| |
[Dec. 25th, 2025|01:45 pm] |
“Habseligkeiten”
— (noun, plural) Voted the most beautiful German word, the concept of Habseligkeiten is stunning yet, difficult to explain. Literally defined as belongings, Habseligkeiten are the small treasures and property, which define our happiness and sentiments. Although these possessions hold a dear place in our heart, they are useless to another person, such as a gold coin a child found during a treasure hunt in the woods. Overall, Habseligkeiten is characterized as beautiful personal belongings, which evolve from personal meanings: compassionate or sad attachments.
man ļoti maz tādu Habseligkeiten
lapiņa ar mammas ar roku pierakstītām rindiņām no kāda I. Ziedoņa dzejoļa
auduma maisiņš ar uzrakstu Latvijas Nacionālajam arhīvam 95
armēņu - krievu un ķīniešu - krievu val. vārdnīcas
no omītes šausmīgi sena maziņas šērlijas templas kartiņa, kurā viņa nokritusi ceļos un salikusi rokas, it kā skaitītu lūgšanu |
|
|
| |
[Dec. 25th, 2025|09:59 am] |
iedomājos par vasaru. kad viss ir mazliet vieglāk un gaisīgāk. iešļūcenes, krūzīte ar uzrakstu favourite, no kuras padzerties aukstu ūdeni, un es zinu visīsāko taciņu, kas aizved pie Tevis.
dāvana sev pašai. pārdevēja tajā mazajā vintage veikaliņā, kur bieži pabāžu degunu, ir būtne, kuras sejā mūždien vīd tāds kā ķirzakas smaids. ieliekot tos melni caurspīdīgā auduma maisiņā, viņa saka, ka nemaz nešauboties.
spāres = pārdzimšana. |
|
|
| a nice night to stand on overpasses.. |
[Dec. 25th, 2025|07:09 am] |
sapnī stāvēju uz tādas kā pārbrauktuves. lejā prom gāzās un šurpu traucās mašīnu straumes. izvilku no kabatas aizzīmogotu vēstuli. bija ļoti liels kārdinājums to atplēst, bet zināju, ka nedrīkstu.
ielīmēju savā piezīmju blociņā savu rītu - no folijas papīra izgriezu mēnestiņu. klāt pierakstīju "lay your ghosts to rest". patīk, kā sanāca. mēnestiņam ir deguns un mute, un actiņa, kas raud.
jūs visi vēl čučat, bet es dīdos, nevaru sagaidīt, kad mēs atsāksim dirsties. tas ir tik mīļi. es domāju, ka ziemassvētku vakarā visi paciešas un nesaka neko riebīgu viens otram, bet pirmajos ziemassvētkos jau drīkst. =)
biedējoši, cik ātri būs garām paskrējis decembris. |
|
|
| |
[Dec. 24th, 2025|09:52 pm] |
Дорогая Зане, мы с мамой поздравляем Вас с наступающим Рождеством! Мира в душе и вообще всего наилучшего! 🙏🙏🙏
Saņēmu sveicienus no Volgogradas. Šie vārdi bija mani Ziemassvētki. Nekas cits. |
|
|
| https://www.youtube.com/watch?v=H9o2DGF0h-8 |
[Dec. 23rd, 2025|06:43 am] |
|
visur tāds tukšums. kur vien skatos, visur ir tikai tas. un tu vari kādu mirkli cerēt, ka otrā saskatīsi kaut ko citu, bet beigu beigās arī tas otrs ir tāds pats. vājš un no citiem kaut ko neiespējamu gaidošs. man te šorīt sniegpārsliņas pa sienām kāpelē, jo izraku no skapja dziļumiem svečturīti tādu. noliku tuvumā mammas bildīti sirds formas fotorāmīša ietvarā. jau aizvakar atnesu mājās vienu egļu zariņu. noskaņai. kaut gan... kādai nu tur noskaņai. tukšuma pasvītrošanai drīzāk. vēlāk varbūt aizbraukšu pie tēta. tētis atkal kaut ko nospēlēs uz klavierēm, varbūt kaut ko līdzīgu Paula versijai par "es skaistu rozīt zinu", jo viņam kaut kas tāds labi sanāk un viņš ļoti labi zina visas manas vājās vietas. |
|
|
| |
[Dec. 21st, 2025|06:47 pm] |
Šovakar guļu tumšā istabā un klausos, kā kaut kur augšstāvā ik pa laikam atskan skaļas ovācijas, pat gaviles, zini, it kā kāds bērns tur būtu sēdināts krēslā un cilāts gaisā tik reižu, cik viņam paliek gadu. Liekas, tur kaut ko svin. Tas man šķiet savādi, jo te vienmēr ir ļoti klusi.
Es iztēlojos, kā te kāds iemaldās pie manis un es saku - te es dzīvoju, te ir mana klusā un tukšā dzīve, kuru man kauns kādam atklāt, bet tāda nu tā klusām ir raisījusies, dienu liekot pie dienas, it kā man nemaz nebūtu bijusi par to nekāda teikšana.
