Sapņu templis

Kopš tēta nāves esmu redzējusi visai daudzus sapņus par viņu, kāpēc gan nepierakstīt...

Pirmais, ko pēc viņa nāves redzēju, bija tiešām jauks un mīlīgs, jutos labi un mierīgi pēc tā - šajā sapnī tētis bija atnācis ciemos kā taustāms gars un ierosināja, ka mēs kā visa ģimene atkārtotu senāku tradīciju, kuru savulaik piekopām - nedēļas nogalē aizbraukt uz Centrāltirgu, iegādāt kādus gardumus un tad kopā pagatavot tos - gluži kā kādās ģimenes svinībās. Viņš piebilda, ka labi apzinās, ka nu jau ir par vēlu to īstenot dzīvē un viņam žēl, ka pēdējos gados nebija atradis laiku un varēšanu vairāk ar mums būt, bet, ja reiz tas iespējams vismaz sapnī, tad kāpēc to nedarīt kaut vai tā? Norunājām tikšanās laiku - nākamo dienu, un vietu - Blaumaņa/Brīvības ielas stūri, kur parasti piebrauca viņa darba šoferis, un viņš aizgāja tālāk savās darīšanās.
Nākamajā dienā (joprojām sapnī, protams) ar mammu un brāli bijām nogājuši lejā un viņu gaidījām. Mamma lūkojās visapkārt, kura gan varētu būt viņa mašīna, meklēdama kādu īpaši lielu un smalku, jo viņš taču dzīvē tik daudz izdarījis, ka viņam noteikti tāda pienāktos. Lai nu kā, viņš atbrauca mazā, jūras zilzaļā žigulītī un aicināja mūs kāpt iekšā, uz mammas pārsteigumu par tādu auto laimīgā balsī atbildēdams, ka beidzot viņš var atļauties to, ko tiešām vēlas, nevis to, kas it kā pienāktos.

It kā pavisam vienkāršs sapnis, bet man bija ļoti patīkami nākamajā dienā no mammas uzzināt, ka vēl pirms manas piedzimšanas viņa mīļākā mašīna, no kuras viņam bijis žēl šķirties, bijis tieši tāds jūras zilizaļš žigulītis, kādu es biju redzējusi. :)

Neilgi pēc tam redzēju stipri vien skumjāku sapni, kurā redzēju sevi pārnākam it kā mājās - uz centra dzīvokli. Aizslēdzu durvis, pakāru jaku uz pakaramā un devos tālāk uz dzīvojamo istabu. No gaiteņa redzēju, ka televizors ieslēgts, un nodomāju - savādi, kurš gan tagad skatītos televizoru (jo savulaik to skatījās tikai tētis). Kad devos tālāk, secināju, ka uz dīvāna savā parastajā vietā, ietinies halātā tiešām sēž tētis, seju aizsedzis ar rokām un klusi raudādams. Tajā brīdī man palika ļoti skumji un es pieskāros viņam pie pleca, lai pajautātu, kāpēc viņš tur sēž atgriezies un raud, bet nepaspēju ierunāties, jo viņš strauji nolaida rokas no sejas un paskatījās uz mani ar sēru saēstu seju, kas visa bija notriepta ar asinīm, kuras viņš raudāja, un aizsmakušā balsī teica - Vienradzis... Meitiņ, vienradzis... - daudzas reizes atkārtodams šos vārdus (Uztvēru tos kā atsauci uz manu stāstu par Vienradzi, kurā aprakstīju skaistumu, kādu var dzīvei piešķirt nāve), bet es atkāpos, vairs nesaprazdama, vai viņš ir dzīvs vai tomēr miris, vai saukt ārstus vai cita veida palīdzību, un tā arī pamodos, skumstot par viņa skumjām.

Ja neskaita dažus sīkākus un neskaidrākus sapņus, redzēju viņu atkal šonakt, kur gan viņš vēl joprojām bija dzīvs, bet gatavojās nāvei, pelēki metāliski un melni iekārtotā, tādā kā biroja telpā uz papīra lapām ar sarkanu tinti rakstot pēdējos novēlējumus man un ģimenei, iekļaujot arī durvju kodu kādam kabinetam, kurā esot noslēpti materiāli par Latvijas politiskajām aizkulisēm, kas atklātu daudzas sazvērestības un palīdzētu visu sakārtot taisnīgā un harmoniskā kārtībā - viņa mūža darbs. Es, savukārt, stāvēju viņam līdzās, atgādinot, ka palicis maz laika un ar pieķeršanos domām par dzīvi to novilcināt nevarēs, jo savādā kārtā biju viņa nāves eņģelis, līdz viņš beidzot dziļi un skumji nopūtās, apgūlās uz zemes un klusi nomira, lai jau pēc brīža sniegtu man roku un tiktu aizvests aiz visām robežām.

