Pirmā nodarbība pēc brīvlaika.
skolotāja: bet, Eižen, vai nav brīnišķīgi - pēc diviem mēnešiem jau brīvlaiks?
Eižens: mmhm, un pa šiem diviem mēnešiem jāiemācās 3 skaņdarbi

Kokto: “Es gribu, lai man uzbūvē tādu mūziku, kurā es varētu justies kā mājās. Mūziku, kur ikviens var ienākt, padzīvoties un aiziet, kad vien vēlas, kā vietu, kur ļauties garlaicībai vai likt dzīvei mutuļot"

nevaru izturēt, kad Ingmārs strādā no mājām un klausās savu valsts pārvaldes mūziku

Klavierēs izlika 10
(jūtos pelnījusi)

Aleluja, mūzikas eksāmens būs uz i/ni, bet atzīmi liks par darbu āttalinātajā režīmā, kurā Eižens esot visčaklākais skolotājas audzēknis. Eižens un viņa jukusī mammīte

par patīkamo - Eižens ir atžirdzis un jau spēlē Klusu nakti uz 10.
viņš ir fantastiski mīļš un gudrs bērns

The greatest predictor of happiness is having friends. How do you make and keep friends? By being good at deciphering nonverbal communication. Learning a musical instrument boosts the ability by 50 percent.

kamēr Ingmāriņš ar Eiženiņu slimo, mēs ar Simoniņu bijām uz "Sēņu simfoniju" Spīķeros. Simoniņš bija iespaidots, sauca "Sjēne!" un dziedāja, ko nu pats prot.
ja neskaita didaktisko pasākuma vadītāju, koncerts bija patiešām jauks.
Pūpēdis pūta tubu, Mušmire tauri, Gailenīte flautu, Čigānene žvadzināja zvārguļus un Apšukundziņš (or smth - koncerts bija krievu val.) - Simona mīļāko instrumentu trombonu. Tā kā koncerts notika tipiskajā bērnu guļamlaikā, tad daudzi tur bija garām acīm, bet mēs pirms beigām aizgājām, jo Simo sāka visiem teikt "atā, atā, ārā, ārā!"
Nopirkām tirgū hurmas un kaut kādu tadžiku maizi.
Autobusā Simo aizmiga, es viņu nesu uz mājām, bet tur - netikām iekšā, jo man nebija atslēgu un Ingmārs bija aizmidzis lāča miegā nepamodināms.
nācās gari un ilgi saukt no ietves, nebalsī ķērkt (atmodinot Simo), līdz Eižens mani sadzirdēja caur dubultajiem stikliem un atmodināja guļošo Ingmāru.

un tad vecāmāte pa telefonu paprasīja Eiženam: "vai tu jau kaut ko proti nospēlēt uz klavierēm?"
"nē, bet es varu nospēlēt uz kazū"
un sekoja garš un pļērcošs koncertiņš tieši skaļrunī.

Lenesons bija normāli kvalitatīvs [tipa rādāms Bozārā], tajā praktiski nebija jēlu joku, bet arī nekāda avangardiskā stilošana. īsi, bērnišķīgi klasiskie skaņdarbi, fakti par kukaiņiem un krāsains, pavasarīgi nostalģisks ēnu teātris ar bitītēm, mārīti, briežvaboli, nātri un raseni.