mīlu gan

Manu bioloģisko radinieku neesamība manā dzīvē sen vairs nav nekāds pārsteigums, bet ar visu to Agapei izdevās ienest jaunus triepienus šajā bildē. Šodien bija jāatbild, kādas iemaņas es esmu ieguvis no saviem vecākiem. Es, protams, neesmu bārenis, un nav tā, ka man vispār nebija ko atbildēt, bet saraksts nebija garš, un lietas tajā bija visai primitīvas. Es varētu, protams, nostāties aizvainota pusaudža pozā, un uzskaitīt lietas, ko es esmu iemācījies nedarīt, vai kas ir lietas, kar ir traucējušas manā dzīvē, bet šo vingrinājumu es atstāšu nefunkcionālu ģimeņu Ziemassvētku ballēm. Es, protams, arī nemēģinu nostāties citās pozās, kur man kaut kā īpaši nav paveicies ar vecākiem, bet arī starp ģimeņu šausmu stāstiem ir dzirdēti gadījumi, kad visādi citādi nefunkcionāls vecāks ir spējis dot bērnam kaut ko emocionāli. Vēl bez traumām. Tieši šis vakuums manā daudz maz normālajā ģimenē kāreiz pārsteidz visvairāk. Varu derēt, ka atbilde uz šodienas jautājumu no otra cilvēka, kuram ir visi priekšnosacījumi nefukcionālai ģimenei, nebūs tik ļoti cold blooded.

Sāku saprast par ko ninona cepas - izskatās ka pēdējā mācību nedēļa ir kaut kāda fujpēkaka, kur no mācībām ne smakas. Par šo un nākamo nedēļu arī neesmu īsti pārliecināta

Dārgie cibiņi, varbūt kādam ir vēlme un iespēja jūlijā vienu nedēļu izmitināt savās mājās pundurtrusīti? (nav manējais)

Otrā dienā izplatījās baumas, ka Daugavmalā esot nošauts rakstnieks Andrejs Upītis. Kopā ar kādu meiteni aizgājām pārliecināties, vai tas atbilst patiesībai. Patiešām, Andrejam Upītim ļoti līdzīgs cilvēks gulēja asiņu peļķē, lode bija iešauta tieši pierē. Tomēr, spriežot pēc apģērba, nolēmām, ka tas nav rakstnieks Andrejs Upītis*
/Alīna Vilde Grīnberga "Darba pirmajos gados" mašīnraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/

Es atceros gadījumu, kad nācu pa Tērbatas ielu pilsētas centra virzienā kopā ar Linardu Laicenu: pretim nāca Andrejs Upīts. Man bija draudzīgas attiecības ar Linardu Laicenu un ar Andreju Upīti: bet tajā brīdī, kad mēs uz ielas pārmainījāmies, Linards Laicens un Andrejs Upīts nogāja viens otram garām kā pilnīgi sveši, kā ļoti dusmīgi cilvēki. Es ar Linardu Laicenu aizgājām vienā virzienā: mana situācija tajā brīdī bija ļoti neērta, un tas man vēl tagad acu priekšā, kas bija viņu vārdos, viņu sejas vaibstos vai soļos.
/b. Līdaces* un b. Ziemeļa intervija ar Otto Grīnbergu. Mašīnraksts. 36. lappuse. Otto Grīnberga arhīvs. 18.02.1961./

*atainotais notikums noticis 1919. gada maijā. tās baumas bijušas visai plašas, jo presē paspēts publicēt pat nekrologs Upītim.
*visdrīzāk Emma Līdace

Mūzika: Igors Rajevs

Skumji un ironiski ir tas, ka tiem, kuriem būtu jāpieņem lēmumi, vairās no lēmumu pieņemšanas.

piektdien
bija zirgiem vīlēt zobus. bija ļoti gara darbdiena. bija episkākā ziemeļblāzma ever
sestdien
bijām ar Līgām tehniskajā vizītē uz Savvaļu. ārprātīgā ziemeļu vējā uz bāzes jumta dziedājām rotāšanas dziesmas
svētdien
izstādīju siltumnīcā lielāko daļu tomātu un paprikas. un izkāru ārā podu puķes - ģerānijas, fuksiju, u.c. trakas salnas vairs nedrīkst būt
pirmdien
atkal pļāpāju ar Briedi par Grīnbergiem un revolucionāriem, pārmaiņas pēc dzīvajā nevis mesendžerī. iestājos Latvijas Kultūras akadēmijas absolventu asociācijā.

