| |
[Feb. 4th, 2026|06:03 am] |
ļoti patīk slēpt vienu sejas pusi aiz matiem
bildēs, bet arī dzīvē
parasti rādu priecīgo pusi
otra ir mēness neredzamā puse - kaut kas tāds harukimurakamisks, ko man patīk pašai par sevi izdomāt, lai interesantāk
sapnī man friziere bija apgriezusi čolku, man neko nepajautājot
tad braucām pa kaut kādu ķengaragu mikriņā, un es jautāju šoferim, vai šīs ielas galā būs mežs
I
chose
this
place
because it
has no bottom
to interfere with my fall |
|
|
| |
[Jan. 31st, 2026|05:27 pm] |
pēdējais no janvāriem ar savu everything I could never tell you.
nīkuļoju. biju pēc paracetamola, bet atnācu ar jaunu paklājiņu vannasistabai (līdz šim to aizstāja divi veci dvieļi) un trīs granātāboliem. nav ne jausmas, ko iesākšu ar 3 granātāboliem. man būtu pieticis ar vienu. un vēl man sakārojās hematogenu.
pasūtīju grāmatu, lai ir kaut kas, ko gaidīt. Ida Jessen "A Change of Time". reiz biju to saglabājusi telefonā, sāku lasīt, šķita savāda lasāmviela. pietiekoši savāda, lai es vēl par to domātu.
"I feel like a person standing in a landscape so empty and open that it matters not a bit in which direction I choose to go. There would be no difference: north, south, east or west, it would be the same wherever I went." |
|
|
| |
[Jan. 29th, 2026|07:11 am] |
I'd like to stay, but every day
everything pushes me farther away
bet vai tad nav tieši pretēji? vismaz, kad runa ir par mani? es gribētu doties prom, bet viss tikai arvien vairāk ievelk sevī, liedzot attālināties.
vakar citroncilvēks videozvanā demonstrē, kā jācep pareizas plānās pankūkas. saprotu, ka visu esmu darījusi nepareizi līdz šim. es drusciņ ceru, ka viņam pielips kāda pankūka pie griestiem, bet tā diemžēl nenotiek.
rītu sāku ar telefona iekritināšanu izlietnē. zini, tas ir kā filmās rāda. ir tāds viens brīdis, kad kaut kas ir jāsaprot. un es apsolu, ka es saprotu. es arī bez tik stulbām tizluma izpausmēm saprotu, ka laiks rādīs. laiks vienmēr parāda. iekārtojies tikai ērtāk un skaties. |
|
|
| |
[Jan. 28th, 2026|10:08 am] |
bet nav jau nemaz iespējams nekas tāds kā citroncilvēks, es sevi noķeru aiz piedurknes pati. ir vai nu citrons. vai arī cilvēks.
es biju domājusi, ka ap šo laiku man atkal uzkāps temperatūra, bet ir tieši pretēji - es jūtos arvien labāk, vate galvā pamazām izklīst.
es pēkšņi esmu tik priecīga, es pat nevaru pateikt, par ko. ka mēs runājam par visu ko citu, izņemot to, kad atkal satiksimies. ka delfi.lv pie šodienas laika ziņām ir tā bilde, kur redzams skats uz pilsētu - tālumā logi saules dēļ izskatās kā saķēruši uguni. tas ir kaut kas tāds, kā dēļ es dzīvoju. šie mazie nieki. small things like these. |
|
|
| |
[Jan. 28th, 2026|08:15 am] |
tas nav godīgi, kā janvāra saule šajās dienās apraujas pusvārdā, vēl pirms esmu paspējusi noklausīties visos viņas jaunumos. pašā interesantākajā vietā!!
pēc vakardienas pēkšņajiem +38 šorīt atgriežos kā no tālas salas, kur esmu peldējusies kopā ar delfīniem.
noteikti skatīšos filmu, ko te kāds ieteica. sirat (2025). patīk tie vārdi. un biju par to aizmirsusi. ka "ceļš paveras ejot". |
|
|
| I really like it when weather forecasts are accurate |
[Jan. 27th, 2026|05:31 am] |
apsveicu Jūs visus savā 42. dzimšanas dienā
gaidu tādu gadalaiku, kad būtu vismaz -20 un saulē ne gluži snieg, bet notiek tāda kā sniega putekļu virmošana, mirdzēšana
tā gan laikam ir salīdzinoši reta parādība
es laikam vienmēr trenkāju kaut ko tik retu |
|
|
| favourite |
[Jan. 24th, 2026|09:27 am] |
I love the smell of freshly brewed coffee in the morning. And I love the sound of no one speaking to me while I drink it. |
|
|
| |
[Jan. 24th, 2026|06:56 am] |
it didn't turn out the way you wanted it
did it
vakar no otraelpa plauktiem izķeksējās "Her Body and Other Parties: Stories" by Carmen Maria Machado - ja man kaut ko ir iemācījuši mani studiju gadi, tad tā ir labas grāmatas saošana jau pa gabalu. kā kāds ir varējis šķirties no kaut kā tāda? man tik ļoti patika tas pats pirmais stāsts, ka domāju par to pat klausoties urbja dīkšanā.
es nekur neiešu šodien.
es palikšu šeit iebarikādējusies ar kafijām, stāstiem un Ibumetinu. |
|
|
| |
[Jan. 24th, 2026|01:24 am] |
https://www.youtube.com/watch?v=lD3cYqSdWJE
Jā, protams. Tas jau viss skaidrs. Ka dumji tā pārdzīvot. Tu taču nepārdzīvo. Visticamāk guli kā noplīsis ar tukšu sapņošanas bateriju un telefons uz klusumu. Bet es šonakt skatos uz savu dzīvi no putna lidojuma skatapunkta (varbūt tā vēl ir zoba anestēzija, kas šādi iedarbojas). Un es redzu visu, kā ir. Es varu tā dzīvot, kā tagad. Es varbūt pat varu sarast ar domu. Bet tajā nekad nebūs nekāda prieka. Neprasi tad no manis, lai smaidu. |
|
|
| |
[Jan. 22nd, 2026|07:10 am] |
tik salds miegs šajā aukstumā
kā man tāda pietrūks vasarā, kad putni tik nelabi vīteros jau pus četros
mostos piecas min pirms savas maiņas sākuma
un esmu pilnīgi gatava samalt šodienu putekļos
why won’t you do it for me
when all i do is for you |
|
|
| |
[Jan. 21st, 2026|08:10 am] |
|
oi, meitenes. Ja jūs zinātu. paskatījos, kā dzeimijs olivers pa virtuvi plosās un kļuva tik silti ap sirdi. Jau zinu, kas man bus pusdienās. Tieši nekas. |
|
|
| |
[Jan. 21st, 2026|06:57 am] |
|
Pārdabiski stipra. Pārēdusies spinātus kā Popeye. Staipu līdzi savus smagumus tā, it kā no tiem spētu izdīgt manas rītdienas. Biju cerējusi, ka mums viss sanāks. Joņoju atkal laikam pa priekšu. Vainīga? Es tikai gribētu, lai citi zin, ko viņi zin. Es pati zināšu to, kas jāzina man. Citādi - jau ierasts noklausīties balss ziņu no citroncilvēka. Viņš no manis baidās, man šķiet, tāpēc paliek. Nav tā, ka es neklausītos viņā vai citos. Vienkārši ierastais tukšums izpleš savus spārnus pār visu, ko nu te esmu savilkusi sev visriņķī, un tajā, kā es jau tagad esmu viņu ierindojusi starp saviem spokiem, ir kaut kas tik... spokains? salts? Saku, ka fonā viņa runātajam dzirdu sekunžu dārdēšanu. Prasu, vai viņam ir tur sienas pulkstenis. Jā, esot pat divi. Bet dzirdami tikšķot virtuves pulkstenis. Viņš garšīgi gatavo ēst un pūš savas cigaretes dūmus manā tvaiku nosūcējā. Dažreiz viņam ir tāds stiklains, neko neredzošs skatiens, it kā viņam būtu 40 grādu temperatūra. Es pret to vienmēr apdedzinos. Kā Jums liekas, vai Hopkinsa memuāri man patiktu? Jums patika? |
|
|
| |
[Jan. 20th, 2026|08:12 pm] |
Otraelpa vakar manīju Jane Birkin The Munkey Diaries. vāciski gan. Sirdī iedūrās. Tā būtu bijusi tik skaista grāmata. Tik skaistā dienā.
Izvilku no skapja dziļumiem nivea. Ārā šajā aukstumā nemitīgi šņaukājos un deguns sarkans. Tā smarža tik mierinoša. Saistās ar mammu.
Vispār visvairāk gribas justies un just. Just gribētu zemi zem kājām. Justies gribētu pacietīgi, jebkā, bet tā, lai tas saistītos ar palikšanu. Pacietīgu palikšanu.
"Why love what you will lose?
There is nothing else to love." - Louise Glück |
|
|
| |
[Jan. 19th, 2026|06:23 pm] |
pohujs par visu. es jau viņu esmu aizmirusi. kaut kur, es ticu, mēs guļam nobāzti vistālākajā plauktā - uzrakstīti un pabeigti - un pārklājamies ar putekļiem. mēs abi.
marijas ielā šmotku veikalā pārdevēja atspiedās pret slotu un laimīgi nopūtās - saule. saule tobrīd tiešām spīdēja un tikko izmazgātā grīda tiešām laistījās.
nopirku liellopu buljonu. šķidrā veidā. es atvainojos buljonam, kurš ne pie kā nav vainīgs, bet vemstīdamās dzēru. tu gribi vai negribi spīdīgus un kuplus matus, kliņģerveidīgā? gribu. nu, tad davai bez davai. |
|
|
| |
[Jan. 18th, 2026|02:10 pm] |
izbīdījos šodienas saulē kā sanīcis telpaugs, ar kuru kaut kas steidzami jādara
un pēkšņi nav nekā, kas man nebūtu pa spēkam |
|
|
| |
[Jan. 17th, 2026|09:19 pm] |
Es daudz domāju. Domāju, ka tā ir mana stiprā puse. Piemēram, domāju es visādus sīkumus. Ko vēl varētu apēst? Kur palika viss laiks? Kā lai zin, ka cilvēkam var uzticēties? Ka nenodos? Kā Tu to zini par mani? Nekā to nevar zināt, man šķiet. Tikai tā var cilvēku iepazīt. Pielaižot tuvāk. Tu nemaz neļauj sev tuvoties. Tu tikai skaties pa logu uz savu nekurienes nomali, kur pa ceļu aizrikšo zirgs, kuru tu šoreiz neapturi ne ar skatienu, ne ar vārdiem. Man patika tas A., kurš bija pārdzēris visu jēgu. Zini, ko Tu man pateici tad? Tu teici, ka man būšot vēl daudzi , bet beigās es vienalga būšot Tava. Tu jau visām to saki.
Man vienalga, kā būs beigās. Es tikai gribu uzrakstīt grāmatu. Es visiem reiz mēdzu teikt, ka rakstu grāmatu. Es domāju, ka neviens vairs tam netic. Kādreiz man šķita, ka visi tam tic, tikai ne es. Tagad es tam ticu pati, bet par citiem vairs nezinu neko. Tu esi izņēmums. Bija tāds skaists dzejolis. Angliski gan. Bet es nevaru tagad atrast ne pēc nosaukuma, ne tiem dažiem atslēgvārdiem, kuri man ir. Ka tā dzīvē gadās. Ka zobārstam arī savajagas pie zobārsta. Un pats Dievs naktī iet cauri tukšam paša radītam parkam un pat viņam gribas, lai būtu kāds, kam ticēt. Nu, bet es tiešām neatceros precīzi. Bet doma bija tāda vai aptuveni tāda.
Patīk, ka vakaros sūti mani gulēt. Ko citu Tu vari ar mani darīt? Es gribu būt parasta un es gribu, lai Tu tumsā guli man blakus un lai es bez redzēšanas zinu, ka Tu uz mani skaties un drusciņ smīkņā par to, kāda tā viena ir izrādījusies. Ja godīgi... Es vēlu iedzēru trešo kafiju. Tāpēc ir tā, kā ir. Tikko skatījos telefonā īsos video, lai aizvirzītu domas no raudāšanas uz jebko citu. Bet man bija blakus blodiņa ar riekstiem un rozīnēm. Un es tās rozīnes ar pirkstu pavelku uz leju, it kā tas būtu īsais video, kuru man negribas skatīties. Sajuka. Misējās. Ha. |
|
|
| |
[Jan. 17th, 2026|05:36 am] |
cepts ķirbis ar fetas sieru
ārkārtīgi garšīgi, vienīgi esmu paspējusi izrīt visu ledusskapi, kamēr tas cepas |
|
|
| |
[Jan. 17th, 2026|05:34 am] |
vakar laimīga, kad esmu tikusi pie savas sedziņas, pie sava spilventiņa
happy to have found my bed
tā varētu saukties dziesma
man šodien darba diena
jo ātrāk sāksim, jo ātrāk beigsim
tad iešu staigāt
mani laikam adoptēs kaķītis
drīz |
|
|