vakar mums ar māsīcu bija ikgadējais pavasara pikniks. pēc tam, kad viņa iesniedz manu ikgadējo deklarāciju, es viņu pierunāju satikties un beidzot atdot Ziemassvētku, vārdadienu un dzimšanas dienu dāvanas. Es ielieku pludmales somā baltvīnu, glāzes, sieru, deķīti, pasūtu suši. Mēs satiekamies bērnu laukumiņā iekšpagalmos starp Brīvības un Tērbatas ielām, kas ir pusceļā starp mani un viņu. Šoreiz man tikai bija jāsāvāc pirms tam bērni un suši no Bento. es ļoti novērtēju, ka man ir liels ritenis, bet šoreiz tajā knapi salīda viss, jo piknika soma ar cienastu un dāvanām jau aizņēma teju visu kasti. tad pie jaunā liceja tajā ievēlās Eižens ar saviem diviem tautas tērpiem, novilktajām biezajām jakām un vēlmēm pēc: ūdens, zemenēm un nūdelēm. Mēs aizbraucām izņemt suši, iepirkt ogas un dzeramos, tad pie ķīnieša pēc siltas nūdeļu porcijas (bērns nebija visu dienu ēdis; kopš Ingmārs aizbrauca, mēs šķiet vispār nebijām mājās ēduši silto) - nu jau E sēdēja pilnā kravas kastē, knapi aplocījis kājas apkārt, un es bažīgi domāju, kur vēl uzsēdināsim Simo. taču biju aizmirsusi, ka Simo šorīt ir ar trīsriteni, kas nozīmēja, ka paralēli šai pilnajai kravai, man bija jāvelk vēl viņš aiz striķa, jo bez striķa viņš brauc sienās, uz ielas un cilvēkos. bija karsts un grūti, ticama karavānas sajūta, tāpēc galā norāvām apavus un veldzējāmies kā oāzē līdz vēlam.