Garastāvoklis:: piekusu
Mūzika: Igors Rajevs

es jau kādu laiku apzināti cenšos dienā plānot vienu lietu papildus obligātajam-nepieciešamajam (t.i. ķipa tikai rutīnai) un nedēļā - vienu Lielo lietu vai tēmu un tad ja nu kas, to papildus bonusiņā. šonedēļ tādas ir trīs. trīs, Karl! papildus tam, ka man pēc papīriem šajā nedēļā visu nedēļu būtu jādara Kaut Kas Cits (kā rezultātā lapele jāiesniedz līdz piektdienai). jāatdod prakses atskaite, tur nav skaidrības par noformējumu un vai jābūt četriem atsevišķiem failiem vai vienam lielam un stresis liedz normāli piesēsties un izdarīt, dzemdinu to failu mūžīgās mokās. un vēl līdz piektdienai jāiesniedz viens studiju darbs, kuru nevarēju ātrāk, jo reāli biju praksē (un celšanās 4:45 vai negulēšana līdz 2:00 ja esi viens, pilnīgi viens visās kojās blieza pa darbaspējām, jo negulēju), un vēl šodien biju ar sīku pie ģ.ā. jo šķība un māsai pēc 2 nedēļām fizioterapija un ļoti vajadzētu vismaz daļu 10 vizīšu veikt reizē (Jezus Soldanīs!) pat ja pie pašām mājām. un dabūju pierakstu arī otrai, bet tas prasīja Spēkus, jo vizīti vispirms atcēlu jo nebija skaidrs cikos BD ir kkāds bēndārza jubilejas koncerts par 2 eiro un tad zvanīju pieteikties vēl, a tur pēkšņi stundu ātrāk. kafija palika neizdzerta, raiti uz bd, paņemt pamodināto ("es ļoti atvainojos, es viņas neatšķiru, vai nr.3 ir tā ar čolku?"), raiti aizkātot pie daktera (sadarbojās pa pusei), raiti atpakaļ uz bd, jo launadziņš atlikts ("es neēdīšu to biezpienu ar rozīnēm"), raitā gaitā mājās gar vienu ieliņu ar puķēm un suņiem un kaķiem un dārziem kā nēzdodziņiem un tad mājās kur man raustījās plakstiņš, bet nesāpēja (migrēnas spazma) un tad es vēl turpināju spiest to tekstu, kuru spiežu jau visu dienu, bet vajag fiksi iznevarēt lai rīt brauktu pēc parakstiem un zīmogiem, a es esmu mājās (MĀJĀS!!!) padirsusi savu mazo melno somiņu kurā ir dokumenti, bankas karte un e-talons
nesaprotu ko ķert, ko grābt un kādā secībā, viss deg vienlaikus trīs dažādās tēmās. ā, jā - ceturtdien vecākais pie ģ.ā jo grib iet mūzikas skolā.
aaaaaa

skuķiem nav izlaiduma kleitu. t.i. ķipa ir skapī, bet vajag Veikt Inventūru lai Izlemj
nr.3. šodien pēkšņi neder sandales, kas viņai neder jau mēnesi, bet tiek stūrgalvīgi vilktas pa bd

Mana dzīve ir ievirzījusies tādā pasaules vērošanas fāzē, bez lielas vēlēšanās kaut kur iesaistīties. Es visu laiku redzu, kā cilvēki sarežģī paši savas dzīves, un daudzas lietas varētu notikt ja ne ātrāk, tad vismaz vieglāk, ja cilvēki atbrīvotos no...

Un šim es neatrodu vārdu. Mans pēdējais sapnis bija par šo tēmu. Tas ir kaut kāds evolūcijas blakus produkts, kas radies cilvēka dzīvnieku socializējot, un ko sešdesmitajos gados savos eksperimentos pētījas Solomon Asch. Un kā jau vienmēr, "zināt" un "zināt" nav viens un tas pats, un tikai salūztot kaut kādiem priekšstatiem, tu ieraugi notiekošā absurdumu. Tas ir kā lasīt horoskopus, un zināt, ka tā ir tāda muļķīga, bet reizēm izklaidējoša lieta.

