esmu gar zemi, esmu gar zemi, esmu gar zemīīī - šis sludinājums pilnīgi noteikti made my day!
Supermetodika, kā IEMĀNĪT GULTĀ JEBKURU pēc piektās vēstules draugos.lv!

smieklīgākais, manuprāt, šinī visā ir nevis doma kā tāda, ka davai tagad mēs tev samācīsim, kā pārgulēt ar jebkuru, kurš izmanto draugiem.lv, bet tieši rosolveida piedāvājums - sajūta, ka reklāmas veidotāji nekādīgi nav varējuši apreģeļitsa, ko tad īsti viņi uzrunā - sievietes/vīriešus, romantiķus/seksa maņijakus/"vienkārši draugu" meklētājus - un tad nu eksaltēti ir bliezuši pa visām pogām. vispirms, tipa, romantisks pārītis ar šausmīgu zīmētu sirsniņu, tad - "SEKSS PĒC 5 VĒSTULES", tad - pieminēts, ka mūsu supermetodika tev noderēs arī tad, ja vēlies atrast vienkārši čomiņus, - bet tad, kad jau taisies to supermetodiku pasūtīt, lai atrastu kādu, ar ko iet kopā ietriekt alu, tu satriekts tomēr maini domas, pēc tam, kad izlasi, ka "pilnīgi iespējams, ka jūs attapsieties vienā gultā". šī metodika arī, protams, noderēs, lai kļūtu populārs draugos.lv (kas jau pats par sevi ir kruta, dodiet man divas porcijas jūsu supermetodikas), bet, hāā, neaizmirstiet, ka piedāvājumam nāk klāt Unikāli Bonusi - pamācības, kā "profesionāli dot d...." (kjūt izteiksmes veids!!).

nu, bet ja tevi joprojām dara šaubīgu reklāmas augšmalā minētā tikai 99% iespējamība, ka tev pēc "5 vēstules" būs sekss ar jebkuru draugiem.lv lietotāju (jo mēs jau visi zinām, kādi tie reklamšiki ir maitas, ja tev kaut kas no solītā nepiepildīsies, pateiks, ka taisni tu esi tas atlikušais 1%) - pēdējās šaubas kā ar roku noņems atklanīšanās teksts:
"Mēs garantējam Jums 100% garantiju! Drīz Jums uzradīsies ne viena vien draudzene vai mīļākā, un ne viens vien draugs vai mīļākais".

neat! vienīgi es nesaprotu, kā to supermetodiku ir domāts pasūtīt - kā nospiežu uz "SPIED TE UN UZZINI", tā pārdirektējas uz maksas videoklipiem ar plikām dūdiņām. a es taču ar šo supermetodiku gribētu atrast tikai "vienkārši draugus"! šņņuk

nesen, kad ciemos uz nakšņošanu bija atbraucis māsītis, uzliku viņai noskatīties "Eternal Sunshine of the Spotless Mind", lai arī kaut ko labu mans mīļais mazais cilvēks paskatās, ne tikai iet ar klasesbiedriem uz blokbāsteriem Zē-dienās.

nu, un skatāmies, skatāmies, bet man bekgraundā visulaik tāds kā nemiers - jo filma jau joprojām laba, protams, taču vairs nav Tas, kā es to atceros - kā Ļoti labu, to fall for, un kuru neskatīties pārāk bieži, lai nenovalkājas. vairs tikai viens citātiņš palicis, kurš izsauc to vētraino JĀĀĀ, ZEM ŠĪ ES VARU PARAKSTĪTIES sajūtu (Klementīnes Too many guys think I'm a concept, or I complete them, or I'm gonna make them alive. But I'm just a fucked-up girl who's lookin' for my own peace of mind; don't assign me yours). bet citādi - jā, laba filma, kurš gan par to strīdētos, - bet tikai.

un man ļoti nepatīk, ka tā notiek. tad pārņem sajūta, ka tu vairs ne par ko nevari būt drošs. kad jautā pēc mīļākajām grupām, filmām un grāmatām, drošāk ir iezīmēt kādus aptuvenus virzienus, ne vairs konkrētus nosaukumus; kā gan lai ar pārliecību atbild ko konkrētu, ja tu nevari zināt, vai ar pirms diviem gadiem lasīto grāmatu tev joprojām ir tas spešel konekšens? tev būtu nemitīgi tā grāmata jālasa katru dienu, lai pavisam droši zinātu, ka joprojām "ir". man laikam ļoti grūti ir pieņemt pasaules (vai, pareizāk sakot, sevis un pasaules attiecību) nepastāvīgumu.

