mīlu gan

Tad, kad tu, cilvēks, esi divas naktis neizgulējies, nav vēlēšanās trenēties asprātībā.
Pēc darba paņemu no provinces atvesto somu (galīgi nav pat ne līdz pusei pilna) un pa ceļam iegriežos Lidlā nopirkt pāris pārtikas preces (nē, tas nav mans piemājas veikals, tas ir "pa ceļam veikals").

Pēc samaksāšanas ejot ārā, pie kases man uzrūc resnais apsargs: uzrādiet somu! vai jums tur ir pārtikas preces? taisiet vaļā! neredzu, izkrāmējiet visu ārā! kāpēc jūs ejat uz veikalu ar tik lielu somu? es ar tik lielu somu uz veikalu neeju! vai jums visām šīm precēm ir čeki? (Mana matu kosmētika, savākta no provinces mājām, absolūti ne Lidla sortiments.) Un kas TAS tāds?!?! (Rāda uz aizsāktu, pusizbirušu miltu paku zip maisiņā, kas arī savākta no provinces, jo tur mums ir nenormālākie miltu krājumi. Arī ne Lidla sortiments.)

Jā, viņš man vīzdegunīgi "atvainojās" par to, ka licis uzrādīt somu, bet galīgi neatvainojās par deguna bāšanu manā privātajā dzīvē un pamācību bārstīšanu.

Ko var zināt, varbūt viņš ar div nakt nav gulējs.

Poll #21668
Open to: All, results viewable to: All

Tu lietosi

https://www.youtube.com/watch?v=QuKXbEB7bUI

Ja "Hallelujah" autorību es nepamatoti esmu piedēvējis vienam no Baklijiem, tad starp "Song to the Siren" daudzajām versijām man bieži vien aizmirstās atcerēties par Bakliju. Lai gan visaizmirtākais šinī stāstā drīzāk būtu Lerijs Bekets. Un vēl - lai gan manī arvien spēcīgāk mazinās sajūsma par traģiski romantiskiem arhetipiem, un ir grūti atrast spēcīgāku metaforu stāstam par nonākšanu postā, dzenoties pakaļ nepiepildāmām alkām, kā šis grieķu mīts, šī tomēr ir skaista dziesma, un visi mēs kaut kad esam maldījušies ilgās pēc... drīzāk pat nezināmā, mazāk nesasniedzamā. Cita starpā arī Lerijs Bekets vēl ir dzīvs, un cik saprotu vēl gana produktīvs. So, good for him.

Iniciatīvas trūkums ir slikti, bet bieži iniciatīva bez iedziļināšanās ir daudz kaitinošāka. Trešo reizi darbiņā skaidroju, kādi ir mūsu mērķi, lai gan priecātos arī par to, ja mūsu arhitekti ar savu lielo autoritāti kaut kā piedalītos šajā kaitinošajā sarakstē, un šoreiz arī pievienoju patronizējošo: "I don't think you should worry." Man pašam šķiet, ka man ir diezgan daudz pacietības pret kolēģiem, jo es darbā neinvestējos emocionāli, bet man jāatzīst, ka šī paša iemesla dēļ es pārāk nesaudzēju neviena jūtas, ja kāds atkārtoti pierāda savu nespēju vai nekompetenci. Un jā, mani tas kaitina, un tā jau kļūst par emocionālu investīciju, un man tas nepatīk. Attālinātajā darbā mēs pat nesatiekamies virtuvē pie kafijas, lai es šo visu uztvertu citādāk kā mana produktīvā laika tērēšanu.

obligātā literatūra:

Zem skorpiona zīmes
LINA JÜRI

https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/akademiska-un-profesionala-literatura/vesture/pasaules-vesture/zem-skorpiona-zimes.html
https://archive.org/details/undersignofscorp0000lina
lokālā bibliotēka

šodien atkal agri jāceļas, bet es visa vēl sanu pēc Kaukāziešu krīta apļa. nenotrigerēja (par ko baidījos), ļoti interesanta gan scenogrāfija, gan tērpi, gan režija, izcila izrāde, nesaprotu kādēļ ņem ārā no repertuāra. redzēju mis_sarajevo, bet kamēr izdomāju kas tā par tādu redzētu dāmu jau bijām šķīrušās :D
mamma, protams, aizveda uz kafejnīcu un plūmju saldējuma kokteilis, kā vienmēr debešķīgs. izejamais komplekts ar bordo tilla svārkiem kā kūciņa

