Parunāsim par ideāliem.

Eksistē tāds viedoklis, ka ideālisti ir skaļi un agresīvi, ar reliģisku fanātismu seko sevis uzstādītiem ideāliem, nav gatavi pieņemt neko citu kā tikai sevis uzburtu utopiju, un viņu ideālu propaganda ir represīva pret apkārtējiem. Pretstatā šim ir reālisti, kas ir apveltīti ar milzu iecietību, ir spējīgi paskatīties uz lietām objektīvi, un spēj atrast kompromisu. Tie būs tie īstie cilvēki, kas spēs panākt to, ka daži no mūsu gaišajiem mērķiem tiks sasniegti.

Viena no šādām ideālistu grupām, piemēram, ir vegāni, un es sevi identificēju ar šo grupu. Un realitāte ir tāda, ka es dzīvoju kopā ar veģetārieti. Es reizēm apzināti vai neapzināti apēdu kādu saldumu, kas nav vegānisks, un nekrītu par to izmisumā, bet mājās joprojām ir nodalījums starp vegāniskām un nevegāniskām lietām. Es neesmu pārtraucis draudzību ne ar vienu cilvēku, ka uzturā lietotu gaļu. Es apmeklēju veikalus un kafejnīcas, kas tirgo nevegāniskas lietas. Visas sociālās struktūras man signalizē to, ka ar mani kaut kas ir nepareizi, un tomēr es esmu diezgan integrēts sabiedrības loceklis ar savām specifiskajām vajadzībām un preferencēm.

Es neesmu studējis ētiku, tāpēc lietoju šo terminu tīri utalitāri. Daudzās organizācijās ir ētikas komisijas. Ir ārstu ētikas komisija, kas mēdz vērtēt, vai konkrētā ārsta homeopāta darbībās nav saskatāms kaut kas problemātisks, ir Latvijas žurnālistu asociācija, kas vērtē dažādu mediju rīcību atbilstoši kaut kādai abstraktai mediju atbildībai, pat reklāmas industrijai teorētiski ir sava ētika, par politiķiem nemaz nerunājot. Ētikai nav likuma spēka, kas mēģina aprakstīt konkrētas sekas kādai konkrētai rīcībai, bet tai noteikti ir kaut kāda funkcija. Pat ja Hipokratiskais zvērests pilnīgi neko nepasaka par konkrētā ārsta kvalifikācijām, es domāju, ka vairums no mums negribētu doties pie tāda ārsta, kas atteicies to nodot. Tā ir tā postulētā latiņa, kas mums neko nepasaka par katru konkrēto gadījumu, bet toties palīdz atsijāt tos elementus, kas nepārprotami to nespēj pārvarēt. Tā latiņa, protams, ir diezgan individuāla. Bet tanī brīdī, kad mēs skaidri postulējam, ka šis idēls mums vairs nav svarīgs, mēs nolaižam to latiņu, un ļaujam ieplūst daudz lielākam skaitam problemātisku gadījumu, kurus mēs gribētu nepieļaut.

Ar šo es visu gribēju teikt, ka ideālisms nav slimība, ar kuru sirgst aprobežoti cilvēki, bet gan mērķis un orientieris, uz kuru mēs katrs varam tiekties, un kurš nepastāv tīrā formā, ņemot vērā faktisko realitāti. Ļoti daudzi "told you so" reālisti savu nihilismu jauc ar viedumu. Manuprāt mērķis ir apzināta dzīvošana, kurā tu nevairies uzzināt un saprast savas rīcības sekas. Ir svarīgi arī saprast, ka tu pats nemaz nespēj dzīvot atbilstoši sevis uzstādītiem ideāliem, bet tas nenozīmē to, ka paši ideāli būtu jāizmet. Vienā vai otrā veidā tu neizbēgami būsi atbalstījis cilvēku vai dzīvnieku ciešanas, nāvi, vai vides sagraušanu, bet tu vismaz nenodarbojies ar noliegumu vai absurdu savas rīcības racionalizēšanu, bet mēģini darīt labāko savu iespēju robežās.

es: klau, es īstenībā steidzos...

Kaķis: ā, ja?

es: vai arī nemaz tik ļoti nesteidzos...

Kaķis: murrr.

es: nu, patiesībā man nebija nekur jāiet.

