ārprāc, ārprāc, dakter, es esmu tādā strjomā, ka jākrīt gar zem un jāmirī nuost vai ko tamlīdzīgu. tāda sajūta, ka iz tā melnā cilindera tiek izvilkti vēl un vēl trusīši, kurus es galīgi nebiju gaidījusi parādāmies - piem., izrādās, ka viņiem tur tanīs stulbās Malaizijās ir galīgi citādāks tur tas elektrībsštepselis, un ta nu man tagad jāiet sirojumos, lai kaut ko tādu atrastu. un tad vēl jānokārto atpakaļbiļetes un apdrošināšanas un jāizdomā, cik tad tur ilgi es īsti palikšu; bet tad nu tam visam pa vidu piepeši uzpeld visādi cilvēki, kas sērīgām acītēm bļaun telefounā "a kā tu tā aizbrauksi no manis neatvadījusēs", un tad man ir jāsaka "nu labi, labi, bet tikai uz stundiņu", bet es jau zinu, kā tur tās stundiņas parasti izvēršas, un tie cilvēki jau arī viltīgi kā tādi lapsas kūmiņi, jo to stundiņu viņi grib pavadīt, dzerot tēju ar mani Aptiekā, a kurš gan Aptiekā dzer tēju, jūsmanpasakiet, nāin, un tad nu es kārtējo reizi atvilkšos mājās visa tāda labi pavadījuse laiku, abet stūlbajām Malajzijām sagatavots nekas nebūs, un man no satraukuma nosirmos visi mati, un beidzot kāds man sāks dot vairāk kā, teiksim, 22 gadus. bet nu labi, ne jau par to.

anubet tā kā man te kārtējo reizi tāda kā apņemšaniņās sākt šiten pierakstīt faktus, ne sajūtas, tad jāmin to, ka vakar baigi labi uztaisījām total body workout pie Gobziņa liktajiem 80. un 90.to hitiem Nabaklabā (bija bikiņ žēl, ka atnācu par vēlu, lai iepazītos ar mazeltov un citiem tādiem, bet, nu ka nebij lemts, ta nebij) un pēc tam gājām ēst Pasaulē Garšīgākos Čīzīšus Melnajā kaķī, kur personāls uzvedās aptuveni tā, kā klišejiskās filmās - piem., tu pasūti to savu čīzīti pie bārmeņa, a viņš ilgi klusē un uz tevi skatās, un tikai pēc ilgākas pauzes kaut ko pasaka; weird shit, man likās, ka dzīvē tā nenotiek. bet re, ka notiek, tātad dzīve = kino = dzīve. ar šo satriecošo atziņu savu šīsdienas reportāžu arī noslēdzam, sī jū leiters.

viena no lietām, kas man manā ikdienas rutīnā patīk visvairāk, ir spāņvalodas pasniegšana. tas ir tik aizkustinoši un kaut kādā mērā skaisti - palīdzēt otram ieboksterēties kādā lietā, sākot no pašiem pamatiņiem, un tad redzēt, kā viņa acīm paveras logs uz vēl kādu paralēlo pasauli - kā savā ziņā varētu definēt kādu citu valodas un kultūras telpu.

un tad vēl tev uz pēdējo nodarbību pirms ilgāka pārtraukuma audzēkne atnāk ar liķierkončām, lai pateiktos par iemācīto, un tad nu jūs "pēdējā zvana" nodarbību aizvadāt, štopselējot iekšā liķierkončas un dziedot "Guantanameru" un "La bambu"; un iekšā ir tik gaiši un priecīgi būt otram blakus, kad viņam atveras acis, par ko patiesībā tās dziesmas ir. esmu aizkustināta, vvsakot.

..bēēt, tā kā pēc šīs shiny-happy dziedošās nodarbības manī nav rimusies vēlme bambolear, tad nu nebūs tagad nekādas te gulētiešanas, aizgrābtībā acis nēdzlodziņā slaukot; nē, ir jāiet atvadīties no neoplasmas, par kuru man žēl, ka viņu iepazinu vien nedēļu, pirms viņai jādodas trimdā. bet ko nu par skumjo - a bambolear!! :)

dēm, dakter, estetā galīg nesaprotu, kas ar mani pēd.laikā noticies - šodien, piem., man sāk gribēties, vot, šitāds te kurpīts:

nu, a ko, man liekas baigi šķelmīgs kičs, kam klāt kā aksesuāru pievilkt cukurvati rociņā. ehh, ja man būtu lieki 25 lati!

