iespējams atradies Miķelis. no kāda nolaidīga Zolitūdes veča viņu pārņēmusi mūziķe, nosaukusi par Prokofjevu.

man joprojām trūkst miķelīša

nezinu, cik vēl izvilkšu neguļot. bēbīts mani vairs vispār neatlaiž ne dienu, ne nakti. nu liekas 10 min jau guļ, un man būtu jāmetas aizmigt, bet es nevaru. ja būtu miķelis, es uzliktu viņam savu galvu ar aizpampušajām acīm.

Tulkoju krievu literatūru un sarakstos ar krieviem, kas aizrautīgi meklē manu Miķeli Zolitūdē. (ar lukturiem pa autostāvvietām)

Miķelītis ir notievējis, viņš ķer peles, kārtojas dārzā un kaujas it kā nebūtu kastrēts nemaz.

viss, Miķelis brauks uz Zolitūdi rīt pat un vismaz uz mēnesi. viņš neiet uz kasti, kopš to pārliku citur, bet kakā vannas istabā. un es jūtu ka ir sačurāts kkas arī te man pie gultas. dvako mitrajā gaisā.