Tā nu es ik pa laikam ierakstu kaut ko cibā, un tā arī nepublicēju. Es ik pa laikam kaut ko pašsaprotamu ierakstu tviterī, kas paredzami izraisa vienu retvītus, un citu naidu, bet es jau sen nelasu atbildes, un tādējādi netērēju tam laiku. Arī darbs nav manas dzīves centrā, lai gan aizņem ievērojamu tās daļu. Es kaut ko palasu, es kaut ko paskatos, es par kaut ko padomāju, reizēm kaut kas nonāk arī līdz cibai. Lai gan pārsvarā līdz cibai nonāk mūzika, jo tā neprasa daudz paskaidrojumu, lai gan arī tur apakšā gandrīz vienmēr ir kāds stāsts.

Imagine Sisyphus happy. And he is kinda happy. Protams, teorētiski gribētos mazliet vairāk filmu, mazliet vairāk ceļojumu, mazliet vairāk deju un sarunu, bet dzīve nešķiet tukša arī tajās dienās, kad jāiet kaut kur ārā ar suni, jāpārstāda kārtējais augs, jāpieskrūvē kāds plaukts, jāparūpējas par kombuču vai maizes ieraugu, vai jādodas uz kārtējo treniņu. Dzīve nešķiet pat tik tukša, lai atrastu laiku, lai izietu tehnisko apskati motociklam, kas ziemai beidzoties noteikti ietaupa daudz laika. Bet toties viegli atrodas laiks, lai nakti no piektienas uz sestdienu pavadītu ceļā uz Valmieru. Jo visu var izdarīt, ja pareizi sakārto prioritātes, un motocikla tehniskā apskate nekādi nav dzīves prioritāšu augšgalā. Gan metaforiski, gan burtiski.

metereoloģiskā disonanse. jā, smaržo, jā, saule, bet arī tik auksts, ka priekšspēles laikā jāiet meklēt zeķes. ķipa pavasaris, bet atkal apvembris. nu, maijembris, ja vajag precīzāk

( ... tālāk ... )

( ... tālāk ... )

Par sapņiem es rakstīšu vēlāk, bet tagad par kaut ko mazliet vienkāršāku - par elektrību.

Kāds izbijis elektriķis reiz teica, ka ar elektrību viss ir vienkārši (salīdzinot, piemēram, ar ūdeni) - elektrība vados vai nu ir, vai nav. Esmu pārliecināts, ka viņš savulaik ir rēķinājis arī jaudas un tādas lietas, un šī frāze bija dad joke, bet pavisam bez pamata šis joks arī nav. Četru telpu ietvaros, es domāju, nav nepieciešams pārrēķināt slodzes pēc tam, kad profesionāls elektriķis ir uzstādījis elektrības kasti. Nav tā, ka pusaudža gados es būtu instalējis elektrības vadus sienā, bet caurmērā neviens ar koku prom no rozetēm mani nedzina. Kaut kāda žonglēšana ar plikiem elektrības vadiem vienmēr ir bijusi visai normāla lieta. Turpretī tagad, man vismaz ir tāda sajūta, visiem arī mazajiem specializētajiem darbiņiem ir savs meistars, sākot no veļasmašīnas pieslēgšanas, beidzot ar elektriskās plīts virsmas uzstādīšanu.

Iemesls, kāpēc es šo rakstu - es vakar pieslēdzu atpakaļ elektrību savā darba istabā. Kopš kapitālisma iestāšanās, es tik padziļināti nebiju pētījis elektrības preču piedāvājumu būvmateriālu veikalos, un man jāsecina, ka šis tas pa šiem gadiem ir mainījies.

