tikai sajūta, ka sabiedrība vairākumā ir pilnīgs psc, un es čista tur neiederos, pat ja sen to neietekmē vairs kaut kādas 16-gadnieku pretenzijas.

man ir sajūta, ka man ir jāiepatīkas par katru cenu. un ļoti grūti panesu to, ka nepatīku, pie tam vienmēr esmu pārliecināta, ka riebjos.

es gan nebiju superatstumta, man bija draudzenes, bet vienmēr gribēju izcīnīt to, ka kādam esmu vajadzīgs un patīkams par katru cenu. Es vēl aizvien neapvainojos, esmu gatava pildīt mājasdarbus citiem, kamēr man lipina košļenes matos. kaut kādi pašcieņas issues. Nu, un tad tā pretreakcija, par ko ieraksts raksta.

(Reply to this) (Thread)

skaidrs. man nav tās iepatikšanās vēlmes - ar to, ka lielākajai daļai es nepatikšu, es jau esmu saradis. protams, dažkārt parādās vēlme iepatikties.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man tu patīc, jakas.

(Reply to this) (Parent)

nē, nodevības

Jep.

Zināmā mērā. Man nepaveicās ar to, ka manu oriģinālo klasi, kurā biju kopš pirmās līdz 5ktajai izformēja skolēnu trūkuma dēļ un izsvaidīja pa citām paralēlklasēm. Tur visi pamatā bija vietējie purčika zeņķi un skuķes. Nebiju superneveikls vai kā, bet salīdzinoši daudz noslēgtāks un sociāli neelastīgāks kā tagad un faktiski pats sevi izstūmu no tās vides. Tas turpinājās pat vidusskolā, kad čaļi, kuri iepriekš mani mazliet centās dirsināt kļuva pieaugušāki un pat mēģināja draudzēties, iaicnāt bariņā. Es jau pēc inerces nīgri stūmos prom aiz izstrādātas neuzticības/aisargsistēmas. Big mistake. Ir tāds kā osadoks no tā. Tie tomēr ir svarīgākie personības formācijas gadi.

es nebiju atstums, bet vienmēr biju nedaudz tādā kā intravertā andergraundā. tā ir saglabājusies uz visu mūžu.

(Reply to this) (Thread)

Introverts avangards, labs :) Es vairāk vienmēr biju pati par sevi, jo man kopš bērnudārza nepatīk staigāt barā, draudzējos ar visiem, bet virspusēji, aiz muguras dzirdēju, ka no manis pat dažas paralēlklases meitenes baidās :) Es savus klases biedrus (zēnus) situ un metu viņu mants pa 4 stāva logu :))

(Reply to this) (Parent)

nebija atstumtība, bet gan atstumšanās. laikam joprojām nedaudz ir.

Jā. Un tagad ir vēl trakāk.

Jap, totāli, kā sacīt jāsaka.

man šķiet, ka atstumtības pieredze dažādās formās ir pilnīgi visiem. Un pilnīgi visi jūtas nedroši, lai cik veiksmīgi un pašpārliecināti izskatās no malas. Es šai sajūtai vairs īpaši nepievēršu uzmanību, lai gan kaut kur fonā tā noteikti joprojām nosaka daudzus manus uzvedības un domāšanas paternus (tas ir, uztveru to kā kaut kādu neizbēgamu dzīves sastāvdaļu)

(Reply to this) (Thread)

+1

(Reply to this) (Parent)

Man, kā skolotāju bērnam, pamatskolā bija atstumtība no darba kastas bērniem. Vidējās atzīmes arī krasi atšķīrās. Lauki.

Sajūta izzuda pāŗvācoties uz Rīgu.

Es neatceros kā man bija skolā (ja būtu kaut kas drausmīgs, gan jau atmiņa visu nespētu izdzēst), bet zinu kā bija ģimenē un tam pateicoties laikam ir saglabājusies vēlme būt visā nevainojamam, sapucētam, baudāmam, sevis sodīšana, ja neizdaru kaut ko gana labi un nagu graušanas problēma.
Bet es zinu kā ir dzīvot un draudzēties ar cilvēkiem, kuriem skolā ir gājis grūti un tā ir tīrā elle, kā piecus, tā divdesmit gadus pēc skolas absolvēšanas viņi ar to nespēj tikt galā. Skola vispār ir elle.

Izveidojās pieradums neuzticēties, nedrošība, bet tas pārgāja, kad sapratu, ka pats tieku ar visu galā un draugi uzrodās paši no sevis, kad dari to kas patīk.
Atstumts no bara gan biju diezgan maz, bet sekas ir.