadalīšanas principi ir pēc definīcijas atkarīgi nevis no rezultāta, bet no ieceres. Nu, t.i., ja es iesniedzu grāmatu/rakstu/whatever Zvaigznē/Satori/whatever, tad tas tiek publicēts vai nepublicēts atkarībā no tā, vai pats teksts ir kvalitatīvs (protams, ka vārds spēlē lomu, bet ja es sarakstu kaut kādas glupības, tad tās netiek publicētas, un viss). Ja es iesniedzu pieteikumu grāmatas rakstīšanai, tad naudu piešķir vai nepiešķir atkarībā no tā, vai mans vārds kotējas vai ne; pati grāmatas ideja ir sekundāra. Jā, droši vien citādi nav iespējams - t.i., kultūru finansēt post factum, atkarībā no tā, cik labu projektu esi uztaisījis, būtu lieliski, bet kurš tad uz to parakstītos. Bet sausais atlikums ir tas, ka VKKF nauda, pirmkārt, nāk no valsts, par kuru es neesmu sajūsmā, otrkārt, tā tiek piešķirta, manuprāt, ačgārni, un treškārt, tā padara kultūras vidi negantāku. Un es nedomāju, ka no tā visa kāds dabū karmas punktus.
Es gan nezinu, ko es ar to visu gribēju teikt; tikai tāda maza atskaitīte no cilvēka, kas lielākajā daļā dzīves situāciju ētiku autsorsē, nevis izmanto iebūvēto.
|
Comments:
Man jau nu gan šķiet, ka jautājums par naudas "smirdīgumu" rodas tikai aspektā par ko to saņem, nevis no kā to saņem.
Savulaik kārtīgam latvju revolucionāram bij' goda lieta ar naganu kabatā eksproriēt kādu asinssūcēju banku (skaļākā bija Helsingforsas bankas aplaupīšana), vai iztīrīt kādu ekspluatatoru naudas mijēju juvelieru seifu, lai iegūtu līdzekļus savas dzīves misijas īstenošanai. Un neviens mežabrālis nespurojās pretī: nelaupīsim to lpsr sberbanku, lai varētu patronas iepirkt, jo tas būs aplam amorāli: par to okupantu naudu pirkt ieročus cīņai ar šamiem. Tb pat savs robinhudisks šarms bija apstāklī, ka naudasmaisu naudu izmantot oponējot tiem. Bet tioe jau visādi revolucionāri/misionāri, nevis kārtīgi mietpilsoņi mājamatnieki bija.
Domā? Nēnu tad es vispār varu atteikties no domas par to, ka mana nauda varētu nesmirdēt, ja nu vienīgi tā, ko reizēm vīrs ieskaita ar pamatojumu "par kotletēm un minetu" :)
Nu nauda smird pēc definīcijas, un pat tas vira k-ga ieskaitītais eiro gan jau pirms pāris gadiem gājis caur vergu tirgotāja kabatu. Bet tādā gadījumā vienīgais ceļš ir emigrēt uz Saules pilsētu. ;( Tbtos kliedzējus, ka lūk nepieņemšot naudu no tā un tā, jo viņš noteikti vakaros sit savu veco un sirmo māti, es īsti nesaprotu. No otras puses, pieauguši ļaudis - ja šie nevēlas, tad lai nedabū. Pasaule no tā nesabruks.
Vīra k-gam gan palūdz tā vairs nedarīt. Man arī savulaik tas šķita šarmants joks, tak sanāca dumjš kāzuss: laulātajai vajadzēja tiesā iesniegt izziņu no bankas par naudas apriti viņas kontā. Tad nu šī aiziet uz banku un prasa apstiprinātu transakciju izdruku par konkrēto periodu. Klerks: jums toč vajag? Varbūt pietiks ar apzīmogotu izziņu, ka no klienta X cipars nav ienācies? Laulātā vieglā neizpratnē līdz brīdim, kad klerks parāda monitorā redzamo. Tad ari viņa piekrita, ka tiesas kungiem pārskaitījumi "paldies par neaizmirstamo nakti" varētu nešķist gana gaumīgs joks. ;)
jā, man šķiet, ka šī saruna mums kkad bija un šarmantais joks tika nomainīts uz kaut ko pieklājīgāku. bet tas jau netraucē komentāros izlikties, ka esam baigi spicie, ja.