mazliet priecīgākās ziņās. vakardien atzīmējām 13. kāzu jubileju ar gājienu gar un pa Rauni. man gan no rīta bija kaut kāda panikas lēkme par visu manu dzīvi un es pusi ceļa līdz sākumpunktam mašīnā raudāju. tas nav man raksturīgi. es ļoti reti raudu. bet Raunis bija foršs. gājām no Vaives dzirnavām pa kreiso krastu līdz Dzelzupītes ieteikai un atpakaļ - kādu kilometru pa upi un pēc tam pa labo krastu. sanāca kādi 12 km. ļoti labi, ka K bija iedomājies paķert līdzi neoprēna čībiņas, kuras izmantojam ziemas peldēm. varējām iet pa upi - nesala kājas tik ļoti un vieglāk pārvietoties pa glumajiem akmeņiem, kuri klāj Rauņa gultni. basām kājām tā nevarētu paiet, bet skatpunkts no upes ir ļoti, ļoti foršs. nākamreiz varētu iet no otras puses, atkal līdz Dzelzupītei. pati Dzelzupīte arī ļoti skaista, pagājāmies drusku uz augšu pa to. tāda strauja, ar lielu kritumu, daudzām mazām krācītēm un mikroūdenskritumiņiem. ļoti dzīva un dzīvi apliecinoša.
pēc tam padzērām kafiju Cēsīs un vēl izbraucām līkumu. uzmetām aci Veselavas muižai. tad braucām uz Dzērbeni, bet man spontāni sagribējās trešo reizi apmeklēt Apšu baznīcu. tā ir viena no skaistākajām Latvijas baznīcām. un šis izrādījās īstais brīdis - tur bija vietējais Nikolajs, kurš ielaida paskatīties baznīcas iekšpusē un pastāstīja pagasta aktualitātes. ļoti, ļoti jauks vīrs. tur būtu materiāls garākai intervijai.
tad iebraucām Dzērbenē, kur K nezkāpēc nebija bijis. es biju bijusi. paskatījāmies baznīcu un muižu. parkā salasīju sauju gaiļbikšu. tad iekāpām mašīnā un nezkāpēc tieši skanēja Monopols, kura viese bija cimdu Jettiņas grāmatas veidotāja Elīna. ļoti skaista grāmata starp citu. iesaku. Jettiņa bija no Dzērbenes. tālāk vēl izbraucām caur Drustiem, lai salīdzinātu Dzērbenes un Drustu baznīcas. diezgan ļoti līdzīgas.

šodien auksts un nemīlīgs un bēdīgs. bez mirušā Tora vēl brālis naktī sadzēries bija sarakstījis nepatīkamas ziņas. bet par spīti tam visam atklājām arī sojšlika sezonu - K sojšliks + ugunskurā grilēti sparģeļi + ful medames + salāti no redīsu lapām, gurķenes, sarkanā kāposta, valriekstu eļļas, grauzdēta sezama un mango etiķa + redīsi no dārza + tomāts, marinēti karija gurķīši, avokado + viegli apgrauzdētas tortijas. ļoti ļoti patīkama tā maija ēdienkarte. visādi citādi šī bija ļoti, ļoti neproduktīva diena un es jau jūtu sevī perināmies panikas lēkmi par to.

kad pagājšsvētdien nomira Selfa, es tajā naktī redzēju sapni, kurā pamodos, paskatījos pa logu un ieraudzīju, ka viss mans dārzs ir nošķūrēts un nolīdzināts. es sapnī drausmīgi raudāju un tad pa to lauku skrēja divi kumeliņi. viens vecāks, jau tāds uz jaunzirga pusi, otrs jaunāks. zirgiem bija epizodiska loma šajā sapnī, tas vēl turpinājās tālāk un kopumā tas bija visai personisks, bet šķiet zirgi vienkārši izmantoja to kā platformu, lai uz brīdi ielauztos un atrādītos.

jo - šorīt pamodos ar ziņu vacapā, ka nomiris Tors. un divi kumeliņi pēkšņi makes sense. Tors bija ilggadīgs mana zirga draugs. kad pagājšruden siena krīzes dēļ Marta likvidēja pansiju, Tors bija pēdējais, kas aizbrauca un man bija žēl - tieši mana zirga dēļ. viņi ir ļoti ģimeniskas būtnes, kas veido ciešas draudzības un Tors bija ļoti labs draugs manam zirgam. viņi bija tāda nešķirama trijotne - Radis, Vankū un Tors. mēs viņus jokojot saucām par brāļiem Ilmāriem. Tora saimniece dzīvo Jelgavā, tāpēc viņš bija pa ziemu pārcēlies uz kādu stalli netālu no Jelgavas. bet tur ir ierobežota teritorija un vasarā nav pietiekamas platības ganībām. bija sarunāts, ka viņš uz ganību sezonu atgriezīsies Birzlejās. šorīt bija jābrauc, bet kāpjot treilerī pēkšņi nokrita un dažu minūšu laikā, ar galvu saimnieces klēpī, nomira. viņam bija tikai 16 gadi. viņam gan bija visai smaga emfizēma (astma), krietni smagāka nekā manam zirgam. pavasaris viņiem ir grūts laiks, īpaši, kad strauji paliek silts + viskkas zied. ilgstošās elpošanas problēmas atstāj iespaidu uz sirdi. visdrīzāk vienkārši sirdslēkme (zinu vēl 2 zirgus ar emfizēmu, kam uznākot siltajam laikam strauji palicis slikti un krituši ar sirdi). + vēl stresiņš, ka vienam kaut kur būs jābrauc.
tā zirgi joprojām redzami sēro par Selfas nāvi. Radis un Vankū abi ir ļoti klusi un ieturēti, visu laiku cieši turas viens pie otra, nespēlējas, pat kārumus īpaši nekļančī. likās būs forši - atbrauks vecais draugs Tors un novērsīs domas. nu nekā.