***

Savukārt pirms pāris naktīm bija šāds - Šķiet, Amerikas vidiene. Kāda ģimene, kas sastāv no vecāka tēva un mātes, viņu apmēram 30 gadus vecās meitas, pāris jaunākiem bērniem (meitene un zēns)un kādas pavisam vecas krustmātes, pārvācas no vienas putekļainas pilsēteles uz otru. Iemesls - viņu dzīvesvietā ir notikusi tehniska katastrofa ķimikāliju un medikamentu rūpnīcā, kuras iespaidā apkārtējā vidē ir izplūdusi nezināmas iedarbības halucinogēna viela. Par šo faktu gan viņi nav informēti, tomēr nevēlas riskēt, dzīvojot līdzās šādam objektam, tāpēc ir izlēmuši doties atpakaļ uz pilsētu, kas bijusi dzimtā ģimenes tēvam. Tā kā viņiem nav transporta, viņi ceļu mēro kājām, ejot pa, šķiet, nebeidzami plašu, tuksnesīgu klajumu, kuram cauri stiepjas viens vienīgs ceļš, tas pats - ar izcili trūcīgu autosatiksmi un nekvalitatīvs. Viņu mājvietā izplūdušie halucinogēni ir īpatnēji ietekmējuši visas ģimenes smadzeņu darbību, radot viņiem pārlieku reālas halucinācijas, kas rāda visu to, ko viņi vēlētos redzēt savā dzīvē un izdzēšot reālo.
Kad ģimenīte (no kuras locekļiem visskaidrāk atceros 30-gadīgo meitu, kuras mati bija gari un kastaņbrūni, bet tērps - plandoša, sarkana vasaras kleita ar dziļu izgriezumu un atkailinātu plecu daļu) nonāca pie otras pilsētas robežām, viņi sastapa tās iedzīvotājus, kas masveidā pameta savas mājas, jo šo rajonu bija skāris neparasts sausums un karstums, ugunsgrēki, kas iznīcinājuši pusi pilsētas ēku, kā arī nebijušu apmēru čūsku perējumu plūdums no kalniem. Šie cilvēki aicināja ģimeni griezties atpakaļ, tomēr viņi tos nedzirdēja un neņēma vērā, jo spēcīgākas bija krāsainās, tīkamās halucinācijas, kas radīja vīzijas par priecīgiem, koši tērptiem cilvēkiem, kas dzīvespriecīgi darīja savus ikdienas darbus starp gruzdošiem gruvešiem un pelnu kaudzēm. Visspilgtāk atmiņā palikusi blonda pusaugu meitene varavīksnes krāsu kleitiņā, kas smiedamās skrēja pār pilsētas galveno ielu, rokā turēdama lielu raibu balonu un lenšu saišķi, līdz pazuda sarkandzirksteļotā dūmu mākonī.
Tā nu ģimene turpināja doties uz priekšu, meklējot veco dzimtas namu, bet tikmēr halucinogēnu iedarbība pamazām sāka apsīkt un iztēles ainas mijās ar realitāti. Jāpiebilst, ka es biju viņiem sekojusi visā viņu ceļā, tikai neviens nebija mani ievērojis. Tobrīd viņi bija nonākuši uz ielas, uz kuras murckuļu murckuļos gulēja ragainās odzes (ļoti skaistas smilškrāsas čūskas, ir vērts apskatīt), kuras ieraudzījusi, sieviete sarkanajā kleitā apstājās un atteicās spert kaut soli uz priekšu. Būtu bijis tomēr labāk, ja viņa būtu spērusi šo soli, jo tā nu gadījās, ka viņa bija apstājusies ar basajiem papēžiem tieši pie kādas odzes purna, kas nekavējās viņai kost. Tās inde izrādījās neparasti spēcīga, tāpēc, īsi iekliegusies, viņa sabruka mirusi uz putekļainā, karstā ceļa, kamēr pārējie ģimenes locekļi aiz šoka sastinga, nezinādami ko darīt. Tuksneša vējš plandīja viņas sarkano tērpu, kura krāsa skaisti sasaucās ar tobrīd rietošās saules spilgto starojumu. Tad no viņas gars piecēlās no vēl agoniski trīcošās miesas un ieraudzīja mani, jo šajā sapnī es biju nākusi kā viņas nāves eņģelis, un sniedza man roku, lai es viņu aizvestu mājās.
Jāteic, visai neparasts motīvs parādījies, jo agrāk šādu lomu sapņos nebiju pieņēmusi.