hahā, selebreitējot to, ka manī lēnām ir atgriezusies patika uz dzīvošanu ar visām tās izpausmēm - lasīšanu tai skaitā,
uzskatu, ka garumgaro gribu-izlasīt grāmatu sarakstu ir prātīgi iesākt ar šo :)

nav tik traki, kā izskatās - autors ir VIII Parīzes universitātes literatūras profesors, mētā luni un ironiski spēlējas ar literatūratsaucēm. izskatās, ka būs forši :)

re, kā agrāk laida:

..nevis tur kaut kā caur puķītēm, nutur, "Kā kļūt slaidai trīs mēnešos" un tml. Nē, viss kā pie cilvēkiem - tipa, hei, tusni, gribi zināt, kas ārstam par tevi sakāms?

Mūsdienās publiskās telpas uzbraucieni horizontāli izaicinātiem cilvēkiem, šķiet, aprobežojas vien ar viņiem domātu apģērbu veikalu nosaukumiem ("Milzis", "Goliāts", etc.). Nu, droši vien ar to sortimentu arī, bet mēs jau te par tekstuālo.

ai, a vispār man te cibā ir taisni tāpat, kā dzīvē - pie manis tusēties nāk tikai meitenes!!!

..a moš točen jāaiziet, kamēr vēl vaļā, uz kādu sušotavu palūgt "labdien, viesmīļkungi, vai varētu, lūdzu, jūsu sušīšus pafočēt, - bet panesiet tos te tā smukā gaismiņā, ja, man vajag bildīti auskariem". nebūtu ne par gramu mazāk jaudīgi, kā Depo raženajiem džekiem - konsultantiem skaidrot, ka es gribu pretodu tīklu, kurā kārt auskarus, un mazus āķīšus, "stiprus jau ne, man jau tikai krellītēm, saprotiet". galvenais, jāplikšķina acis, HAHĀ

džīzas. izdomāju, manuprāt, foršu dāvanu sīkajai, kaislīgai sušu fanei, izlaiduma sakarā - apaļus auskarus, uz kuriem uzprintēts smukiņš suši no augšas, lai izskatās, ka šamā ar sušiem ausīs staigā. tiktāl viss lieliski, zvans pazīstamai rotu dizainerei, tā un tā, tādus auskarus varot uztaisīt, bet man viņai vēl šovakar printējamā biude jāaizsūta. nu, un te, lūk, sākas Brāļeitis Čakarars: kurš gan to varēja iedomāties, ka cilvēce ir bijusi tik apbrīnojami slinka suši fočēšanā no augšas?! praktiski visi tur, internetos, ir tādi - no sāniņa nofočēti, vai arī, tanī retā gadienā, kad nē, tad - tik mazītiņā izšķirtspējā, it kā tie suši būtu domāti skudrām. abet vai tad šamie nav visreprezentatīvākie taisni no augšas, jūs man pasakait?..

- bueh, ir tik daudz problēmu šajā Dieva pasaulītē, par kurām pat iedomāties nevar, līdz ar tām nesaskaries. bet, nu labi, katram no mums laikam savs krusts jānes, nav ko te čīkstēt, - lai gan, starp mums runājot, ja man te vēl ilgi būs rindu rindām tās sake maki close-up biudītes jāskatās, es vienkārši apvemšos. (tie ir draudi!)

nu ko, nomainīju Slavenajā portālā vārdu uz jauno, nomainīju arī biužuku un izdzēsu visas vēstules. un sajūta, to visu darot, ir ļoti laba; gan arī kaut kādā ziņā druscīt biedējoša ar savu pilnīgo brīvības un vēja-sejā fīlingu. tā droši vien ir lēkt ar gumijām no gaisa tramvaja - vēderā kaut kas pamatīgi noskudriņo, jo tu tak šīs mazās aušības dēļ liec uz spēles savu pagātni, bet kaut kas tev tomēr liek to darīt un liek ticēt, ka - vajag, un pasaule nesabruks, pagātne arī nepazudīs, bet viss, kas tev ir - ir šis brīdis, un tieši tavās mazajās rociņās ir vara nodzīvot to tā, kā vien pats atrodi par labāku.