Šodien mācīju dēlam consent: "Bučo tikai tad, ja abi grib."
Pēc tam viņš man iekoda rokā un priecīgs paziņoja, ka "es tevi apkodu". Kā redzams, līdz košanas consent mēs vēl neesam tikuši.

Bērni nudien pārņem visvisādas lietas no vecākiem, ne tikai darba tikumiņu. Lūk, mans mazais Dorians Grejs spoguļtēls, tātad, māk ļoti daudz vārdu, tostarp vienu no pavisam retajiem manis lietotajiem lamuvārdiem - dafuq. Aimīn, es nelamājos bieži, es arī māku daudz vārdu un izteikt nepatiku vai izbrīnu protu bez klasiskas lamāšanās, bet tas dafuq man tomēr reizēm pasprūk. Tagad es saprotu, cik bieži tomēr. Jaunulis lieliski šo vārdu ir apguvis, ievietojis savā core memories vācelītē un prot pielietot atbilstošās situācijās.
Piemēram, tipinām pa pagalmu un viņš izglītoti stāsta, kādus objektus redz: "Māja! Mašīna! Sunc! Vāti!" Turpat aiz sētas līkņā kaimiņš un atzīmē, cik daudz vārdu TJ prot, uz ko es visa tāda lepna, protams. Nu un tiklīdz kaimiņš paiet mazu kripatu nostāk, nākamais vārds ir izjusts "dafuk". Tas vēl bija nieks - izrādās, bērniņš to saka nu jau arī manā vietā. Šodien krāmējot skapi, iebliezu sev ar durvīm un, nē, nebūt arī nesāku uzreiz lamāties, tik vien kā dziļāk ievilku elpu, bet kukainis manā vietā izpalīdzīgi un lietišķi noteica 'dafuk'.
Un, protams, ka tad, kad es sapratu, ka mazais sūklis bobis kvadrātpuišelis ir sācis lamāties kā kārklu anglosaksis, es pārtraucu teikt dafuk, bet pagaidām (nu jau kādas divas nedēļas mums šitais te notiek) uzlabojumu nav. Random vārdu virknējumos, ko bubuks pašlaik ģenerē itin regulāri un it kā bez jebkādas piesaistes redzamajam, aiz "avokāādō", zemene un "kaĶĪĪ" ļoti bieži uzpeld arī "dafuk".
Ā, un jā, es pat nezināju, bet parazītiskais "kaut kā tā" man arī piemīt! Kopš beibo bieži saka "kaukātā", es sāku dzirdēt, cik daudzus stāstījumus es pati pabeidzu ar "Kaut kā tā."
Kaut kā tā mums iet.

Bērnam šodien pusdienās bija biezpiens, ķirbju krēmzupa ar kvinoju, avokado uz lēcu galetes, gurķi, tomāti, saldajā zemenes, bumbieri, āboli, bet launagā čia pudiņš ar mazliet augļu biezeni. Trū hipsteris.

Šī ir mana personīgā dienasgrāmata, bet prieka zibsnīšu nekad nevar būt par daudz, welcome:

