bebits mazlietiņ labāk sācis iekūņoties uz miedziņu. bet nu vispār man vairs negribas viņu pāraudzināt, pļērcināt, mācīt kāda dzīve cūka un ka vienmēr nevar dabūt, ko grib. es viņam mācu dot otram, cik spēj.
turklāt viņam ir nepietiekams svars. un es mazliet raizējos.

Bēbis par eglīti: Ka-ka

bet mans bēbīts kakā podiņā

viņš guļ, kā tas var būt. kopš 9 modies tikai 1 x. liekas, esam tikuši pāri 6. krīzei.

izcepu truša pīrāgu un baroju bērnu, skatoties Ņujorkas mājsaimnieces.

bēbīts rāda "attā attā!", entuziastiski saka "tēte" un saprot, ka viņam saka "nē, vadiņus nedrīkst laizīt"

sākās temperatūra "no zobiem". tagad es vismaz kaut kam esmu derīga, un attaisnojums nedarīt neko citu.

mostās no katra sīkumiņa. visu nakti esmu rotējusi viņam apkārt midzinot. I iekrācas un bēbis augšā un uzreiz rāpo prom no gultas. tagad no rīta, pirms 17 min iemidzināju, izgāju blakus istabā, E tā mazliet skaļāk paprasa "vai ir nageti?", un bēbis augšā.

nolāpīts, šodien atkal nebrauc ratos. un es jau biju izlēmusi iegādāties vienu kārtīgu, līganu emmaljungu ar integrētu moskītu tīklu (kas man liktu justies kā Floridā vai Jaunzēlandē, kur noteikti ir moskīti)

Simons kopš šodienas lalina daudzveidīgas zilbes bababa, vehvehveh un ļē. vakarā nevis vienkārši činkstēja, bet dusmojās tādā kā tīri vai somugru valodā.

sajūta, ka Simoniņš ir izšķīlies un mums pievienojies šodien

kaut kāds brīnumu lauks - viņš staigā ar ķebli! vēl dažas dienas atpakaļ bija guļoša kūniņa, bet nu jau uz ceļiem revidē zeķu kasti un pārvietojas pa istabu.

Simoniņš visu laiku tur laukā mēli, it īpaši, kad koncentrējas, tad viņš arī mēles galu piepaceļ.
tas iespējams norāda, ka viņam būs palielināti adenoīdi, tāpat kā man un I.

es esmu cilvēks, kas neguļ. bet tas ir tā kā, kad neguļ iemīlējies.

kā visiem maziem bērniem S neinteresē rotaļlietas, bet tikai divritenis, telefons, rācija, sildītājs, durvis, veļasgrozs, krekla podziņas, plika siena un dzelzs bļoda

psiholoģe teica: bērniņš izaudzis, sāk izzināt pasauli, viņam pārāk interesanti ir būt nomodā, tāpēc raujas augšā.

ko es darīju šovakar? kadu pusstundu rādīju viņam mēli? viņš to mēģināja saņemt plaukstās un izvilkt laukā. mazām siltām rociņām.

pačurāja podiņā

es naktīs sapņoju par bēbīti, un tie ir laimīgi sapņi. pamostos, un tur viņš ir, vēl jaukāks nekā sapnī.

beidzot bēbīts atkal ļauj mazliet pagulēt, ceļas ik pa 1-2 h, nevis 10 min. es pilnīgi nopietni jūdzos kādu nedēļu vai vairāk praktiski bez gulēšanas. jau it kā pieradu, tagad toties guļu akmenī un nezinu, kā atgulēties.