Izrādās, ka viss kārtībā, mincīt, ar mani vienkārši kontaktējas Augstākie spēki, kuriem turklāt esot kas svarīgs sakāms!
Saskaņā ar google un ķīniešu medicīnu, "if you get up between 3 AM and 5 AM, then you should seriously consider that a sign that a higher power is trying to tell you something. when you wake up at this time during the night, you might pay closer attention as you could be getting an important message from the supernatural world."*
Man, jāatzīst, arī ir kas svarīgs tiem pārdabiskajiem Augstākajiem spēkiem sakāms, tādas nekomplimentāras pārdomas par viņu manierēm un komunikācijas stilu nedēļas garumā. Gribu gulēt!!!

*https://www.987thebull.com/waking-up-between-3-and-5-am-could-indicate-a-higher-power-is-trying-to-tell-you-something/#:~:text=But%20if%20you%20get%20up,message%20from%20the%20supernatural%20world.

jau otro nakti pēc kārtas nespēju aizmigt. un psihiatrei es jautāju, vai man tā nebūs, viņa teica, ka nē, ka gulēšu, kā jau iepriekš.
es dusmojos, ka pati aizgāju pie tās psihiatres. bet ko man citu bija darīt? es vienkārši nevarēju. man vajadzēja pamēģināt zāles. tagad pati nožēloju. es nezinu, kas ir labāk – ciest ar un no zālēm vai bez.

vakar sāka sāpēt vēders, kuņģis, nezinu. apetīte faktiski nekāda. un no kā man tas? visu laiku man ir kaut kādas veselības problēmas. tagad guļu un mokos. nepatīk nakts klusums, šķiet, ka notiks kaut kas slikts. lai gan parasti naktis ir ok.

atkal ir tik pretīgi. vienkārši būt.

tie velni gļēvi par uguni. sīkums, bet patīkami

Jau pagatavoju ēst, tikai jāēd. Drīz. Vēl ir pēdējais 200, ko jāpiš.
Es nerakstu šeit to, ko nedrīkst rakstīt. Es vnk ļoti mīlu. Un whatever, ja izklausos pēdējais lūzeris. Es vnk totāli dzeru.
Alkohola asaras. Rīt man būs ļoti slikti, un būs jāstrādā. Fak, es vnk raudu. Ne tāpēc. Es nezinu kāpēc. Man nesāp ķermenis necik. Jūs nevarat iedomāties, ka sāp, tikko nesēžu vai neguļu. Man tas ir pilnīgi vienalga. 11 gados var pilnīgi pierast, ka stāvus sāp tā, ka jūs aizietu atmatā, bet es "skrienu", cauri fiziskām sāpēm, un nekad neesmu ņurkstējis. Arī tagad nē, jo man pofig.

25 km ar velo jau ir ļoti daudz man šobrīd, un 8 km iet ar kājām dienā – ja ir Laura, tas bruņiniekam ir vnk normāls pārgājiens. Nekad nelikt meitenei justies, ka džeks kaut ko nevar. Tikai atklāti, 8 km noiet ar savu sūdu, ir tiešām ļoti daudz. Esmu ļoti piedzēries, ja šādi runāju.
Un tā mēs Siguldā staigājām ne vienreiz. Tas bija viegli. Es iešu ar tevi arī 10+ km, vnk dod iespēju. Varbūt pat bija 10 km, vienā reizē, ja var ticēt telefonam. Tātad iešu 12 km. Vairāk par 12 km mani nevajag pazemot. Tur jau nekas vairs nebūtu izskatīgs. Esmu Freddy Mercury fans, ne sieviešu krūšu. Ok, Lauras ir TIK skaistas. Bet tas jau ir ļoti par daudz.

Wish I would never been born at all.
Laura, tu redzi, es tevi absolūti, fakin mīlu. Es pārtraukšu dzert. Man vnk bez tevis nav dzīves

/Queen - Bohemian Rapsody/.

Another one bites the dust.
Kokaīns

divas_zivis, labs parodijkonts. Atkal Nirvana. Kamēr dzeršu, nebeigšu sāpēt. Piečurātas bikses nav, vai vnk izžuvušas.
Man jāturpina Getapro, kur noteikti ir krietni cilvēki, viss Getapro nav lūzeri, kuri citādi nevar dabūt darbu.

Laura ir cool. Jau 2020 pateica, ka nevēlās sapist savu dzīvi.

