graužu Zolitūdes ābolīti, kurš nu jau sen aug aiz sētas, jo privatizācijas periodā to dārza galu mēs neizpirkām. taču joprojām var aizlīst pakaļ pa biežņu. visgaršīgāko sarkano, tādu kā rožābolu, bet citas šķirnes. ļoti sulīgu. dažreiz tie karājas mazajā ābelītē vēl līdz ziemai. "mazā"ābelīte aŗi vairs nav nekāda mazā. bērnībā tā bija tieviņa, jauniņa, bet ļoti ražīga. onkulis Jāzeps mūs ar māsīcu trenkāja no tās prom, lai neaplaužam un neplūcam vēl zaļus. mēs gājām katru dienu drusku to papurināt. principā dārzs bija tik liels, ka mums visu vasaru kādā no kaktiem bija ko gaidīt vai purināt. sākot ar skābenēm, pirmajām zemenēm, ķiršiem, mazajiem burkāniņiem, kartupelīšiem, zirņiem, vēlāk ērkšķogām utt. es īsti nezinu, ko mēs vēl ēdām, droši vien rakveres cīsiņus, bet pārsvarā trināmies pa dārzu, kaut ko nomedījām jēlu, kaut ko izvārījām. pēdējās ražotājas bija ziemas bumbiere un mazā ābelīte. mani vasaras beigās savāca atpakaļ uz centru, un tad atveda rudens brīvdienās, un māsīca bija kaut ko vēl pietaupījusi karājamies kokā, lai varētu kopā iet purināt. viņa prot taupīt. viņa tagad ir grāmatvede, arī manus dokumentus palīdz sakārtot. es viņai teicu, ka piektdien piezvanīšu māklerei un beidzot palaidīšu mājas pārdošanu, bet vēl nepiezvanīju.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: