sieviete runā pārāk sarežģīti, nespeju izsekot, nav interesanti, kaut ko muld. labāk būtu taisījusi ēst.

runā varbūt vienkārši un pie vainas ir pārstāsts. bet saturiski (ko nu es spēju izpīpēt) - skumji.

internetā, redz, tikai ievada vārdi, lai motivētu mani nopirkt visu avīzi. bet, ja godīgi, no šīs intervijas/ raksta jebkurā gadījumā neko negaidītu.

tiesa.

Cita starpā, mani tomēr sajūsmina, ka ir cilvēki, kas joprojām ņem par pilnu tīronismus par 'būtisko'.

kas gan var apstrīdēt kāda tiesības uz patiesību, īstenību un "būtisko".

pa lielam nevar. un vispār - lai katrs dara ko un kā grib, kamēr vien jūtas laimīgs un apmierināts. galvenais - lai nesāk gvelzt muļķības par īsto 'domas objektu', patiesi 'būtisko' utml.

Ar "runāt par būtisko" šeit drīzāk ir domāta forma, nevis saturs, netieši norādot uz "Rietumu cilvēku" retorikai piemītošo politkorektumu.

pag.. un tagad kļūst interesanti. kāda tad ir postpad. virtuves īpašā izteiksmes forma? - ciešanās saviebta seja un graņonka, turēšanās pie drauga pleca utml? vai arī kā pjatigorskim - neizvairīties no lamuvārdiem?
cik man pašam ir nācies būt virtuves sarunās, tad forma ir līdzīga gan šaizemē, gan arī citur.

Var noprast, ka domāts ir tieši kāds savādāks izteiksmes veids, kurā "lietišķais tonis netraucē cilvēcīgajam".

nu tad nezinu kādā vidē apgrozās augstākcitēto izteikumu autore. jau teicu, ka mana pieredze ir gluži pretēja un neesmu manījis būtiskas atšķirības starp rietum un austrum sarunām.
formas atšķirības pa lielam ir bijušas tik vien kā dzērienu izvēlē un atsevišķās lokālās īpatnībās.

Nu, pieredze katram ir sava. Bet kopumā rodas iespaids, ka autore, uzsverot šīs atšķirības, cenšas tās balstīt kultūrpsiholoģiskā nošķīrumā un likt uzsvaru uz rietumu un austrumu (postpadomju) naratīvu atšķirību.

pat ja ir dažādas nac. īpatnības un atšķirības - ok. taču, manuprāt, jebkurā gadījumā ir nedaudz dīvaini implicēt, ka mēs tagad tveram 'būtisko' pretstatā lietišķajiem rietumniekiem. šāds vispārinājums man liekas ļoti pārsteidzīgs lai neteiktu - aplams.

lietišķais tonis netraucē cilvēcīgajam:

+ 1

+ http://en.wikipedia.org/wiki/Gricean_maxims = perfect!

Tā intervija taču ir domāta "plašam klausītāju lokam" un viņiem šāda privāta tamborēšana "par būtisko" dikten patīk. Iemesls vienkāršs - kad kāds šitā stāsta, tad skaļi domāt nepieradušam cilvēkam iestājas pilnīga ekstāze no tā, ka kāds viņa vietā pasaka to, ko viņš pats noformulēt nespēj. Jo tas viņam ir tas "būtiskais" un viņš argumentētu viedokli nekad neuztvers tik labi, kā šādu emocionālu refleksiju, ko pats uzskata par "īsto filazofiju" (pretstatā analītikai un argumentācijai, kura viņam par abstraktu un par sausu).

gluži kā mormoņi - slepena biedrība novācas virtuvē un tad savā starpā laiž par būtisko.

bet vispār ir smieklīgi, ka tiek radīti mīti par kaut kādām grupiņām, kas atšķirībā no jauniešiem vai neiesvētītajiem, kaut ko virtuvē baigi domā un ņem lietas za živoje. pārējie ir vienkārši plukatas.

plukatas. Prātā novizēja Kūle.

Pareizi, ka plukatas, jo ko gan mēs vispār no tā saprotam - ne mēs zinām, kas ir būtiskais, ne mēs mākam tā smuki pateikt. Tāpēc jau arī intervē Neiburgu, nevis tevi vai mani. Eto ž nada poņimaķ!

Šādas intervijas ir žanrisks pasākums, tāpat kā šlāgermūzikas festivāli Latgalē, kur nevienu neinteresē jautājums, vai tā ir laba mūzika, vai nav, kat tik spēlētu lustīgi. Visa šī virtuves filazofijas luste grozās ap kaut kādu kolektīvo bezapzināto un tajā eksistējošo mitoloģiju, kur aktieri ir dievi, rakstnieki ir vieduma vots, dzejnieki ir pravieši, bet filosofi - pārlaicīgas patiesības sludinātāji.

es atvainojos, bet 1) vai tu pats vienmēr un visur domā tikai filozofiskās loģikas rāmīšos? 2) viņa nav filozofe, bet gan literāte/uzņēmēja, which means, ka izteikšanās formāts var būt arī biku atšķirīgs no Kanta tīrā prāta kritikas...

es, piemēram, nesaprotu, par ko ir diršana. tā ir kaut kāda viņas subjektīvā izjūta, ka cilvēki šeit saviesīgās sarunās pieskarās it kā dziļākām tēmām, bet ārzemēs ir rezervētāki. manis pēc tas tikpat labi tā arī varētu būt, jo te ir skarbāki apstākļi dzīvei utt. tai nav obligāti jābūt provinciāļu fantāzijai. toties tavs sašutums izskatās par to, ka kāds nepiekrīt tevis paša izjūtai, ka atšķirību nav. varbūt tu papildus tam zini arī kaut kādu man nepieejamu kontekstu par Neiburgu, kas liek tev pret viņu būt nelabvēlīgākam. katrā gadienā, tās ir anekdotes pret anekdotēm, subjektīvs fīlings pret subjektīvu fīlingu, un tavas anekdotes diezin vai ir tik ļoti uzticamākas, pat ja Neiburga izrādās kaut kāda dura

vēl es gribu pateikt, ka esmu samērā kritisks un man pa īstam nepatīk visādi kūļi, sedlenieki u.c. dolbji, bet tavs tonis vienalga izraisa netīksmi. varbūt es galīgi maldos, bet tā vairāk liek domāt par impotentu nīgrumu kā loģisku/faktoloģisku/estētisku vai taml. dominanci pār apakšcilvēkiem

Varbūt ne gluži par 'būtisko', bet gan par 'privāto' un 'emocionālo' es arī varētu pievienoties, ka ir dieezgan problemātiski runāt ar Rietumniekiem, kamēr ar austrumniekiem un vietējiem nav problēmu. Kamēr savu eemocionālo pārdzīvojumu par filmu vai tml. izsaki delēza vai serresa konstrukcijās, viss ir čikiniekā, bet, ja gribas tā jūsmīgi un aizrautīgi stāstīt poētikā, tad saruna drīz vien apraujas. Kurpretī ar vietējiem vai slāviem, personīgais, subjektīvais ir pa priekšu, pirms visām vispārinātajām konstrukcijām.
bet varbūt es ne tādus cilvēkus sastopu, ārvalstnieki tikai darba jomā...
un jāatzīmē, ka Tu pats esi pragmatiskais un loģiskais plus vēl sadzer ar tiem ļaudīm, ar ko ceļi profesionālā ziņā krustojas, which means, ka komunikācija aiziet uz urrā....

thel punkts par dzērienu izvēli te ir būtiskais, imho. kādas virtuves - tādas sarunas.