tikko cīkstējos ar bomzi, kurš nozaga manu riteni. piedzinu un atņēmu.
viņš teica "nu sorry, ka tā. vajag kārtīgi pieslēgt. sūdīgi sanāca"

Velosipēdu zagļi (1948)

not fine!!!

Lorāna Feņjona nekad nevar būt par daudz

tie paši mēteļi, tie paši riteņi, tie paši cilvēki

ir vispār kaut kas seksīgāks par vintage riteņbraucējiem?



https://mobile.twitter.com/davidguenel

ir runa par Satezeles pilskanu/kanjonu
te fragments no komfortablā gala, kur trepes bija. bet bija ari noledojuši posmi bez trepēm, kas jāpārvar pa slidenu stāvu virsmu un 25 kg pilsētas riteņiem, un činkstošiem bērniem, kas varēja novelties pa krauju.
bet nu kā teica Ingmārs - padomā par tiem, kas ceļo pa Himalajiem ar cilvēku ratiņkrēslā

divriteņu bumam sākoties, ļaudis bija noraizējušies, ka ciskudriļļa sedlos nevar atšķirt, kura ir bagāta kunga meita, kura parasta mašīnrakstītāja, tāpēc Tiffany's laida klajā šo dimantiem un smargadiem rotāto ( lai būtu acīmredzami )

Saplēsu pēdu uz izrūsejušās riteņa kājiņas tieši brīdī, kad satiku audzinātāju, kura gribēja parunāt par Simo. Es mēģināju noparkot velo un ar iešļūceni no visa spēka spiedu uz tām rūsas driskām, kas palikušas kājiņas vietā. Es arī gribēju parunāt par Simo, tāpēc pat neiepīkstējos, bet asinis tikmēr tecēja uz iekšu izliektajā kurpē līdz sakrājās normāla peļķīte. Tad, mēģinādama to neizliet, gāju uz grupiņu savākt Simo.

No rīta aizbraucu uz Jūrmalu intervēt Viviannu, pēc tam apmaldīties, braucot gar Lielupi. Nekad nebiju bijusi tādā laikā, kad ir silts, bet viss ir pliks, neapaudzis ar lapām. Ap pusdienlaiku, kad e bija pabeidzis skolu, viņi ar I sāka mīties man pretī. Satikāmies Imantā un mināmies vēlreiz uz Jūrmalu. Priedienes pagriezienā izvērsām pikniku līdz brīdim, kad Simo korekti paziņoja: es tagad drusku pavemšu. Un to arī darīja.



Uz veloceliņa ap guļamrajoniem gandrīz kā Losandželosā - skrituļo, nūjo un kaut kā veļas viss zoļika kontingents. Jau paspējuši iedegt

ja neskaita klavieres, visu iedzīvi būsim pārvākuši ar velo.

sterilizējām Sabīni, pārvedām matračus

vakar mums ar māsīcu bija ikgadējais pavasara pikniks. pēc tam, kad viņa iesniedz manu ikgadējo deklarāciju, es viņu pierunāju satikties un beidzot atdot Ziemassvētku, vārdadienu un dzimšanas dienu dāvanas. Es ielieku pludmales somā baltvīnu, glāzes, sieru, deķīti, pasūtu suši. Mēs satiekamies bērnu laukumiņā iekšpagalmos starp Brīvības un Tērbatas ielām, kas ir pusceļā starp mani un viņu. Šoreiz man tikai bija jāsāvāc pirms tam bērni un suši no Bento. es ļoti novērtēju, ka man ir liels ritenis, bet šoreiz tajā knapi salīda viss, jo piknika soma ar cienastu un dāvanām jau aizņēma teju visu kasti. tad pie jaunā liceja tajā ievēlās Eižens ar saviem diviem tautas tērpiem, novilktajām biezajām jakām un vēlmēm pēc: ūdens, zemenēm un nūdelēm. Mēs aizbraucām izņemt suši, iepirkt ogas un dzeramos, tad pie ķīnieša pēc siltas nūdeļu porcijas (bērns nebija visu dienu ēdis; kopš Ingmārs aizbrauca, mēs šķiet vispār nebijām mājās ēduši silto) - nu jau E sēdēja pilnā kravas kastē, knapi aplocījis kājas apkārt, un es bažīgi domāju, kur vēl uzsēdināsim Simo. taču biju aizmirsusi, ka Simo šorīt ir ar trīsriteni, kas nozīmēja, ka paralēli šai pilnajai kravai, man bija jāvelk vēl viņš aiz striķa, jo bez striķa viņš brauc sienās, uz ielas un cilvēkos. bija karsts un grūti, ticama karavānas sajūta, tāpēc galā norāvām apavus un veldzējāmies kā oāzē līdz vēlam.

holandes sajūtas ir, kad ciskām pielipušas aukstas slapjas drēbes, jo riteņa sēdeklis arī pēc noslaucīšanas izpiež vēl kadu krūzi auksta ūdens. un tad tu staigā vairākas stundas pa iestādēm ar slapju pakaļu kā bernībā, kad negribas celties un to risināt.
tā es ar slapju dirsu stāvu Dailē, meklēju savu līgumu, pienāk Artūrs un čukstus saka: Čau!