es piekrītu, ka cīņa par kkf naudu veido neveselīgas figņas vidē, bet cilvēki jau to uzskata par prestižu ierakstīt grāmatā "grāmatas izdošanu atbalstījis vkkf", bet, droši vien, maldīgi, jo vismaz pēdējā laikā tiešām ir gadījies lasīt briesmīgus kkf atbalstītus mēslus. bet, man šķiet, ka briesmīgi mēsli iznāk arī citādi sponsorētos gadījumos. es arī nezinu, ko es tieši ar to gribu pateikt, bet vienk. ir pietiekami daudzi cilvēki, kas par lit. vidi no iekšpuses neko daudz nezina un kas reāli paļaujas uz to, ka kkf atbalsts ir kvalitātes zīme, un es domāju, ka šādi "daļēji maldi" eksistē jebkurā vidē.
prestižu? tiešām? tā vienkārši ir obligāta nepieciešamība, ja ir dabūts atbalsts.
jāraksta ir obligāti, es biju domājusi - tas varētu būt iemesls, kāpēc daļa autoru grib to atbalstu vēl bez tā, ka viņiem vienk. vajag naudu, lai kaut ko izdotu. es laikam nespēju precīzi izteikties.
Ārprāts, man šķita, ka tā darīju tikai es savā naivajā jaunībā :)
Grūti pieņemt naudu no valsts - šis ir stiepjams jēdziens, jo nekad nevar zināt, kurā kabatā ir valsts nauda. :)
es arī par to iedomājos. :)
jā, tā ir. Būtu arī diezgan tirliņiski katrai naudai mēģināt izsekot, tipa "tikai, lūdzu, samaksājiet man no pašfinansējuma, nevis no VKKF naudiņas, ja?" :D
Es tā arī nesapratu, par ko ir cepiens? VKKF piešķir naudu ej un sazini pēc kādiem principiem, bet naudas saņēmējs var uzrakstīt kaut ko lasāmu, bet var arī uzrakstīt kaut ko galīgi nelasāmu. Vai tas ir labi vai slikti? Es balsotu, ka labi, jo kultūra ir tāda lieta, ka nekad nevar paredzēt, kuram kaut kas izdosies.
Es nesaprotu tavu loģiku. Ja nav iespējams prognozēt, kā sanāks, un (pēc tava toņa spriežot) to pat nav iespējams kaut kā izkontrolēt darba gaitā, tad vēl jo vairāk muļķīgi par to dot naudu, pirms ir zināms, izdosies vai ne. Ja pie tevis atnāk santehniķis ar tekstu "nu es te nezinu, vai man sanāks kaut ko salabot, vai arī es nopludināšu visu māju", tad tava reakcija taču nav "oooo, paldies, ka pabrīdināji, tad es labāk samaksāšu uzreiz, nevis pēc tam"?
Slikti uzrakstīts teksts nav mājas nopludināšana. To vienkārši neviens nelasīs, un visi varēs teikt, ka tā nauda ir izniekota. Bet valsts funkcija ir finansēt tieši šādus šaubīgus projektus, kur iznākumu ir grūti paredzēt, bet kuros potenciāli varētu rasties (un varētu arī nerasties) kaut kas vērtīgs. Es to vairāk domāju par zinātni un pētniecību, bet arī uz kultūru to var attiecināt. Es domāju, ka kaut kāda sākuma kritēriju atlase jau tomēr notiek.
Šādi šaubīgi projekti, kuru iznākumu grūti paredzēt, gadā ir viens vai divi. Lielākā daļa tomēr jau ir atstrādātas lietas, kuras noluņot var, vienkārši laižot luni/nepiestrādājot pietiekami/etc, un šajā gadījumā nauda pēc padarītā, nevis pēc iecerētā, ir dafiga labāka motivācija izdarīt labi.
Bet es tagad nesaprotu tavu cepienu, jēz. Tev ir jāizvēlas, vai ņemt naudu no valsts vai neņemt? Nu tad tā ir tava problēma. Kurā acī tevi uztrauc tas, ka es nelabprāt lienu tajā silē?