"06.01
Būbītis slienas kājās pie dīvāna un ļoti mēģina aizsniegt kādu no telefoniem. Saka drin drin drin (ne par telefoniem).
07.01.
Šorīt ļoti skaista gaisma pār ciemata jumtiem un plāna sniega kārtiņa. Pēc pamošanās kopā skatījāmies pa logu un bēbītim patika.
08.01.
Rati bija atstāti priekšnamā žūt. Kad noņēmu augšu, lai nestu to uz garāžu, ratu grozā atklājās guļam kaķis Remī. Viņš nekāpa no turienes ārā pat pēc izvizināšanas pa priekšnamu.
10.01.
Bēbītis ratos gulēja aiz virtuves loga, bet es pie letes dzēru kafiju. Tad es vienā brīdī paskatījos ārā, lai pārbaudītu, vai viņš vēl guļ. Un tur, sniegainā, aukstā puskrēslā viņš man mierīgi skatījās pretī lielām, možām acīm.
12.01.
Šovakar pirms miega nēsāju bērniņu un viņš man uz pleca ar muti uztaisīja lielu, skaļu blorkšķi un sirsnīgi smējās.
13.01.
Bērniņš uz virtuves grīdas taisīja vaļā ķiršu tomātu paciņu un bēra ārā tomātus. Es taisīju ciet, bet viņš vaļā un es atkal ciet un viņš atkal vaļā.
14.01.
Pirmajā dzimšanas dienā bērns nogulēja līdz desmitiem un pēc tam mēs fotografējāmies pie Days of Wonder plaukta.
15.01.
Vectēvs bērnam dzimšanas dienā atnesa paštaisītu āmuru, medus karoti un galda tenisa bumbiņu.
18.01.
Bērniņš šodien izkrāmēja tukšu brūno kasti no virtuves letes, apgrieza to otrādi un stūma sev pa priekšu pa visu istabu daudzus riņķus.
19.01.
Likām bērniņu vannā un viņš ļoti smējās ne tikai tad, kad viņam mazgāja paduses, bet arī tad, kad vēderu.
20.01.
Bērniņš nēsā zobos mazo bļodiņu.
21.01.
Tētis atnāca mājās no darba un mazulis, dzirdot durvis, uzreiz pierāpoja pie vārtiņiem. Es teicu: “Tas ir tētis!” un viņš teica “Teta!”
24.01.
TJ aktīvi rāpoja pa istabu un tad, skaļi smiedamies, sāka atpakaļgaitā rāpot uz virtuvi, ik pa brīdim apstājās, skatījās uz mums, smējās un turpināja kāpties atpakaļ, līdz pazuda aiz virtuves letes, no kurienes lūrēja uz mums ap stūri un smējās.
27.01.
Bērniņš ik pa brīdim izrāda vēlmi piecelties kājās, turoties man ap kaklu, cieši, cieši. Un tā daudz reižu."

Kukainītim rīt paliek 11 mēneši. Kas nozīmē, ka rītā būs torte - vienpadsmitā no tortēm, ko ik mēnesi turpinu gatavot. Un daudzi ļaudis uzskata, ka es esmu ļoti čakla, citi - ka mazliet traka vai dumja, bet sentiments ir tāds, ka es ļoti saspringtā un grūtā dzīves posmā - bērna pirmajā dzīves gadā - ik mēnesi atrodu laiku tortēm, such wow. Bet tas viss nav patiesība! Es īstenībā atrodu laiku gandrīz visam. Nē, nē, arī nav pareizi. Laiks pats atrod mani, viņš basically skrien man pakaļ un dauza ar tējkannas sildāmo, jo mazo bērniņu loterijā mums ir iedāvāts vismīļākais un labākais, un uzvedīgākais pupuķītis ever, kas kopš divu mēnešu vecuma guļ visu nakti. (Tā. Es to pateicu. Līdz šim es to neteicu, jo, jūs jau zināt, latvieši, priecāties skaļi nedrīkst, baile bailīte.) Un, kad neguļ, tad viņš jo bieži ripinās apkārt savā nodabā, grauž kaķa māju, skatās pa logu un tamlīdzīgi. Tortes, ziniet, ir mazākais, ko es reizi mēnesī varētu paspēt.
Bet par lietu. Šodien es gatavoju Cielaviņu, jo izaicinājums un pilotāža. (Tas ir ļoti jocīgi. Mana mamma, piemēram, vēl pirms nedēļas ar patiesu izbrīnu teica tā: "Bet, bērniņ, tu taču vienmēr tikai lasīji grāmatas! Pa kuru laiku tu esi iemācījusies tā gatavot?) Un jo pēc gada jubilejas es gan šito māžošanos ar tortēm reizi mēnesī beigšu, tāpēc tagad jārealizē visādi forši māži.
Un tā Cielaviņa, tātad. Kamēr es tur tos bezē cepu (starp citu, ar šīm elektrības cenām pat tās outrageous cielavu cenas veikalos bez īpašajiem piedāvājumiem sanāks lētāk, nekā man viss šis prieks izmaksās. Trīs bezē ripas! Cepeškrāsnī katra atsevišķi! Stundu! Katra!), tikmēr viss bija tāds tehnisks process. Jā, jauki, čubinos tur, mikserējos, cepu, grauzdēju, ņam ņam, bet tomēr tehniski. Bet tad es ķēros pie krēma gatavošanas, lēnām iestājās krēsla un.. un.. šokolāde decided to get involved. Tas krēms ir pilnīga maģija - tur bija sviests, olas, kondensētais piens un šokolāde, daudz šokolādes, tik daudz un tīīk forša, ka es gatavošanas gaitā pilnīgi vai noreibu, laizīju savu lillā lāpstiņu un laimīgi apcerēju dzīves skaistumu. Then again, var jau būt, ka tas no ruma. Ruma tur bija divas tējkarotes, bet no tām daudz uzšļakstījās uz bļodas malām. Bļodas mala, zināms, pieder gatavotājam, jo no turienes, saprotiet, tā lāpstiņa, laizīšanās, laime.
Tā mums iet. Tortes ir lieliskas. Taisiet bērnus, cepiet tortes.
----
Tātad kukainītim rītā būs vienpadsmit mēnešu un man šodien pēc grūtniecības atsākās mēnešreizes. Protams, bija tiešām nu ļoti ērti 20 mēnešus (!) dzīvot bez mēnešreizēm, bet, ja tā godīgi, šodien es sajutos tā, it kā būtu atguvusi atpakaļ kādu daļiņu sevis.

