vot, patriotisms (citi to sauc arī par nacionālismu šaurākajā šī vārda nozīmē) priekš manis sajūtu līmenī ir tas pats, kas mīlēt savu ģimeni. ģimene - tā ir vide un cilvēki, kas tevi ir radījuši, iemācījuši staigāt un runāt, un izaudzinājuši tādu, kāds nu tu tagad esi - ar visu labo un slikto. arī tad, ja ar ģimeni varbūt nav dikti paveicies, ir pārāk daudz lietu, kas jūs saista - pārāk daudz kopēju prieku, bēdu un atmiņu, un tās šūpuļdziesmas, kuras, teiksim, tev dziedāja māte vai vecmāmiņa, tās priekš tevis vienmēr paliks kaut kas spešel, kaut kas ļoti īsts, līdz kaulam sajūtams un tavējais.

tas, protams, nenozīmē, ka tev ir sakas uz acīm, un ka tikai tāpēc, ka tieši priekš tevis tieši tava ģimene ir "visīpašākā", tu domātu, ka tā ir vislabākā, vai - radikālākos gadījumos - ka kādas citas ģimenes būtu jānokillo vai tamlīdzīgi, kā likās Hitleram. nē, tu pavisam mierīgi vari draudzēties un justies tuvs citām ģimenēm, un, ja vien tev Dievs devis gana daudz smadzeņu, izaugšana savā ģimenē nenozīmē to, ka tu dzīvotu krātiņā, jo tu tak izaudz un ar savu dzīvi tālāk rīkojies pēc paša ieskatiem. un tomēr - lai ko nu tu tālāk darītu, galu galā, kad tavai mammai ies grūti, tu mēģināsi iet palīgā, un viņas dzimšanas dienā atnesīsi puķes un atcerēsies, ka viņu mīli.

nu lūk. un tad nu pie šāda rasklada visi tie gājieni ar pirkstiem gaisā un izsaucieniem, ka mēs - viskrutākie, man šķiet vienkārši izglītotiības un no tās izrietošās elementāras inteliģences trūkums. drusku saistīti - kad gāju taisīt portaļčikam reportāžu par leģionāru gājienu šopavasar, mani mazdrusciņ, ēē, "satrieca" laikam nebūs tas īstais vārds, bet - kaut kur dziļi ieķērās frāze, ko dažām latvju tantiņām noteica protestētāji pret gājienu - "ko jūs te lienat, ejiet savā pusē". vooot, nu, un šito frāzi es nevaru aizmirst (pat par spīti sliktajai atmiņai, ja). robežas ir novilktas, mēs - te, jūs - tur, un let's fight.

nez', nu man patiesībā šķiet, ka to Uzvaras pieminekli vajadzētu nojaukt ņefig un tā vietā uzcelt vienu riktīgu, smuku un simboliski apvienojošu pieminekli visiem 2.PK citušajiem - i no Staļina, i Hitlera, i bikiņ no Ulmaņa represijām cietušajiem. un tad nu pie tā smukā un simboliskā pieminekļa lai iet sērot un svinēt ko nu kuram vajag un ko nu kurš atrod par svarīgu. i leģionāri tur varētu kritušos biedrus pieminēt, i sarkanarmijisti - savējos; bet ne vienā, ne otrā gadījumā tā nebūtu konkrētās grupas pārstāvju cildināšana, jo tas viss notiktu zem šiltes "VISU upuru piemiņa". un tas Rīgas gals vairs nebūtu tāds sabiedrību šķeļošs un pasāpīgs simbols, kas pēc būtības priecīgi sit plaukstiņas šīs teritorijas okupācijai, bet gan kaut kas - visiem kopīgs, kas stāsta par visu kopīgajiem pārdzīvojumiem.

nē, nu, loģiski, nebūtu viegli PadSavienības karsējus uzreiz pārliecināt, ka, davai, šķūrējam nost jūsējo piemineklīti, tur būtu, pirmkārt, jāveic fundamentāls skaidrošanas darbs, un, otrkārt, jāpaiet labam laiciņam, līdz emocijas noplaktu un atkal iestiklotu Latvijas vēstniecības Krievijā logus. tomēr, manuprāt, tas būtu viens no pamatakmeņiem, lai šito ietiepīgi divkopienisko sabiedrību virzītu uz kādu nebūt dialogu un vienotām vērtībām.

