| |
[Mar. 18th, 2026|06:35 am] |
|
man nesen kāds būtībā svešs cilvēks pateica, ka es viņam šķietot vēl ļoti dzīva. tā īsti nav sanācis dzīvē iepazīt citus cilvēkus. es neesmu kā mana mamma, kura bija žurnāliste un kurai ļoti padevās runāties ar citiem. man ir tāds ļoti savrups dzīvesveids - es izlienu ārā no mājas tikai naktī un ar saulesbrillēm uz deguna. :) savukārt pluss tam ir tāds, ka es diezgan labi pazīstu pati sevi. bet esmu arī sapratusi, ka cilvēki iedalās tikai peļķēs, dīķos, ezeros un jūrās. un tam nav nekāda sakara ne ar dzīvē sasniegto, ne ar izskatu, ne ar to, cik sabiedrisks kāds varbūt ir vai nav, vai arī ar ko citu, pēc kā kādu, iespējams, varētu vērtēt. dziļums tevī vai nu ir vai arī nav. to nevar notēlot. |
|
|
| |
[Mar. 17th, 2026|06:36 am] |
man liekas, ka man visvairāk no vakardienas patīk tas, ka viss ir kā kādreiz, izņemot to visu, kas ir mainījies, kopš pēdējoreiz tikāmies
man patīk, ka tā māja tur atstutējas pret mežu, ko grūti nosaukt par mežu, bet tie ir vismaz kaut kādi koki
man patīk, ka atpakaļceļā mēs aizbraucam uz alfu un es viņu pazaudēju neatvadoties tā, ka vienkārši vienā mirklī viņa pēkšņi vairs nav man blakus, kamēr esmu iemaldījusies JR
es nopērku blociņu ar ziliem putniem uz balta fona nevis tāpēc, ka man to ļoti vajadzētu (patiesībā jau varbūt pat vajag), bet lai būtu kaut kas tāds, kas paliek atmiņā par 16. martu.
tagad skatos uz šo blociņu un domāju, ka tas ir viss, ko var gribēt no blociņa - papīrs ir līniju, īstā biezuma, blociņu kopā satur gumija, pēdējā lappusē rakstīts, ka "the Royal Dutch Delfware Manufactory "De Porceleyne Fles", established in 1653, is the last remaining Delftware factory from the 17th century. The world famous Royal Delftware is still entirely hand-painted according the centuries-old tradition". |
|
|
| |
[Mar. 16th, 2026|10:17 pm] |
Satiku M. Uzresninājis savu vēderu un joprojām nav nomainījis virtuves loga stiklu, plaisas ir plaisājušas un kāds laiks ir pagājis.
"Es domāju, ka es tevi vairs nesatikšu," es saku.
"Es arī esmu atgriezusies atpakaļ turpat, kur biju," es saku.
Es noraudu viņam plecu.
Viņš nesaka neko.
Viņš vispār ir tikai dažu vārdu cilvēks.
Mēs izskatāmies pēc tiem akrobātiem, kas atvelk elpu starp priekšnesumiem cirka aizskatuvē.
Ir tāda šaušalīgi šermuļaina glezna.
"The Resting Acrobats" - Glyn Warren Philpot
Tagad esmu mājās.
Ēdu stracciatella jogurtu. |
|
|
| |
[Mar. 14th, 2026|03:52 pm] |
tāda
nekāda
tuntuļojos joprojām kažokā
man patika tā vieta, tās lapām apbirušās kāpnes
Vidzemes tirgū redzēju pirmo taureni - milzīgu, pūkainu, miegainu kameni. bija iestrēgusi narcisē, dibentiņš vien rēgojās ārā, droši vien vasara būs samtaini zumoša, un man iebildumu nav, paldies, derēs, bye. |
|
|
| dienas prieks |
[Mar. 14th, 2026|10:09 am] |
|
"rabindranors tagore ar ezīša cepurīti brauc ar traktorīti strādāt, cītīgi strādāt." - punkts |
|
|
| |
[Mar. 14th, 2026|08:55 am] |
es neesmu iemīlējusies, bet gribētu būt.
es pat nezinu, vai man patīk tā sajūta, jo tā saistās ar pēkšņumu, kas man dzīvē drīzāk nepatīk, kad runa ir par visu citu, kas var būt pēkšņs, bet zinu, ka no tās nekad nevairos.
kā kaut kad bērnībā, kad vienkārši varēju skatīties uz tapetēm, kā tur saule spēlējas ar ēnām.
