nevaru izturēt, kad Ingmārs strādā no mājām un klausās savu valsts pārvaldes mūziku

pielikām vēl dažus ikea pribambasus. garo nažu magnētu, stienīti "Kungs...", uz kura sakārt krūzes uz āķīšiem. sēžam telpā un baudām lietas. ēdām vakariņas no 4 šķīvjiem, nevis pa kārtai 1 bļodiņā, kuru nav ērti mazgāt. Eižens teica "vakariņas kā pilī". nu labi, tas tā.
bet es atcerējos, ka mums Zoļikā kaimiņu radiem bija "vremjanka". Māja blakus mājai, kas vairs neskaitās māja, un tāpēc mēs tur varam spēlēt mājās. Tur bija mēbeles, kamīns, mežacūkas āda, ragi, viss īstajā izmērā. mēs stāvējām uz kamīna malas un sacentāmies, kura varēs tālāk izčurāt laukā pa logu.

pērkam plauktus, kuros salikt sūdus. esam ļoti tālu no tā, lai pirktu sūdus, kurus likt plauktos.

jaunajā dzīvoklī ir tik daudz gaismas, ka es beidzot ieraudzīju, cik netīras un saburzītas ir manas drēbes.
japāņi man atveda pavisam īsto izlases tēju ar grauzdētiem rīsiem. otri paralēlie japāņi atveda 4 kimono.
mēs dzeram tēju, piekožam tējas bumbiņas un pirmo nakti visi gulēsim te.

22.00 vecajā dzīvoklītī uzsprāga karstā ūdens caurules. tikko ieradās nama santehniķis un nogrieza ūdens padevi. 47 minūtes mēs vājprātā smēlām dzīvokli ar šaufelēm un smagām segām. Ingmārs spieda ciet caurumu ar pirkstiem un apdedzināja pirkstus. tā kā tas bija pret sienu, nevarēja pielikt spaini vai ko.

es nezināju, kam zvanīt, kādam dienestam. zvanīju 1188, viņi arī nezināja. paldies dievam apsaimniekotājs pacēla, pec 3. zvana arī piekrita atsūtīt santehniķi šovakar, nevis no rīta.

ar visu smelšanu ūdens līmenis uz grīdas turējās ap 5 cm

šorīt ziņās:
“Patlaban ir labākais laiks pirkt dzīvokli, jo dzīvokļu pieejamības indekss vēl nav nekad bijis tik augsts. "

E: es dažreiz iztēlojos, ka mums tualetē ir secret door, aiz kura ir penthauss

manā bērnības mājā ieperinājusies Mazā Parīze

mums pēd. laikā patīk naksnīgas pastaigas. mans bērniņš iet mirdzošām kurpītēm - aprīktoām ar sarkanām lampiņām, kas iededzas pie katra soļa. mēs ejam lielu apli apkārt savai mājai, viņš uzkāpj uz katras apmales, kukuržņa, pagrapstāva logu pārsega un nolec ar vieglu būkšķi, dzirkstelītēm skrienot. parasti ilgi skatāmies uz izgaismoto ceļamkrānu pretējā būvlaukumā, vakar tur parādījās arī maziņš indigo krāsas traktoriņš ar spožām spuldzēm. tas robusti, taču veikli tumsā mīņājās pa smilšu čupu, kas bija izbērta uz trotuāra. cita senāk nobērtā melnzemes čupa smuki apaugusi ar nezālēm kā kapu kopiņa. Simoniņš teica - Liiiiels trraktors! Es teicu - maziņš.

es neesmu gulējusi 3 naktis. Simons neļauj. šodien no tā vai tāpat ir megamigrēna. jāiztur vēl 2 h, līdz I mani palaidīs gulēt un vemt.
11os ar visu kondīciju biju skatīties dzīvokli, mazmazītiņu, bet vienā no skaistākajām Brasas bruģētajām ieliņām, ar slēgtu zaļu pagalmiņu. tomēr par mazu, un apkure nesakarīga.

varētu pārcelties no Brīvības uz Miera ielu

pie mājām jauns Latiņš
jēi

nu, viss. biju tikko pie notāra, parakstījos, pārdevu Zolitūdi.
ģimenei no Latgales, vienkāršiem jaukiem cilvēkiem, kas to siltinās un stādīs zemenes.

es sāku just, ka man neklapē ne ar māti, ne ar dēliem. man būtu jābrauc tipa tīrīt un vākt ugunsgrēka paliekas, bet es nekur netieku ar šito vienu, kurš krīt gar zemi par visu, kur nu vēl kaut ko rakņāties pa soderējiem. man liekas, ka garāžā bija tikai sūdi, bet māte saka, ka tur bija "viss".

zoļika māja deg, 5 ugunsdzēsēju mašīnas

man šajā dzīvoklī ir māju un laimīga laika sajūta
Zolitūdē tā nav, un man ir bail, ka Pārdaugavā tas nav iespējams

man patīk dzīvot centrā. vakardienu nodzīvoju migrēnā. ar tumsu tā atkāpās, joprojām kaifoju. šobrīd dzīvē viss apmierina.