Man lūdzu vnk 1 milj eur. Es jūs traucēšu vēl vairāk, nekā tagad. Max visas drogas, arī alkoholu kā vispretīgāko drogu, ko neviens nesaprot, ka tā neklasificējas, bet ir narkotika, vissūdīgākā, jo ļoti palīdz un saliec tevi leņķos

Metapērse

jau otro vakaru pēc kārtas uz ceļa sastapu staltbrieža bulli. citu ragaini citā ceļā

Kuram te maz ir 5x dienā pa 200?

70 kg, Tu esi tik laba, milzīga sirds

Kā es klausījos Coju, kad ļoti šaubījos par Guntu, šobrīd pašu labāko draugu pasaulē.
Visas dziesmas mani uzrunāja.
"Zakroi za mnoi dverj, ja uhozhu", tikai viena no. Es ļoti mīlēju, un nespēju atstāt, ne vien tāpēc, ka nebija naudas

Tātad, Cojs

True hate. Ja negribiet to, nelasiet.

Kāds man zināms čoms, klātienē uzjautāja Elitai Veidemanei. Meibi Gatis, es neatceros.
"Ā, jūs rakstāt?" Pilnīgi zinādams, ka viņa ir publiciste un ne tikai.
Noskaloja to stulbo govi ar aukstu ūdeni. Es tieši to pašu gribētu pajautāt, satiekot.

Ko nākamo paklausīties? Nekādas mīlas dziesmas. Sāpes un depresiju.
Un es te nesāpu par vienu sirsnīgu, palīdzošu komentāru. Tas ir kas cits. Motorzāģis psiha rokās.

Par gejiem. Vislabāk. True Faith - New Order.
Patiesībā dziesmā ir vnk par kokaīnu. Kā saslima, atņēma prieku un naudu. Nu, man vieglāk notika, atņēma tikai 2000 Ls, un nekādas atkarības, prieka zaudēšanas. Visi bija priecīgi, meitenes īpaši

"but it's much too late when the fear is gone"

nekā cita sakāma man nav. ir tikai kaut kas nesvarīgs, kaut kas tāds, ko katru vakaru Tev pasaku, bet būtībā būtu varējusi paturēt pie sevis.

piemēram, šodien izstāstu Tev, ka entās reizes esmu noskatījusies video, kurā noklīdušu sliņķa mazuli atdod viņa mammai. ka raudu, nē, kaucu, bet pati nevarētu pateikt, par ko.

patīk, ka Tev ir tāda šausmīgi nopietna sirds, sastingusi staltā miera stājā tā iestādīta tev krūtīs un klusiņām smeldz, priecājas, atceras, ļaujas, sastingst, pamirst, jūt līdzi, domā, ieskatās, ieklausās un saprot visu.

Vakar gājām pretī zelta rudenim (izskatās, starp citu, ka šogad rudenim būs pamaz zelta). Pa labiekārtoto taku ap purva ezeriņu sākām iet vasarā, beidzām jau rudenī.

Oi, man nav zināšanu, bet viedoklis ir.

Cepiens par difterijā aizgājušo bērnu. Bērnam šobrīd jau ir Dieva miers.
Bet no ziņām izklausās, ka vecāki ir reāli lohi. Paši nevakcinē, bet vaino ārstus. Esmu tuvu antiwax, bet noņemu atbildību no oficiālās medicīnas, jo es pats to izvēlējos.
Es neesmu potēts un radikāli negatīvi izturos pret injekcijām. Bet tad tā ir mana atbildība, manas problēmas, ne ārstu.
Kā es gribētu būt klāt tajās sarunās, pateikt bērnu zaudējušajiem vecākiem, ka tā IR VIŅU ATBILDĪBA, un viņi ir murgi, drūmākie lohi, vainīgi sava bērna nāvē.

Ja es būtu smthn ludīts, kas nav reāli, jo kompji man pievelk ar magnētu, es norobežotos no modernās medicīnas, un pats maksātu par savu stulbumu, ne vainotu pasauli.
Žēl, nav viņu kontaktu. Es izdarītu viņiem tā, ka no maniem vārdiem nespētu piecelties. Reāli sava bērna slepkavas. Kaut gan ko es zinu. Ziņas ir ļoti neuzticams avots.

Es JAU maksāju par savu stulbumu, un Tēvreizē nesaprotu rindu "kā arī piedodu saviem parādniekiem". Man nav parādnieku. Visa mana muļķība ir manis paša vaina.

