abet vispār smieklīgi kubiešu vikipēdiju lasīt - katram rakstiņam klātpievienoti mājieni ar lielāku vai mazāku mietu, vai aprakstītais objekts jāuztver kā labs vai slikts. piem., skatos šķirkli "Eiropa"; sadaļā "Mūsdienu Eiropas vēsture" varam lasīt ko?, -

to, ka Eiropas attīstība mūsdienās notikusi ļoti "bēdīgi slavenā" (nu, tā kā "notorious") veidā, "veidojot spriedzi, kas izlauzās vēl vairāk karos (kā Napoleona karagājieni un Pasaules kari). Šodien unificējošās tendences notiek mierīgi, kā Eiropas Savienības gadījumā [..]. Starptautiskajās attiecībās Eiropa turpina uzspiest savu politiku, kas ir kaitnieciska dienvidu zemēm, daudzas no kurām ir Eiropas bijušās kolonijas.

Eiropa ir kontinents, kam ir bijusi vislielākā ietekme pasaules vēsturē (iekarošanas, kolonizācijas, izlaupīšanas, strāvojumi un revolūcijas, pasaules kari u.c.), tiklab negatīva, kā pozitīva."

UN TAS IR VISS!

..bet noteikti nav jau viegli noorganizēt internetu pārraudzību, īpaši, ja tam jānotiek tik ātri - patlaban tiekot strādāts pie kabeļa, kas Kubai no Venecuēlas nodrošinās daudz lielāku interneta ātrumu. nav brīnums, ka tad rakstiņi tādi nenostrādāti sanāk. būtu es Trīrs vai milkies, teiktu: "jāā, iedomājos veco Kastro vienu sēžam istabā, nav jau viņam viegli turēt to vienu no komunisma bastioniem un pasargāt savus tautiešus no pilnvērtīgas informācijas, man viņa žēl..," etc.

vispār es domāju, ka visu to ķēžu veikalu masveida figņas (nu tur, lupatas un kurpes etc) iegūst personību tikai pēc krietnas panēsāšanas.

un reizēm es domāju par to, cik lielā mērā mēs paši varam zināt, kas mums nāks par labu. (un - cik neskaidrs un cik lielā mērā "labu" ir tīrs prāta konstrukts.) piemēram - ja man kaut kas nepatīk vai kaitina, man ir nopietnas grūtības to noslēpt, mēdzu sasliet spuras gaisā un vai nu dusmās spārdīt zemi vai nomākties kā debestiņa. un mesties risināt - jo kaitinošā stāvoklī tak lietas nedrīkst palikt. bet kur ir tā robeža, līdz kurai tā ir dabiska lietu kārtība, un kurā brīdī tas kļūst par vienkāršu neiecietību un grūtībām iet uz kompromisiem? varbūt kaitinošais ir tas, kā dzīve mums iemāca pacietību un/vai neiespringšanu par niekiem, bet, then again - kur gan ir robeža, līdz kurai tev vajadzētu ignorēt sava organisma signālus, ka kaut kas nav lāgā?

atspriņģoju mājās no vecāsmammas priecīga un ar čupiņu gadsimta sākuma rotaslietu, mājās tikpat priecīgi atradu no dzīvokļbriedes ballītes palikušu šķīvi ar saceptiem pikantiem kāpostcepumiņiem (paldies to whom it might refer) un tagad klausos My Bloody Valentine, laižu vannā ūdeņāgu un gaidu ciemos spāņu čuomu. ja implozija nebrauc uz Spāniju, tad Spānija brauc pie implozijas, haha. un vispār pēdējā laikā cenšos pierast pie domas, ka mana dzīve ir izdevusies, - tas tā acīmredzami arī ir, bet iekšā tomēr saglabājas tā klusā murdoņa, ka man.. nez', - nepienāktos vai kā. bet ņikas, drīz izravēsim arī šos tarakānus. un tad jautāsim: forša dzīve + man = WHY NOT?!

nnnnu ko; es uzskatu, ka Malaizijas projektam viņiem mani jāpieņem ar uzviju (neskatoties uz to, ka transcript of records ieskanētā formā man diez ko vis neatradās, rakaris tāds; bet es uzskatu, ka pārfočēti dokumenti nav mazāk forši, vai ne, VAI NE. diemžēl man gan nebija tik daudz alus, lai visu šo kolorīto farsiņu padarītu vēl prikolīgāku, uzņemtajās fotogrāfijās dokumentu fonā iefočējot arī kaķi, spilvenus, zeķes un pirkstus, vēlāk to visu attaisnojot ar postsovjetisko estētikas izpratni, jo to jau nu viņi nedrīkstēs neņemt vērā, ņemot vērā, ka viss šis projekts ir par un ap pasaules kultūrzmantojumu, ha.) bet nu neko, labs darbiņš, kas padarīts, tagad jāiet trepjtelpā pabeigt otro aliņu un uzpīpēt; es ceru, ka kaimiņiem pretējās durvīs ir nedzirdama ballīte, uz kuru ir atnācis mans Īstais The-Ons, un tad mēs tur trepjtelpā iepazīsimies, pēc tam apprecēsimies, un mums būs skaisti bērni. the world is full of opportunities, just go for them, ..īk :)

