šodienas tematiskais: "eu, a, lai ietu uz revolūciju, man vispirms jāieiet dušā!"

kvī, Fl.raksta, ka uz Positivčika laiku brauks pie manis uz Latviju; es uzlieku viņa albumiņu un rakstu atbildi, un, klausoties viņa balsī, ir tāda sajūta, ka viņš ir tepat blakus. kjūt. :) mīļa tā sajūta, ka Spānija manā dzīvē nebeidzas arī, nebraucot uz turieni, - tā brauc pie manis un turpina būt.

vakar, savukārt, tālīnie krakšķi no guļamistabas signalizēja par jaunu pavērsienu manas grauzelīgās kaķkas repertuārā - uz grīdas atradu pusēstu kartoniņu ar savu mīļāko Gētes citātiņu virsūrakstītu. aaaand it goes like this:

"Cik bezgalīgs ir darbs, ko dvēsele
Trauc izdarīt! - Mēs tūdaļ katru darbu
Tik lielu gribam, kāds tas top un aug,
Kad gadiem - cauri zemēm, cauri dzimtām -
To dzejas skaņas vairodamas veļ.
Tik jauki skan, ko tēvi darīja,
Kad, klusā vakarēnā atdusot,
To jauneklis ar kokles skaņām bauda;
Un, ko mēs darām, ir, tāpat kā viņiem,
Pilns pūliņu un visai nepilnīgs! -
Tā traucam mēs pēc tā, kas bēg no mums,
Un neievērojam ceļa, kuru ejam,
Un neredzam sev blakus senču soļus,
Ne pēdas, ko tie dzīvē atstāja.
Mēs vienmēr pakaļ steidzam viņu ēnai,
Kas dieviem līdzīga tur, tālumā,
Vij kroni kalniem zelta mākoņos."

..nu, un vai tad uz to dulno lopiņu var dusmoties? - tīri vai paldies jāsaka, ka, vot, šitāste Lietas savā veidā atgādina un ceļ gaismā, citādi tas kartoniņš vēl miljonz gadu būtu kādā paksī stāvējis bēdīgs un piemirsts. (PERFEKCIONISMAM - NĒ!)

tad, kad esi mierā pats ar sevi un arī ārējās lietās viss veicas, atkāpjas saasināta savas personas uztvere, un tiek atvērtas čakriņas spējai koncentrēties uz citiem cilvēkiem un visu apņemošam rāmam maigumam pret pasauli.

man ir vismaz četras krutu un prikolīgu fešenu idejas, bet pēkšņi mesties izglītoties tagad apģērbdizainā vien četru ideju realizēšanas labad šķiet tā drusku pārsteidzīgi tomēr. jāpadomā, noteikti var atrast kādu, ar ko sadarboties. hm

trololo, es te tagad taisos uz valsti, par kuru man nav ne jausmas, ko no tās sagaidīt: kāds laiks tur būs, kāda tur ir attieksme pret sievietēm, kas pastaigājas vienas; zinu tik to, ka tur esot jāizvairās no makakiem, stingri ieteikts somu nenēsāt tanī ietves pusē, kas saskaras ar ielas braucamo daļu (jo noraut gājējiem somiņas caur garāmbraucošas mašīnas logu esot populārs sports), un ka par narkotiku lietošanu tur tiek piemērots nāvessods. esmu very excited :)

lielisks bloga ieraksts, bravo! - http://konrads.lv/raksti/mans-viedoklis-par-kreiliem

šrubījot grāmatplauktu no vecajiem Ven.biennāles materiāliem, apstājos pie viena kataloga, no kura, kā man likās, varētu izplēst kādas cmukas biudiņas dekoriem. sāku lasīt, kļuva interesanti. katalogs ir no Singapūras ekspozīcijas, kurā togad bija no Singapūras un Ven.pārvietots singapūriešu (tūrisma) simbols - Merlions. iepriekš nezināju, ka tas īstenībā ir 60. gados uzbreinstormots un 70.tajos uzbūvēts mākslīgi veidots konstrukts - puslauva, puszivs, kura lauvas daļa atgādina par teiku, ka princis, kurš atkuģojis un atklājis Singapūru, piestājot krastā, vispirms ieraudzījis lauvu, un kura zivs daļa vienkārši norāda uz ostas nozīmību Singapūras vēsturē - jo Singapūras Tūrisma veicināšanas birojs nolēmis, ka valstij pietrūkst sava simbola, kuru atpazīt, ar kuru identificēties vietējiem, un pie kura tūristiem fočēties.

