Par komplimentiem
Reiz tiku aizstaigājis uz žurnāla Poģium Art pasākumu. Nu tas ir tā, ka glancēts žurnālis rīko eventu, ķipo ģeņ sotruģņika, kur dod pastrēbties, kopj attiecības un šā žurnāļa formāta ietvaros modesskatīte ar bija. Nīkstu pie stoikas, jo pasākums kā tāds ņem mutē līdz mandelēm, viski s koloi ainc, cvai un gatavojos jau pasūtīt drai, kad manu uzmanību piesaista netālu nīkstošais meituks. Izveņiķe, kak ģela, kak tusofka un tāds viegli samocīts flirtiņš. Pēc mirkļi noskaidrojās, ka meituks ir ņe to modele ņe to fig viņ zin kas. Uz manu jautājumu ko daru es, izvairīgi noņurdu ka reklāmā un tā. A vi fotograf dļa agenstvo? Jē bļe, ne tikai priekš agenstvo, bet pat priekš Voug un Eskavair. Tajā mirklī mana necilā persona ieguva vēl nebijušu vērtību Parisas wannabī zaķīša acīs un mūsu starpā dzima draudzība. Viltota gan, bet draudzība.
Tā jau viš i. Katram reiz pa reizei gribas nokļūt uz glancēta žurnāļa lapiņas vai vismaz 30 sekunžu TV rullītī. Kritiski pasaveroties spogulī pat ezītim ir skaidrs, ka mans ceļš uz žurnāliem vai ekrāniem ir ne tikvien slēgts, bet pat aizbarikādēts. Nu lūk, ar šādu domu es mierīgi sadzīvoju un mani tā pat apmierina.
Līdz brīdim. Līdz piektdienai, kad manā pastkastītē iebira vēstulīte no pudeles brāļiem iekš reklāmas. Tā un tā, steigā bija jātaisa kastings, tā un tā, atļāvos vēl nopizģīt no drauģeļiem kādu Tavu bildi un tā. Tu mums pilnībā atbilsti, visi parametri uzstādījumi un so. WTF, par ko Tu runā?!? Nu laikam fotogrāfēsim tevi reklāmai. Pirmdien vēl būs galējais mītiņš, bet mēs domājam, ka klients nopirks Tevi. Nedaudz apjucis murminu, kāda reklāma, kāds klients, kāds kastings, ko tu man te parišj?
Pēc visu apstākļu noskaidrošanas aizdomājos - vot viņiem parametri un modeļi bļe. Kā Jums šķiet, kādai reklāmai viņi gatavojas mani fotogrāfēt? CityFitness, Stckmann, Hugo Boss, Calvin Klein vai Mercedess Jūs jautāsiet? Nē, ņihuja - Alkazelcer bļe!