tu aizej uz "Vectēvu", saēdies ar zaķukiem pilnu vēderu zirnīšsautējuma, atnāc mājās un konstatē, ka - IET SPOTIFAJS!!! diena ir izdevusies (Caetano Veloso albums "Fina estampa" un Pauline en la playa albums "Nada como el hogar" - arī).

vakardiena bija pilna to-be-leģendāru frāžu, bet man vismīļākā tomēr bija "smēķēšana nopietni raud Jums blakus". kā arī RetroSpectro, izrādās, ir vieta, kur es bez baiļu varu veikt drunk shoppingu, jo rezultāts neapbēdina arī nākamajā rītā. šoreizīt tiku pie oooh-so-fantastic piespraudes mirguļojoša saldējumkonusa veidā, un, kā jau dūdiņa pēc definīcijas, nevaru beigt par to priecāties vēl šobaltstund. un, par komerciju runājoti, visas laipni lūgtas uz manu un malas stendiņu Andelē-Mandelē šosestdien Baroncentrā no pulksten 11-17, jo mums ir ļoti daudz kruta staffa, ko piedāvāti nākošajām valkātājām, tostarp arī satriecoša PSRS laiku nozīmīšu kolekcija ar "Nu, pagaģi" vilkiem, puskailiem Maugļiem un ilustrācijām pasakai par Rācenīti (nu, tai pašai, kurā visi viņu rindiņā vilka - meita, māte, vecmāmiņa & co). kad es vakar "Alā" mirdzošām acēm par šito visiem stāstīju, dūdiņas, kuras neko nesaprot, man teica, ka tādas lietas viņas interesējušas tikai bērnībās, bet, kā jau minēts, viņas neko nesaprot, kā arī neprot novērtēt trū vintedžu un gipsteriskus pribambasus.

tiktāl par vakardienu (ā, jā, Strāvoklis bija ļoti jauks, bet vadītāji, protams - "āā"), bet tagad ir mieriņš, "Dark Was The Night" dubultdisciņš, gatavošanās privātstundām un intērnetstalkeru satikšanai, blakus kaķka un cilvēkiem labs prāts. omm, omm.

minēju sudoku un pieķēru sevi domājam spāniski. mani tas drusku satrauca, jo esmu taču latviete, un, tā kā mūsu ir tikai 2 miljoni, ja katrs šitā sāktu domāt visādās meinstrīm valodās, neviens vairs latviski nedomātu, un tā jau to nevar atstāt, tāpēc ar steigu centos sudoku minēt, domājot latviski. centība gan tur daudz nelīdzēja, jo jau tūliņ pēc brītiņa attapos trepju telpā, mudinot sevi pīpot mazāk - un akaliņ espāniski.

nu neko. bet vēlāk aizgāju uz glemroka ballīti, kuru noslēdzošajā rītā stāvējām uz balkouna ar vienu džeku, sapīpējām un runājām par to, ka Latvija tomēr taču ir ļoti patīkama. tādā "ļoti savā" veidā, bet - patīkama, ja vien tu spēj pielāgoties un saproti, kā te viss funkcionē. un tagad es klausos feino Ziedoņfanu albumu - kurš arī ir ļoti patīkams - un vismaz līdz 30 gadiem nekur neemigrēšu. tikai pabrīvprātīgot varbūt uz Iņģiju vai DĀR, bet citādi - ni un ni.

labi, steitments izteikts, jāiet tagad palasīt Lorku oriģinālā un guļāt :P

bikiņ paklausījos tos "Hurts", kuri būs šovasar Positivčikā un kuri esot, tipa, slaveni. ok, vienu dziesmu, izrādās, biju dzirdējusi jau iepriekš, bet, katrā ziņā, kopsavilkums - bõring šit.

es tā jūtu, ka manu šīvakara baļļeiti iegrozīs šitais. i don't wanna lose you tonight, you're the only thing that mateeers!

vēl man patīk tas, ka šeit es jūtos kā iezemiete. it kā, no vienas puses, es neesmu savējā - no kurienes esmu, ir pirmais, ko man pajautās. no otras puses, man nav tā drusku muļķīgā un apbrīnas pilnā tūristu skatiena, es zinu un saprotu, kas te ir kas, kā pieņemts reaģēt konkrētās situācijās utt.utjpr. un rīt vilcienā es nevis skatīšos pa logu, bet mierīgi atlūzīšu. galu galā, kad esi vairāk nekā gadu nodzīvojis ar kalniem visur, kur vien vērs skatienu, tie kļūst par ikdienu, nevis īpašas uzmanības vērtu objektu.

tā gan. un tā arī ir atbilde uz visiem tiem "whoaaa" un "uuuh", un "ak vai, cik lieliski būtu vietā X dzīvot". nē, tad kad tu vietā X tiešām dzīvo, nevis aizbrauc brīvdienās, tu saproti, ka pēc būtības sāls jau nav tajā. bet, jā, cilvēciskās attiecības man šeit patīk daudz labāk, un tā ir lieta, ko jūt arī ikdienā, nevis kā tie "pašsaprotamie" kalni. bet.. es negribu par to domāt. pagaidām. joprojām pieturos pie domas, ka pašam ir jāiekopj savs dārziņš, nevis uz to ātrāko jāpārmetas uz kaimiņa dārziņu, ko viņš jau iekopis.

dullais latvju dūdiņš šovakar nevis aizdevās dejot salsu ar vienu no saviem peruančiku čomiem vai uz Deerhunter koncīti, bet gan nodirnēja miljonz stundu virtuvē ar citu peruančiku čomu, trekterējot afrikāņu tēju un klārējot savu reliģisko pārliecību, un tagad ir sēdies klāt dabeigt savu senmarinēto intervjū. ("ļaujiet viņai strādāt vēl!") nekas, baļļukus citvakar. jā.

jocīgi, kad esmu Spānijā, man šķiet, ka ir daudz lielāka iespēja, ka drīz satikšu savu Īsto. un vispār - ir sajūta, ka dzīve ir iespēju lauks, tik kusties, ej un izmanto tās. Rīgā arī man tā reizēm ir, bet tikai tad, kad jūtos laimīga.

tā neko tā dzīvīte. sēžu, drukāju, zvana telepouns, paceļu - ģipsis zvana viens no maniem mīļākajiem latviešu mākselniekiem, saka, ka, hei, mīļo implozij, paldies par izstādei aizdotajām kurpēm, nāciet uz muzeju pakaļ, un es jums tur vēl vienu savu darbiņu dāvanā atstāju.

implozija: .... .... ...ĪĪĪĪ! :))))

..tā vien rādās, ka mani mazbērni varēs tirgot glezniņas un peldēties naudā, hahah.

..pie šī ir jāklausās Dresden Dollsu "Coin-Operated Boy". un tā