Esmu netīšām saldētavas maisiņā pie kabaču biezeņa pielikusi ābolu biezeni. Šodien izņēmu no maisiņa divus gabaliņus, atkausēju, pasildīju, pieliku gī sviestu, pagaršoju.. un aizdomājos, aiz kam kabacis garšo pēc ābola. Aiz tam, ka [skatīt pirmo teikumu]. Nē, nu, nekāda skādība jau nav nodarīta, vienu reizi jaunulis, iespējams, ēda kāli ar ābolu, ko es domājos esam par kāli ar kabaci, un šodien tad kabaci ar ābolu. Un es joprojām uzskatu, ka tā kāļu lieta Restorānu nedēļā par saviem piecpadsmit eiro aizietu kā nieks, tik labi garšoja.

Mans bērns nav antivakseris, viņš ir antizeķeris. Lielākoties visas zeķes, ko viņam uzvelkam, viņš agri vai vēlu dabū nost. Es savukārt esmu antizeķbikseris.
Rodas divi jautājumi: 1) kā mums tagad būt? 2) vai visi maziņbērni ir antizeķeri?
Ā, un trešais, vai tiešām vaina varētu būt tikai izmērā un, atrodot mītisko precīzi pareizā zeķu izmēra pegaziņu, zeķes prom neskrietu vismaz pašas?
Paga, nē, vēl ceturtais, varbūt nav jāmeklē vaina bērnā, bet sevī un jādziedē senā un ne tik senā zeķbikšu trauma as in zeķbiksēs ir spēks, go for them?

Atkal pienācis tas gada laiks, kad telefons sāk neatpazīt man pirkstu nospiedumus - roku āda kļūst sausa, raupja, tad atkal pēc krēma maiga un gluda. Telefons netiek līdzi un paceļ ķepiņas. Tik traki kā tagad bija tikai tad, kad mazais pupuķis bija pavisam maziņš - šogad februārī, martā. Tad es daudz darbojos ar ūdeņiem, jo, well, mazais kakulācis, pirmajā mēnesī arī pudelītes, un ļoti maz izmantoju jebkādus krēmus, jo, well, mazais lācis, kam viņam krēmus, pat eko.