Ar manu brāli un Chi bijām aizbraukuši uz Jūrmalu. Mums līdzi bija pāris baltas sveces un divas pudeles sarkanvīna. Brālis bija dzirdējis, ka tuvojoties vētra, tāpēc devāmies uz pludmali, lai to vērotu. Debesīs savilkās zili melni, zemi mākoņi, kuros attāli ducināja pērkons un palēnām uz mūsu pusi snaikstījās zibens šautras. Jūras viļņi kļuva arvien augstāki, arvien baltāki, un līdz ar tiem spēkā pieņēmās arī vējš, drīz nesot pa gaisu viļņu šļakatas un smilšu vērpetes. Mēs trīs stāvējām pašā jūras malā un kliegšus aicinājām vētru, bet, kad vēja kaukoņa jau pārspēja mūsu balsis, tad kliedzām sajūsmā un mežonīgi skraidījām, ik pa brīdim krītot smiltīs un ekstātiski smejoties pret zibens tīklos mirdzošajām debesīm. Vīna pudeles un sveces bija palikušas ieraktas kāpās starp pāris zāles kumšķiem. Pāri visam - saulrieta atvemta, nedabiski smaga, tumši zeltaina, karsta gaisma. Jūras un lietus ūdens kā siena nāca pret mums, tāpēc nolēmām patverties pamestā bākā ar bāli dzeltenām sienām, ko bijām ievērojuši nedaudz tālāk uz sēkļa. Durvis aiz sevis nostiprinājām ar smagu koka bomi, lai vējš tās neatlauztu, aizvērām pirmā stāva logu aizvirtņus un uz vecām mucām aizdedzām savas sveces. Dzērām sarkanvīnu no pudelēm, jo glāžu nebija, protams, ākstījāmies un smējāmies, piekārām Chi sarkano šalli pie kaut kādas nūjas kā karogu un gājām karagājienā uz riņķi pa bākas pirmā stāva telpu - augstāk gan netikām, jo durvis bija slēgtas. Ārā joprojām kauca vējš, bet pa spraugām logu aizvirtņos varēja redzēt, ka pamazām ir iestājusies nakts. Sveces bija teju izdegušas, bet ilgs laiks nepagāja, līdz tās nodzisa pavisam. Brālis ērmojās, tēlodams spoku ar vīna pudeli rokās, mēs ar Chi smējāmies un skandējām fragmentus no E.A.Po poēmas "Krauklis". Tumsā viss likās daudzkārt lielāks, un piepeši es atskārtu, ka, lai arī sveces ir apdzisušas un ārā valda melna nakts, mūsu mītnē tomēr ir kaut kāda gaisma - kas dienas laikā nebija redzams, to atklāja ēnas, un uz bākas iekštelpas sienām pamazām parādījās zilgansudrabaini raksti, kas, kā pamazām sapratu, bija dažādi kabalistiskie simboli, bet durvis, kas vestu uz bākas augšējo telpu, bija palikušas daudz augstākas un platākas, un uz tām bija uzplaucis mirdzošs kabalas Dzīvības koks. Devos pie šīm durvīm, pastiepu roku, pagrūdu - tās lēnām vērās vaļā, lai arī iepriekš bija aizslēgtas - un tad mans dārgais brālis nometa vīna pudeli, tā ar skaļu troksni saplīsa un man neatlika nekas cits, kā vien pamosties.

Šajā sapnī dīvainā kārtā bija saplūdis mans centra dzīvoklis ar Juglas dzīvokli, apvienojot telpas un istabas, un tur kopā, savstarpēji viens otru netraucējot, dzīvoja gan mana bioloģiskā ģimene, gan šī brīža, ar visiem dzīvokļa biedriem. Centra dzīvokļa centrālā, sarkanā istaba bija saplūdusi ar Juglas guļamistabu, un tur uz dīvāna, skatoties TV, sēdēja Aivis un Jānis, bet es stāvēju līdzās, tīrot altārgaldu. Pēkšņi es pamanīju, ka puišiem līdzās savā parastajā vietā sēž mans tētis. Es vienīgā viņu redzēju un nesapratu, ko teikt, jo zināju taču, ka viņš jau sen kā ir miris, bet viņš tikai priecīgi pasmaidīja, pamāja ar roku un izgaisa. Biju ļoti izbrīnīta, bet grasījos atgriezties pie darba, kad dīvāna otrā pusē parādījās cita būtne - jauns, perfekta izskata vīrietis tumši indigo zilā uzvalkā ar tumšvioletu kreklu, līdzīgu toņu melnīgu auru un īsiem, melniem matiem, kurš vienkārši skatījās uz mani ar ieinteresētu, laipnu skatienu. Gribēju jau jautāt, ko viņš tur dara, jo redzēju, ka atkal esmu vienīgā, kas viņu redz, kad viņš pirmais paspēja pajautāt man:

- Nu, vai esi gatava?