- Sakiet, kundze, kāds viņš bija kā bērns? Jūsu dēls? - pie pusdiengalda ciemiņš ziņkārīgi iejautājās.
- Mazs, - viņa atcirta.

Vakar nonācām pie fakta konstatācijas
(es esmu gandrīz piebeigusi Children of Dune)
ka somehow, mans pieņēmums ir bijis, ka, ja cilvēkam ir pieredze, tad šis cilvēks automātiski izturas mazāk kā krāns
t.i., ja cilvēkam ir, teiksim, 40 gadu dzīves pieredze, tad viņš automātiski izturēsies kaut kā sajēdzīgāk nekā cilvēks ar 4 gadu dzīves pieredzi
attiecīgi visu laiku lasīju šo grāmatu un pie sevis burkšķēju, ka wtf wtf, kā cilvēkam var būt daudzu, daudzu dzīvju pieredze un tik un tā praktiski neeksistējošs theory of mind, praktiski neeksistējoša par zināmu briedumu liecinoša sekundes aizture starp "ok, es varu izdarīt/pateikt šito riktīgi derdzīgo lietu" un "mmmm, a moš nevaig, ir taču arī citi, jēdzīgāki veidi, kā komunicēt ar cilvēkiem, ar kuriem būs jāpavada kāds laiks kopā un kas man vispār neko sliktu nav nodarījuši"

Bet tas bija absurds pieņēmums (no manas puses) jau no paša sākuma
protams, ka nevar vienkārši iepumpēt cilvēkā dzīves pieredzi un cerēt, ka no tā automātiski nāks kaut kāds "briedums", "briedums" ir darbs, ko tu dari, nevis pieredze, kas tev ir, un tu vari šo darbu darīt vai nedarīt 8 vai 80 gadu vecumā

Kas gan padara novecošanu par negaidīti nekomfortablu pasākumu, nu, ja kaut kādu 20 gadu vecumā šķiet diezgan normāli, ka gan tu, gan vienaudži esat diezgan stulbi un tizli, jo jums ir 20, tad 40 gadu vecumā ieslēdzas viegla mizantropija, jo "maniem vienaudžiem tak vajadzētu zināt labāk", pie 60 būs vispār pilnīgs horrors, iedomājies, tas pats 20gadnieks, tikai ar 40 gadu pieredzi, kas viņam neko nav devusi

lokāls Veldze izmeta Buša Hārtshorna cimdu. Varbūt kādam ir otrs Rains alta puffer dūrainis? (nopirktu)
https://modivo.lv/p/rains-cimdi-alta-puffer-mittens-w2t3-16070-melns-0000303161170

Turpinot par darbu sūtniecībās:

Es strādāju vispirms vienu laiciņu Rīgas Centrālajā slimo kasē, kad tur bija zināms iespaids slimo kasē, kad tur darbojās Lezdiņš, Kārlis Rozenštoks, Kārlis Piens, redaktors un sekretārs; arī es toreiz tiku iesaistīts darbā. No šī darba es diezgan ātri aizgāju, jo man bija dots daudz atbildīgāks uzdevums, proti, es darbojos Padomju sūtniecības uzdevumā, kas šinī sakarībā šeit nebūtu minams.
/b. Līdaces* un b. Ziemeļa intervija ar Otto Grīnbergu. Mašīnraksts. 49.,50. lappuse. Otto Grīnberga arhīvs. 18.02.1961./

*visdrīzāk Emma Līdace

Visādi citādi - priecīgus svētkus!!!

trīs brīvas dienas. negribas, lai ātri paiet.

Šodien uz bērēm. Nomirusi Marijas tante - vienīgā, kas bija palikuši no tēta brāļiem un māsām. Un vakar bija bēres tēta brālēnam Pēterim.

Pamodos, paspēju, iekāpu, piesprādzējos, uzliku modinātāju.. un atklājās, ka skaļi saka katras pieturas nosaukumu