Pa reizei, kad mūsu tēta nav mājās, mēs ar bērniem ar rokām ēdam spageti ar sarkano maltās gaļas mērci pa taisno no galda. Tas, jāatzīst, nav tik šmucīgi kā varētu šķist - galdu no sākuma notinam ar pārtikas plēvi, tad ar foliju un visbeidzot katram šķīvja vietā ir viens cepampapīra gabals.
Man ir pilns instagrams (un feisbuks, un pinterests) ar ļoti daudziem vērtīgiem un mazāk vērtīgiem bērnu audzināšanas (un sevis audzināšanas) tipiem un trikiem, sākot no neordinārām plastilīna idejām līdz padomiem, kā izaudzināt pusaudzi, kas uzticas vecākiem. Un, nē, es nedomāju, ka tas viss ir lieliski un pareizi, bet tā nu es daru - visu ko pieseivoju, lai nekad vairs neatcerētos. Bet šito es neaizmirsu un relatīvi drīz pēc tam, kad es šo ideju - šļakstīgu makaronu ēšanu ar rokām no galda, jo tas, redz, ir kaut kas aušīgs un neparasts, ko darīt kopā ar vecākiem un kas radīs paliekošas atmiņas un jautrību, un vispār nebūs rāmjos, jā, to es tātad neaizmirsu un piedāvāju bērniem itin drīz. Tētīti mēs no šī izslēdzām jau pirmsākumos (neparko nemūžam, viņš tāds ļoti tīrīgi klīrīgs), bet es, kam ir divu bērnu baby-led weaning rūdījums, nebijos nenieka un TJ, tolaik četri gadi, šo uzņēma sākumā ar neizpratni, bet vēlāk ar sajūsmu.
Arī šo reizi iniciēja TJ (pieci gadi), bet KT (divi gadi), īsi pirms vakariņām uzzinot, kas plānā, sāka jo gauži raudāt un kliedza: "Dakšiņu! Dakšiņu! Ēdīšu ar dakšiņu!!" Tā nu mēs ar TJ gardu muti sūcām iekšā mutē makaronus pa vienam, visādi smulējāmies un smējāmies tik ļoti, ka viņš, protams, beigās pievienojās un dakšiņu kaut kur nozūmēja un ēda vien ar rokām.
Nākamreiz grasāmies sarūpēt tos 70 cm garos spageti no Lidla, lai var šo pasākumu pacelt augstākā garākā līmenī.