komentārs apollo.lv:

"vainhousa mira nevis 6dien bet gan 5dien vai 4dien to es secinaju petot vinas astrologisko karti ! ! ! par to es esmu 90% drošs . vel pēc kartes nopratu ka viņai bija smaga depresija un prāta aptumsums !pati nave bija iespejams vardarbiga un saistita ar priekšniecibu par to esmu 30% parliecinats !ka nave bija strauja , negaidīta esmu 80% parliecinats !"

ohoho. oho.

lai nu kur, bet dažādu blakusnodarbju izdomāšanā, lai tik izvairītos no istabas savešanas kārtībā, esmu īsts spicprātiņš. šodien gan viss jau virzījās uz to, ka idejas šinī sakarā sāka izsīkt, un teju vai būtu jāķeras klāt, bet nēēa - tur uz dīvāna sēž viņš, mēnestiņš - meidžer distrakšens gitāres izskatā.

neko, pasen nebija spēlēts, ja atskaita gaudošanas apmaiņu ar Fl.te viņvakar (t.i., viņš man spēlē savas dziesmas, es viņam - savas), bet, kad jau vienīgā alternatīva ir tikt galā ar Haosu, tad - neko darīt, jāsēž vien dzīvojamā istabā uz palodziņas un jāraida kaucelīgas skaņas pagalma virzienā pa atvērto logu. tā nu paņēmos kādu brītiņu, rezultātā uzkaverējot savu vismīļāko Fl.dziesmu piesmakušā slow-core/sad-core manierē, tad nu, loģiski, jāsūta autorkungam, lai šim prieks, nu i šams tā kā tāds duriks saka, ka manējais esot vēl labāks par oriģinālu. looooooooooool, jo tie, protams, ir nieki un objektivitātes trūkums, bet, nu nez, radošumiņš, izskatās, ka palēnītēm sāk atgriezties, un tas ir labi. In.vispār saka, ka man esot nopietnāk jāķeras pie muzicēšanas - kā jau tas gandrīz notika miļõns gadus atpakaļ, un varbūt, ja tagad man būtu iekšā apmeklēt vokālās nodarbības, lai atgūtu balsīti, un reizi par visām reizēm kārtīgi iemācīties spēlēt gitāri, tad varbūt tam arī būtu lemts notikt, jo dabiskā kautrība (kas gluži tāpat kā cilvēkam liek instinktīvi noslēpt plikumus sabiedrībā, liek arī noslēpt savus atkailinātos dvēs'les izpaudumiņus) palēnām sāk mani atstāt. then again, nu jau ir tas vecums, kad par dažādiem saviem hobijiem sanāk domāt tādā pragmatiskākā gultnē - tipa, vai tie ienesīs arī kādu navdu, un mjūziks jau navdu figu atnesīs. hāāā, kaut gan šodien mans nabaga hausmeits mala žēlojās, ka šamai esot viens cits mans songijs pielipis, ka ne atlipināt, tā kā - I SMELL MONAAAY!! :) bet nē jau nē, es te tik ākstos - sūds no manis ar manu atmatā atstāto balsīti, ne mūziķis, vot.

nubet jā, a tagad es savukārt šito klabinu, nepacietīgi gaidot, līdz ielādēsies pārējās biudiņas no Positivusa, skatos jau atnākušās un ik pa brīdim skaļi smejos. jā, štrunts par balsi - vot, mani draudziņi ir mans īstais zelts un cīši sargājamās vērtības. pat ja viņi man neienes nekādu navdu, hahah. nu tā. sagaidīs pēdējās biudīts un ies priecīgi gulēt, lai var tikpat priecīgi pamosties.

staigāju apkārt viegli apdolbījusies un smaidīdama - mājas kleitā, bizītē un rozā nagulakas atliekām;
nē, tie tomēr nav ali, i'm just high on life un jūtu to katrā savā porā.