kolēģe piezvanīja un pajautāja, vai man gribēšoties dziju pārpalikumus, jo viņas mammai pirksti vairs neklausot... jau sen domāju par tādu no fragmentiņiem kopā salīmētu topiņu... ar adītām lencītēm. un bantīti pa vidu, protams. |
|
|
| |
[Mar. 14th, 2026|08:27 am] |
“There are those who stay at home and those who go away, and it has always been so. Everyone can choose for himself, but he must choose while there is still time and never change his mind.” - no T. Jānsones mumingrāmatu sērijas tāds fragments
(es noteikti esmu kāda, kura paliek tepat) |
|
|
| |
[Mar. 14th, 2026|07:26 am] |
mums nesen mainījās darba laiks. kādreiz strādājām no plkst. 6 līdz 14. tad bija sajūta, ka visu varu paspēt. manā rīcībā bija visa dienas otra puse. tagad, kopš darba diena sākas 8, liekas, ka visa mana dzīve ir tikai darbs, darbs, darbs. eju gulēt vēlāk vai arī mostos agrāk, lai saķertu dienu aiz astes, tā nu cieš mans miegs...
vai tev pienākas arī tāda greznība kā pusdienas laika pārtraukums, viņš vakar pajautā. tas ir tik savādi, ka jautājums ir tieši tāds. it kā viņš lasītu manas domas, jo tieši esmu grasījusies viņam rakstīt, ka pat tāds man nepienākas, kaut gan tādās dienās kā šī ir viegli iztēloties, kā noskrienu tepat lejā pa kāpnēm un lēnām sakošļāju savu līdzpaņemto mazmaizīti kādā klusā, krēslainā iekšpagalmā līdzās baložu dūkošanai. un, ja varu to iztēloties, tad tas ir gandrīz vai tas pats, kas īstenība.
viņš ir tikai kāds, kurš ielauzies manā dzīvē ar saviem "vai tu kopumā vari saukt sevi par laimīgu cilvēku?" jautājumiem... pirmajā brīdī man ir šķitis, kāda bezkaunība ir šāds jautājums. bet, ja tā padomā... es nekad nemēdzu domāt ne par ko tādu.
viņš skaisti glezno. |
|
|
| |
[Mar. 14th, 2026|05:14 am] |
| [ | music |
| | Grieg: Lyric Pieces, Book 4, Op. 47: No. 3, Melodie | ] |
Lielajos kapos jau atkal sniegpulkstenīši kā no gultas izspiedušās atsperes |
|
|
| |
[Mar. 12th, 2026|01:06 am] |
tikai cilvēks šovakar, tāda otrādi apkritusi vabole, kas spirinās, jo nepiekrīt, ka taisnība ir tikai visiem citiem.
nopirku šokolādes, jo rīt jānes grāmatvedei, kura parādīs, kur jāsaliek ķeksīši, bet apriju pati. nebija garšīgas. nezinu, kas man uznāca. saldumi mani parasti atstāj vienaldzīgu.
reizēm liekas, ka man noderētu kāda kripatiņa skaidrības, tiešas valodas, bet tas ir tā, it kā tie laiki būtu pagājuši, un tagad visu laiku jādzīvo melos, pārpratumos, riņķī un apkārtrunāšanā, no kā nevaru izsijāt neko savu.
mūzika joprojām laba, pāri visam stāvoša.
esot tikai trīs lietas, kas nekad negaida.
laiks, nāve un caureja. |
|
|
| |
[Mar. 10th, 2026|09:54 pm] |
|
lielveikalā skanēja "kāpēc Tu skumdini mani?!" tik izjusti un žēli kāds to dziedāja, būtībā visa dziesma par un ap šo frāzi. tas bija baisi. es izlikos, ka mani interesē pelmeņu sastāvs. es nezināju, kur likt skatienu. man likās, ka citi arī nezina. |
|
|
| |
[Mar. 10th, 2026|11:01 am] |
vairs nejūtos kā pretzel
jūtos kā cheap_sunglasses
10. marta saule ir tāda otiņa
kas uzmanīgi atsedz kaulus
no kaut kā reiz bijuša
un pagājuša |
|
|
| |
[Mar. 10th, 2026|07:01 am] |
zini, kad apzinos, ka esmu tik viena, cik esmu, es vienmēr arī sasmaidos.
jo zinu, ka pat Tu tā nevarētu.
saderam?
nu, nav jau tā, ka tās būtu sacensības, bet šī prasme būt tik vienai, cik esmu bijusi, esmu tagad un vēl būšu, ir kaut kas tāds, kas liek man justies par Tevi pārākai.
parasti jau gan vienmēr skatos uz Tevi kā no dziļas bedres uz tādu kā tālu, aukstu zvaigzni pie manām nakts debesīm.
it kā Tavs vienīgais uzdevums būtu spīdēt.
runājot par naktīm...
ziema bija gara, un es izskatos pēc ķēma, kas izlīdis no savas alas un tagad blisinās.
kad piezvanu tētim, viņš ir priecīgs, kaitinoši priecīgs, un piedzied man pilnas ausis ar saviem "pasaki man vēlreiz, kā tu teici daudzreiz".
Hiromi koncerts Liepājā esot bijis gadsimta notikums, saka tētis.
man mazliet žēl, ka savu biļeti atdevu.
varbūt aiziešu uz Pletnevu tepat Rīgā.
