Interesanti, kā pasaules literatūra pastāvēja (un vai pastāvēja) pirms XX gs. 30. gadiem, kad atsevišķās autoritārās valstīs sāka kādus nebūt pabalstus izsniegt? Tb līdz tam radīto literāro darbu kvalitāte bija krietni zemāka, ja valsts atbalsts deva labākus rezultātus?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja palasa Raini, tad uzreiz ir skaidrs, ka kvalitāte bija krietni zemāka :D

Rakstnieki ir sponsorēti visos laikos. Skaidras biznesa attiecības ar autortiesībām un visu pārējo ir relatīvi nesens jaunievedums. Līdz tam ar rakstniecību nodarbojās vai nu bagāti cilvēki, kuri to varēja atļauties, vai valdnieka favorītu, vai arī mūki klosteros, kas pārtika no ziedojumiem utt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

+

(Reply to this) (Parent)

Par Raini nespriedīšu (lai gan šim vismaz atskaņas bija), aber visā pārējā gan varētu smuki atgriezties saulainajā XVIII gs., kad ar rakstīšanu pamatā nodarbojās izglītoti laudis sava prieka pēc, nevis iztēlē skaitot kupjūras par autorloksni un vārda mākslu uztverot kā komunālo maksājumu segšanas avotu. Bet pārējie pie IKP vairošanas. Un nebūtu nekādu kašķu par bezdarbnieku radošajiem pabalstiem. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vai ne, 19. gadsimta pirmā puse ar Dikensu un citiem, kas rakstīja, lai dabūtu piķi, jau visu sabojāja :(

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nea. Visu sabojāja strauja lasītprasmes izplatīšanās - ļautiņi iemācījās burtus izlasīt, aber gaume ta palika kāda bija. Tad nu nāca Dimā dinastija ar savu skribentu rūpnīcu (šiem bija vesels iecirknis tehnisko rakstītāju), visādi Dikensi, Sandas, Mopasāni, Tveni un Vollesi, kas aizpildīja radušos vakuumu. Taču tas notika dabiskā ceļā: ja tas Stendāls uzrakstīja ko tādu, ko pūlis pirka lasīt, un viņš varēja no tā dzīvot, bija labi. Ja neviens viņa sacerējumus nelasīja, tb nepirka, nācās šim atgriezties pie kurpnieka liestēm un pelnīt iztiku ar to, ko patiesi prot. Tb dabiskā atlase.

Visu sabojāja starpkaru perioda autoritārie režīmi, kuros valsts sāka maksāt autoriem par kvantitāti, par to, ka šis vispār ko raksta vai dara, jo "nacionālā kultūra" tika pasludināta par vienu no režīma ideoloģijas balsta stūrakmeņiem. Un, kad pēc 2PK autoritārie režīmi lielāko tiesu krita (Eiropā, taču šo modeli masveidā pārņēma Trešā pasaule), tad to skribentu varzu, par kuru veikumu neviens tā īsti negribēja maksāt, tb pirkt, nācās kā uzturēt. Un tad kā sēnes pēc lietus, turpinot autoritārisma laika retoriku par "kultūras balstīšanu", sāka veidot visādus valsts fondus, kuru uzdevums bija šo "inteliģento bezdarbnieku" slāni uzturēt.

Un tā tas turpinās joprojām: vesels slānis ļaužu, kas nespēj neko tādu radīt, par ko kāds būtu gatavs maksāt, fizisku darbu strādāt nespēj un negrib, taču ir gana apizglītojušies, lai spētu saliktu sakārttu teikumu uzrakstīt, metas kultūras druvā, jo tur gan prestižs, gan regulāri granti (ja esi sapazinies ar kādu KKF komisijas locekli). Viss jau ir forši, ja vien šis slānis nekļūst pārāk plašs - tad viņus uzturēt sabiedrībai jau kļūst par grūtu (kā efeja, gan rotā koku, taču ja saaug pārāk bieza, kļūst par smagu un koks, kas to baro, vienkārši nokalst un nolūzt).

Tāpēc, kad LNT rīta ziņās 2011. gada 4. novembrī ar lepnumu vēstīja, ka no dievzemītes 2 miljoniem iedzīvotāju 200 000 esot "radošo profesiju" pārstāvji, es bez liekas pukstēšanas sameklēju vienu solīdu pensiju fondu Austrijā, un sāku čekot, kādas iespējas pensišam dzīvot Melnkalnē un Portugālē, jo perspektīva tepat uz vietas tāda aizdomīga... ;)

(Reply to this) (Parent)