***
Thursday Sep. 17th, 2026 | 22:34
posted by: prtg
link | comment | memorize
***
Thursday Sep. 17th, 2026 | 22:03
posted by: zivs
link | comment | memorize
***
Thursday Sep. 17th, 2026 | 20:15
posted by: zivs
vistu kūtī. LND profesors teica, tātad plēsējs, jo ērglis starp vistām.
/Empty Skies - Kosheen/
man bija iespēja izpist to beibi. viņa gaidīja. fak, cik smagi par to domāt.
p.s. ne jau Grieķijas mūķene, bet komunalkā meitene gaidīja reālu drāzienu, un es tikai dzēru un skatījos YT, vispār nekādas uzmanības
link | comment | memorize
***
Thursday Sep. 17th, 2026 | 20:05
posted by: zivs
smejamies par Modern Talking. tad es vēl sapņoju par meitenēm, ap 80's beigām. tālāk, ejiet dirst. par mani tā interesējās, es ne par vienu.
link | comment | memorize
***
Thursday Sep. 17th, 2026 | 19:41
posted by: scorpse
Man ir pilns instagrams (un feisbuks, un pinterests) ar ļoti daudziem vērtīgiem un mazāk vērtīgiem bērnu audzināšanas (un sevis audzināšanas) tipiem un trikiem, sākot no neordinārām plastilīna idejām līdz padomiem, kā izaudzināt pusaudzi, kas uzticas vecākiem. Un, nē, es nedomāju, ka tas viss ir lieliski un pareizi, bet tā nu es daru - visu ko pieseivoju, lai nekad vairs neatcerētos. Bet šito es neaizmirsu un relatīvi drīz pēc tam, kad es šo ideju - šļakstīgu makaronu ēšanu ar rokām no galda, jo tas, redz, ir kaut kas aušīgs un neparasts, ko darīt kopā ar vecākiem un kas radīs paliekošas atmiņas un jautrību, un vispār nebūs rāmjos, jā, ieraudzīju un tātad neaizmirsu, un piedāvāju bērniem itin drīz. Tētīti mēs no šī izslēdzām jau pirmsākumos (neparko nemūžam, viņš tāds ļoti tīrīgi klīrīgs), bet es, kam ir divu bērnu baby-led weaning rūdījums, nebijos nenieka un TJ, tolaik četri gadi, šo uzņēma sākumā ar neizpratni, bet vēlāk ar sajūsmu.
Arī šo reizi iniciēja TJ (pieci gadi), bet KT (divi gadi), īsi pirms vakariņām uzzinot, kas plānā, sāka jo gauži raudāt un kliedza: "Dakšiņu! Dakšiņu! Ēdīšu ar dakšiņu!!" Tā nu mēs ar TJ gardu muti sūcām iekšā mutē makaronus pa vienam, visādi smulējāmies un smējāmies tik ļoti, ka viņš, protams, beigās pievienojās un dakšiņu kaut kur nozūmēja un ēda vien ar rokām.
Nākamreiz grasāmies sarūpēt tos 70 cm garos spageti no Lidla, lai var šo pasākumu pacelt
link | comment {2} | memorize
***
Thursday Sep. 17th, 2026 | 19:50
posted by: zivs
vienīgais nosacījums, lai tu arī ģībsti no Gusgus
link | comment | memorize
***
Thursday Sep. 17th, 2026 | 19:27
posted by: zivs
Sūtiet sms. Tad noteikti atbildēšu
link | comment | memorize
***
Thursday Sep. 17th, 2026 | 19:21
posted by: prtg
link | comment {5} | memorize
par mobilajiem telefoniem
Thursday Sep. 17th, 2026 | 19:12
posted by: zivs
Mans numurs nav mainījies dekādes. Es esmu stabils. 29567535
link | comment | memorize
***
Thursday Sep. 17th, 2026 | 17:47
posted by: zivs
man ar to pimpīti ir tā, ka es retas reizes gadās, ka 1x pieceļos pačurāt, un stāv tas sūds. es taču nevaru pat pačurāt, jo kanāli ir divi, katrs savam, un pačurāt nevar. kad fokusējos atlaist, tas sūds grib čurāt uz sienas. tāda ir puišu fizioliģija. jādabū pilnīgi zemē, lai pačurātu, neapčurājot sienas. un jauki, ka uz meitenēm, tikai čurāt podā, nekad ever.