pilnīgs miers ar sevi un apkārtējo pasauli, pat neskatoties uz to, ka istaba ir vislielākajā bardakā JEBKAD;
un viss ir labi, šķiet, es lidoju un nepavisam negribu nolaisties. vot

es nezinu, kā jums, bet mums ar mala te ir paradiskotēka, klausoties Riannu un Black-Eyed Peas! nu, a "paradiskotēka" nozīmē to, ka ir slinkums piecelties kājās un ir tikai ritmiski jākustina ķermeņa augšdaļa. kas man atgādina, kā izgājušnakt Taškentas lidostā sapazinos ar vienu krievu militāristu un celtnieku vienā personā, kurš lepni stāstīja, ka pie viņa, Sanktpēterburgā, esot liels un ļoti labs klubs - "Kolbasnij ceh". mums ir maziņš, bet arī ļoti labs. dam-tratatam, dam-tratatam, i shot a man down.

esmu mājās. viss ir labi un peldošs kā debesmannā - pēc daudzu stundu negulēšanas -, bet ir iestājies miers un maigs rāmums. slinkums runāt, slinkums stāstīt visu to, kas noticis pēdējās nedēļās, bet tagad es uz pasauli skatos citām acīm - kā uz kaut ko daudz mazāku, pieejamāku un saprotamāku.

vienkārši - ir labi. un ir labi arī būt atpakaļ.

tas nu ir nodariits - vakar pabeidzaam focheniishu atlasiishanu izstaadei, un naakamgad uz visaadaam Aazijas un Eiropas ministrchegu sanaaksmiiteem celjos arii biude ar mazu, blondu latvju jauneekliiti, kursh dziljdomiigi dirn uz Karostas fortiem. kjuut. tad nu vakarvakar arii noleemaam to (atlasiishanu) adekvaati nosvineet, un kur nu veel adekvaataak par kaut kaadu shaubiigu malaizieshu karaokes baaru, kuraa atvaaztu muti gaudot Britnijas hitus. vaardu sakot, nedaudz nodevaam ugunjus, vieniigi man ne visai patika, ka vienaa briidii atnaaca veel viena kaskjumeru kompaanija - kjiinieshi, kuri visu laiku gribeeja, lai karaokee liek kjiinieshu miilasdziesmas. taa kaa sisteema taada, ka katrs galdinjsh dabuu 3 dziesmas peec kaartas, tad peec katras treshaas muusu (gaumiigaas, trolol) dziesmas iestaajaas chausminjas 3 dziesmu garumaa, kuraam pat nevareeja dziedaat liidzi, jo lirikas hieroglifos. vaardusakot, dziive te pluust ljoti kraasaini (t.i., atshkjiriigi no Eiropas) un interesanti, vieniigi reizeem iesaapas pirksti ilgaas visu to masiivo iespaidu guuzmu arii kkur piefikseet, jo uzticeet notikumu saglabaashanu manai atminjai buutu tikpat apdomiigi, kaa uzticeet paglabaat chigaanam zelta gredzentinju (hoho, man vienkaarshi ir apnikusi sheit valdoshaa rasu, kultuuru un religjiskaa tolerance). ai. off.

ak, šī Malaizija. teorētiski man galīgi nav laika šeit kaut ko rakstīt, jo vēl ir darba pilnas rokas, un tuvākajās dienās projekts jau jāsūta uz printēšanu, bet, nu, estetā bišķiņ. vārdsakot, vakar bijām izbraukumā vispirms uz vienu arheoloģisko izrakumu vietu, kur samācījāmies "eskavēt" akmeņus (kuri, kā vēlāk izrādījās, kad es vienu pārplēsu uz pusēm, bija ļoti trausli), lai saliktu kopā vecu templi. dikti augstās domās par malaiziešu arheoloģiskajiem skiliem es neesmu, jo, piem., par to templi viņi pēc akmeņu analīzes zināja teikt vien to, ka tas esot celts "laikaposmā no 1.-10. gs." - ļoti precīzi, trololõ. bez tam, mēs ar vienu indonēziešu puiku dabūjām celt trauksmi, kad mums gribēja iestāstīt, ka šitā apdzīvotā vieta, kuras atliekas ir mūsu priekšā, ir minēta jau ķīniešu Pārmaiņu grāmatā, bet, hei, tas grāmatčegs tak ir daudz senāks. nu, un vēl es nesaprotu, nafig mums visi tie atraktie akmeņi bija jāatdala no viņu dabiskās vietas un jāliek maisiņā, jo taču tā sanāk sačakarēt autentisko tempļa struktūru, bet viena turienes darbiniece man lauzītā angļvalodā skaidroja, ka viņi pēc tam varot akmeņus analizēt un salikt kopā, bet nu es nezinu gan, cik veiksmīgi viņiem tā puzlīte saliksies, ja jau viņi pie arheoloģiskajiem izrakumiem laiž tādus tirliņus kā mani, kuri akmeņus normāli saplēš uz pusēm (es neesmu baigi stiprā, vienkārši tas akmens bij galīgi vārgulīgs, un mani neviens nepabrīdināja, ka viņš tāds). vot. man liekas, viņiem ar to arheoloģiju te īpaši neiet.

