Nu, pag, te ir cita štelle.

Ir divi varianti.

Skaidrs, ka būs vāji rakstnieki, kuri nekad neizaugs par ģēnijiem. Domājams, lielākā daļa. Tas nevienam nekad nav traucējis gribēt un dažkārt saņemt atbalstu. Varbūt vienkārši spējīgāku mums nav, vai arī spējīgākie nepiesakās (uz atbalstu).

Savukārt, ja spējīgāki tiek bieži vien atmesti par labu tādam lažu cepējam, tad, protams, var runāt par korupciju šmorupciju un kārt konkrētos naudas dalītājus pie zvana.

Jebkurā gadījumā tas, manuprāt, neatceļ sākotnējo tēzi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu runā tā, it kā rakstīšana būtu kaut kāds random events, ko vispār nespēj ietekmēt autora griba. Kas, manuprāt, ir totāls bulšits; rakstīšana ir skills, kas ir maināms un izkopjams - tikai to mainīt un izkopt ir ļoti sarežģīti, laikietilpīgi un nervus čakarējoši, un (kas visā tajā pasākumā pretīgākais) totāli nogalina to sākotnējo rakstīšanas prieku, kamdēļ cilvēks vispār kļuvis par rakstnieku (vismaz attiecībā uz prozu noteikti). [Protams, ka pēc tam nāk citi prieki, bet nu tas ir tā kā salīdzināt iemīlēšanos ar desmito laulības gadu.]

Nu lūk. Es, teiksim, rakstu tā, ka tikai pēc tam, kad es esmu uzrakstījusi līdz pilnīgai gatavībai, man redaktors saka tipa "jess, izdodam" vai arī atmet atpakaļ ar tekstu "es ticu, ka tu gribēji labu, bet šito mēs pat netaisāmies izdot" [un jā, es pārbaudīju, viņa man tiešām met atpakaļ sliktus tekstus ;)] & pēc izdošanas man ir jāseko līdzi pārdošanas datiem, recenzijām un visam pārējam, lai saprastu, kas strādā, kas nestrādā. Un gadu pēc grāmatas iznākšanas redaktore pasaka, ka tā ir sevi atpelnījusi (tb izdevniecība nav mīnusos), un es atviegloti nopūšos.
OK, es rakstu t.s. "komercliteratūru", un, protams, nevar uzlikt šo noteikumu visiem autoriem - t.i., viena laba daļa no viņiem vienkārši neraksta tā, lai šajā mazajā tirgū varētu attaisnot grāmatas izdošanu - līdz ar to kultūrkapitāls, līdz ar to mazāka nepieciešamība kreņķēties par to, vai tava iepriekšējā grāmata ir bijusi laba vai ne pārāk, un vai tu neesi sagājis kaut kādā patoloģiskā sviestā. Un nav jādomā līdzi par to, vai, teiksim, kaut kāds tehnisks paņēmiens, ko tu izmanto, ir OK vai varbūt ir kaut kas jaunāks un stilīgāks izgudrots. (Es šito domāju visu laiku, jo tehnika ir tas, kas "nopērk" parasto lasītāju - bet kritikai un VKKF eksperitem pofig, es neesmu redzējusi nevienu profesionālu kritiku, izņemot varbūt kādreiz manu, kas pārmestu autoriem head-hopping vai kādu citu tīri tehnisku figņu.)

Viduvēji autori, kas nekad neizaugs par ģēnijiem, un raksta komercliteratūru, vienkārši raksta ar kaut kādu baseline, zem kuras nekad nenolaidīsies (jo tad redaktors atmetīs atpakaļ un pateiks, ka šitais jāpārstrādā). Viduvēji autori, kurus stutē VKKF, pamazām raksta arvien sliktāk un sliktāk - ja vien pašiem nav kaut kāda elles motivācija strādāt un attīstīties.

Un jā, es te kreņķējos tāpēc, ka nupat izlasīju grāmatu, kas ir tāda pati kā autora iepriekšējā grāmata, tikai nenostrādāta, klišejiska (pie tam klišejas autors ir nospēris pats no savas iepriekšējās grāmatas!) un ar tīri tehniskām lažām. Lai arī vispār viņš varētu būt tiešām lielisks rakstnieks, ja tikai būtu dabūjis to manuskriptu sejā ar tekstu "pārraksti vēlvienreiz, man pofig, cik ilgi tu jau ar to sūdu esi mocījies". Nē, viņiem ir bijusi VKKF nauda, atskaites jānodod, grāmatu jāizgrūž, termiņos jāiekļaujas, bet rezultāts nav tik svarīgs (tāpat jau to lasīs tikai tie muļķi, kas jau tāpat lasa latviešu literatūru).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Welcome to the wonderful world of government accounting system.

Tas diemžēl ir reāls mīnuss jebkādiem valsts, un esmu drošs, ka ne tikai valsts, bet arī visādiem citādiem (fondu, u.c.) projektu pasākumiem, kuri ir pēc definīcijas piesieti finansējumam laika apjomā.

Ja tu esi privātais uzņēmējs, kam da kaut vai celtnieks, iedod lažu, tu atmet, un saki, lai pārtaisa un nemaksā naudu.

Ja tu esi valsts pārstāvis, tu vēl vari tā darīt (un tev tā jādara), bet uz tevi skatās nopietni šķību aci Finanšu ministrija un Valsts kontrole, ja tu neiztērē naudu tai fiskālajā gadā, kurā viņa tev iedalīta.

Ja tu esi valsts pārstāvis, kam jāapsaimnieko, piemēram, Eiropas fondu nauda (vai citu, teiksim, Norvēģu/skandināvu fondi arī šo to atbalsta), tad lai dievs tev žēlīgs, ja tu neiztērē naudu dotajā apjomā dotajā laikā.

Līdz ar to nav nekāds brīnums, ja ik pa brīdim noteik kāda pievilkšana aiz matiem, jo, it īpaši fondu apguvē, kamēr tu esi izsludinājis konkursu, tu esi kings; savukārt tad, kad līgums noslēgts, kļūsti salīdzinoši lielā ziņā atkarīgs no otrās puses.

Tas tā aptuveni, bet šāda tipa problēmas ir redzētas arī dažkārt dažādu ārzemju fondu apsaimniekotājiem, tā kā tas nav nekas diemžēl unikāls.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Yess, ļoti precīzi;

un varbūt problēma pat nav pašā tajā fondu pasākumā kā tādā (mazums kādas zamaškas naudas ieguvē) bet tajā, ka daudziem tas kļūst par principiālu naudas ieguves veidu (t.i., pārstrukturējas domāšana no normālas tieksmes pēc kvalitātes uz "uzbliezt kaut ko tādu, lai neviens nevarētu pateikt, ka tas būtu aš bezkaunīgi slikti")

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, katrs pagrimst savādāk. :-)

no otras puses, atkal jau nedaudz netēmā, bet tie paši ESF ir patlaban daļā neprioritāro valsts nozaru teju vienīgais attīstības iespēju veids. nebūs fondiņu, veģetē uz lauriem, ja tādi ir.

(Reply to this) (Parent)