"Pletnevs iepriekšparedzams, no viņa brīnumus nesagaidīsi," tētis saka. |
|
|
| |
[Mar. 7th, 2026|09:38 pm] |
klausos Deep Forest - Sing with the Birds
tur putns ievīterojas vienubrīd
varbūt tāpēc man te jau pavasaris
pilnā skaļumā
volume 10
tā dziesma ir viens vārds - float
atradās citroncilvēks, jo negaidīju vairs
bet par ko rakstīt kādam, kuru vairs negaidīji?
uzrakstīju par sajūtu
par to, kā kaut kad ļoti sen, ar tēti dodoties kādā no pirmajiem tālajiem braucieniem, tētis naktī modināja, kratot aiz pleca, lai paspēju redzēt kaut ko no kārtējās pilsētas, kurai braucām cauri
cik nu es redzēju, bet man laikam pielipa tēta priecīgais satraukums
"we're arrows flying from the womb and landing in a graveyard" |
|
|
| |
[Mar. 7th, 2026|02:41 pm] |
es vispār esmu atteikusies no tik daudzām sevis versijām, ka atlikusi ir vairs tikai šī - klātpiesapņošanas versija
diena kā radīta, lai atgrieztos pie dajebkā
es zinu, es ticu, es nekad neesmu pārstājusi, es nekad nevarētu, neuzdrīkstētos
tādā dienā, kāda ir šī, pazaudējas tikai viens no maniem cimdiem
bet tie nav man mīļi cimdi
tāpēc labi vien ir
dažreiz cilvēki ir tik savādi - tādā nozīmē, ka dažreiz man nemitīgi gribas kaut ko pateikt, uzrakstīt - un kad esmu pateikusi vai uzrakstījusi, tā šķiet kā lavīna - neapturama
when it's cold i'd like to die |
|
|
| |
[Mar. 7th, 2026|06:40 am] |
“You are most powerful when you are most silent. People never expect silence. They expect words, motion, defense, offense, back and forth. They expect to leap into the fray. They are ready, fists up, words hanging leaping from their mouths. Silence? No.” ― Alison McGhee, All Rivers Flow to the Sea
biju saklikšķinājusi grāmatas "Can't Hurt Me" rezervēšanu bibliotēkā, bet atteicos no tādas domas
man laikam vienkārši ļoti patīk nosaukums - kaut kas tāds, ko murmināt sev pašai šallē, kad eju pretī pavasarim - cik ilgs ir tāds gājiens, jo pēdējie metri - un tomēr - can't hurt me |
|
|
| |
[Mar. 6th, 2026|06:24 am] |
neizkustināma kā klints šorīt
daru savu darbu un priecājos
laikam ir arī tādi rīti vēl Laikam kabatās
kad saule aust 7 un zinu, ka nokļūstu ar katru soli tikai arvien tuvāk Tev
ja par priecīgo, vakar trīsgadīgam puikam vārdā Varis pajautāju, cik tev gadu - iestājās ilga, vismaz trīsgadīga pauze
Varis to zināja ļoti labi, man šķiet, bet tante uzplijas ar savu stulbumu
tu vispār pati zini, cik tev gadu?
ja godīgi, Vari, man ir sajūta
ka es to aizmirstu gandrīz vienmēr
ja man kāds pajautātu |
|
|
| |
[Mar. 4th, 2026|02:37 pm] |
laimīga šodien un pēkšņi bez iemesla
vai arī tieši pareizā iemesla dēļ
visu rītu vazājos apkārt,vienkārši būdama apjukusi no saules un siltuma
tagad gan piekususi, bet tāds citāds piekusums šis - ķeršos klāt darbiem
un vēl es jums teikšu tā
ieteikums nepirkt un nenest mājās neko lieku strādā - virinu tukšu ledusskapi
bet tas, ka nolieku treniņtērpu un botiņas redzamā vietā, gan neko nemaina
es vienkārši paskatos uz to skatu
un aizeju prom,
būdama tā pasaules staigule, baskāje, vējamāsa,
kas es esmu
spring is coming
I can hear it in the birds |
|
|
| |
[Mar. 2nd, 2026|11:45 pm] |
kāpēc es pamodos, hvz
kārojas siltu pienu un kaņepju sviestu plānā kārtiņā pār baltmaizi
youtube viena meitene teica, ka biežāk vajag domāt par to, kas tas ir, nevis par to, kas tas nav. "if you're constantly thinking about what something isn't , you do end up wasting it for what it is cause you forget what it is".
pastkastītē atradās filmiņkadri no sērijas "ja mans tukšums būtu aizpildīts, tas būtu arī tavs tukšums"
izlēmu, ka iztiks mana tālo zemju madāma bez ledusskapja... viņa noteikti neaizver durvis un sabāž tur vēl siltu, varbūt pat karstu ēdienu.
vienkāršu "jā-ir" jau esmu nokavējusi, tagad tikai sarežģīts spīd, jo kaut kas manī vēl spirinās pretī domai, ka esmu paredzēta vienatnei. |
|
|