atbizoju mājās no Ouperas un veicīša un atvieglota konstatēju, ka, wait, rīt taču ir tikai trešdiena, nevis jau ceturtdiena. lieliski, lieliski. es jūtos tā, it kā man būtu uzdāvināta vesela diena, kurā varēšu miera vējos skricelēt pieteikumu Malaizijai, gatavot privātstundu materiālu, iet pie manikīra, etc, etc, bet šobrīd varu vienkārši atslābt, pabeigt ēst savu litru šokolādes saldējuma un palasīt "Rīgas laiku" (namedroppiiing!). miers šodien, nemiers - rīt.

un vispār es šinīs dienās jūtos kā tāda atspere, kura jebkurā brīdī var tikt atlaista, un tad tai būs jāspindz un jālēkā turp-atpakaļ, bet kas izvairās par to domāt un cenšas rimti izbaudīt savu spriegaino - it kā - miera stāvokli.

nu labi, it's now official. tā kā cits mans darbs patlaban atkāpies otrajā plānā, jāpaintensificē spāņvalodas privātstundu pasniegšaniņāā!

TĀTAD: visi laipni lūgti nākt pie manis mācīties spāņvalodu! mācu labi un rezultatīvi, cena - relatīvi zema, esmu forša, un katrai nodarbībai nāk klāt tēja! :) kā arī - izsaukumzīmes!!

lieliski. ieeju zooveikalā, nostājos pie kases un gaidu savu kārtu. tikmēr, dabiski, aces, laiku nosizdamas, riņķo apkārt, līdz aizriņķo līdz uz letes noliktajam suņu kārumiņam.. ar uzrakstu "PENIS". es tāda - wtf:), pabolos vēl vairākas reizes, vai pareizi izlasīju, apsveru, vai kādā valodā tas nevarētu nozīmēt vēl ko citu, nospriežu, ka diez nu vai, un nolemju "kārumiņu" papētīt tuvāk. objekts tāds sažuvis, riktīgi yucky paskata (blakus bija arī kārumiņš "TESMENIS", taču tam nebija iespēju izskatīties TIK yucky, jo tas bija sagriezts mazos gabaliņos). uz paciņas nebija rakstīts, kuru dzīvnieku (?..) viņi šitā apstrādājuši, tā kā tiek nolemts, ka jāvēršas pie pārdevējas.

impl.: "sakiet, lūdzu, no kura dzīvnieka ir..šis?"
pārd.: "tas ir penis. sunīšiem. viņiem ļoti patīk."

...āā. nu okei :)

fantastika. estetā centos bikiņ piebremzēt mincītes nobarošanās tempus, palūkoju pēc devu instrukcijas barības pakas otrajā pusē, cītīgi sekoju norādītajiem gramiem. kas notiek. vakar tas mazais monstrs paņerkst, paņerkst, es - neko, sirds kā akmens. pēc brītiņa skatos - hmm, kas ta' tas te tāds, mobilā lādētāja vada gals tāds pajocīgs izskatās. ā, izrādās, tas tāpēc, ka vads pa vidu pārgrauzts :) nu, neko, pasmējos un lieki nebēdāju, jo krājumā ir vēl kādi divi lādētājvadi no nelaiķa telefoniem, un šitādi izgājieni no kaķkas puses nebija iepriekš bijuši. labi, dzīvojam tālāk, a kas notiek šovakar. šrubinos kaut ko savā nodabā, Andeļmandeles produkciju sagatavojot, te piepeši no manas istabas kaut kādi neieraksti krakšķi. paausos, paausos - bet neko, lai jau tas kaķs padraiskojas savā nodabā, neiešu jau nu traucēties. pārstundu vēlāk ienāku istabā, skatos - ..jā, kas tad tas, uz zemes stāv nedaudz apgrauzts Blumberga akvarelis!

fsjo, lai tās instrukcijas iet dirst, barošu to bestiju pa savam!

ATJ. nupat zem gultas atradu arī pusēstu plakātu, ar kuru draudziņi mani sagaidīja lidostā, kad atgriezos Latvijā. visgaršīgākais vārds ir bijis "Dzimtene", kā rādās. sīkā šmurgule!