Piedod mums mūsu parādus, un atpestī no ļauna, ir lielākais ko lūdzu. Protams, piešķiebju ebrejiski galvu, lai dod arī dienišķo maizi, jo kaut kā jādzīvo man ir. Bet esmu "forever in debts" /Nirvana/ un ļaunums ir katrā. Tās ir divas svarīgākās rindas. Piedot parādus un atpestīt no ļauna

nedzen velnu, dzen mieru

ik pa laikam kāds prasa kā es šito visu varu? patiesībā nevaru. nu, varu kaut kā kampaņveidīgi ar Dievu uz pusēm, dažreiz veiksmīgi, dažreiz ķep-ļep. šodien aizvedu skuķus uz skolu (atcerējos abām sporta tērpus, abām bļodas ar rudens velšu kompozīcijām - plds D! nesa pašas - mugurenes, maiņai sandales nr.3 jo kedas, kas skolā spiež, grozu rudens veltēm ar āboliem un ķopsīti ar zīlēm, atcerējos paņemt no skolas uz izstādi aiznestās bērnu dzejoļu grāmatas), bet gandrīz nokavējām, jo nevarēju atrast dzīvokļa atslēgas un bija jāgaida kad vīrs atnāks pavadījis vecāko bērnu. v
atnācu no skolas, atslēgas atradās.. svārku kabatā. satikos ar cibiņu, atdevu maisu ar bērnu drēbēm (cenšos nesapriecāties par to, cik mēneša laikā esmu atlupatojusi, jo lupatu nezūdamības likums mani baida, es jau jūtu, kā man no nezināmas puses uzglūn!), parkā papļāpājām, apskatīju dārziņu (es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs! jau nākamgad!) pacienāja ar āboliem, uzdāvināja saulespuķes, aizveda līdz mājām <3 uzcepu omleti, sagriezu dažus ābolus plātsmaizei un bija jau jāiet pēc skuķiem. nr.2 drāma - sporta kuļķenei atiris viens štrunts kas stūrī notur striķīšus, fiksi aizejam uz mašīnu, pa ceļam vīrs zvana prasa kaut ko par nošu burtnīcu. nr.3 nezin kur viņai stāv, kurā somā, kāda izskatās. pie mašīnas redzam kā vīrs raitā gaitā iet pakaļ tiem štruntiem. līdz nodarbības sākumam 6 min un vēl jābrauc. pēc mirkļa zvana, ka nevar atrast. atnāk ar kaut kādu nepareizo kladi, nr.3 dusmīga un niķīga, es, protams, vainīga. mūzikas skolā drusku nokavējam sākumu, ielaižu kabinetā pirms tam sabučojusi un apsolījusi atnest launaga kārbiņu un pameklēt nošu burtnīcu un to mapi, kura jau sen esot pazudusi. mājās padzeros, pačurāju, nomainu kreklu, ielieku mazākā somiņā maku, atslēgas, ielieku kārbiņā banānu, pusi svaiga ābola un trīs žāvētus, iestūķēju somiņā un nesos - līdz viņas starpbrīdim 13 minūtes. starpbrīdis bija sācies kad nonācu mūzikas skolā, jo paiet es varu ātri gan, bet dūrējs sānā iemetās nevājais un tāpat bija jāpastāv ar skatu uz mūzikas skolu. telpā bija jauki un jautri kamēr mans bērns ar bd grupiņas biedreni bija divatā aizgājušas pačurāt (tas ir sācies, ja?!)
vīrs kkad pirms izgāju prasīja vai uz centru braukšu pa tiešo, bet es tobrīd nevarēju. sazvanījos lai noskaidrotu, ka viņš izdarīs atlikušo dienas jebļu ar mūzikas skolu (samainīs bērnus un pēc tam savāks arī vecāko), brīnumainā kārtā man līdzi bija viss, izņemot svaigu kreklu un ūdeni un pat vilciens uzreiz paspējamā laikā, tā nu braucu atlikušajās neplānotajās obligātajās darīšanās uz Pilsētu slapju muguru, kuli putās un drusku pēc smalka siera. viss ok, bet prasītos jaciņu, padzerties un sausu kreklu :D

nu jā, kaut kā tā - kurš gan atceras, ka vajag launadziņu un mūzikas skolas somu iepriekšējā
laba motivācija autoskolai (kurai man tāpat šobrīd nav resursu, vismazāk jau mentālo un intelektuālo)

Mikroorgasms helps. Pāris miegus vnk sapņoju, ka apmierinos, pārmīšus kniebjos. Reāli spēra pa smadzenēm, tikko atslēdzās nomods.
Tagad ķīniešu makaroni, un jāpabeidz darbs, saņemt naudu, nomaksāt maksājamo, vēl iepist medalu.