Kultūras jomā man vispār nekas nepatīk, kas Latvijā ir izdarīts. Vienkārši nav mana gaume. Ja kāds uzvestu kādu lugu vai sarakstītu grāmatu par moderno Rādhas-Krišnas interpretāciju, tad gan es ar lielāko prieku izlasītu.
Bet tā kā tas ir gaumes jautājums, tāpēc es atbalstu valsts dotācijas jebkura kultūras produkta izdošanai. Vai naudas izniegšanas pēc darba radīšanas radītu lielāku motivāciju? Ļoti, ļoti šaubos. Rakstniekam jau vajag iztikas līdzekļus, kad viņš to darbu rada, nevis pēc tam.
Aha, jo rakstnieks - tas ir cilvēks, kurš neprot naudu dabūt citādi, kā vien no valsts izdīcot :) Man šķiet, ka šī mīta atražošana un uzturēšana arī nekādā veidā neuzlabo literatūras vidi.
Bet nu vēlreiz, tiem, kas tankā, ja - mans ieraksts nebija par to, ka VKKF ir īvils un viņu vajag klapēt ciet (tāpat neviens to nedarīs, un, ja darīs, tad vietā izdomās kaut ko vēl debīlāku, zinām jau viņus), mans ieraksts bija par to, kurā brīdī es personīgi sāku uztraukties par naudas smirdēšanas jautājumu.
Es nesaku, ka "tikai", bet tikai to, ka valsts atbalsts vienmēr rada labākus rezultātus, nekā tad, ja šāda atbalsta nav. Pat Roulinga uzrakstīja pirmo grāmatu, dzīvojot no pabalstiem. Latvijā pabalsti ir krietni knapāki, tāpēc visādi fondi ir ļoti noderīgi.
Es neapspriežu tavu izvēli, bet tikai to, kāpēc valsts nauda nav "netīra".
Interesanti, kā pasaules literatūra pastāvēja (un vai pastāvēja) pirms XX gs. 30. gadiem, kad atsevišķās autoritārās valstīs sāka kādus nebūt pabalstus izsniegt? Tb līdz tam radīto literāro darbu kvalitāte bija krietni zemāka, ja valsts atbalsts deva labākus rezultātus?
Ja palasa Raini, tad uzreiz ir skaidrs, ka kvalitāte bija krietni zemāka :D
Rakstnieki ir sponsorēti visos laikos. Skaidras biznesa attiecības ar autortiesībām un visu pārējo ir relatīvi nesens jaunievedums. Līdz tam ar rakstniecību nodarbojās vai nu bagāti cilvēki, kuri to varēja atļauties, vai valdnieka favorītu, vai arī mūki klosteros, kas pārtika no ziedojumiem utt.
Par Raini nespriedīšu (lai gan šim vismaz atskaņas bija), aber visā pārējā gan varētu smuki atgriezties saulainajā XVIII gs., kad ar rakstīšanu pamatā nodarbojās izglītoti laudis sava prieka pēc, nevis iztēlē skaitot kupjūras par autorloksni un vārda mākslu uztverot kā komunālo maksājumu segšanas avotu. Bet pārējie pie IKP vairošanas. Un nebūtu nekādu kašķu par bezdarbnieku radošajiem pabalstiem. :)
Vai ne, 19. gadsimta pirmā puse ar Dikensu un citiem, kas rakstīja, lai dabūtu piķi, jau visu sabojāja :(
Nea. Visu sabojāja strauja lasītprasmes izplatīšanās - ļautiņi iemācījās burtus izlasīt, aber gaume ta palika kāda bija. Tad nu nāca Dimā dinastija ar savu skribentu rūpnīcu (šiem bija vesels iecirknis tehnisko rakstītāju), visādi Dikensi, Sandas, Mopasāni, Tveni un Vollesi, kas aizpildīja radušos vakuumu. Taču tas notika dabiskā ceļā: ja tas Stendāls uzrakstīja ko tādu, ko pūlis pirka lasīt, un viņš varēja no tā dzīvot, bija labi. Ja neviens viņa sacerējumus nelasīja, tb nepirka, nācās šim atgriezties pie kurpnieka liestēm un pelnīt iztiku ar to, ko patiesi prot. Tb dabiskā atlase.
