kukainīts pupuķīts bubuks
Kukainītim pirms kāda brīža apritēja trīs mēneši un mums iet labi. Ēēē, nu, ok, šeit man pirmo reizi mūžā jāizmanto tas riebīgais izteiciens - pa lielam mums iet labi. Lielajā, kopējā plānā mums iet lieliski, brīnišķīgi, ļoti, ļoti labi. Betē tas nebūt nenozīmē, ka mums iet viegli, nea.
Reizi mēnesī - pupuķīša dzimšanas datumā - es gatavoju kūku, svētku kūku, un nofotografēju savu bērniņu pie mūsu galda spēļu plaukta, konkrētā vietā. Tā es krāju bildītes, ko pēc tam varēsim aplūkot, lai redzētu, kā viņš gada laikā izaudzis - un to ļoti labi varēs redzēt mērogā pret Ticket to Ride, Shadows Over Camelot un Mystery of the Abbey kastēm. Bet tā kūkas gatavošana pretty much ir vienīgā konstante, vienīgais neobligātais process, ko es par visām varītēm vēlos izdarīt. Jo mans laiks lielākoties nepieder man pašai un arī mans ķermenis tā pavisam īsti ne. Tā nu reizēm nākas grūti izdabūt tos kūkas mirkļus, bet es to tomēr daru un izdaru, es sasveru sastāvdaļas iepriekš, salieku pa kastītēm, es izlasu visu internetu ar padomiem un dienās, kad lidlauks pārāk tāls jāgatavo kūka, es tam pievēršos ar senāk nepieredzētu spēju koncentrēties un (sadarbībā ar jauno cepeškrāsni) man izdodas uzveidot ko tādu, kam agrāk es nebūtu uzdrošinājusies ķerties klāt. Es pusi mēneša izvēlos recepti, kam noteikti ir jābūt kam izaicinošam, jaunam, sagatavojos un daru. Līdz šim mēs esam svinējuši ar mini pavlovām ar citronu krēmu, makarūniem un brūkleņu un baltās šokolādes musa kūku. Neviens no šiem nebija perfekts, ne tuvu! Bet tie visi bija gardi un izpildīja savu galveno funkciju - ļāva man justies kā atsevišķam, funkcionējošam vienumam.
Es negaužos, galīgi nē, man ir lielisks, brīnišķīgs bērniņš un izcils vīrs, man ir laiks visam kam. Bērns naktīs guļ ļoti pamatīgi, es esmu izgulējusies un lielākoties mēs ar visu tiekam galā labi, un es esmu patiešām laimīga (lai arī diezgan bieži iedzenu pati sevi nevajadzīgos stresos). Tai pat laikā trešais mēnesis bija pagrūts.

Mums ar bērniņu sāka dikti grūti iet ar barošanu/ēšanu un svarā ņemšanos, man visu laiku viens pēc otra bija piena sastrēgumi, ļoti sāpīgas krūtis un pāri visam lielās izbailes par to, vai bērniņam pietiks, ko ēst. [Visādas bailes, uz ko es esmu diezgan manīga, nav racionālas un izskaidrojamas, un tik viegli aizbiedējamas.] Tā nu mēs visi gandrīz mēnesi ar to cīnījāmies un pat tagad es katru rītu ar bažām taustu krūtis, dzeru lecitīnu un fanātiski veicu masāžas un vingrojumus pirms un pēc katras barošanas, jo ļoti negribas atgriezties tai bēdu lejā ar akmenscietām, sāpīgām krūšu daivām, stresu galvā un emocijās, rīcineļļas kompresēm, kāpostu lapām, sildīšanām, karstām dušām trīsreiz dienā, gulēšanas tikai uz muguras un, protams, papildu morālās nastas vīram dienās, kad es burtiski visu laiku (tiešām) koncentrējos tikai un vienīgi uz krūtīm, bērnu un barošanu. Bet viņš ir spīdošs, jānudien.
Uz tā fona tādi nieki kā tas, ka nedrīkstu ēst baltos miltus nu jau vairākus mēnešus un ka tas apgrūtina kūku cepšanu (jo kas tā par kūku bez baltajiem miltiem), vai tas, kā es kā miega izsalcis zombijs pelēkā, pelēkā mētelī pelēkās, pelēkās dienās pelēkām, pūkainām smadzenēm stūmu ratiņus ar pārliecību, ka tā vajag [Vajag, vajag. Ja pat ne bērniņam, ko mēs lieliski varam izstumt ārā uz terases svaigā gaisā, tad man pašai], vai ka esmu nu jau tik ļoti zaudējusi svaru, ka man ir kādi mīnus pieci kg no pirmsgrūtniecības svara, vai ka briesmīgi svīstu un man visu laiku mežonīgi gribas ēst, ir patiešām nieki. Jo pa lielam mēs palēnām kā pavasara puķītes sākam mācēt šo lietu krietni labāk - gan es, gan mazais bubuks, gan mīļais vīrs. Nupat, kad bija tā saulainā nedēļa (precīzi nezinu, kad tas bija, laikam ir uzradusies arī agrāk man nepazīstams viendabīgums, tas tā kā ļoti, ļoti paskrien, un es īsti neatsķiru dienas, jo tās visas ir diezgan vienādas], jā, nu tātad es biju tai pašā guļamistabā, kur pavadu lielāko daļu laika, bērniņš kaut ko savā nodabā runājās, caur aizkariem istabā spīdēja saule, radot tādu tumšu gaismu, un es pēkšņi sapratu, ka beidzot esmu pilnībā tikusi vaļā no pēdējo trīs gadu laikā darbā sadzīvotā stresa un gandrīz tikusi vaļā no nejaukās manieres gandrīz nekad nebūt mierīgai. Jo vienkārši bija labi un es pratu būt tai mirklī un gribu būt tur vēl daudz un ilgi. Tā ir ļoti skaista istaba, es tur nesen bija izmazgājusi grīdu, viss bija tīrs, gaišs un smaržīgs, bērniņš aizmiga man uz rokām un es nejozu neko darīt un vienkārši biju.
Ūuun ir tik labi būt jaunajai māmiņai Latvijā ar tik ļoti ilgu bērna kopšanas atvaļinājumu un tik labi, ka vīram ir jāstrādā mājās. Es arī gribu, lai pandēmija beidzas, bet, ja godīgi, man tā pašlaik dod daudz visādus labumus tai piespiedu mājsēdē. Bērniņš ļoti labi guļ naktīs, bet par to man dienās ir mazāk laika. Ā, un es tagad māku ēst kvinoju ar dakšiņu kreisajā rokā, un šis ieraksts man prasīja kādas divarpus nedēļas. To kvinojas triku gan nemēģiniet atkārtot, one messy business. Es tagad lasu The Time Traveller's Wife, pupuķītim drīz būs četri mēneši un šis ieraksts - haotisks, juceklīgs - arī gandrīz vairs nav aktuāls.