es sāku just, ka man neklapē ne ar māti, ne ar dēliem. man būtu jābrauc tipa tīrīt un vākt ugunsgrēka paliekas, bet es nekur netieku ar šito vienu, kurš krīt gar zemi par visu, kur nu vēl kaut ko rakņāties pa soderējiem. man liekas, ka garāžā bija tikai sūdi, bet māte saka, ka tur bija "viss".

kamēr mana māja dega, es uzrakstīju rakstu par arhitektūru

zoļika māja deg, 5 ugunsdzēsēju mašīnas

graužu Zolitūdes ābolīti, kurš nu jau sen aug aiz sētas, jo privatizācijas periodā to dārza galu mēs neizpirkām. taču joprojām var aizlīst pakaļ pa biežņu. visgaršīgāko sarkano, tādu kā rožābolu, bet citas šķirnes. ļoti sulīgu. dažreiz tie karājas mazajā ābelītē vēl līdz ziemai. "mazā"ābelīte aŗi vairs nav nekāda mazā. bērnībā tā bija tieviņa, jauniņa, bet ļoti ražīga. onkulis Jāzeps mūs ar māsīcu trenkāja no tās prom, lai neaplaužam un neplūcam vēl zaļus. mēs gājām katru dienu drusku to papurināt. principā dārzs bija tik liels, ka mums visu vasaru kādā no kaktiem bija ko gaidīt vai purināt. sākot ar skābenēm, pirmajām zemenēm, ķiršiem, mazajiem burkāniņiem, kartupelīšiem, zirņiem, vēlāk ērkšķogām utt. es īsti nezinu, ko mēs vēl ēdām, droši vien rakveres cīsiņus, bet pārsvarā trināmies pa dārzu, kaut ko nomedījām jēlu, kaut ko izvārījām. pēdējās ražotājas bija ziemas bumbiere un mazā ābelīte. mani vasaras beigās savāca atpakaļ uz centru, un tad atveda rudens brīvdienās, un māsīca bija kaut ko vēl pietaupījusi karājamies kokā, lai varētu kopā iet purināt. viņa prot taupīt. viņa tagad ir grāmatvede, arī manus dokumentus palīdz sakārtot. es viņai teicu, ka piektdien piezvanīšu māklerei un beidzot palaidīšu mājas pārdošanu, bet vēl nepiezvanīju.

Done and donner. Abi gultās, nomazgāti, pabaroti, saķemmēti. Pusstundu vajag, lai sakoptu uzdzīves telpu pēc parastas dienas mājās. Vannā gan vēl mētājas novemtā barojamā krēsliņa detaļas.
Banka man tomēr piezvanīja pēc 5iem. kā notika saruna? Eižens uz pilnu klapi uzgrieza Lego movie, bet Simons piečurāja paklāju, es iekāpu slapjumā ar abām zeķēm jau sarunas sākumā, tad paņēmu viņu opā, kur viņš paguva vēl nokārtoties. Nervozi staigāju pa virtuvi, pārliecinot baņķieri par savu taisnību, tikmēr Simoniņš snaikstījās, kur nu spēja, līdz saķēra uz plaukta augošo piparmētru un ar visu podu norāva zemē šķindēdams - zeme izbira, drupačas pašķīda. bet nu banka vispārīgi ir ar mieru mums dot kredītu.