Simo galīgi karsts, atļautās nurofena devas jau dabūjis un temp. nenokāpa. mocās, sēc, knapi var paelpot. dežūrēju viņam blakus pusmiegā. klepus zāles nedzēra ne pa kam, apvēmās no klepus un dusmām, kad mēģinājām tās pierunāt dzert.
bet no 7-9 vakarā viņi abi bija pēkšņi kļuvuši veseli. Simo tika pie ugusndzēsēšamā aparāta, stabules un kārotā rotaļu blendera, Eižens pie puslitra indigo slaima, robota rokas un jauna sikspārņa krekla ar spārniem. tomēr nekas nevar sacensties ar stikla lodi, kurā pats var uzvirmot sniedziņu. todlera acīs tā pārspēj visu laicīgo mantu.

atkal sēžu bārā Loja. daru to pašu. ēdu biešu biezzupu par 1.70 un gaidu, vai mani sauks uz dārziņu.
te ir kamīns. un skaitu ornitoloģijas biedrības brošiņas.

sēžu mediņu koridorā, kur caur vijolīšu un klarnetīšu kakafonijai skan arī mana bērniņa plinkšķinātais "Zvaniņš skan"

šī toties ir laba diena pie Reiņa, kurš tagad dzīvo mūsu rajonā un ir pabeidzis remontu. ēdam amerikāņu virtuvi, spēlējam videospēles, kuram kamīnu, dzeram karstvīnu. Simoniņš nekašķējas, bet rātni skraida pa pustukšajam telpām un sauc "reinīts, reinīts". viss savās sliedēs.