Kristīne B ir teikusi, ka viss tas ir sūds, ārstējams ar zaļu staru. nu jā, es arī domāju, ka tās ir iedomas. ir jau arī fiziskas, bet ja man reāli stāv, klāt neesot, tad laikam citur ir hūnija. man pār to ir nulle teikšanas
link | comment | memorize
***
Thursday Sep. 17th, 2026 | 17:06
posted by: ulvs
link | comment | memorize
***
Thursday Sep. 17th, 2026 | 16:58
posted by: zivs
Nu jā, parkour pa sienām, ko arī Eižens apliecināja komentārā (paldies!), redzējis mani klātienē. Tikai toreiz tas bija amfetamīns. Es reāli gāju kā duracell zaķītis. Arī uz redbull man netiek līdzi. Šodien, nedēļu nestaigājis, es knapi vilkos, kaut labā formā. Tas ir reāli smieklīgs skats, kad skrienu. Skriet man nozīmē vnk klibot normāla cilvēka ātrumā, neatpalikt, ne vairāk.
link | comment {3} | memorize
***
Thursday Sep. 17th, 2026 | 16:41
posted by: disfigurator
Sievietes raudāja, ka viņu apģērbam nav kabatas.
"Vīrieši" sadzirdēja un sāka staigāt apkārt ar miniaturizētām somiņām sieviešu garā, raudot līdzi puņķainā krievu valodā.
Simptomātiski.
link | comment | memorize
***
Thursday Sep. 17th, 2026 | 16:22
posted by: zivs
Es atvainojos! (savā prātā, un ar izsaukuma zīmi), es pārsvarā esmu skaidrā. Bet nu jā, ja man ir nauda pārtikai, tad es izeju no mājas, reizi nedēļā. Un tad jau arī ir nauda, ko iedzert.
link | comment | memorize
***
Thursday Sep. 17th, 2026 | 15:27
posted by: neraate
Vī!
link | comment {5} | memorize
***
Thursday Sep. 17th, 2026 | 15:09
posted by: black_data
Es pieņemu, ka par cenu man te nekas daudz nav jākomentē. Tāpēc pirmā problēma un iemesls, kāpēc man projektors visu vasaru nostāvēja kastē, ir laika trūkums un nevēlēšanās dīlot ar ekrāna sagādāšanu. Tiem short distance projektoriem vajag ļoti gludu virsmu, uz kuras projecēt to bildi. Lieki teikt, ka specializētu ekrānu nav nemaz tik daudz, un tie kas ir, arī šo to maksā. Teorētiski bija doma par kaut kādu būvmateriāla gabalu, bet atrast kādu plāksni vienā gabalā, un iedabūt viņu dzīvoklī, ir izaicinājums pats par sevi. Beigās tas tika risināts tomēr ar specializētu ekrānu, kura salikšana arī prasa vairākas stundas pat neņemot vērā urbšanas darbus, kas vienmēr nāk komplektā ar pārsteigumiem. No šīs vietas kļūst vieglāk, bet te arī ekrāna un projektora savstarpējais novietojums ir ļoti svarīgs. Te katrs milimetrs diezgan iespaidīgi ietekmē bildes izmērus un ģeometriju. Bet kā jau teicu, tā nav lielākā problēma, bet ekrāns man nākotnē visdrīzāk būs jāpārvieto, kad tiks nomainīta mēbele zem projektora. Visbeidzot, projektors nav ļoti skaļš, bet es kaut kā biju iedomājies, ka viņš tomēr nebūs skaļāks par televizoru.
