es neesmu gulējusi 3 naktis. Simons neļauj. šodien no tā vai tāpat ir megamigrēna. jāiztur vēl 2 h, līdz I mani palaidīs gulēt un vemt.
11os ar visu kondīciju biju skatīties dzīvokli, mazmazītiņu, bet vienā no skaistākajām Brasas bruģētajām ieliņām, ar slēgtu zaļu pagalmiņu. tomēr par mazu, un apkure nesakarīga.

Simons bija izlēmis zīst no pus7 līdz pus12. tad aizmiga, un es reģenerējos.

tā es sāku strādāt toreiz pirms 4 gadiem, kad E vēl zīdīju (pirmā nedēļa):
- jutos kā milzīgs, svīstošs gaļas blāķis ar debīlu sejas izteiksmi. man tajā kabinetā nebija vietas, jaka bija par šauru, biju visiem pa kājām, neko nerubīju. un man pamazām kāpa migrēna, izplūda attēls un bija ļoti grūti nokoncentrēt skatienu sarunājoties. pārtraukumā skrēju pie Eižena, pati jau biju pārizsalkusi - nezināju, ka man ir nauda uz konta. kad to uzzināju, aizgāju uz visdārgāko no tuvējām ēstuvēm - čillī picu. baigi ilgi bija jāgaida, tikmēr Eiž. piezīdās un aizmiga. noliku viņu uz šaurā dīvāniņa, Ingm palika pieskatīt, un atgriezos "darbā", kur bija jādzer vīns ar priekšniecību.

- man ir viss apnicis, es braukšu uz sarkandaugavu. pie trakajiem.

- steidzos taisīt "jaunā darba" haltūru, kuru tā stulbā svaģba man iekavēja tādā mērā, ka šodien bija jāstrādā dubulti, bet tik un tā nepabeidzu.

- "darba" diena izpaudās tā, ka mani visu dienu drāza par gabaldarbu, bet neatliekamie darbi tikai krājās ēpastā. ap sešiem vakarā es tos izlasīju. pildīšu rīt no rīta.

- kad tieku no biroja mājās, krūtis jau sprāgst pušu un pil.

- pagaidām izskatās, ka es strādāju 2 slodzes. pirmā tur atnāku, pēdējā aizeju un līdz pusnaktij vēl mājās mēģinu pabeigt.

- pusdienlaikā parkā satiku bērnu un apraudājos par to, cik man grūti iet, bet atnākot manos darba pienākumos bija degustēt latviešu vīnus

tikko paslēju galvu no gultas, tā uzreiz sāku rukāt 2 darbus pa 2 ekrāniem un ar bērnu pie krūts.

sēdēju ar bērniem pie brokastu galda, skatījos, kā viņi spēlējas ar zirneklīti, un sāka līt piens, tā ka nopakšķēja uz grīdas.
šodien solīja lietainu, vai ne? bet es aizbīdīju mākoņus un bezceri ar domu spēku. vispār jau es ar lietu saprotos vislabāk, bet šobrīd mēs dzīvojam havaju salu režīmā.

labi, ka maziņais vēl ēd pupu, jo es neprastu viņu citādi aprūpēt. viņš aizsmacis knapi urkšķ, pat pabļaut nevar, tikai sēc asariņas birdinādams. bet pie silta pieniņa, liekas, atlaiž visas mocības, zīž, elpo un snauž.

bebits mazlietiņ labāk sācis iekūņoties uz miedziņu. bet nu vispār man vairs negribas viņu pāraudzināt, pļērcināt, mācīt kāda dzīve cūka un ka vienmēr nevar dabūt, ko grib. es viņam mācu dot otram, cik spēj.
turklāt viņam ir nepietiekams svars. un es mazliet raizējos.

mēs esam slims, tāpēc nelaižam mammu gulēt

viņš guļ, kā tas var būt. kopš 9 modies tikai 1 x. liekas, esam tikuši pāri 6. krīzei.

paēdu

kopš 9 jau 4to reizi atraujos no rakstāmā, lai dotos zīdīt.
(es pat neeju čurāt, lai ietaupītu sekundes)

pusstundu baroju, pec tam pusstundu tiriju vēmekli no visurienes. un beigās vienalga paēda no pupa.

ēdu lakricas, jo man liekas, ka mātes pienam varētu piestāvēt lakricas nianse

sākās temperatūra "no zobiem". tagad es vismaz kaut kam esmu derīga, un attaisnojums nedarīt neko citu.

nekādu olu viņam nedošu, bēbis saslima, zīdīju nonstopā

saposusies melnā, zīdīju bērnu Valmieras apartamentos. jāiet jau, sāksies pēc 20 min.

mēs aizmigām, gulējām 3 h kopā saspiedušies. pirmo reizi tā, ka es nesteidzos aizmidzināt un tad skriet pie otra vai kko pabeigt.