lūk, un tad nu singapūriešu džekiņš ņēma un pārvietoja nabaga feiko simbolu prom no tā oriģinālās vietas Singapūrā, lai uzdotu jautājumus - kas ir simbols, kas ir tas, kas veido mūsu identitāti, cik daudz no tā ir mākslīgi konstruēts un kas paliek pēc tam, kad simbols tiek aizvests prom? ..tīri praktiskais rezultāts (ko, ja gribas, var jau uztvert arī metaforiski) bija tāds, ka tūristi un vietējie, inerces virzīti, turpināja fočēties bijušajā Merliona vietā - vienīgā atšķirība, ka bez pašas skulptūras - a pārējā panorāmiņa tur apmēram tāda pati, kā citur Singapūrā, cik es saprotu :)

un vispār, vakar, savukārt, lasīju lidostā līdzi paķērušos Evening Standard'u, un konkrētais numurs bija no dienas pirms mēs-zinām-kā kāzām, tā kā, loģiski, teju viss numurs bija veltīts pirmskāzu haipam. man, kā dūdiņai bez televīzijas, kura, tātad, visu šito histēriju bija neieinteresēti palaidusi garām, redzēt to, CIK ļoti nopietni viņi to lietu ņem, bija diezgan liels pārsteigums. nē, nu, skaicka valstij tas ir notikums, bet.. vārdsakot, visur viss kas sarakstīts, kas tik visi uz tām kāzām nebrauks, tad - par cilvēkiem, kuri jau tur nakšņo pie pils, lai varētu labi uz majestātēm pastīties, tad pa vairākām lapām - ka Keita zvērestā neminēs, ka viņa Viljamam soloties klausīt, tad - par vienas sievietes krūzīšu biznesu, kura ietvaros viņa apdrukā krūzītes ar "William <3 Kate" (jāatzīst, biudiņā bija viena krūzīte, kura nebija, ē, zemē metama - Harija Potera šriftā uzraksts "Harry's Hotter"). visbeidzot, nonācu pie viedokļu slejas, domāju, būs par kaut ko citu. tur - liels uzraksts "Kate's biggest secret has not been revealed" vai tml., nodomāju - hahā, beidzot kas interesants, vaitadnutiešām tā sieviete būs mahinācijās iesaistīta vai ar princi Hariju arī salaidusi, vai ko nu tur :) ..naay, izrādās, ka Vislielākais Noslēpums esot - kurš ir viņas kāzu kleitas dizainers. un tā noskaidrošanai vismaz trīs lielākie laikraksti esot noalgojuši privātdetektīvus, lulz. tiesa, avīzē atradās arī mazītiņš strēķītis komentāra "izbaudiet šos svētkus, jo rīt jums nāksies par tiem brangi maksāt", atsaucoties uz UK ekonomisko situāciju, un - jā, tas mani novirzīja uz domām par šo kāzu finansiālo aspektu: CIK daudz viena nācija ir gatava maksāt, un - galvenais - par ko?( šiten tālāk ir par Karalisko ģimeni kā simboliem )

kādas dienas atpakaļ viena mana draudzenīte, literatūrkritiķe pēc aicinājuma, pieņēma spontānu lēmumu mainīt savu rimti ritošo dzīvi, kura sastāvēja no maģistra studijām, n grāmatu izlasīšanas nedēļā un neveiksmīgiem darba meklējumiem, paņēma akadēmisko gadu un aizbrauca uz Īslandi uz trim mēnešiem pastrādāt viesnīcā. pirms divām dienām mums pienāca pirmās fotoreportāžas no sērijas "mana viesnīca", "manas viesnīcas pagalms", "es" un "draugi" (kas bija aitas, jo tanī vietā cilvēku praktiski nav. ir tikai kalni, kalnu avoti, aitas un viesnīca, un tad es nesaprotu, kā tad tā viesnīca var tur pastāvēt in the middle of nowhere). viss forši, svaigs gaiss (viņai tas patīk labāk nekā bruģis un mašīnas, un cilvēki), lauku idille u.t.jpr., bet tad nu šorīt pienāk meils CapsLockā, ka viņiem tur vulkānizvirdums, bet lai mēs nesatraucoties, viņas dzīvi tas neskarot, vienīgi varētu būt, ka ceļi tikšot bloķēti, un tad potenciālie viesi netiks ne šurpu, ne turpu. visas debesis gan esot brūnos pelnos/dūmos/putekļos, taču tos pūšot viņiem garām. desmit stundas atpakaļ pienāk jauns meils, ka gaiss izskatoties pēc brūnas miglas, visu sedz milimetru bieza putekļu kārta, ārā viss smird pēc deguma, un viņi tur viesnīcā līmē ciet logus, jo nepietiek respiratoru, un to gaisu elpot esot pašnāvība. vēl pirms četrām stundām pienāk ziņa, ka nu jau tur paliek arvien sliktāk, tiklīdz iziet ārā, sāk kost acīs. un bildes, bildes. tāda atšķirība no pāris dienu atpakaļ sūtītajām gaišzilo debešu + zaļzaļās zālītes + balto aitiņu (= loves) bildēm, viss nomācies, pelēkbrūns un klāts putekļiem. tā jau, bildēs skatoties, šķiet interesants stāstiņš, bet tad es iedomājos, kā ir, kad, ārā izejot, tu nevari ievilkt elpu un tev kož acīs, un iestājas klātesamības sajūta.

nu neko, atlika tikai novēlēt daudz respiratoru vārda dienā. bet cepurrrnost skuķis.