Satiku Sandi. Viņš esot pārdevis māju un došoties retrītā uz Sierra Nevada.

Tas moments, kad tu stāvi supermārketa stāvlaukumā un domā nevis par to, kur atstāji mašīnu, bet gan par to, ar kuru, bļ***, mašīnu šodien uz veikalu atbrauci.

Ja star, ja star, ja prosto super star...

Noskatījos "Mūžīgi jauni" un sapratu, ka laikam esmu pārāk veca, lai saprastu šo ģeniālo sižetu (un kāpēc par to jāuzņem filma).
Piedāvājumā pirms seansa bija tikai alkohols. Bet kur tad tabletes? Un kāši?

(Pērn esmu bijusi tikai uz vienu pirmizrādi, kur bija lieliski dzērieni tiem, kas pie stūres. Kombuča!)

No latviešu kino man gluži labi patīk "Gandrīz vecpuisis", kas patlaban ir replay. Kaut arī Staņislavskis tur brēktu vienā laidā "Neticu!!".

Biju tīrīt savu ieroci, kuru nebiju čamdījusi kopš novembra fiasko.

Muskuļu atmiņa vēl ir, divējādas sajūtas arī.

pirms mazliet vairāk nekā desmit gadiem pieglabāju sev šo citātu. šobrīd man tas šķiet vismaz tikpat foršs un relevants kā toreiz.

You will only be hurt a finite number of times during your life. You have an infinite number of ways to deal with it.

//pleasefindthis, 2011, I Wrote This For You

https://m.youtube.com/watch?si=FX2_o6SY8xyWHrM6&v=J2WP-55FLNk&feature=youtu.be

KLAUSIES SHPONGLE BĻEĢ

Interesanti skatīties, kā daži saturiski līdzīgi apzīmējumi līdzeni pāriet no viena laika citā.

Piemēram, "kadru daļa" tagad ir personāldaļa, 60. gadu Birzes lugā minēts "aptiekas sabiedriskais konsultants", kas tagad laikam būtu PR speciālists vai reklāmists.

19. gs. romānos gandrīz ikviens students, kurš gribēja pārliecināt līgavas tēvu par savu inteliģenci, sarunā it kā nejauši iemeta piezīmi par bimetālismu. Mūsdienu ekvivalentu varat iedomāties paši.

Dzeltenā sniega brīdinājums

šodiena tomēr nav labāka. varbūt rīt
ļoti slikti/maz guļu
es arī nevarēju atcerēties dušā, vai tikko nomazgāju dibenu. drošības labad mazgāju vēlreiz
bet dušā nokrita skuveklis, galviņa kaut kur pašķīda un viss, nav. man ir diezgan neaizkrāmēta vannasistaba, baigi nav, kur iemakarēties

Ja kādreiz sociālajos tīklos būs ziņa par manu nāvi, man patiktu, ja jūs uz to reaģētu ar bēdīgās sejiņas ar asaru emodži.

Labākais Vācu minimālā tehno mikss, kāds dzirdēts. Für Wolle - A Wolfgang Voigt Tribute Mix

Bet šonakt man sapņos rādījās reāla šausmene. Izrādījās, ka viena maniakālā slepkava - indētāja - ir tāda neuzkrītoša sieviete ar tumši brūniem, īsiem matiem, ģērbusies pelēkos svārkos un pelēkā vilnas jakā. Bet to tad uzzināja kaut kāda citu maniakālo slepkavu kompānija un tad sāka viņu medīt - tur bija gan zaļganbāls plikgalvains kārns vīrs ar sliktiem zobiem un zāģi rokā, gan meitene baltā kleitā ar gariem, tumšiem matiem un tievām kājām, gan visādi citi tikpat jauki tipāži. Un tas viss uz zaļganpelēka fona vecā mājā blakus purvam pilnmēness naktī.

Pirms neilga laika Latvijas televīzijā rādīja 1978. gada filmu “Rallijs”. Nekad iepriekš to nebiju noskatījies. Miglaini gan atceros gan kādu bērnības reizi, kad to iepriekš redzēju televizorā, bet toreiz ātri vien secināju, ka priekš filmas, kam dots rallija nosaukums, tur par ralliju ir pārāk maz, un zaudēju interesi. Šoreiz savukārt stāsts sākotnēji ieintriģēja, taču noslēgums atstāja ideoloģiski tumšu pēcgaršu.