Brilles pazaudētas. Serious izdevumi

Vakar noskatījāmies abus Blade Runner. Kad iznāca Blade Runner 2049, man bija lieli aizspriedumi pret šo filmu, tāpēc es viņu tā arī nebiju redzējis. Bet kaut kad ap to pašu laiku noskatījos veco Blade Runner, jo kanons. Vakar atkārtoju šo pieredzi, un nonācu pie tiem pašiem secinājumiem, pie kādiem es nonācu pirmajā skatīšanās reizē - ļoti atmosfēriska filma ar ne pārāk daudz satura. Es vēl nodomāju, ka gan jau grāmatā lietas ir pamatotas daudz labāk kā filmā, kurā bija jāskatās uz to, kā Fords piecas minūtes rāpjas augšā pa slapju sienu ar lauztiem pirkstiem. Bet Blade Runner 2049 izrādās ir diezgan labs stāsts, ja neskaita beigas, bet tā laikam bija nodeva potenciālajam stāsta turpinājumam. Cita starpā, ir vērts noskatīties arī veco filmu, lai dažas detaļas jaunajā meikotu sensu, pie viena pieredzēt divas ļoti neērtas "seksa" ainas, katru ļoti citādi dīvainā veidā. Bet jaunā filma ir arī diezgan meta, un iespējams tāpēc es redzēju arī neizpratnes pilnas atsauksmes par to, ka filmā tā pa lielam nekas nenotiek.

Tagad ar nepacietību gaidu Blade Runner 2099, kas būs seriāls Ridlija Skota izpildījumā, kuram grafiku nesakritības dēļ nesanāca norežisēt Blade Runner 2049, un kurā arī būšot Raiens Goslings. Tur bija visādas aizķeršanās ar streikiem un filmēšanu Belfāstā, bet pavasarī filmēšana esot uzsākta Prāgā, un 2025. gadā seriālam vajadzētu būt gatavam.

Pirms nepilniem diviem mēnešiem, pāris dienas pēc pēdējā koncerta, Židrūns beidzot paviesojās latviešu KEXP - Studijā "Gateris"! Video tvert ŠEIT.

es zinu, ka stulbs jautājums, bet kāpēc tās fakin pirmdienas ir tik grūtas

jau kaut kad gribēju to ierakstīt, bet klausījos MSK un sabēdājos, ka viņi vairs nekoncertē un ka Simons Krasts atkarīgs no gerača un kaut kur Berlīnē atrodas. te pilnīgi gribas uztaisīt meme: pasaule, ja Simons Krasts nelietotu narkotikas, bet tad sapratu, ka tas īsti nestrādātu, jo viņu mūzika ir visticamāk tieši tāda, jo dalībnieki bija salietojušies!

Birokrātijas Aparāts nepieņem dokumentu, elektroniski saka, ka nav atbilstošs, bet nesaka kāpēc nav atbilstošs. Zvanu Birokrātijas Aparātam, prasu, lai lūdzu paskaidro, kāpēc dokuments nav atbilstošs, lai varu dokumentu tomēr iesniegt.

Tante: tas dokuments nekam neder.
Es: vai varat lūdzu paskaidrot, kāpēc nekam neder.
Tante: tas dokuments ir galīgi ne tā uzrakstīts, mēs tādu nepieņemam! Datums ne tā nav uzrakstīts !!
Es: paldies, un tātad, ja es pārrakstīšu datumu, tad dokuments derēs?
Tante: tas dokuments ir neatbilstošs !!
Es: jā, es saprotu, paldies, bet vai neatbilstošais datums ir vienīgā lieta un, ja es pārrakstīšu datumu, vai tad dokuments tiks pieņemts?
Tante: tas dokuments ir neatbilstošs !! Pilnīgi šķērsām, mēs tādu nepieņemam!
Es: jā, es saprotu, jūs man to sakāt. Bet vai neatbilstošais datums ir vienīgā lieta un, ja es pārrakstīšu datumu, vai tad dokuments tiks pieņemts?
Tante: tas dokuments ir neatbilstošs !! Man te vairs nav ko teikt !!
Es: [bezcerīgi] paldies.