Visu sabojāja starpkaru perioda autoritārie režīmi, kuros valsts sāka maksāt autoriem par kvantitāti, par to, ka šis vispār ko raksta vai dara, jo "nacionālā kultūra" tika pasludināta par vienu no režīma ideoloģijas balsta stūrakmeņiem. Un, kad pēc 2PK autoritārie režīmi lielāko tiesu krita (Eiropā, taču šo modeli masveidā pārņēma Trešā pasaule), tad to skribentu varzu, par kuru veikumu neviens tā īsti negribēja maksāt, tb pirkt, nācās kā uzturēt. Un tad kā sēnes pēc lietus, turpinot autoritārisma laika retoriku par "kultūras balstīšanu", sāka veidot visādus valsts fondus, kuru uzdevums bija šo "inteliģento bezdarbnieku" slāni uzturēt.
Un tā tas turpinās joprojām: vesels slānis ļaužu, kas nespēj neko tādu radīt, par ko kāds būtu gatavs maksāt, fizisku darbu strādāt nespēj un negrib, taču ir gana apizglītojušies, lai spētu saliktu sakārttu teikumu uzrakstīt, metas kultūras druvā, jo tur gan prestižs, gan regulāri granti (ja esi sapazinies ar kādu KKF komisijas locekli). Viss jau ir forši, ja vien šis slānis nekļūst pārāk plašs - tad viņus uzturēt sabiedrībai jau kļūst par grūtu (kā efeja, gan rotā koku, taču ja saaug pārāk bieza, kļūst par smagu un koks, kas to baro, vienkārši nokalst un nolūzt).
Tāpēc, kad LNT rīta ziņās 2011. gada 4. novembrī ar lepnumu vēstīja, ka no dievzemītes 2 miljoniem iedzīvotāju 200 000 esot "radošo profesiju" pārstāvji, es bez liekas pukstēšanas sameklēju vienu solīdu pensiju fondu Austrijā, un sāku čekot, kādas iespējas pensišam dzīvot Melnkalnē un Portugālē, jo perspektīva tepat uz vietas tāda aizdomīga... ;)
Paga, paga, tas, ka "labāk vairāk naudas nekā mazāk", nepadara naudu tīrāku, ne? Tad jau rakstnieki varētu arī narkotikas tirgot ar argumentu "šitais dod man iespēju izdzīvot un plus vēl materiālu literatūrai, tātad viss kārtībā".
Grūti iedomāties, kā valsti varētu salīdzināt ar narkotiku tirgotājiem. Tas jau vairāk izklausās no cibas usera po sērijas.
Nu, vienubrīd, teiksim, VKKF nauda bija piesaistīta alkohola akcīzes nodoklim, tb tā bija nevis narkotiku, bet alkoholisma nauda :)
Pozitīvi. Jo lielāks nodoklis alkoholam, jo mazāk dzer. Vēl tikai valstij vajadzētu legalizēt un tirgot marihuānu un un par to uzlikt akcīzes nodokli, ko novirzīt kultūrai.
Nu redzi, no valsts līdz narkotiku tirgotājam tu pats nonāc viena komentāra attālumā. Tātad jautājums vecais: tu uzskati, ja jebkādi līdzekļi, ar kādiem dabūta nauda, ir labi, ja tikai tās ir vairāk?
Konsekvenciālisms noteikti ir vērā ņemama pieeja šajā gadījumā.
Tu domā - pārvērst vienas grāmatas tapšanas izmaksas nepieciešamajā alkohola/narkotiku apjomā un pēc tam salīdzināt, kādas sekas šīs vielas atstāj uz to lietotāju veselību un darbaspējām, kā arī tālākejošo efektu ģimenē un draugu/kolēģu lokā, pretnostatot to vienas grāmatas dziedinošajam efektam uz sabiedrību? :)
Grāmatas diez vai ir dziedinošas. Tādas pašas narkotikas jau vien ir, tikai prātam nevis ķermenim. Jautājums ir tikai par to, kāda ir lielāka atdeve – no mērena dzērāja vai grāmatu lasītāja?