Nopirku divas tortē iespraužamas svecītes, kas saka 4 un 2. Uzcepšu sev kūku un ar drebelīgu roku uzrakstīšu uz tās savā putukrējuma rokrakstā kaut ko asprātīgu. "Dzīvs ir skaists" vai kaut ko tādu. |
|
|
| |
[Dec. 21st, 2025|10:09 am] |
 |
|
|
| |
[Dec. 21st, 2025|07:02 am] |
par dzīvnieciņiem. es aizvakar izlasīju, ka kaut kad pavisam nesen Rīgas Zoo sliņķu pārim Lelei un Lūkasam piedzimis sliņķu bēbītis. skatījos bildes un burtiski kaucu. un man var rādīt cilvēkbēbjus, cik uziet. nulle emociju, es neko no tā nesaprotu. bet šis. tāds sīks cukurzirnītis mammas spalvu biezoknī. un ķepa, ar kuru karāsies pie koka zara, jau tik gara - sak, nekas cits es būt nevarēšu, kā tikai sliņķis.
liekas, ka nekad dzīvē neesmu redzējusi sikspārni. mamma stāstīja, ka reiz viņai tāds bija ieslēpies halāta krokās. es visu dzīvi esmu pavadījusi domājot, vai es tam ticu. katrā ziņā bieži tiku lūgusi mammai, lai izstāsta vēlreiz, kā viņa reiz pēc nakts pie vaļā atstātām balkona durvīm bija satikusi sikspārni.
vienlīdz ļoti gan pārbijies, gan izsalcis tumsas radinieks:
https://www.youtube.com/watch?v=6EqUqacEows |
|
|
| |
[Dec. 21st, 2025|05:15 am] |
sen nav bijusi rubrika "kas manā somiņā". šorīt īpašā christmas edition. kā redzam, no ziemassvētku noskaņas šis tas tomēr ir - visu laiku nēsāju līdzi šo vienu kartiņu cerībā, ka atradīsies kāda kafejnīca, kurā apsēsties un uzrakstīt kartiņā obligāti uzrakstāmo, bet tāds brīdis vēl nav atradies... man jāpasteidzas... vēl kādu dienu pavazājos apkārt ar brīnumsvecītēm, jo ja nu pēkšņi noder? tā arī bija jauka sajūta. zināt, ka man somiņā līdzi visādiem gadījumiem ir arī brīnumsvecītes. |
|
|
| |
[Dec. 20th, 2025|05:42 pm] |
 |
|
|
| |
[Dec. 20th, 2025|10:21 am] |
"not all those who wander are lost
most of them are just looking for coffee"
te ar viena tāda - ne īsti pazudusi, ne atradusies, bet šajā mūžīgajā pustumsā streipuļo pakaļ kafijai
es gribu tādu selfiju, kurā krāsas ir tādas kā endrju vaieta gleznās, bet man liekas, ka to tikai siguldā varēs dabūt rudenī, kad krāsainas pasaules priekšpēdējā minūte
man liekas, ka man otrdien raus to 6. zobu - dāviniet man riekstus un sausiņus, muahhhhahahahaaaaa
ā es stāstīju?
stāvu augstāk ir ievācies jauns kaimiņš, mats matā ralfa fainsa bārdainā versija
ak
tāpēc viss atkal ir labi
https://www.youtube.com/watch?v=JSdxe2hIvGI |
|
|
| |
[Dec. 16th, 2025|06:38 pm] |
"Esi gan tu traka," tētis saka un gardi nosmejas.
Patiesībā es gribētu būt daudz trakāka. Esmu mazliet nojūgusies. Tas gan. Bet traka? Diez vai. Bet ja Tu esi kaut vai tikai mazliet nojūdzies, es nešaubos, ka arī Tu gribi būt izcils, nepārspējams savā nojūgšanās jomā, manu pelēkzilo čivinātāj.
