Pirmo gadu dzīvot jaunā mājā ir ļoti interesanti. Var uzzināt visādas lietas un tās, kas saistītas ar gadalaikiem, atklājas pirmo reizi. Piemēram, kur te aug ceriņi vai kurās vietās vislēnāk kūst sniegs, vai kuras puses logos pavasara vējos pūš visvairāk un cikos saule vasarā apspīd kuru zālītes pleķi. Un lūk, viens gadalaika secinājums (ziemā sapratām, ka lejā ir tiešām auksta grīda un visaukstākā tā ir uz virtuves flīzēm) nu jau ir evolvējis uz otro līmeni - tā aukstā grīda ir lieliska štelle. Arī mazais kukains to saprot un jau vairākas reizes pēdējā laikā diendusu guļ lejasstāvā uz grīdas, kur viņam ir iekārtota velšanās valstība (pleds ar lielu palagu pa virsu). (Šī ir viena no lietām, ko man kāds teica vēl grūtniecības laikā un ko es reliģiozi izpildu - ka bērnam pēc trīs mēnešu vecuma 75% nomoda laika ir japavada uz cietas virsmas.) Tā nu viņš tur kūņojas, veļas un mūmijojas (tas ir tad, kad satinas tajos palagos un īd), un tagad arī reizēm paguļ.
(Tavegils, saules krēms, ergosoma.)
Karstumu mēs pārlaižam tā, ka no rīta mēs nonākam lejā un pavadām šeit gandrīz visu dienu. Starpība starp lejasstāvu un augšstāvu ir daudzi grādi un, tā kā šeit lejā ir kādi 25, tad augšā ir reāls meh, pat kaķim tur vairs nepatīk. Atgriežamies mēs tur ap deviņiem vakarā, tad tur joprojām ir kādi 29 grādi, bet to ar trakām vēdināšanām diezgan ātri var nodzīt zemāk. Tad naktī tur atkal ir ļoti forši un svaigi, sešos no rīta ir brīnišķīgi un ap desmitiem rītā kļūst ellīgi grūti.
(Paladziņi, negāzēts ūdens ar sporta uzgali, kokosriekstu eļļa.)
Šodien man ir jāsakrāmējas pirmajam izbraucienam ar bērnu ar naktspalikšanu citurienēs. Protams, ka visas mantas lielākoties dzīvo augšstāvā, un protams, ka galva ir pilna ar visu, ko vajag paņemt līdzi, aizmirst nedrīkst, un, protams, ne no kurienes, reāli ne no kurienes ir atkal uzradies piena sastrēgums, tā nu es izlēmu, lai viss iet pa gaisu, uzliku uz krūts kāpostu, piekrāvu pilnu bļodu ar sauso barību ar aukstu pienu un lasu Hariju Poteru.
(Gultasveļa, kafija, bepantēns.)