...

Nepietiek ar to, ka esmu briesmīga sieva, tagad arī kļūstu par briesmīgu māti. Un tās vakardienas kārtis mani sabiedēja.

"Kad puika beidzot paliks dārziņā visu dienu, mēs paņemsim brīvdienu, atnāksim uz kafejnīcu un vienkārši mierīgi sēdēsim, dzersim kafiju kaut visu rītu."

Drīz, drīz tas būs.

Nebiju dzirdējusi stāstu par Niku Keivu un Gladiatoru 2.

Šodien nopirku pilnigi jaunu Yamahu. Ne sev, bet Tomam. Ne motociklu, bet klavieres.

Šodien, dzerot ārā, viens puisis teica "tu esi pilnīgi traks". Es viņam atbildēju ar to pašu, bet zinu, ka neesmu traks, vienkārši ļoti dzīvs. Es dievinu ebrejus, un nekad nostādīt augstāk. Es varu gulēt ar seju zālē, un būt ļoti atbildīgs. Man ir high un low. Es ļoti strādāju lai esmu, Dievs to ir devis, lai spētu būt pilnīgi augšā un lejā.

Vēl visko varētu pateikt, bet tad būtu jābūt runājamam pulverim. Pagaidām peace, jāiet k-ko apēst

Šodien ir oficiālā Ekvinokcija, resp., varam izsludināt ieiešanu gada tumšajā pusē.
Praksē gan vēl dažas dienas būs garākas par nakti, kā uzskatāmi demonstrēts tabulā: https://www.timeanddate.com/sun/latvia/riga ; iesaku visiem tās kārtīgi izbaudīt, jo veļi, nāve un visa cita htoniskā šiza pa īstam būs vēlāk.
Diena, kad tumsa sāks triumfa gājienu, būs 25. septembris, kad diennakts gaišā daļa vairs būs tikai 11:58:08.

Ja runājam tādos terminos, gnidris ir čistākais gojs. Ar seju mēslos. Pirms viņa pat nezināju, kas ir "gojs". Ebreju filma paskaidroja, kurā ebrejiete izsmēja tupos gojus. Man nav tādu kategoriju, jo ebreji nav ne augstāki ne zemāki.
Ievācoties šajās mājās, es norāvu visus Izraēlas karogus, ko mamma izkārusi. Nahui, nebūs te kādas vienas tautas dievināšanas

Nav pie kā pieķerties. Vecenes nāk un iet.

Par citplanētiešiem iedomājos. Ir tāli space, kuri mūs redzējuši, un neesam nekas jauns. Viens no bio, dzīvojošs. Tikai jānogaida miljards gadu, lai ir komunicējami. Nezinu skaitli, bet ne mazāk par miljoniem gadu. Mindbound un ctulhu ir klints sienās skrāpējoši dzīvnieki. Pilnīgi neatšķirās no mapata, un mums pārējiem.

/Spotify/

Dieva priekšā visi izlīdzinās. Dievs mums paredzējis tikai šo planētu un saprātu. Tāpēc Bībele nestāsta neko vairāk. Kas ir cilvēka aptuveni 80 gadi? Mums tas ir eksperiments, pirmā piedzimšana ar saprātu. Jā, pirmā. Jo jau šobrīd spējam piedzimt vēlreiz. Nezinu, cik daudzi. Vēl šajā dzīvē piedzimt vēlreiz ir ļoti maz, kurš spēj. Es pagaidām nē.

Pag, bet ir Jēzus. Tikai 2000 gadu. Sanāk, ir absolūti iespējami pārvarēt miljonus gadu izaugsmes

Ai tak es gribētu, lai kaut reizi mana māte nebūtu tik debīla un ar viņu varētu normāli parunāt. Kaut reizi viņai neliktos, ka viss griežas ap viņu, ka viss, kas notiek ar citiem cilvēkiem, notiek, lai ieriebtu vai iepriecinātu viņu, ka saule nelec, lai savojātu viņai dienu. Man gribas, lai pēc emocionālas dienas varu ar viņu parunāt, nevis klausīties to teatrālo balsi, kur katrā vardā ir saklausāms pārmetums vai nicinājums. Man gribas, lai viņa normāli paprasa, kā jums gāja, mani bērni, kā pavadījāt tēti, kur izkaisījāt pelnus, vai tagad jūtaties vieglāk?! Man gribas, lai, kad es pasaku, ka viss būs labi, viņa atbildētu - protams, nevis - to tu vēl redzēsi, kā būs. Man gribas justies bēdīgi bez sirdsapziņas pārmetumiem. Man gribas, gribas, gribas..
Viņa ir tik emocionāli stulba..