a nu pēc tās lielās rakšanas es nospriedu, ka praktiskas ievirzes aktivitāšu man vienai dienai pietiek (jo man labāk patīk gudri pad*rst, nevis kaut ko reāli darīt), un ķieģeļu taisīšana mani nafig neinteresē un mangrovju stādīšana - tāpat, tāpēc nolēmu labāk iet apsekot teritoriju. pa ceļam sanāca iepazīties ar trim musulmaņu dūdiņām (es viņas apbrīnoju, 40-45 grādos konstanti dzīvoties apkārt garās biksēs, galvas apsējos un topiņos nav viegli, man jau ar divām dienām pietika atliektiem galiem, jo tanī nolādētajā konservativčiku štatā šortus un topiņus galīgi nav ieteicams). nu, neko, padzīvojāmies apkārt pa Sudrabakmeņu upes ciemu, kā to čuhņu sauca; šamās man parādīja visādus graustus, kur dzīvo vietējie lauku ļaudis (diez kas nav, bet viņas saka, ka v.l.ļ. neesot trūcīgi, viņiem vienkārši esot citas prioritātes. nu, pieņemsim), par reliģiju parunājāmies, kā arī saēdāmies vietējos augļus, ko noplūcām no koka. a tie auglīši tādi garšīgi, nevarēju vien rimties šņakarēt, bet te pēkšņi iestājās brīdis, kad mans orgaņizms nolēma izrādīt attieksmi un uzsūtīja monumentālas galvassāpes un vemšanu vienā laidā. aizgāja tik tālu, ka sāku jau uztraukties, vai galva neeksplodēs, vemjamais materiāls izskatījās pēc asinīm, un ar stāvēšanu kājās arī vairs diez ko nevedās. bet, nu, viss beidzās labi, atlika vien aizbraukt ekskursijā uz miesta poliklīniku, kur ne pārāk laipna musulmaņu ātste paziņoja, ka tas viss horrors man esot iestājies saindēšanās dēļ, jo droši vien uz kāda no tiem auglīšiem esot iepriekš nosēdusies kāda muša, kura uz savām ķepiņām pārnēsājot baktērijas. diezgan pretīgi, tomēr kopumā es uzskatu, ka mana vakardienas pieredze bija stipri interesantāka un autentiskāka, trololo, nekā pārējiem projekta biedriem, kuri tā vietā, lai iepazītos ar lokālajām musulmaņmeitenēm, auglīšiem un slimnīcām, stādīja mangroves, HAHAHĀ.

labi, back to work, bet man vēl ir tik daudz ko pierakstīt, vaivaivai.

uīīī, tā kā dabūju konstatēt, ka atgriezties no Mal. drusku vēlāk būs stipri lētāk, nekā iecerētajos datumos, čekoju tagad, cik lielas varētu izmaksas pārbraucot pāri dīķītim uz Indonēziju. jēziņ, es par to galu nezinu vispār neko, un tagad wikitravelā lasu, ka tur lielākā daļa cilvēku pelnot zem 2 USD dienā un tur lielākā daļa esot musulmaņi. tad nu te tagad ar skudriņām vēderā štukoju, kā būt, un cik tālu es varu iet un advenčerot, pārāk daudz neriskējot, ka mans ceļojums varētu beigties kaut kādā ziņā ļoti sūdīgi. uh.