Sestdienas pēcpusdienā saņēmu nu arī es savu otro vakcīnas devu (Pfizer) un, lai arī es biju sadomājusies, ka man blakņu nebūs, bija gan. Manas sajūtas bija diezgan standartīgas un pārgāja septiņos vakarā nākamajā dienā.
Jocīgi bija divos naktī, kad no nedēļām ilgi apkārt valdošās svelmes piekarsušajā mājā vīrs man nesa pūkaino pledu no kabineta, rūpīgi sasedza un ar vakcinēta veterāna smīnu teica: "Beidzot krata, ja?" Jo es drebēju un klabināju zobus un man patiešām bija auksti. Nakti es modos un daudz dzēru ūdeni, un skaitīju stundas, līdz bērniņš celsies, jo visas šīs atrakcijas taču, protams, bija nieks, salīdzinot ar sagaidāmo dienu, kad atkal būs elles karstums, 8-9 bērna barošanas reizes un vakcīnas blaknes. Pēc katras pamošanās es ilgi nevarēju aizmigt un prātā sacerēju runas un uzsaukumus antivakseriem, neko nejauku, nē, tikai trāpīgas un maķenīt dzēlīgas sentences un pārliecinošus argumentus. (Ikdienā es visiem lieku mieru un nevienu negrasos pārliecināt.) Vēl es izdomāju tik satriecoši lielisku pieteikumu šovam "Manas mājas ar IKEA", ka viņi nekādā gadījumā nevarētu man atteikt, un ļoti sapriecājos. (Lieki teikt, ka es nevēlos pieteikties, kaut arī man ļoti patīk tas raidījums. Manī mīt laikam jau pusaudžu gados radusies nelaužama pārliecība, ka būt televizorā ir kauns. Jocīgi, jo bērnībā man tas likās reāli smalki.)
No rīta modos ar spēcīgi sāpošu galvu, sliktu dūšu, kaullauzi, nogurumu un temperatūru 36,9. Bērns pilnīgi noteikti svēra par kādiem diviem kilogramiem vairāk nekā iepriekšējā dienā. Tā mēs kaut kā izvilkām rīta cēlienu, pārcēlāmies uz lejasstāvu, kur vēsāks, vīrs ik pa laikam pienesa klāt manu krūtsbērniņu uz ēdināšanu, bet es mētājos dīvānā un vaidēju. Un tad man kādā brīdī pieleca, ka, paga, paga, šito taču es pazīstu! Kad vēl es esmu nespēkā vārtījusies pa mīkstām mēbelēm, pīkstējusi, ka galvā asas sāpes, sūdzējusies par sliktu dūšu un vēlējusi, lai man pienes ūdeni/jogurtu/čipsus/saldējumu ar zemenēm un kartupelīšus?! Taisni tā, uz paģirām! Pohu skalā no viens līdz desmit Pfizer blaknes bija no piecikomāpieci līdz seši. Kad es to sapratu, man kļuva daudz vieglāk, un es brangi turpināju visu dienu ēst, kamēr vīrs skatījās tenisu, riteņbraukšanu, šausmeni un futbolu. (Nē, futbols bija jau krietni pēc tam, kad es jau jutos labāk.)
Šorīt atkal viss kā parasti, tikai tas karstums neatstājas.

Pirmo gadu dzīvot jaunā mājā ir ļoti interesanti. Var uzzināt visādas lietas un tās, kas saistītas ar gadalaikiem, atklājas pirmo reizi. Piemēram, kur te aug ceriņi vai kurās vietās vislēnāk kūst sniegs, vai kuras puses logos pavasara vējos pūš visvairāk un cikos saule vasarā apspīd kuru zālītes pleķi. Un lūk, viens gadalaika secinājums (ziemā sapratām, ka lejā ir tiešām auksta grīda un visaukstākā tā ir uz virtuves flīzēm) nu jau ir evolvējis uz otro līmeni - tā aukstā grīda ir lieliska štelle. Arī mazais kukains to saprot un jau vairākas reizes pēdējā laikā diendusu guļ lejasstāvā uz grīdas, kur viņam ir iekārtota velšanās valstība (pleds ar lielu palagu pa virsu). (Šī ir viena no lietām, ko man kāds teica vēl grūtniecības laikā un ko es reliģiozi izpildu - ka bērnam pēc trīs mēnešu vecuma 75% nomoda laika ir japavada uz cietas virsmas.) Tā nu viņš tur kūņojas, veļas un mūmijojas (tas ir tad, kad satinas tajos palagos un īd), un tagad arī reizēm paguļ.
(Tavegils, saules krēms, ergosoma.)
Karstumu mēs pārlaižam tā, ka no rīta mēs nonākam lejā un pavadām šeit gandrīz visu dienu. Starpība starp lejasstāvu un augšstāvu ir daudzi grādi un, tā kā šeit lejā ir kādi 25, tad augšā ir reāls meh, pat kaķim tur vairs nepatīk. Atgriežamies mēs tur ap deviņiem vakarā, tad tur joprojām ir kādi 29 grādi, bet to ar trakām vēdināšanām diezgan ātri var nodzīt zemāk. Tad naktī tur atkal ir ļoti forši un svaigi, sešos no rīta ir brīnišķīgi un ap desmitiem rītā kļūst ellīgi grūti.
(Paladziņi, negāzēts ūdens ar sporta uzgali, kokosriekstu eļļa.)
Šodien man ir jāsakrāmējas pirmajam izbraucienam ar bērnu ar naktspalikšanu citurienēs. Protams, ka visas mantas lielākoties dzīvo augšstāvā, un protams, ka galva ir pilna ar visu, ko vajag paņemt līdzi, aizmirst nedrīkst, un, protams, ne no kurienes, reāli ne no kurienes ir atkal uzradies piena sastrēgums, tā nu es izlēmu, lai viss iet pa gaisu, uzliku uz krūts kāpostu, piekrāvu pilnu bļodu ar sauso barību ar aukstu pienu un lasu Hariju Poteru.
(Gultasveļa, kafija, bepantēns.)