Retrospektīvā es iespējams labāk būtu pircis kādu labāku long distance projektoru, un tas būtu izrādījies arī lētāk, bet jāsaka, ka bilde tam lāzerim ir diezgan iespaidīga. Visdrīzāk televizors pat nebūs vajadzīgs īpaši saulainām dienām. Rīta ziņas var klausīties arī skatoties uz blāvāku bildi, ja nu saule akurāt ir maksimālā spožumā.
link | comment | memorize
nabadzīga freelance alkoholiķa sapņi piepildās
Thursday Sep. 17th, 2026 | 15:13
posted by: zivs
Jāsaka gan, ka tur bija arī tabaka un redbull. Visu plānu neatklāšu, tikai paslavēšu sevi, ka es pieņemu alko debesis un elli.
Mani nedēļas sākumā jau gaida darbs; tik atbildīgu kā pēdējā mēnesī neesmu sevi redzējis. Šorīt nespējis nogulēt ilgāk par 6:30, uztaisīju sev dienu, ka visas mammas priecātos. Ap 14:00 jau biju pamatīgi nostrādājies un noslēgumā bijis dušā. Mājās viss ir top notch, izpildīti pat virsplāni.
Jāiet otrreiz ārā, jau pēc pārtikas, soma bija pārbāzta. Vakarā būs plovs ar vistu, bet zivs gaumē.
link | comment | memorize
Atrasts (mašīn)tulkojumā
Thursday Sep. 17th, 2026 | 13:58
posted by: citaantonija
link | comment | memorize
***
Thursday Sep. 17th, 2026 | 12:02
posted by: au
tā ir kaut kāda ļoti dziļi iesakņojusies sajūta - domāt cibiski.
man ir laima slimība, sestdien skriešu pusmaratonu, šķiet, vissliktākajā sagatavotībā, kāda man ir bijusi, darba daudz, bērniem visiem dažādas intereses un tikšana tām līdzi kļūst loģistiski izaicinoša. kā diviem pieaugušajiem paspēt vienlaicīgi uz trim vietām? nu jau mēs to mākam.
darbs ir ļoti intensīvs, jūtu, kā skrienu visam pa priekšu, nesavācot aiz sevis neko. būs grūti pēc tam piņķerēt vaļā, bet vaļas visu kārtīgi darīt šobrīd nav.
gribas saulītē un smiltiņās - kaut kādā karību jūrā.
katru reizi, ka aizeju uz nodarbību infrasarkano staru siltumā, kā aizveru acis - uzreiz esmu vjetnamas pludmalē. vienā konkrētā vjetnamas pludmalē. un es esmu bijusi daudzās un dažādās vispasaules pludmalēs, bet tas infasarkano staru tiešais karstums ved tikai uz vjetnamas atmiņu kastītēm.
link | comment {7} | memorize
***
Thursday Sep. 17th, 2026 | 09:30
posted by: umi
link | comment | memorize
Depresijas sedziņa (kaņepes remisijā)
Thursday Sep. 17th, 2026 | 08:05
posted by: disfigurator
Hmmm. Vai ir iespējams izlīst ārā no mīļā depresijas deķīša, zem kura pavadīts viss apzinātais mūžs?
Pārmetumi sev, ka nav motivācijas nekam, ka dzīve tiek atsēdēta, lai gan ir novērojamas dotības, ar kurām spīdēt diezgan spoži. Tā kā nav motivācijas un tavu būtību rotā senča eksistenciālais tukšums, tu pieķeries pie palīgvielas.
Palīgviela tev atgādina kā ir smieties un just lietas, kā vispār ir domāt par nākotni, rītdienu, plānot kaut ko. Bet tās iedarbība ir īslaicīga, drīz atkal tumsa klāt.