Man nav ne jausmas, kas šis ir par gadalaiku. Bet es jūtos dzīvāka, nekā jebkad agrāk. Tāpēc, ka ir tik grūti. Kopumā. Grūti un smieklīgi. Grūtsmieklīgi. Es visu, ko dzīve man tagad piespēlē, uztveru kā košļājamās gumijas papīriņu "love is..." un tad tur katru reizi pieraksta klāt kaut ko neizturami cute, kas nu tik nevarētu būt šis "love is..." eju pa ielu un domāju savus variantus. |
|
|
| |
[Dec. 16th, 2025|09:42 am] |
|
paziņa stāsta, kā aizķērusies aiz līdzenas vietas, lidojusi un piezemējusies, dzīvei pazibot gar acīm. arī man dienas kā commotio cerebri. un nav pat jālido. ir tikai jāpasaka kaut kas, lai būtu sajūta, ka iepriekš teiktais dzen uz priekšu pateikt divtik vairāk. "do you ever suddenly find it strange to be yourself," jautā klarisa lispektore. vienmēr, ne tikai dažbrīd un pēkšņi, mīļā Klarisa. man vienmēr šķiet, ka tas ir savādi - būt par sevi pašu. paspēju ziedoņdārzā nobildēt sniega kaķi. |
|
|
| |
[Dec. 14th, 2025|12:20 pm] |
|
es nevaru paskaidrot un pat nemēģināšu, bet otro kafiju izdzēru ārpus mājām. tad klaiņoju pa krāmu veikaliņu. gribēju nopirkt burciņu ar korķa vāciņu, kurā iekšā sausie ziedi un gaismiņu virtene, bet nopirku šokolāžu zsv vecīti ar tukšu vidiņu. pasmaržoju sveces. dažas tiešām smaržoja pēc tā, kas bija uz tām rakstīts, citas pavisam ne. tad pagalmā piegāju pie eglītes. es to nevaru paskaidrot un pat nemēģināšu. eglīte klusēja. apsargs pabāza degunu no sava namiņa un kaut ko man uzsauca, bet nedzirdēju ko. varbūt gribēja zināt, kāpēc es piepēdoju sniegu. ko es būtu atbildējusi? ka man patiešām ļoti žēl un es labprāt paņemtu savus pēdu nospiedumus atpakaļ? tā nu izlikos, ka neko neesmu dzirdējusi. un kurp es tā eju, ja tikai mājās atnākot pamanu, ka zābaki laiž cauri sniegu? man ir vēl citi, bet riebīgi, ka šie paši vairs nebūs valkājami. izlasīju skaistu teikumu. "Life is a horizontal fall." |
|
|
| |
[Dec. 14th, 2025|08:22 am] |
 |
|
|
| |
[Dec. 14th, 2025|07:41 am] |
|
no visiem gada mēnešiem es tagad visvairāk domāju par novembri. par mēnesi, kuru es biju pasludinājusi par vismīļāko no visiem gada mēnešiem. un cik ļoti nekāds tas galu galā bija. es nopirku biļeti uz kādu koncertu, kas vēl tikai būs, lai būtu kaut kas, ko gaidīt. es domāju arī par to, kā visu vasaru es nostaigāju vienās iešļūcenēs. vienu dienu gāju gar kādu pagrabstāva antikvariātu, kad tur atsprāga vaļā durvis un ārā izvēlās drēgnums, apputējušu lietu smarža un tramīgi smiekli. tā ir mana vismīļākā atmiņa par šo gadu. tad pienāca augusts un es satiku M. aizgāju uz pirmo randiņu. pēc īsas sarakstes man par viņu vēl nebija radies nekāds iespaids. vai tas bija rīgas svētku nedēļā jeb ne? neatceros. visticamāk. tā bija sestdiena, ielas bija cilvēku pārpilnas, es jutos neērti, es parasti izvairos no rīgas centra tādās vasaras sestdienās. man bija mugurā zils krekliņš ar taureņiem un zelta krāsas nopilējuma efektu. atpakaļceļā viņš mani pavadīja kādu gabaliņu. gājām gar mākslas muzeju. "atklāšu tev kādu noslēpumu," es teicu. "es nekad neesmu tur bijusi. lai gan man ļoti patīk māksla". viņš smējās. jutu, ka viņš tajā brīdī uz mani paskatās. |
|
|
| |
[Dec. 14th, 2025|06:49 am] |
es vakar pastaigājoties nodomāju - drīz jābūt sniegam. tad nu tas _ir_ sniegs. aizver acis un iedomājies: klajš, vēl nepiepēdots sniega lauks, cik tālu vien sniedzas skatiens.
šodien pasaulē svin nez kur savākto, tālu un it kā nebaltām dienām kaut kur nobāzto, tad nejauši atrasto kosmētikas produktu paraudziņu izmēģināšanas dienu. es tā tikko izdomāju.
atkal lasu 4 grāmatas paralēli. grāmata par Parīzi nav slikta. dažbrīd grūti no viena mazā krikumiņa pārlēkt pie nākošā, jo katru rakstījis cits autors, bet lasu pa diviem, pa trīs iespaidiem, tad nolieku nost un padaru kaut ko citu, lai izlasītais nogulsnējas. man patīk palasīt kaut ko tādu, kas ir par laiku, atmiņām, vietām, asociācijām. |
|
|
| |
[Dec. 13th, 2025|07:48 pm] |
kādas man šodien brokastis, to es nevienam nedrīkstu teikt. bet liekot to visu uz šķīvja es nodomāju, kāda starpība, ja tas viss labi garšo atsevišķi, turklāt vēderā viss tāpat sajaucas.
un kad es skatos, kādi jūs te visi balti un pūkaini...es neviļus domāju... ka galvenais jau, vai kādam tas jūsu labums ir vajadzīgs. un it īpaši, vai tas ir vajadzīgs man.
darbā otrdien apmācības. es jau izdomāju, ko es darīšu, ja man piesiesies. es izvilkšu no galdapakšas to pašu, ko no turienes izvelku vienmēr, proti, savu vidējo pirkstiņu. |
|
|
| |
[Dec. 12th, 2025|08:37 am] |
es tā daru, kad nervozēju. sastādu sarakstus. jebkādus sarakstus. piemēram, šorīt man patīk laiks, lietas, pulksteņi, smaržas "fat electrician", ziema. bet par visu pēc kārtas. pagalmā ir parādījusies eglīte. pēkšņi. out of the blue. |
|
|
