Novērots, ka dzīves gaitās man mazāk interēsējuši cilvēki, kuru vizuālais tēls satur daudzus performatīvus elementus. Man viņi škiet mazāk “godīgi” un mazāk “autentiski”.
Uz vecumu arī esmu zaudējis rūpes, ko kāds no malas, kuru (sevišķi) vispār nepazīstu, par mani padomās.

Es viņus saprotu - mēs visi alkstam izjust tādu kā piederības izjūtu konkrētam sociālam stratam. Taču šādi cilvēki parasti sava šaurā spektra/izpratnes dēļ nav spējīgi man neko dāvāt, vien paņemt manu laiku vai enerğiju.

Saprotams, es te nerunāju par teen/post-teen exploration, bet veciem jauniešiem, kuri uzskata, ka viņiem jāğērbjas, teiksim, tikai melnās drēbēs. Es to redzu kā zināmu gara vājumu, kas noved pie alkām meklēt papildus atbalsta punktus.

Visbeidzot, visiem cilvēkiem vēlu tikai siltas lietas. Viņiem vēlu iemācīties pieķerties un iemīlēt to kailo, imperfekto sevi, kurš varbūt nepiesaiatīs garāmejošas tantes vai cita fellow tīņa uzmanību, taču palīdzēs tev netērēt laiku muļķīgai analīzei: “Ko gan par mani viņi padomās?”

Pieķerties, nepazust neskaitāmo potenciālo variāciju okeānā. Izklausās burvīgi, bet tās ir lamatas.

Neiekrīti lamatās.

bērni ir ļoti izklaidējoši:

sēdēju mašīnā un priecīgi skatījos kā bērns (kādi 10 g.v.) ar visu švunku vispirms ar vienu roku pieturoties griezās ap laternas stabu un pēc tam ik pa laikam atgūlās zālītē

sēžot mūzikas skolas gaitenī dzirdēju, kā garām pagājušās četras meitenītes spriez vai var vai nevar ticēt Lieldienu zaķim :D

nakts vidū lielās bailēs uzmodos no baigā murga
Lato Lapsu noslepkavoja valdība un es nez kāpēc šausmīgi pārdzīvoju, kliedzu un raudāju tā it kā visas valsts vienīgais pīlārs būtu iznīcināts.
visur bija salikti piemiņas altārīši, vīrietis baltā kreklā stāstīja melus
un man tagad bija jāturpina Lapsas iesāktais, jo es esot vienīgais cilvēks, kurš to varot darīt
nesapratu, kā tā varu būt es, ja knapi teikumu bez kļūdām varu uzrakstīt, lapsai taču bija tik augsti standarti, viņš no debesīm noteikti mani nolādētu
visur saliktos piemiņas tv ekrānos rādīja viņa youtuba ierakstus, kuros viņš lamājās kā netīrs jūrnieks

omg, tikko feisītī uzgāju vectīģerieni :D tieši tādu es viņu biju iedomājusies

https://www.facebook.com/reel/823656800745918

vakar tā gribēju pagulēt diendusiņu kā kad bērni bija pavisam maziņi. nesanāca, protams, jo mājasdarbu drāma, tad pēkšņi vajadzēja uz šodienu nokrāsotas olas, bija baltās, kas jau aukstā mizūdenī palika čuru dzeltenas, kad atcerējos ka rudenī uz akciju par 30 centiem nopirku olu krāsas un kkādas uzlīmes. lillā tablete nokrāsoja rozā olu, bet drāma izpalika (labi, ka ierakstīju, atcerējos izņemt no ledusskapja olas lai varu šodien nokrāsot vēl - vijoles skolotājai un Rīgas vecmāmiņai, vakar krāsas neizlēju), tad bija drāma, jo ķipa obligāti vajag zaķa kostīmu. izglāba Vimbu svētkos taisītā stīpiņa ar zaķa ausīm un puķītēm un uzacu zīmulis ūsām (jāatceras ka kaut kad jānopērk melns un, nezinu, rozā), Lieldienu uzlīmītēm noderēja mans mirkļa pirkums grāmatnīcā - smukas botāniskas puķītes un augi ko aizmirsu pielikt klāt vārda dienas dāvanai. nevarēju laicīgi aiziet gulēt jo visa vibrēju un vēl raizējos par to vijoles spēlēšanu - bērns nerunā ar skolotāju (žanra klasika, es nezinu ko lai dara šajā sakarā) un tagad ir jautājums vai vispār, jo skolotājai besis, ka ar viņu nerunā

Onkulīši ar pavecākiem pikapiņiem.

ja es būtu grama influenceris, tad ieliktu šādu tekstu, vizuālajam noformējumam izvēloties jogas paklājiņiem noklātu jumta terasi, ar skatu uz metāliski stiklotu debesskrāpju perifēriju:

dzīve ir dāvana, tev tā nav jāanalizē.

this train is moving, but my heart is stationary

elpu aizturējusi gaidu zaļās krāsas atgriešanos.
šodien pasaulē atzīmē bērnu grāmatu dienu.
man patika par Karlsonu.
es vienmēr esmu bijusi Bokas jaunkundze.
dziļi sirdī.
kāds mūždien pastiepj savu tuklo roķeli un nočiepj manas ceptās kanēļmaizītes pa vienai vien.

Sirsnīgs koncis tesmeņiem. Patika. Rītdien atpakaļ pie virpas, karoč slinkums nav ir darba spars.

pielīmējusies, atlīmējusies, pārilgojusies ilgām pāri, bet eju pa ielu un nevaru noliegt, ka jūtos arī šausmīgi viena.

mājās atnākusi atstāstu viņam, kā esmu iemaldījusies krāsu pasaulē un jautājusi pārdevējai, ko var uzdāvināt kādam, kurš glezno.

un viņa ir sirsnīgi pasmaidījusi sakot, ka viņam noteikti jau viss ir, ja viņš glezno. ko citu viņa ir varējusi darīt, kā vien pasmaidīt par šādu sasarkušu muļķi?

viņš saka, ka sen gan nav gleznojis.
dzirdu, ka smaida.
man šķiet, ka mēs iepazīstamies no nepareizās puses.

es gribu viņam patikt vēl īsu brīdi. apskatos autobusu sarakstā, cikos brīvdienās izbrauc pirmais autobuss uz viņa pusi.

Dagne konfekte
brūnaļa rotaļa
īsta koķete
uz galda novĩtušu
ziedu buķete

Dagnis kā dadzis
dur sirdi un sāpina
sapnī ja atnāk
pat nesveicina