Lai šo tumsu gaiņātu, tu paņem vēlreiz šo palīgvielu. Un vēlreiz. Un vēlreiz. Katrs "vēlreiz" ir lielāka deva, lai sasniegtu iepriekšējo rezultātu. Drīz jau tev ir jauni pārmetumi sev - esi kļuvis atkarīgs no palīgvielas. Jaunie pārmetumi skaisti papildina vecos par globālo demotivāciju. Drīz tu jūti, ka parādās motivācija un luste iet uz mājām... Lai iepistu kārtējo devu. Tumši, depresīvi, lieki.
Tu mēģini vairs nelietot, bet dzīve ir precīzi tik tukša un sūra, ka sanāk skatīties 4 sienās un domāt par lietošanu, ka tik kāds stimuls absolūta tukšuma priekšā. Tev nav ne fun, ne motivējoši - tu atsēdi vakaru dīvānā, jūtoties max nekā. Tam pa virsu - noklājas vairākas elektroniskās ierīces mājās, sagādājot tik nepieciešamās papildus raizes. Apstājas hobiji. Tu prosta veģetē kā aizšauts suns.
Tu esi viens un gribi justies normāli, spēt plānot lietas, iet pretim nākotnei, dzīvot un darīties.
Pienāk atvaļinājums un darbā tevi nevajag. Mājās tevi vajag tikai kaķiem, tāpēc tu sēdi dzīvoklī katru vasaras dienu, tevi nevienam nevajag, tevi nekur neaicina pavadīt laiku. Tu sajūties kā upuris, no kura cilvēki sagaida tikai prasmes, darbu un rezultātu. Ja nebūtu prasmes, neviens gar tevi ij zinis neliktos. Tu atsēdi vasaru un paliek grūti to turēt. Darbā tev vēl kādu labu vārdu pasaka, bet mājās - neviens un neko. Mājās mani neviena cilvēkdvēsele negaida. Brīvdienas nav manas laimīgās dienas.
Sāpīgs tukšums. Lai šo tukšumu kaut kā aizpildītu, tu pieķeries pie vieliņas un drīz jau atkal esi savam tukšumam uzlicis papildus slodzi.
Neviens negrib būt narkomāns, tā skaitā dzērājs. Neviens arī negrib justies ikdienā, ka nodarbojas tikai ar nejaušības un nāves gaidīšanu.
Tāpēc nelaimeniekus ir jāsoda, saka kristīgā sabiedrība. Tādējādi pretnarkotiku karš, dzīves sisto sišana. Bet "karš" pats par sevi nav nekas vēlams, nav lietas uzlabojošs. Vienkārši suka normijs vēršas ar zobenu pret tevi, jo jūtas krutāks, pareizāks un citu dzīves nosakošs. Lai gan īstenībā ir stulbs, formulaisks un dogmatisks deģenerāts, kuram vienkārši ir paveicies būt aklam pret šo visu depresijas pasauli.
"Dzīves sistajiem patīk apsisites", esmu teicis. Bet īstenībā mēs vienkārši gribam justies jēdzīgi - vajadzīgi, mīlēti, noderīgi, interesanti. Bet, kad šeit kaut kas sabrucis pamatos, cilvēki sāk tukšumiņam likt priekšā vieliņas...
Un tu saproti, ka pašam jārod notikums. Bet motivācija, spēja to dabūt gatavu? Un kurš taisīs notikumu man, kāpēc man jāizmoka no sevis aktivitāti, jāpiedāvā notikumu, lai tik es būtu sociālā apritē? Vai ir ok aicināt draugus uz savu dzimeni, vai tas nav pārāk pieprasoši? Ir, es neesmu pelnījis - tāpēc fokuss uz diapozitīviem. No tā vismaz forša tradīcija izlec. Tradīcija, kuru neesmu kādu laiku piekopis, jo nejūtos pelnījis kādu uz kaut kādu dzimeni.