Viss sākās ar plauktiņu skrūvēšanu, kur es iedevu cilvēkam kartona kastes, lai nomodelētu plauktiņu potenciālo atrašanās vietu, un tad ierados ar urbi, un vispār nepievērsu uzmanību tam, kur šajā konkrētajā sienā atrodas rozetes. Procesa laikā man radās daži jautājumi, bet elektriķis visu bija izdarījis pēc priekšrakstiem, un turpmākajā notikumu attīstībā es varu vainot tikai sevi un savu neuzmanību. Es aprakstā izlaidīšu dažus posmus, bet vakar es visu biju novedis līdz stāvoklim, ka sienā bija caurums, no kura ārā torčīja divi vada gali, kurus bija nepieciešams savienot. Es jau Mūrnieku ielā sajūsminājos par caurspīdīgajiem vadu konektoriem, kas strādā kā klipši, un nekas vairs jāskrūvē, bet es mazliet nožmiedzos pirkt divdesmit šādu konektoru paku vienai problēmai, tāpēc nopirku desmit no cita brenda, un vēl arī lētākus. Un zin kā, es secināju, ka pēc elektrības atslēgšanas, šo savienošanas darbu varētu uzticēt divpadsmitgadīgam bērnam, kas jebkad ir lietojis kādu konstruktoru. I shit you not, skābmaizi uzcept ir daudz sarežģītāk kā savienot elektrības vadus ar šādiem konektoriem, kur katrs procesa solis tev ir parādīts un izskaidrots kā mazam bērnam. Arī tad, ja man kaut kur būs jāvieno vadi kādam temporary audio setapam, es tagad zināšu, kādus konektorus ņemt. Un vispār manā Burna instrumentu kastē būs daži jauni instrumenti. Varēšu ne tikai paletes saskrūvēt kopā, bet uztaisīt arī kādu fancy caurumu. Kāreiz varbūt šādi caurumi varētu būt vajadzīgi kādu vadu izvilkšanai.

Vai jums ir kāda vieta, kur jūs trekojat šovus? Letterboxd ir ameizbols filmām, bet seriālu tur nav, par kaut kādu SNL nemaz nerunāsim.

Man ir viens Chrome plagins, kas caurmērā strādā, bet ir bijuši daži fakapi ar kaut kādām Olivera garajām brīvdienām, un man rāda nenoskatītas piecas epizodes, kas būs tikai pēc mēneša. Tagad man ir arī viena telefona aplikācija, bet es nelietoju telefonu, lai skatītos šovus, un tad, protams, jāsāk žonglēt ar divām ierīcēm.

Varbūt ir kaut kāds visiem zināms IMDB vai Letterboxd tipa serviss, ko ir viegli atcerēties, un viegli lietot, bez vajadzības instalēt kaut kādus plaginus un telefona aplikācijas? Tieši visiem zināms, jo sagūglēt kādu no divdesmit margināliem servisiem, kas somewhat strādā, es pats spēju.

Ziemeļblāzma (jā, arī es vakar redzēju, koši sārtu un pulsējošu kā svaiga rēta), kā mums māca latviskā dzīvesziņa, ir karā kritušo dvēseles, kas pēc inerces turpina cīnīties arī debesīs. Skaista, bet asiņaina zīme, jūnouv, saka d(D)ieva eņģelīši, nebūs miera šai zemē.

ka dzejnieks dzīvo valodā, nevis pasē

kā es esmu piekususi no cīņas.
cīņas pat zālāju.
man aug viss - zeltstarītes, zilie pulksteņi, cīrulīši, mārpuķes, pļavas zeltene, efeju sētložņa, pienenes, māllēpes, gārsa, maijpuķes, kaut kādas gundegas, drausmīgi vairelīgs lēpju dzelteniem ziediem un visu nomācošs kaut kas, kam man vienreiz kihelkonna pateica vārdu, bet es aizmirsu, vārdu sakot viss aug, zālājs neaug.

vakar neaizgāju uz atklāšanas ballīti, toties šodien dabūju biļeti no tiem, kas pēc vakardienas ballītes šodien nespēj atnākt uz "Elias Sanbar (°1947, Haifa), one of the most distinguished contemporary Arab writers and historians" publisko lasījumu.

atnācu stundu par agru un tagad sēžu ar viņu pie bāra, dzeru labu kafiju un pļāpāju ar šo Eliasu.

Es nezinu, kā man izkārpīties no šīs apātijas. :( Un vai tas vispār ir iespējams. Pie psihoterapeitiem atkal iet jēgu neredzu. Kādreiz taču gāju pat vairākus gadus. Un vai kāds tika pieminējis to upuris - varmāka - glābējs trīsstūri? Vispār pat īsti neatminos, ka būtu bijis kāds labums no tā visa.

Tur ārā, aukstumā, ir pavisam īsta, ar aci redzama ziemeļblāzma. Pat pilsētas gaismās var redzēt. Tekat ļaudis skatīties.

https://www.youtube.com/watch?v=PdsVRegEJTA