labi, laikam jābeidz žēloties par lietu kārtību, jābrauc uz Dominu jaunas bikses meklēt *nodrebinās*. vot, a tas man arī nepatīk. pa manam, būtu tā - tu atrodi savas mīļākās drēbes, un tad viss tā arī paliek, tu varētu iet tālāk "vertikāli" - apgreidot savu īpašo fešen stilu, apgādāties ar aksesuāriņiem, un tamlīdzīgi, taču tālāk iet "horizontāli" (t.i., periodiski šķirties no iemīļotajām džinsenēm) nevajadzētu - tas taču ir lieki, vai ne, tu esi atradis to savu pamatiņu, nu tad nafig tev viņu mainīt. :) nu, bet nē, matērija noraidoši purina galvu, un es nesaprotu, kas tām visām biksēm ira, ka pa vidu jāplīst pušu, es taču ar špagatiskajiem trikiem īpaši neaizraujos, un tad, kad aizraujos, to nedaru biksēs (oi, sanāca tā winkwink divdomīgi, bet bija gribēts teikt, ka es to daru uz dejugrīdas legingos un svārkos, bet, tā kā man te tagad ienākusi prātā jauna tehniciņa, kā atvērt savas senzudušās rakstīšanas čakriņas, - rakstīt plūsmveidā un laukā neko nedzēst -, tad es tagad rakstu plūsmveidā un laukā neko nedzēšu.) viss.

ja kādreiz iesaistītos kādā grupā, viens no nosaukuma variantiem varētu būt "No Artist". vispirms jau ļoti patīkami paškritiski, nemaz nerunājot par momentālajām last.fm statistikām, kas ietiektos mākoņos :) ideju nepatentēju, visi var izmantot!

hā, un tags "[unknown]" arī nesnauž, lāstefemā pat uzrādās šamā turneja pa Nīderlandi. (deloveja_kundze, Tev visas iespējas!)

ar "Die Antwoord", manuprāt, ir tāpat kā ar Leidī Gaga - skatīties viņu videoklipus ir interesanti, jo tajos kopā ar mūziku viņi piedāvā arī perfekti nostrādātu sava veida paralēlas realitātes ilūziju. a klausīties to mūziku bez bildes - nu, nepavelk, nepavelk, slikti būvēta mūzika, kas turklāt nepiedāvā nekā jauna. tie pāris hiti, kas tiek drillēti visās malās - pat ar to visu, ka es praktiski neklausos radio -, tie vēl kaut cik, bet, klausoties albumus, vairāk par pāris dziesmām ir grūti izturēt.

es taču vienkārši tūliņ nomiršu, uzsprāgšu, sadalīšos miljons mazītiņos gabaliņos un vīlusies izplūdīšu pa grīdu, Karlas Morisones "Mientras tú dormías" albumu, it īpaši "Yo sigo aquí" ieraksta versiju sagaidīt nevarēdama! un tas viss - neskatoties uz to, ka man galīgi nepatīk meksikāņi, un uz to, ka objektīvi šī nav labākā mūzika pasaulē, bet - tā ir godīga un vienkārša indīpopmūzika, kas man tieši šobrīd (šobrīd!) ir nepieciešama. nu kas tas ir, nu, kāpēc nekur nevar nokačāt!!! HARR!

cilvēki, kuri nēsā tumši zilus džemperīšus un/vai džemperīšus ar platām, horizontālām svītrām, īpaši vīrieši, manī neviļus raisa uzticību.

kā arī māka nosvērti braukt ar mašīnu, tas arī. vispār es uzskatu, ka visiem vīriešiem vajadzētu nēsāt džemperīšus ar platām, tumši zilām, horizontālām svītrām un nosvērti braukt ar mašīnu, jo tad man te patiktu daudz vairāki.

iespējams, ka - paldies Dievam, ka viņš man uz šīm pēdējām dienām atņēma internetus, jo tas man varbūt atņēma arī iespēju uzrakstīt dažiem piesolīto rakstu par to, kādēļ jābalso par to, par ko ir jābalso, toties pasargāja no prāta zaudēšanas.

a tā aprobežojāmies tikai ar iepriekšējā naktī gulēt nevarēšanu (murgs 1: esmu aizmirsusi aiziet nobalsot, murgs 2: ir pienākušas jau 11.saeimas vēlēšanas, manai māsai jau ir 19 un balstiesības, viņa paziņo, ka neies vēlēt, un es par to, protams, šausmās un pašpārmetumos par to, kādos audzināšanas zemumos kā māsa esmu bijusi), kā arī vēlēšanu novērošanu kopā ar foršu novērotāju no - guess where - no Baltkrievijas (damn, kāpēc visiem inteliģentajiem puikiņiem, ar ko iepazīstos, jābūt no ārzemēm), kurš man stāstīja visādus novērotāju stāstiņus. piem., par to, kā viens no viņa novērošanas instruktoriem esot 90.tajos, šķiet, Bosnijā Hercogovinā novērotāja statusā redzējis, kā viena "babuška" apsēdusies, iespiedusi vēlēšanu kasti starp kājām un sākusi stūķēt tanī kaudzi ar viltotām vēlēšanu zīmēm; instruktors izbolītām acīm prasījis, atvainojiet, ko jūs darāt, babuška teikusi, ka, nu kā, stūķēju kastē vēlēšanu zīmes, un tad instruktors esot zaudējis kāju. pēc tam gan izrādījās, ka tie ir divi dažādi stāsti, un kājā viņam esot tās pašas misijas laikā kaut kas iekodis un piemetusies gangrēna, un par to esot arī Vikipēdijā, bet nu tas tā.