Nedepresīvā vakardiena stipri mazāk klausās mūziku. Tā pavada mani vairs tikai skrienot, braucot ar riteni un mašīnu. Ikdienā kā fons tā vairs nav. Šodien gāju 4.5h pārgājienu vnk klausoties pati savā galvā, i guess. Šis būs zemākais VISAS STUNDAS rādītājs manā spotify vēsturē, dārgo decembri.

Turpinājums-Pieaugšana ir afigenna filma

Skeitboards arī man nesanāca. Devu abiem iespējas, vairākkārtīgas, snowam un skeitam. Pilnīgs bezcers.

Secinājums, es neesmu nāra, laumiņa, ka spētu kontrolēt ķermeni ar sasaitētām kājām

Vēl, esmu slēpojis Tatros, arī pa melnajām trasēm, kur pat mans xtreme draugs nezināja kā tikt lejā, nenositoties.
Pirmo reizi redzēju viņu izmisumā, kad nostājāmies nogāzes malā. 'Tas fakin nav reāli', bet nebrauks jau ar bugeli atpakaļ lejā. Tupus rāpus. Vietās, kur ir sniegs, ne ikoniski melns ledus, 45 grādos, vai vairāk, pat uz kājām.

Dzeltenajā vai sarkanajā trasē, kas ir ģimeņu kategorijā, kalna beigās, ja mauc nebremzējot, uz taviem kāju muskuļiem ir kādi 120 km/h.

Un kāds izsmiekls, ka webā slavē kādu, kā rekordu, par dienā nomītiem 105 km.
Zināt jau, mans rekords ir 220 km, un palielīties varu tikai šeit.

Tatros esmu arī snowojis, bet tā kā vispār nemāku snowot, un ņēmu uz muguras un pakauša, ļoti nepatīkami, pat neredzot progresu, oficiāli atteicos jebkad vēl snowot

tas ir, kā izkāpt ārā no ķermeņa

Pēc "How to Make Friends As An Autistic Adult" video https://www.youtube.com/watch?v=LNmgATwhS9M

noskatīšanās sapratu, ka varētu uztaisīt vēl vienu čeklisti.

No sērijas - Tu vari atrast tikai tādus draugus, kāds esi Tu pats.
Tātad, manas intereses.

1. Šautriņu mešana
2. Šahs
3. Garīgā attīstība
4. Mūzika, koncerti, mākslas galerijas, zīmēšana, dejošana
5. Proza, literatūra
6. Valodu apguve un tulkošana
7. Lietas par un ap pedagoģiju
8. Radošums, mākslinieciska izpaušanās jebkurā veidā
9. Ēst gatavošana un diētas
10. Kaķu psiholoģija
11. Zinātniskā fantastika filmās un grāmatās
12. Galda teniss
13. Medicīna
14. Skeitbords
15. Animes
16. Tērpu modelēšana


Veiksmes stāsts -

Kopīgie paziņas mani iepazīstināja ar mana vecuma sievieti, kura
dzied, dejo, glezno ļoti labā amatieru līmenī.

Mēs aizbraucām uz pasākumu kopā, pa ceļam izrunājām savas dzīves, iepazināmies.
Sapratām, kāpēc varam būt TIKAI draugi, viņa godīgi pateica, ka cilvēkiem
uzticas maz. Mēs pirmajā tikšanās reizē novilkām skaidras robežas.

Pēc tam mēs ar kopīgajiem paziņām vēl regulāri ejam uz
mākslas izstādēm un koncertiem. Es ar viņu sarakstos un satiekos apmēram reizi mēnesī.
Viņai ir boifrends, un tas visu padara drošāku.

Ja es viņu tikšanās reizēs redzu pārstrādājušos vai lielā stresā,
to parasti pamanu, un mēs izrunājam, ko viņa gribētu savā dzīvē mainīt,
lai būtu vieglāk.

