(c) sandra

atradām somā e-talonu, ar kuru (aplikācija uzradīja) pēdējo reizi ir braukts 2015. gadā uz Zolitūdi. tajā ir vēl 18 braucieni.

bēniņos atradu 11 g.v zīmētus komiksus par savu dzīvi, vecmāmiņas fotoportretu un kredītkaršu maciņu, kas joprojām smaržo pēc tēva.

minos uz Zolitūdi pēdējo reizi

kādreiz Zoļikā pirmā stāvā aiz viesistabas dzīvoja tante Broņa. viņai mājās matos bija rullīši un viņa vienmēr kopīgajā virtuvē ilgi cepa kotletes. es tagad domāju - vai laiks ir kļuvis īsāks, vai recepte cita, bet es nekad kotletes necepu pārāk ilgi. viņai visas bija tādas vienādas rudi brūnas - tieši tādā pašā krāsā kā rullīšos satītie mati. viņa bija mazliet līdzīga manai mammai un pārējām mammas māsīcām, tikai viņai nebija bērnu, jo viņas mīļotais, kurš bija palīdzējis celt šo māju, nomira, un viņai nekad neviens cits tā arī neiepatikās. no visām māsīcām viņai bija vislielākās acis un viņa bija vislīdzīgākā Allai Pugačovai. arī visas mēbeles viņas istabā bija rudi brūnas un lakotas kā viņas mati.
viņa strādāja nakts maiņas, un mēs ar māsīcu viņai traucējām gulēt, bet mum straucēja viņas kotletes, jo mums vienmēr gribējās ēst un tās tik ilgi tur čurkstēja un smaržoja, bet mums nevienu nedeva, tāpēc bija liels čelindžs kādu no tām nozagt, jo Broņa precīzi zināja, cik kotletes saiet viņas pannā un varēja viegli pamanīt, ja kāda trūkst.

nu, viss. biju tikko pie notāra, parakstījos, pārdevu Zolitūdi.
ģimenei no Latgales, vienkāršiem jaukiem cilvēkiem, kas to siltinās un stādīs zemenes.

svinēsim Jāņus izdegušajā sētā

kamēr mana māja dega, es uzrakstīju rakstu par arhitektūru

zoļika māja deg, 5 ugunsdzēsēju mašīnas

graužu Zolitūdes ābolīti, kurš nu jau sen aug aiz sētas, jo privatizācijas periodā to dārza galu mēs neizpirkām. taču joprojām var aizlīst pakaļ pa biežņu. visgaršīgāko sarkano, tādu kā rožābolu, bet citas šķirnes. ļoti sulīgu. dažreiz tie karājas mazajā ābelītē vēl līdz ziemai. "mazā"ābelīte aŗi vairs nav nekāda mazā. bērnībā tā bija tieviņa, jauniņa, bet ļoti ražīga. onkulis Jāzeps mūs ar māsīcu trenkāja no tās prom, lai neaplaužam un neplūcam vēl zaļus. mēs gājām katru dienu drusku to papurināt. principā dārzs bija tik liels, ka mums visu vasaru kādā no kaktiem bija ko gaidīt vai purināt. sākot ar skābenēm, pirmajām zemenēm, ķiršiem, mazajiem burkāniņiem, kartupelīšiem, zirņiem, vēlāk ērkšķogām utt. es īsti nezinu, ko mēs vēl ēdām, droši vien rakveres cīsiņus, bet pārsvarā trināmies pa dārzu, kaut ko nomedījām jēlu, kaut ko izvārījām. pēdējās ražotājas bija ziemas bumbiere un mazā ābelīte. mani vasaras beigās savāca atpakaļ uz centru, un tad atveda rudens brīvdienās, un māsīca bija kaut ko vēl pietaupījusi karājamies kokā, lai varētu kopā iet purināt. viņa prot taupīt. viņa tagad ir grāmatvede, arī manus dokumentus palīdz sakārtot. es viņai teicu, ka piektdien piezvanīšu māklerei un beidzot palaidīšu mājas pārdošanu, bet vēl nepiezvanīju.

Miķelītis ir notievējis, viņš ķer peles, kārtojas dārzā un kaujas it kā nebūtu kastrēts nemaz.

varētu katru vakaru uz stundu izslēgt elektrību visās mājās, lai pasēž, nomierinās no visiem šitiem seriāliem. un iepazīstas cits ar citu. sākuma mēs arī katrs savā istabā sēdējām, līdz blūmīzerists iesaucās, ka viņam esot veselas trīs sveces, pie kā sēdēt, lai nākot pie viņa, un iesāka klusu mičošanas dziesmas melodiju.