Filma tātad ir par to, ka starptautiska rallija laikā padomju komanda atrod sava žiguļa durvīs paslēptu gleznu, kas rādās esam 2. pasaules kara laikā pazudis meistardarbs. Abi braucēji saprot, ka viņi tiek izmantoti par mūļiem, lai gleznu kontrabandētu pāri valstu robežām. Viņi apsver, ko darīt, un secina, ka ziņot par to varasiestādēm pašlaik nevar, jo tas apdraudēs viņu turpmāko dalību rallijā. Tas ir gan par viņu personiskajām sportiskajām ambīcijām, gan arī par virsmērķi: viņu panākumi sacensībās veicinātu žiguļu starptautisko prestižu un noietu. Tāpēc viņi nolemj rīkoties paši un cenšas identificēt kontrabandistus un nodrošināt, ka glezna nonāk pareizajās rokās.

Ir visai paredzami, kā šo premisu realizētu Holivuda. Braucēji strādātu efektīvāk nekā varasiestādes, visus sliktos apspēlētu, un beigās viss būtu labi. Bet Rīgas Kinostudija nav Holivuda, un padomju kino svarīgāk par tādu stāstu stāstīšanu, kas auditorijai liek justies labi, ir dominējošās ideoloģijas apkalpošana. Un dominējošā ideoloģija cita starpā ir par to, ka valsts visu redz, un valsts varas struktūras būs tās, kas beigās uzvarēs.

Tāpēc filmas stāsts vijas šādi: jau drīz pēc tam, kad rallisti atrod gleznu, par to zina arī milicija. Izmeklētāji nekļūdīgi saprot, kas ir kas, un beigās identificē un noķer visu ar gleznu saistīto personu tīklu.

Taču pirms tam rallisti avarē. Avāriju izprovocē kontrabandisti, lai pārtvertu gleznu. Pēc avārijas braucēji it kā ir dzīvi, bet smagā stāvoklī. Taču finālā tiek rādīts tikai viscaur nobindēts stūrmanis, kurš pārdzīvo, ka pilotam ir devis kontrabandistu viltoto kartes norādi, kā dēļ notika avārija, un stūrmaņa džuse, kura savukārt pārdzīvo, ka stūrmani bija iedrošinājusi turpināt braukt, pat ja viņš sacīja, ka, kļūstot vecākam, pastiprinās bailes no riska un izdzīvošanas instinkts. Par pilota likteni savukārt neviens vispār nerunā.

No vienas puses, var jau sacīt, ka šis stāsts ir labs tieši tāpēc, ka tā nav Holivuda. Neatkarīgi no padomju konteksta tas ir atgādinājums, ka vairumā gadījumu tiem cilvēkiem, kuri nav trenēti cīņai ar noziedzniekiem, nav izredžu, un viņi zaudēs. No otras puses, laika ideoloģiskais fons dara savu, tāpēc stāsts ir arī atgādinājums: Padomju Savienībā nav vietas Džesikām Flečerēm, un pašiniciatīva ne pie kā laba nenovedīs. Un vispār, galvenais, ka visus žuļikus atklāja, un viss pārējais šinī stāstā patiesībā ir bijusi tikai fona informācija.

Njā, pēc pagājušajām peripētijām ar Trampu, par kurām nav jēgas runāt, jo visi jau visu ir pateikuši, par šodienas paredzēto sarunu ar Pū ir arī diezgan pesimistisks noskaņojums.

Jo jāpiekrīt Portņikovam, ka Trampam jau reāli nav ar ko baigi piedraudēt Putinam.

Tāpēc P visticamākais viņu vienkārši pasūtīs, bet lai T varētu saglabāt seju, uztaisīs to tā, ka grib no ukraiņiem vēl kaut ko -- ko Trampam pasniegs kā kaut ko izdarāmu, bet kas reāli ies pāri ukraiņu sarkanajām līnijām.

Un tad viss sāksies no jauna, ka T spiedīs ukraiņus, jo viņi ir vienīgie, kam viņš var mēģināt uzspiest.