Es reizēm tik ļoti un tik ilgi smaidu bērniņam, ka man sāk sāpēt žoklis.

Kukainītim pirms kāda brīža apritēja trīs mēneši un mums iet labi. Ēēē, nu, ok, šeit man pirmo reizi mūžā jāizmanto tas riebīgais izteiciens - pa lielam mums iet labi. Lielajā, kopējā plānā mums iet lieliski, brīnišķīgi, ļoti, ļoti labi. Betē tas nebūt nenozīmē, ka mums iet viegli, nea.
Reizi mēnesī - pupuķīša dzimšanas datumā - es gatavoju kūku, svētku kūku, un nofotografēju savu bērniņu pie mūsu galda spēļu plaukta, konkrētā vietā. Tā es krāju bildītes, ko pēc tam varēsim aplūkot, lai redzētu, kā viņš gada laikā izaudzis - un to ļoti labi varēs redzēt mērogā pret Ticket to Ride, Shadows Over Camelot un Mystery of the Abbey kastēm. Bet tā kūkas gatavošana pretty much ir vienīgā konstante, vienīgais neobligātais process, ko es par visām varītēm vēlos izdarīt. Jo mans laiks lielākoties nepieder man pašai un arī mans ķermenis tā pavisam īsti ne. Tā nu reizēm nākas grūti izdabūt tos kūkas mirkļus, bet es to tomēr daru un izdaru, es sasveru sastāvdaļas iepriekš, salieku pa kastītēm, es izlasu visu internetu ar padomiem un dienās, kad lidlauks pārāk tāls jāgatavo kūka, es tam pievēršos ar senāk nepieredzētu spēju koncentrēties un (sadarbībā ar jauno cepeškrāsni) man izdodas uzveidot ko tādu, kam agrāk es nebūtu uzdrošinājusies ķerties klāt. Es pusi mēneša izvēlos recepti, kam noteikti ir jābūt kam izaicinošam, jaunam, sagatavojos un daru. Līdz šim mēs esam svinējuši ar mini pavlovām ar citronu krēmu, makarūniem un brūkleņu un baltās šokolādes musa kūku. Neviens no šiem nebija perfekts, ne tuvu! Bet tie visi bija gardi un izpildīja savu galveno funkciju - ļāva man justies kā atsevišķam, funkcionējošam vienumam.
Es negaužos, galīgi nē, man ir lielisks, brīnišķīgs bērniņš un izcils vīrs, man ir laiks visam kam. Bērns naktīs guļ ļoti pamatīgi, es esmu izgulējusies un lielākoties mēs ar visu tiekam galā labi, un es esmu patiešām laimīga (lai arī diezgan bieži iedzenu pati sevi nevajadzīgos stresos). Tai pat laikā trešais mēnesis bija pagrūts. ( Uzmanīgi, šeit detalizēti runā Māmiņu klubs. )