Es nedomāju, ka tu saproti, kā strādā konsekvenciālisms, bet nu precizē, ja tev rūp.
Ja pareizi saprotu, (ar grāmatām un citiem kultproduktiem un naudu) drīzāk salīdzinājums ir kā ar dārza laistīšanu: laistīsi, izaugs varbūs 20 nezāles, 10 normāli augi un reizi piecgadē 1 kaut kas izcils. A nelaistīsi vispār, gandrīz nekā vispār nebūs. Ja nemaldos, igauņiem taču ir tas pats VKKF tips ar visu akcīzes nodokli un neko, tīri labi it kā ejot, arī latvieši novērtējot.
T.i., tu nevari pasūtīt šedevru. Tu vari tikai radīt vidi, kas ir labvēlīgāka to tapšanai, kaut vai nodrošinot kontekstu, salīdzināšanos un kkādas izaugsmes tuftas. Neviens meistars bez piedegušām pankūkām nav izaudzis. A pankūkas ta šinī gadījumā laikietilpīgas (ergo, dārgas), līdz ar to ir zināmas tendences ieguldīt to tapšanas atbalstā.
Tikai nezin kāpēc laistīšana ir ļoti populārs pasākums, bet nezāļu ravēšana - ne pārāk. Es redzu rakstniekus, kam iznāk viena grāmata, iznāk otra, un tad jau jess, visiem skaidrs, laistāma eglīte. Un tad, kad iznāk nākamā grāmata, kurā 20 paviršas rakstīšanas nezāles ir nomākušas to labo, kas bija pirms tam, reāli niknums uznāk; ne jau par to, ka tam cilvēkam ir nauda dota, bet par to, ka nav atskaites sistēmas, kurā viņš būtu spiests paskatīties un secināt, ka sūds tā viņa pankūciņa. Tieši otrādi, izdevīgāk ir nekreņķēties par tādiem niekiem kā kvalitāte un vienkārši līst visos projektos pēc kārtas, pofig, vai vari vai nevari.
Nu, pag, te ir cita štelle.
Ir divi varianti.
Skaidrs, ka būs vāji rakstnieki, kuri nekad neizaugs par ģēnijiem. Domājams, lielākā daļa. Tas nevienam nekad nav traucējis gribēt un dažkārt saņemt atbalstu. Varbūt vienkārši spējīgāku mums nav, vai arī spējīgākie nepiesakās (uz atbalstu).
Savukārt, ja spējīgāki tiek bieži vien atmesti par labu tādam lažu cepējam, tad, protams, var runāt par korupciju šmorupciju un kārt konkrētos naudas dalītājus pie zvana.
Jebkurā gadījumā tas, manuprāt, neatceļ sākotnējo tēzi.
Tu runā tā, it kā rakstīšana būtu kaut kāds random events, ko vispār nespēj ietekmēt autora griba. Kas, manuprāt, ir totāls bulšits; rakstīšana ir skills, kas ir maināms un izkopjams - tikai to mainīt un izkopt ir ļoti sarežģīti, laikietilpīgi un nervus čakarējoši, un (kas visā tajā pasākumā pretīgākais) totāli nogalina to sākotnējo rakstīšanas prieku, kamdēļ cilvēks vispār kļuvis par rakstnieku (vismaz attiecībā uz prozu noteikti). [Protams, ka pēc tam nāk citi prieki, bet nu tas ir tā kā salīdzināt iemīlēšanos ar desmito laulības gadu.]
Nu lūk. Es, teiksim, rakstu tā, ka tikai pēc tam, kad es esmu uzrakstījusi līdz pilnīgai gatavībai, man redaktors saka tipa "jess, izdodam" vai arī atmet atpakaļ ar tekstu "es ticu, ka tu gribēji labu, bet šito mēs pat netaisāmies izdot" [un jā, es pārbaudīju, viņa man tiešām met atpakaļ sliktus tekstus ;)] & pēc izdošanas man ir jāseko līdzi pārdošanas datiem, recenzijām un visam pārējam, lai saprastu, kas strādā, kas nestrādā. Un gadu pēc grāmatas iznākšanas redaktore pasaka, ka tā ir sevi atpelnījusi (tb izdevniecība nav mīnusos), un es atviegloti nopūšos.