Tam visam pa virsu - jutība pret korporatīvo distopiju aiz loga tik ļoti valdošo. Jutība pret nihilismu. Pret ekspluatāciju. Sajūta, ka visa pasaule iet dirsā un tev ir precīzi nulle iespēju ko tur ietekmēt uz labu. Krievs atkal izvilcis kara cirvi, kamēr pārējā sabiedrība saspiedusies ekrānos un strauji zaudē identitāti savu.
Man? Man atliek vien izolēties. Izolēties vēl vairāk no mērkaķiem un cirka. Un, kad esi viens ar savu tukšumu...
Ehhh, sukas, bļa. Piektajā dzīves gadu desmitā derētu pabeigt nomaksāt savu pietiesāto studiju/studentu parādu un pist prom no pilsētas, kurā man uz šiem mērkaķiem ikdienā jāskatās. Prom no jelkādas kovidniekā un dīzelī marinētu mērkaķu krātuves, prom no garāžu kooperatīva "Rīga", kurā PSRS sadzina slāviskus deģenerātus no malu malām, lai tik kāds tajās pastāvētnespējošajās rūpnīcās turpinātu štancēt padomju brāķi alkohola reibumā.
Atrast vietu, kur kurzemniekam justies labi un elpot svaigu gaisu. Vietu, kuru pētīt, izzināt, iemīlēt. Kurā ņemt un dot.
Jāpiedāvā garāžu kooperatīvam "Rīga" diapozitīvu pasākumu, kamēr vēl te esmu? Kas tas par tirdīkli, kas nedod bezdarbībā sēdēt mierā, vienkārši pūt savā sulā, kas tās par domām, ka neesmu pelnījis draugus ciemos uz dzimeni, ka ķipa apgrūtinu viņus ar šādu ideju?
EDIT:
*ieraksts tapis kaņepes othodņakā, kas saasina esošās lietas, sabiezē krāsas, kuru šķīdināšanai atkal vajag devu...*
link | comment {10} | memorize
Pēters Handke. Bērnības dziesma
Thursday Sep. 17th, 2026 | 02:43
posted by: citaantonija
Kad bērns bija bērns,
viņš gāja, vēcinādams rokas,
viņš vēlējās, lai avots būtu upe,
lai upe būtu straume
un lai šī peļķe būtu jūra.
Kad bērns bija bērns,
viņš nezināja, ka ir bērns,
viss bija apdvēseļots
un visas dvēseles bija viena.
Kad bērns bija bērns,
viņam nebija viedokļa,
nebija ieradumu;
viņš bieži sēdēja, sakrustojis kājas,
atvilka elpu pēc skriešanas;
viņa matus rotāja cekuls
un viņš netaisīja grimases,
kad tika fotografēts.
Kad bērns bija bērns,
bija laiks jautājumiem:
kāpēc es esmu es, nevis tu?
Kāpēc es esmu šeit, nevis tur?
Kad sākās laiks un kur telpai ir robeža?
Ja ir zināms, ka ir cilvēki
un ir ļaunas lietas:
vai Ļaunums eksistē?
Kā tas var būt ka es
(kas esmu es)
nebiju pirms tam,
kad es sāku būt?
Un kā tas var būt, ka kādudien es
(kas esmu es)
vairs nebūšu, kas es esmu?
Kad bērns bija bērns,
viņš aizrijās ar spinātiem, pupiņām,
ar rīsu pudiņu un sautētiem ziedkāpostiem,
un to visu viņš ēd arī šobaltdien,
un ne jau tāpēc,
ka “tā vajag”.
Kad bērns bija bērns,
viņš reiz pamodās svešā gultā,
un reizi pa reizei dara tā vēl arvien.
Tolaik daudzi cilvēki viņam likās skaisti –
nu tikai daži, un arī vien laimīgas sagadīšanās pēc.
Viņš bija skaidri iztēlojies, kāda ir Paradīze,
un tagad ik pa brīdim saprot, ka viņam
nebija ne jausmas par Neesamību,
un, to, saprotot, viņam allaž jānodreb.