Teorētiska iespēja, ka viņš aizsvilsies par to, ka krievi viņam runā pretī, bet gan jau P viņu aptīs ap pirkstu.

pamodos ar "visu. mums var atņemt. tikai mīlu nē" ko dziedāja Dz. sv. koris. ko dziedājām mēs. Toreiz to diriģēja Aira Birziņa.
iemigu no jauna un mostoties tā atkal skanēja.

atceros, ka īsi pirms pārcelšanās uz Latviju es modos no "Lec, Saulīte, spīdi spoži!"

OoO, ķiršu dārzā ielaidās sarkankrūtīšu pāris. zinkā vēl viņus sauc? Svilpis! viņi cilā vecās lapas, nu ja, tur visādi kukainīši paslēpušies.

no rīta feisbukā iepriecināja kopīraits jaunākās paaudzes klitorālo masturbatoru reklāmā ar devīzi "Šitie reāli sūkā!"

Ceļu satiksmes noteikumi – ķīniešu Jaunais gads.

Prezidents Šinra un viceprezidents Rufuss.

Vai jūs gribat dzirdēt, par ko es šonakt sapņoju?

"Valsts drošības dienests ierosinājis kriminālvajāšanu pret četrām personām par pārnēsājamu satelīta sistēmu iegādāšanos un piegādāšanu Krievijas armijai Ukrainā." (c) IR skrejlapa

Tā kā satelīti ir manā interešu lokā, nedaudz uzkāros.
Tipisks satelīts militāram pielietojumam būtu vismaz pārsimts kilo, ergo neatbilst kategōrijai "pārnēsājams". Pieņemot, ka zaļie vīriņi visi ir kačaki, definēsim "pārnēsājamu" kā 60kg. Terōrētiski varētu sapičkāt daudz ko interesantu šādā agregātā, kas, starp citu, ietilpst mikrosatelītu kategōrijā. Bet ko ar šādu pārnēsājamu agregātu iesākt karalaukā, nezināšu teikt. Varbūt viņiem Kurskā kautkur mētājas Sojuzi ar visām platformām un visu pārējo, kas piederas pie lietas? Jebšu ICBM?

¡Feliz jueves! Que este jueves te traiga alegría, paz y muchas bendiciones. ¡Que tengas un día maravilloso!

Cibisti Rīgā, meklēju telpas (var būt veikala, salona, utt) Rīgas centrā, tuvā vai tālā, uz īri. Svarīgi, lai pirmajā stāvā un ar ieeju no ielas. Ap 100 kv. m. Var būt galīgi remontējamas. Ja jums ir kādi gali, uzrakstiet, būšu superpateicīga.

https://youtu.be/KDQxzULLTgg?t=885

#AlexKrainer
#rapproachment

Es te delirium tremolos izbaudot nobolijos "once upon a time in Holywood". Tu zin, tik sirsnīgi smējies kādas filmas beigu kadros sen nebiju.

Nesaistīti - šodien pirmo reizi izmazgāju suni. Drīz būs trīs gadi pagājuši, bet es nekad to nebiju darījis, jo kad pienāk tas brīdis, kad tas suns obligāti ir jāmazgā, es neesmu tajā emocionālajā stāvoklī, lai darītu to pirmo reizi. Un tas neskatoties, ka mēs kopā esam darījuši visādu sūdu.

Man šķiet, ka es tā arī palikšu viena. Man vienmēr patīk kāds, kuram tas nav vajadzīgs. Un es netieku no tā prom.

Jo šaurāka sarūk mana pasaule, jo plašāka ir mana sajūta par dzīvi kopumā. Paradokss.

Tētis brauc nodot maisus ar sagrābtajām lapām, kad piezvanu. Es esot rūdīta blēde, viņš smiedamies saka.
"Tāda kā Pepija Garzeķe?"
"Apmēram. Uz to pusi."