OK, es rakstu t.s. "komercliteratūru", un, protams, nevar uzlikt šo noteikumu visiem autoriem - t.i., viena laba daļa no viņiem vienkārši neraksta tā, lai šajā mazajā tirgū varētu attaisnot grāmatas izdošanu - līdz ar to kultūrkapitāls, līdz ar to mazāka nepieciešamība kreņķēties par to, vai tava iepriekšējā grāmata ir bijusi laba vai ne pārāk, un vai tu neesi sagājis kaut kādā patoloģiskā sviestā. Un nav jādomā līdzi par to, vai, teiksim, kaut kāds tehnisks paņēmiens, ko tu izmanto, ir OK vai varbūt ir kaut kas jaunāks un stilīgāks izgudrots. (Es šito domāju visu laiku, jo tehnika ir tas, kas "nopērk" parasto lasītāju - bet kritikai un VKKF eksperitem pofig, es neesmu redzējusi nevienu profesionālu kritiku, izņemot varbūt kādreiz manu, kas pārmestu autoriem head-hopping vai kādu citu tīri tehnisku figņu.)
Viduvēji autori, kas nekad neizaugs par ģēnijiem, un raksta komercliteratūru, vienkārši raksta ar kaut kādu baseline, zem kuras nekad nenolaidīsies (jo tad redaktors atmetīs atpakaļ un pateiks, ka šitais jāpārstrādā). Viduvēji autori, kurus stutē VKKF, pamazām raksta arvien sliktāk un sliktāk - ja vien pašiem nav kaut kāda elles motivācija strādāt un attīstīties.
Un jā, es te kreņķējos tāpēc, ka nupat izlasīju grāmatu, kas ir tāda pati kā autora iepriekšējā grāmata, tikai nenostrādāta, klišejiska (pie tam klišejas autors ir nospēris pats no savas iepriekšējās grāmatas!) un ar tīri tehniskām lažām. Lai arī vispār viņš varētu būt tiešām lielisks rakstnieks, ja tikai būtu dabūjis to manuskriptu sejā ar tekstu "pārraksti vēlvienreiz, man pofig, cik ilgi tu jau ar to sūdu esi mocījies". Nē, viņiem ir bijusi VKKF nauda, atskaites jānodod, grāmatu jāizgrūž, termiņos jāiekļaujas, bet rezultāts nav tik svarīgs (tāpat jau to lasīs tikai tie muļķi, kas jau tāpat lasa latviešu literatūru).
Welcome to the wonderful world of government accounting system.
Tas diemžēl ir reāls mīnuss jebkādiem valsts, un esmu drošs, ka ne tikai valsts, bet arī visādiem citādiem (fondu, u.c.) projektu pasākumiem, kuri ir pēc definīcijas piesieti finansējumam laika apjomā.
Ja tu esi privātais uzņēmējs, kam da kaut vai celtnieks, iedod lažu, tu atmet, un saki, lai pārtaisa un nemaksā naudu.
Ja tu esi valsts pārstāvis, tu vēl vari tā darīt (un tev tā jādara), bet uz tevi skatās nopietni šķību aci Finanšu ministrija un Valsts kontrole, ja tu neiztērē naudu tai fiskālajā gadā, kurā viņa tev iedalīta.
Ja tu esi valsts pārstāvis, kam jāapsaimnieko, piemēram, Eiropas fondu nauda (vai citu, teiksim, Norvēģu/skandināvu fondi arī šo to atbalsta), tad lai dievs tev žēlīgs, ja tu neiztērē naudu dotajā apjomā dotajā laikā.
Līdz ar to nav nekāds brīnums, ja ik pa brīdim noteik kāda pievilkšana aiz matiem, jo, it īpaši fondu apguvē, kamēr tu esi izsludinājis konkursu, tu esi kings; savukārt tad, kad līgums noslēgts, kļūsti salīdzinoši lielā ziņā atkarīgs no otrās puses.