Kad bērns bija bērns,
viņš aizrautīgi rotaļājās;
arī tagad viņš rotaļājas tāpat,
bet tikai tad, ja šīs rotaļas nozīmē darbu.
Kad bērns bija bērns,
viņš varēja paēst, notiesājot vien ābolu
vai šķēlīti maizes,
un arī tagad tas ir tāpat.
Kad bērns bija bērns,
ogas piepildīja viņa plaukstas tā,
kā tikai ogas to var,
un arī tagad tas ir tāpat;
svaigi valrieksti mēli padarīja raupju,
un arī tagad tas ir tāpat;
katra kalna virsotnē viņš ilgojās
pēc vēl augstāka kalna
un katrā pilsētā viņš ilgojās
pēc vēl lielākas pilsētas,
un arī tagad tas ir tāpat;
viņš ar sajūsmu sniedzās
pēc ķiršiem galotnes zaros
un arī tagad viņam
piemīt šī sajūsma;
viņš bija kautrīgs pret svešiniekiem
un arī tagad tas ir tāpat.
Kad bērns bija bērns,
viņš ielaida nūju koka stumbrā kā šķēpu.
Tā dreb tur vēl tagad.
Atdzejojis Toms Treibergs
link | comment {2} | memorize
just another day in the office
Thursday Sep. 17th, 2026 | 00:58
posted by: psihs
link | comment | memorize
***
Thursday Sep. 17th, 2026 | 00:08
posted by: goldie
link | comment | memorize
***
Wednesday Sep. 16th, 2026 | 21:47
posted by: pretzel
es negausīgi mīlu dzīvi.
džeimijs olivers teica, ka baklažānu visbiežāk var tikai sabojāt. lielākoties tā arī notiekot!!!!
link | comment {5} | memorize
***
Wednesday Sep. 16th, 2026 | 20:59
posted by: pretzel
es droši vien izklausos savādi. es droši vien vēl kādu laiku tāda izklausīšos. domāju, ka oktobra vidū ar mani viss atkal būs kārtībā.
nevaru atlipt, bet vienlaikus arī cenšos nepieķerties. reizēm man ir bail, ka es kaut ko nepamanu, jo pārāk saspringti uz to skatos.
link | comment | memorize
***
Wednesday Sep. 16th, 2026 | 20:42
posted by: pretzel
šorīt vienlaikus nosūtījām viens otram ziņu "kā jūties šorīt?". tad es aizsūtīju otrādi apgriezto smaidīgo sejiņu. tad I. atsūtīja parasto smaidīgo ģīmīti.
tad es pastrādāju.
ar taksi aizbraucu uz kapiem, kur gadu nebiju rēgojusies. nekā, kas liecinātu, ka tur kāds pa šo laiku būtu bijis, ja neskaita vēju, kas bija sagāzis izdegušās sveces, atstājis savu parakstu arī dažu kritušu zaru veidolā. tiku galā stundas laikā. autobuss atbrauca par ātru. bija tāda skaista vēla pēcpusdiena. es būtu labprāt pastaigājusies pa mežu, man ārkārtīgi pietrūkst kustību, jo dzīvoju domās. tur ir tāds labs mežs blakus.
tagad youtube klausos vecu onkuli, kurš no pansionāta istabiņas naktsskapīša velk laukā atmiņu stāstus.
skaistā un īpašā sevis niecīguma apzināšanās.
link | comment | memorize
Kačokbleķis
Wednesday Sep. 16th, 2026 | 20:23
posted by: disfigurator
Diezgan piedur te tā gaiši mītiski skanošā sintiņa apdare manā citādi visnotaļ ierastajā melodiskā gala vācu Blakmetāla skanējumā, kas pilns ar fifīgām skaņām. Elektronika šo mantu bik izceļ virs vienādajo bandu šmiglas!
https://www.youtube.com/watch?v=H1e9-p6C
link | comment | memorize
***
Wednesday Sep. 16th, 2026 | 16:08
posted by: prtg
- Ājālabsirlabsir.