Pirmo reizi biju uz suņa bērēm. Jāsaka, ka protokols šādiem gadījumiem man nav skaidrs - vai vajag puķes, kas tur notiks, kā ģērbties. Es nesaku, ka šīm lietām nav nozīmes. Es būtu gatavs izkauties, ja kāds apgalvotu, ka dzīvnieks neko tādu nav pelnījis atšķirībā no cilvēka. Jā kāds to teiktu par svešu dzīvnieku, protams. Bet tas drusku parāda arī to, ka visādas iesūnojušas tradīcijas mūs sagatavo šādām tradīcijām. No otras puses - daži šīm lietām nepamatoti pieķeras tik ļoti, ka ir gatavi citus nosodīt par atkāpēm no šīs iedomātās pareizības. Es atceros savu pusaudža dumpošanos pret bēru mielastiem. Vecmāmiņas bēres jau atkal pierādīja manu pointu. Lai vai kā, katram ir sava sajūta par to, kā atvadīties no sava drauga. Emociju ir tik daudz, un iekšā sēras cīnās ar jaunās normālības pieņemšanu. Gribās saglabāt piemiņu, bet gribās arī bedrē atstāt visas lietas, kurām bija nozīme tikai esot kopā. Gribās iedot līdzi mīļas lietas, un atbrīvot no šīs pasaules važām. Es arvien vairāk novērtēju tās gadskārtējās liesmas, kurās sadeg sāpes, noliegums un atmiņas, kuras neļauj mums virzīties uz priekšu. Daudzi steidzas nodedzināt tiltus pārāk ātri, citi pārāk ilgi pieķeras lietām, kurām vairs nav nozīmes, bet es arvien vairāk saredzu jēgu atbrīvoties no lietām šajās liesmās. Katra šāda nelaime rada vēlmi palīdzēt cilvēkam atrast šis liesmas tad, kad pienāk pareizais laiks.

ok tās vītolā nav vārnas, bet lielas skaistas meža dūjas

https://iili.io/3Bd2btI.md.jpg

Tolstojevskis.

J reāli ar mani ir paveicies, man ir divi stāvokļi: gatavojos konferencei, netraucēt un man ir athods no konferences, netraucēt.

turpinu savu šīsziemas galopu pa eiropu un varbūt jums azotē ir kāds zelta padomiņš Malagai?

(tajā trakajā haikā neiešu, man bail no augstuma, citi haiki gan ļoti vēlami!)

https://youtu.be/88Mb33mLbDg

#AlexKrainer

"Michelin??? Tas nozīmē dārgi, pretenciozi, dīvaini un tā, ka paēdis nebūsi???"

Cilvēki vispār zina, cik forši ir vienmērīgi izbārstīt cukuru pa kapučīno putiņām? 🤔😂

laukos naktī uz sestdienu man elkonī iekoda ods.
niez joprojām

vēl es redzēju taureņus un kāšus, bet to vajadzēja ierakstīt cibā uzreiz, nu jau tas pavisam nav aktuāli.

Kontaktimprovizācija ir laikmetīgās dejas ecriture feminine

Doechii "Anxiety" nav īsti Gotye kaverversija, bet pēc manas saprašanas, tas nav arī gadījums, kad tiek izmantots kādas dziesmas sampls. Un nav jau tā, ka paša Gotye dziesmas pamatā nebūtu vēl citas melodijas. Piemēram, šīs.

vakar Matīsa ielā tāda čigāniete. savos sarkanajos svārkos līdz zemei. ar klāt piešūtiem volāniem. garie melnie mati saņemti copē. auskaros sapulcējies viss čigānu tabors. ar savu spraužamadatas skatienu piesprauž mani pie pēcpusdienas saules, garajām ēnām. tāds pēkšņs Tagadnes sajūtas mirklis. īss. bet īsts.

Skatos, cik ļoti tās Trampa runas par Kanādu atgādina Putina runas par Ukrainu. Un domāju par to, cik ļoti viegli cilvēki pārvēršas par lopiem, par nezvēriem, bet pretējais process ir ļoti lēns un bieži vien - neiespējams. Cik ilgs laiks paiet, lai savstarpēji naidīgas valstis iemācītos mierīgu līdzāspastāvēšanu un cik viegli ir tautas sarīdīt savā starpā.

Domāju par to, cik ļoti man patīk Eirovīzija - parasti tur gadās pa kādai labai dziesmai, bet tas nav tas galvenais. Galvenais ir tas, ka tā ir viena no nedaudzajām iespējām tautām savstarpēji apmainīties ar laipnībām. O, mums Igaunija iedeva tik un tik punktus, paldies, malacīši.