Tas tā aptuveni, bet šāda tipa problēmas ir redzētas arī dažkārt dažādu ārzemju fondu apsaimniekotājiem, tā kā tas nav nekas diemžēl unikāls.
Yess, ļoti precīzi;
un varbūt problēma pat nav pašā tajā fondu pasākumā kā tādā (mazums kādas zamaškas naudas ieguvē) bet tajā, ka daudziem tas kļūst par principiālu naudas ieguves veidu (t.i., pārstrukturējas domāšana no normālas tieksmes pēc kvalitātes uz "uzbliezt kaut ko tādu, lai neviens nevarētu pateikt, ka tas būtu aš bezkaunīgi slikti")
nu, katrs pagrimst savādāk. :-)
no otras puses, atkal jau nedaudz netēmā, bet tie paši ESF ir patlaban daļā neprioritāro valsts nozaru teju vienīgais attīstības iespēju veids. nebūs fondiņu, veģetē uz lauriem, ja tādi ir.
teorētiski, ja kāds iepriekš labs sāk rakstīt slikti, vajadzētu būt, ka nākamreiz viņam vairs tik automātiski naudu nedod
Tam es ticu :) Bet tā ir riktīgi neprecīza sistēma, ajmīn, jādod pa pirkstiem jau ir tad, kad sāk "drusciņ izlaisties", nevis tad, kad sāk rakstīt riktīgi slikti, abet tas valsts atbalsts tomēr ir liels un nopietns blieziens. Tb nevar tak pateikt "ēēē, tev pagājušajā grāmatā nav izturēts skatupunkts, šoreiz naudu nedabūsi". Drīzāk jau padomā "nu, tā pēdējā grāmata nebija spoža, bet nu kam negadās" un iedod, bet tad, kad labs cilvēks jau ir sabojājies, tad jau ir par vēlu un ieslēdzas aizvainojums.
Lai gan to jau vispār ar to komisiju nevar atrisināt, tur tiešām ir tikai vai nu skrupulozāks (un līdz ar to birokrātiskāks, kas ir slikti) vērtēšanas process sākumā, vai arī papildu atbalsts nesaudzīgas kritikas kultūras izveidei.
es balsoju par pēdējo. katrā ziņā nepareizi būtu, ja to savā šaurajā lokā lemtu komisijas locekļi
Nu vot vot! Tb komisija taču nevar tā vienkārši apsēsties, salikt galvas kopā un izdomāt "vot Vigula otrā grāmata nav TIK laba kā pirmā, značit naudu nedosim", tas būtu absurdi un truli, un pēc būtības redaktora darbs ("hmm, būs jāpieskata to Vigulu, lai nesāk te luņoties, ja"). Bet tā, kā ir, faktiski jau redaktors nevar daudz dirsties par (hipotētiskā) Vigula luņošanos, ja nauda ir iedota un jāatstrādā, un Vigulam arī nav iemesla kreņķēties (jo viņš jau naudu saņem no valsts, nevis no pārdotā/pozitīvi novērtētā).
*Viguls gan, domāju, ir viens no tiem autoriem, kam ir ļoti augstas prasības pašam pret sevi; bet nu tas jau arī nevar būt kritērijs
var piekrist, VKK fondusa izvēle kropļo ainavu. man jau sen krīt uz nerva. brīžam šķiet, ka labāk pat izmantot kādu algebras formulu - traģiskas kļūdas būtu mazāk.
bete, piem., restūzī tu neteiksi - atnesiet citu ēdienkarti, no itās nenieka nevar izvēlēties. tāpat ar to "kultūras patērētāju", nav viņam objektīvas ēdienkartes, bet labi, ka vispār kas ir.
Es gan esmu vienreiz restorānā palūdzis uztaisīt ēdienu no vecās ēdienkartes, jo jaunajā nekā jēdzīga nebija. Uztaisīja.
Varētu jau arī rakstniekam pateikt "davai, raksti kā cilvēks".
nauda pati par sevi nesmird, bet smirdēšana veicina tās apriti
o jopta, manu raidījumu nabā finansē tieši vkkf...
Ai, nu viņi taču visu finansē, kur tad bez šiem. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}