Mēs viens otram dāvinam uz svētkiem dāvanas un izsakām komplimentus.

Godīgi jāsaka, ka šādās situācijās ir svarīgi, ka es viņas puisim kā cilvēks
patīku, un viņas puisis zina, ka mēs esam un būsim ar viņu tikai draugi.

Veiksmīgi droši vien ir arī ir tas, ka es viņai vienmēr varu izstāstīt,
kā es jūtos, ja kas liels atgadījies. Kas liels atgadās parasti reizi pa pusgadu,
tāpēc mums abiem ir labi, ka mēs vienkārši esam.

Es viņu ļoti cienu.

https://youtu.be/xvSEy66_zB0?t=280

https://www.josephloconte.com/commentary/a-marxist-manifesto/

https://european-union.europa.eu/principles-countries-history/history-eu/eu-pioneers/altiero-spinelli_en


https://youtu.be/JMEO6gWjAIw


#BackToUSSR

deviņdesmitajos un divtūkstošajos mamma bija tādā 'šķīvīšu pulciņā' kur viņi ik pa laikam satikās, no māla krūzēm dzēra ārstniecības augu tējas ar medu un dažādām jocīgām uzkodām (ķirbju salāti ar riekstiem, dzērvenēm un medu, bebru dziedzeru uzlējums, āpšu tauki), apsprieda dažādas filozofiskas teorijas un ezotērisku huiņu (čemtrteiļi, NLO, trešās acis, reinkarnācija, eņģeļi), lasīja Skanošā ciedra sēriju (man toreiz patika), Lobsangu Rampu, padomju laika samizdatus par ajūrvēdu, cigunu, iņ-jaņ, dzīvības enerģijas meridiāniem, apziņas paplašināšanu un es ik pa laikam domāju par to stāstu kur šerpa kalnos veda kaut kādus baltos (ģeologus? alpīnistus?) kam fiksi fiksi vajadzēja un viņi riktīgi iedzina pirms termiņa un tad vienkārši apsēdās un pateica, ka tālāk neies kamēr dvēsele šos nebūs panākusi

man, lūk, ir tāda sajūta, ka vēl jāpasēž jo dvēsele nav mani panākusi. piektdien dabūju Rota vīrusu (vispār jau laikam 4dien vakarā) un neaizbraucu uz studijām, pagulēju diendusiņu, vakar bijām uz Daugavgrīvas cietoksni (ļoti iesaku) un uz jūru un pēc tam Voleru autobusu galapunktu apskatīt ostu un kuģus un Daugavu un pēc vakariņām aizgāju pastaigā (+5 km), šorīt pamodos pirmā, pēc 8iem un vēl pirms kafijas jau biju iesākusi vienu semestra darbu. kas ir interesants, bet ļoti piņķerīgs un ekselī (aibažubažu) un viens no ļoti daudziem šosemestr un es jau kavēju savu iedomāto grafiku

kamēr gulēju, telefons piebiris ar M. sūtītām bildēm. tur, kur viņš aizbraucis pēc sava miera, bijis rallija posms vai kaut kas tāds. ne man tas kaut ko izsaka, ne arī gribu, lai izteiktu, bet sausiem ceļa putekļiem uzvirmojot aiz bildē redzamās mašīnas es arī pēkšņi zinu, ka gaidu lietu savā pilsētā. domāju - ja es tur būtu bijusi, droši vien būtu redzējusi to pašu. būtu novilkusi kurpes un ar basām kājām sapratusi zemi. būtu sapurinājusi ceļmalas ābeli, lai neskopojas un atdod mums saldu, sulīgu kraukšķīgumu. bet esmu šeit, iesprūdusi starp vientulību un ilgām pēc neiespējamā.

Sajūta, ka esmu bek in trībiznes. Rītdien uzstāsimies Vefā. Tai stacionārās skatuves malā aug papeļu puduris. Daļa jāamputē.

padalieties, varbūt jums ir spotiņi, kur jūs Rīgā pērkat labu pārtiku, /ne par miljonu overpackaged jaunburžuju varianti /
interesē, piemēram, izlejamā olīveļļa, labas olīvas uz svara, normāli sardīņu konservi kaut vai, labi Indijas rieksti (ne par miljonu), vispār jebkas zero-waste, kas nav saslaucīts pa grīdu un 7 gadus stāvējis maisā, kā arī superfoodi (livin cenas ir šausmīgas)