Un vēl es domāju par to, cik svarīgi būtu, lai dārziņos un skolās strādātu paši labākie un ētiskākie cilvēki. Jo - ja bērnam nav paveicies ar vecākiem - lai viņam būtu kāds alternatīvais piemērs, no kura pasmelties iedvesmu, kādam cilvēkam būtu jābūt. Ikviens no mums un mūsu mīļajiem var nonākt situācija, kad viņš var būt pilnībā atkarīgs no svešu cilvēku žēlsirdības. Ja cilvēki vairs neizturas cilvēcīgi, viņi kļūst līdzīgi plēsējiem. Bet arī stiprākais plēsējs kādu dienu kļūst vārgs un tad viņu saplosa un apēd kāds cits plēsējs.

Ir Moby kāds publiski pieejams epasts? Es esmu mad no viņa, un to nerakstītu. Vemt uz zemes es labprātāk. Man tā patika no rīta, kad iedzēris strong kokteili, uzreiz izvēmu, tieši blakus gultai.

Moby ir pārvarējis atkarības. Caur lielām sāpēm. Viņam ir liela nauda, un viss darbs, ko viņš ir darījis. Es esmu Latvijā, sīks sūds. Chatgpt teica daudz, bet viņš vienmēr paceļ tevi, kaut maz ar to tu vari darīt.

Lūdzu iesakiet kādu foršu un demokrāisku kafūžnieku Jūrmalā, iekštelpās.

Un kāpēc Goldie nav pirmā, es vnk tevi neesmu saticis dzīvē. Sapņi nebeidzās, bet tas ir truls tukšums

Lapsas astes. Man vnk ir norādīts, tāds trash, ko rakstu pālī, nu nekad nav pieņemams

Nu please, Laura, ja tu būtu manā vai tavā istabā, man nevajadzētu Goldie. Tas ir ļoti drīz

ievēroju, ka tad, ja sev vakaros skaļi pasaku "time for closing" (ja pasaku latviski, ka mēs veramies ciet, tas vairs tik mīlīgi neskan), es izdaru to mazumiņu, kas man jāizdara.

pamodos kaut kad pēc pusnakts, apsēdos pie datora, paskatījos uz darbiem, sapratu, ka nekur es nelikšos, un ielīdu atpakaļ savā zemsegas valstībā. man mazliet sāpēja kakls vienā pusē.

šorīt pamodos tikko, apsēdos pie datora, kolēģe ir savākusi visu, ko var savākt, es varu lasīt savas pasaku grāmatas tālāk. labrīt.

Šodienas pārdomas studijās un sarunas ar profesori rada sajūtu,
ka dažreiz ir labi beigt par visu interesēties LV izglītības jomā, jo gandrīz visur,
kur skaties - strauja lejupslīde.

Viņas teiktais, ka Skola 2030 programma ir domāta palīgskolām, ir pārspīlēts tikai mazliet,
jo RV1Ģ skolotāju kolektīvs par to runāja jau pirms laika, ka šī programma veicina viduvējību rašanos.

Arī tas - kāpēc skolās nemāca datoriku sākumskolā? Kāpēc tas ir uz vecāku pleciem
bērnam iemācīt 1.klasē lietot Word, Excel, YouTube?

Man būtu vieglāk aizmirst, ka esmu bijis arī latviešu valodas un angļu valodas skolotājs,
un fokusēties tikai uz matemātiku. Tāpat pēc maģistra grāda iegūšanas es plānoju strādāt
ar mazām klasēm matemātikā privātskolā.

No otras puses - pārmaiņas un reformas notiek visu laiku, ir labi būt lietas kursā, pat ja
ir skaidrs, kur tas ved. Rīt LU konferencē tieši referēs par izmaiņām Matemātika I un Matemātika II programmās.

Profesore izsaka minējumu, ka tuvāko 10 gadu laikā
bērnu lasīšanas grūtības un nespēja rakstīt literārā valodā paaugstināsies, pirms notiks lūzuma
punkts, un valdība pieņems mērus pārlieku lielai kalkulatoru un MI lietošanai.

"cловакия требует"

Tās gaišbrūni, dzelteni un sarkanīgi flīzētās ietves un ielas man atgādina senu diensapni zem vaniļas debesīm par reiz krāsainu Čaka ielu

Birokrātijas mazināšanai jāveido departaments nevis darba grupa!

ASV atsāks pārtraukt atsākt