Vakar Kukainītim apritēja divas nedēļas. Man laikam ir pāgājis pirmais uztraukums par to, vai viņam viss ir labi (ir), kā arī tieši vakar pārgāja arī otrais uztraukums par to, kā mēs te tagad būsim. Esmu apradusi ar to, kā mēs esam, un man tas sāk tiešām patikt. Ja pilnībā pieskaņojas bērniņa dzīves ritmam, tad ir ļoti, ļoti ok un pat labi.
Es esmu ieguvusi kaut kādus reālus superpowerus. Mums, tātad, ir jauna māja, kas pašlaik diezgan pamatīgi joprojām sastāv no maisiem un kastēm. It kā jau viss ikdienai nepieciešamais mums ir ārā un lietošanā, bet lietām vēl nav savu vietu, skapīši nav iekārtoti, zeķes uz riņķi tiek lietotas skaitā visai maz (jo pārējās ir, well, maisos), tēju dzeram tikai viena veida (jo pārējās ir, miniet, maisos? Nē. Kastē.). Un lēnām un tiešām bez stresa mēs te visu čabinām. Starp citu, bez stresa tagad - pirms bērniņa atnākšanas tas viss tika darīts, tikai ar tādu fona stresu. Un mans superpowers ir nez no kurienes uzradusies spēja dažu minūšu laikā paveikt lielas lietas - burtiski desmit, piecpadsmit minūšu laikā es plosos kā dervišs, bet ne tā paniski, nē, diezgan pat strukturēti un ļoti produktīvi. Un tā nu pa Kukainīša guļamlaikiem es strauji virzos uz priekšu mājāzībā.
Un viss ok, es esmu gatava, ka tas viss tūlīt mainīsies un neko es vairs nepadarīšu un nepagūšu. Bet zeķes vajadzētu ieviest apritē, ne?
Un es esmu pārsteigta par to, ka es joprojām esmu normāls cilvēks. Es gan nezinu, kādas tieši iedomas man bija par to, kā cilvēks (respektīvi, sieviete) mainās līdz ar bērna atnākšanu, bet iedomas man bija un lielākoties nekas no tā vēl nav piepildījies. Kā jau es teicu, es joprojām esmu normāls cilvēks, mani interesē tās pašas lietas, kas iepriekš, es protu racionāli domāt (nūū, vismaz tikpat racionāli, cik iepriekš) un neesmu kļuvusi par Kaut Ko Pavisam Citu.

Ko mēs esam paveikuši laika posmā kopš, ēm, decembra beigām? Pārcelties uz jaunām mājām.
Ko mēs esam paveikuši laika posmā kopš janvāra sākuma? Ieviest mājsaimniecībā bērniņu.
Kopš 14. janvāra, kad Juniors jeb TJ, jeb Tī Džei, jeb Kukainītis, jeb galu galā Ķiņķēziņš mums pievienojās, mēs esam paveikuši nu ļoti daudz ko:
- brangi pieņemties svarā (to Tīdžejs);
- zaudēt svaru (to es);
- gulēt pa trīs stundām (to es un Tīdžejs) (un labi, ka mums ir tās trīs stundas, don't get me wrong);
- pazaudēt visai mājai apkuri un silto ūdeni īsi pēc lielā sala, aizkrāmēt guļamistabas logus ar plediem, atņemt rupucim sildītāju un nodzīvot vienu nakti bez bēdu (izņemot astoņsimts stresa punktu man par to, ka esam mājā bez apkures ar piecas dienas vecu bērniņu) (don't get me wrong 2: ja māja būtu tiešām ātri atdzisusi, mums bija plāni b, c un vēl viss grieķu alfabēts);
- (aiz atvieglojuma par atgūto siltumu) briesmīgi sastrīdēties ar vīru, noraudāt kādas sešas stundas no vietas, būt pārliecinātai, ka vīrs ir monstrs bez jūtām un nelietis, un gandrīz sākt gūglēt how to cope with being a single mom;
- barojot bērniņu, dziedāt šūpuļdziesmas no: 1) Mūzikas skaņām (par kittens and ribbons); 2) rokoperas Lāčplēsis (par mazo bērniņu); 3) latvju tautas folkloras pūra lādes (par āzīti), 4) strēlnieku repertuāra (par šķēpiem zeltsaules staros). Šodien sekoja klasika, kas bija par circenīti aizkrāsnē, bet tas tak nebija izturams, man kaut kādā otrajā pantā aizlūza balss un es atkal sāku gauži jo gauži raudāt, tas ir briesmīgi sērs gabals;
- izbraukāt ja ne visas, tad vismaz pusīti visu Jelgavas aptieku, secināt, ka piedāvājums priekšlaikus dzimušiem bērniņiem Jelgavā ir reāli vājš, lai tikai pēc tam saprastu, ka īstenībā internetā tas viss tomēr ir;
- palaist garām interneta pasūtījuma piegādi, jo jādzied Ķiņķēziņam par circeni.
Kopumā mums iet ļoti labi, mēs joprojām dzīvojam kastēs un es nezinu, kad mēs visu izdarīsim, bet izdarīsim. Tikai tā raudāšana tracina vairāk nekā šuves.