ai, vispār tā vēlēšanu procesa vērošana from inside tāda interesanta būšana, bez prikoliem jau neiztika, bet tagad baigi nāk miegs; ar dievu interneti, cik īsa bija mūsu atkalsatikšanās.

p.s.ā, aizmirsu pateikt labo ziņu - izskatās, ka šitai tautai un, attiecīgi, arī valstij tomēr ir perspektīva un cerība! nebūs jāemigrē! jīhā!

ko lai saka. maniakāli izrakāju visus internetus, Karlas Morisones "Mientras tú dormías" albumiņu meklējoti, atrast tā arī neizdevās, un esmu vīlusies savās visu vēl neizdoto dziesmu atrašanas spējās. bet ko es tagad, pēc izvazāšanās pa miljons meksikāņu indīmjūzika portāliem, atcerējos - oi, ar pašiem savas valodas pareizrakstību viņiem ir ĻOTI, ĻOTI slikti. un nevis tādā "stilīgā" un apzinātā garā (kā, nu tur, "apskatīties" rakstīt kā "apstīties", vai, kā te, cibā - "bet, ē", kā "betē"), bet gan vienkārši graujošu izglītotības sistēmas fiasko demonstrējošā veidā.

patiesībā visus savus romantizētos priekšstatus par "krāšņo, krāsaino Meksiku" nācās nolikt malā jau, saskaroties ar daudzskaitlīgiem šīs valsts pārstāvjiem savā erasmusa laikā un arī vēlāk Spānijā. "krāšņa" tā arī ir - ja ar to saprot histērisku un seklu, uz demonstrēšanu vērstu mentalitāti, kurā "emociju jušana" saistās ar eksaltētu to paušanu, kas liek domāt, ka patiesībā pie mums demonstrētā meksikāņu seriālu realitāte nemaz nav tik tālu no patiesās.

tā kā izdomāju, ka esmu šobrīd pārāk liels mess, lai izteiktu savus kategoriskos spriedumus par lietām (izņemot varbūt par politiku, hahāā, jo tur man viss ir tipa skaidrs un par to ir svarīgi runāt), tad labāk ir jāpieraksta ārpuslietas, nevis iekšpuslietas.

vot, piem., šitāten, vot, art deco drēbīšu izstāde Dekoratīvās mākslas muzejā - oīī, kāda viņa bija, pilnīgs pa grīdu izplūstamais cucuriņš, oīī. protams, tur tai mājā pilns ar sajūsminātām sievietēm only :), un vispār jau smieklīgi ar šitām izteikti uz vienu dzimumu orientētajām izstādēm; tas mums ar draudzenīti atgādināja, kā Barselonā iekūlāmies tanī Eiropā lielākajā futbollaukumā, kuru pa dienu var aiziet apskatīties arī vienkārši tāpat, un, jā, tik daudz starojošu vīriešu vienkopus reti kaut kur bija sanācis redzēt. bet viss pareizi, tā vajag, nost ar bezpersoniskām izstādēm, kam noteiktas mērķauditorijas nav vispār, tur parasti tad arī sanāk sūc, kas neinteresē nevienu. bet par izstādi, tātad. izstāde ir lieliska! daudzdaudz kleitiņu ar pērlīšu izšuvumiem, mazās 20.to cepurītes, LIELISKĀS KRĀSAINĀS PĒRLĪŠU SOMIŅASSSSS un vēdeklīši, un pūdernīciņas, un lielas, smukas fočenes ar aktrīzēm, omg, omg, vārdsakot. un tad vēl bonusā filma par 20.-30.to gadu modi Latvijā, tur tā forši viss kas izstāstīts, piem., es nemaz nezināju, ka flapper modi Latvijā ieviesa Anta Klints, nu, un tad tur visādi forši foto un video materjāli no tālaika baļļukiem un nebaļļukiem, un, aīī, kā man patīk tas laiks. nu, un tad vēl es nospriedu, ka vispār jau es tā pa lielam atbilstu tam tipam, kas 20.tajos kotējās, tikai lūpas par lielu un acis par mazu, un ka jāpadara sava garderobe flapperiskāka, jo tas ir tas, ko tā jau sen ir pelnījusi, vot. ā, un rekur Antas Klints pases foto iz 'divdesmit otrā. normāls pases foto, es iedomājos, kā viņa tur tam fotogrāfam pirms bildes uzņemšanas teica, ka, "hei, wait, estetā uzlikšu savu mazo, frīkaino zaldātiņa cepurīti un izskatīšos dziļa un liktenīga, mkey?" :)

par šo jau visi šodien ir pasmējušies/pašausminājušies, ja? :)
lai nu kā, tas Pujats ekrānā, manuprāt, bija negaidīti asprātīgi no šī personāža puses.