..un tā nu savu šīvakara sliktas kvalitātes šķiņķi jeb spamu gribu nobeigt ar to, ka izvirzu hipotēzi, ka man ir vislieliskākais kaķis visumā. bolās uz mani savām lielām acēm, uz dīvānatzveltnes guļot, tad izstiepj pakaļķepas kā iz kādas Havajsalu ceļojumu reklāmas un vienu no acēm PIEMIEDZ. es esmu naturāli pa grīdu izplūdusi, divreiz.

hahhā, šitais iet ārā visiem tiem, kuri varētu pievienoties tēzei, ka braukt uz DĀR brīvprātīgajā darbā varētu tādēļ, lai aizietu uz Die Antwoord koncertu: http://www.youtube.com/watch?v=Gtz011n25MY&feature=autoplay&list=MLAYMcY2vx8GRxa8WiSZj-GsgYDcXb4gLf&index=5&playnext=1 - var tikai pievienoties komentētājam, kurš šo nosuacis par "best drinking anthem", buahaha, parķi, parķi, parķi.

sazvanījos ar sencīti, prasu, ko šiem atvest no Espaņjas. sencītis tik atkratās, sak', neko, neko, savukārt mātes kundze fonā dzirdama šim pār plecu bļaujot, lai atvedot manu katalāņu bij.brūtg., kurš taču "implozijai pašai tā ne visai paticis" - jo māte ar viņu varēšot parunāt par puķkopību.

:). mātes..

man bieži šķiet, ka līdzīga mūzikālā gaume cilvēkus vieno (vai vismaz - uzrāda līdzīgo) vairāk nekā viss pārējais un ļauj komunicēt tādā pār-verbālā līmenī. un tad reizēm ir tā sajūta, ka, hei, es it kā varētu viņam tikai pateikt, piemēram, ka šobrīd klausos Bonu Iveru, un viņš taču - Sapratīs. nebūs nemaz jāsaka, ka es patlaban esmu ieritinājusies dīvāniņā, un man apkārt jaušas tas pārpasaulīgais, saldsērīgais maigums pret visu.

bet varbūt tas tā ir tikai manā prātā, un īstenībā pateikt, ka tu šobrīd klausies Bonu Iveru, citam tikai to arī nozīmē - ka tu klausies Bonu Iveru.

skatos svētku bildes, un ir tik neskaidra sajūta - it kā, no vienas puses, tie būtu arī mani svētki, no otras - ne. es nezinu, un neskaidras, nedefinējamas sajūtas mani mulsina, jo visu taču vajag salikt pa plauktiņiem, vane, lai varētu saprast, kas tevī darās un kā ar to pilnvērtīgi operēt; nu, un tagad kaut kāda neizpratne, tāda kā drusciņ paņemtības un uzmestības sajūta.

bet tas viss droši vien no tā, cik ļoti es esmu emocionāli nogurusi. (fiziski jau vairs ne, šodien gulēts ir teju visu dienu pēc vakardienas svinēšanās.) tagad tikai nokārtot pēdējās lietas, iztīrīt māju, pasniegt pēdējo privātstundu, un tad uz teju divarpus nedēļām - hola, Espaņja. varbūt, kad atbraukšu atpakaļ, lietas kļūs skaidrākas.

hahhā - zibatmiņa no Irregular Choice:

..un šobrīd ir tik labi, ka vienīgais, ko man vēl gribas, ir: 1) vēl vairākas tasītes zaļās citronu tējas, 2) lai tā ātrāk nedaudz padzistu, 3) turpināt kasīt mazo kaķalopu, kurš, ielocījies ar galvu man azotē, murrā kā tāds traktoriņš (mala šodien teica, ka, redzot, kā es izturoties pret kaķku un sīko, viņasprāt, man vajag bērnus, trololol :) ), kā arī, iespējams, 4) uzatrast kkādu brīvprātīgo darbu uz 3 mēnešiem kādā tālā, eksotiskā un bikiņ "atpalikušā" valstī. Latīņamerika nav prioritāšu augšgalā, man jau tā spāņvalodīgā kultūra bikiņ par daudz ikdienā ieriktējusies, uz Austrāliju es labprāt kkad aizbrauktu savus meitus apciemot, taču braukt tur brīvprātīgot man šķistu boooring, jo tā valsts ir rietumnieciska un civilizēta, tā kā - nekā jauna, lol; abet uz kaut kādu Indiju/DĀR/etc gan varētu. jāpameklē. bet to tikai tad, ja tuvākajos mēnešos nenāks atbilde par citām lietām. mjau.

omgiņās, kompensācijai par nostrādāto svētdienu noēdu litru tā garšīgā "Ekselences" balzamsaldējuma ar šokolādi,
tagad jūtos tāda tā kā.. ..drusku erebuš?!??

..tik tālu nu mēs būtu ar to savu frickin' atturības posmu. (īk)

ai, man šogad visi tie joxši besī ārā - nevis forša paprikološanās sajūta, bet gan teju vai visa uzklausīšana/izlasīšana ar aizdomīgi paceltu uzaci. lai gan, jāatzīst, pie jokiem, tipa, ir piestrādāts (nu tur, piem., Grēviņš ar sarkaniem matiem, Kings of Leon Positivusa pirmsballītē ar tam speciāli uztaisītu tviterkontu vai uzvara "tautas skaitīšanas loterijā"), - bet kaitina tik un tā. a)kļūstu veca (tēvs, šodien ar mani pa teļefounu runājot, aicināja atcerēties par vajadzību pēc ērtībām, jo man vairs "neesot astoņpadsmit"), b) pie vainas temprečers, kurš akal kāpj, nu, labi, ne Alpos, bet Gaiziņos gan. ai. šī diena ir pēdējā kaka, nevis "fri-i-day, fri-iday, fun fun funnn" ;[[[[

trololõ,

kad jaunākajā cibas grupveida pavilcienā (http://www.twidog.ru/12/) ierakstu savu cibas vārdu, laukā izlec "сокровище", a, kad īsto - "работа".

nu, dzīvē taisni tā arī ir. savā mazajā, uzkonstruētajā pasaulītē es esmu dārgums, a reālajā - riktīga darba ķēve :)