Gribēju teikt viņam, ka nesaprotu, par ko viņš to jautā, kad viņš smaidot papurināja galvu un turpināja, neļaujot man bilst ne vārda:

- Nekas, viss jau būs pilnīgā kārtībā, - tad viņš pacēla trīs labās rokas vidējos pirkstus un, tos vienu pēc otra noliecot, pus mīlīgi, pus viltīgi sāka atskaiti - Trīs... Divi... Viens... Un!...

...un tad man aizrāvās elpa, es ķēru pie sirds, no kurienes izplatījās savāds siltums, kas ietina visu kā pūkainā segā, slāpējot skaņas un krāsas, un kritu pret zemi, vēl ieraugot, kā Aivis un Jānis metas pie manis, kliegšus jautādami, kas notiek. Pasaule pazuda, un notika sirdstrieka, dārgie draugi. :)

Attapos kā bezmiesīga būtne pēc neilga brīža. Tumši indigo krāsas vīrietis stāvēja man līdzās, pastiepis roku un aicināja sev līdzi, bet es vēlējos palikt - jā, to, protams, es vēl brīdi drīkstot darīt. Devos pie savas mammas, kura vienatnē raudāja, un apskāvu viņu, pārtraucot asaras un atstājot viņu caur smaidu atkārtojot pie sevis "viņai viss ir kārtībā... viņai viss ir kārtībā...". Aizgāju arī pie brāļa, kurš no mana pieskāriena aizmiga mierā. Jānis, Aivis un Līga savukārt bija pārāk šokēti un aizvērušies, lai varētu viņus tik viegli nomierināt, tāpēc, izmantojot to, ka Aivja prāts ir atvērtāks nekā lielākajai daļai citu cilvēku, uz brīdi pārņēmu viņa roku, lai uzrakstītu, ka nekas man nekaiš. Bija žēl mazliet viņus atstāt, bet jutu sirsnīgu mieru, kā naktī, skatoties zvaigznēs. Tad atkal - mirklis nekā, un es no jauna biju starp viņiem, bet jau apņēmusies palikt ilgāk un ar atļauju no augstākām instancēm to darīt, esot sev tuvākajiem redzama un jūtama, lai palīdzētu viņiem līdz pat sev vistuvākā cilvēka nāvei, kad prom dotos mēs kopā.

Sapņa sižets, protams, visai sagaidāms pēc trīs dienām visai aktīvu un sāpīgu kardioloģisko problēmu, tomēr kaut kā patīkami īsti bija to redzēt...mierīgi. :)

Zaļa, vasarīga pļava, ovālas formas. To visapkārt ieskauj tumšzaļš, izteiksmīgi dzīvs mežs. Siltajā vējā lido saulē mirdzoši ziedputekšņi un taureņi. Debesis - spilgti zilas, gandrīz elektriskā tonī, bez neviena mākonīša. Pļavas vidū stiepjas dzeltens smilšu ceļš, bet tas nekur neved - tas ir elipsveidīgs un tiecas tikai uz riņķi kā saspiests gredzens. Es gāju pa to, pretēji Saulei, skatījos debesīs, skatījos zālē, vēroju mežu un priecājos, cik tas viss ir skaists, tomēr atkal un atkal veicot vienu un to pašu riņķi gribējās redzēt arī ko citu. Es sāku iet ātrāk un ātrāk, līdz es skrēju, un tad es sāku skriet arvien ātrāk un ātrāk, līdz krāsas un formas ap mani bija pavisam izplūdušas un ceļu zem savām kājām vairs neredzēju, bet es tikai skrēju, cenšoties pārskriet pati savas robežas. Gaiss smaržoja pēc ozona, kā tas notiek pēc pērkona negaisiem. Tad vienā mirklī likās, ka es esmu kaut ko sevī vai savā pasaulē pārrāvusi, un viss sāka mainīties - izplūdušās krāsas kļuva arvien noteiktākas, formas - skaidrākas, bet vairs ne tādas, kā iepriekš - aiz meža varēja redzēt daudz, daudz citu pļavu un mežu, un nebija viss vairs tikai zaļš un zils, jo tagad pasaule mirdzēja pārpasaulīgu varavīkšņu krāsās, kas savstarpēji plūda un mainījās kā krāsu upes, spilgtas, mirdzošas, patiešām dzīvas, un daudzas pat tādos toņos, kam cilvēciski nav nosaukuma, bet ceļš vairs nebija kā noslēgts gredzens - no tā uz visām pusēm gaisā stiepās kristāliski, zeltaini un tirkīzzili tilti, savienojoties ar veselu mirdzošu tiltu tīklu gan augstu debesīs, gan tieši virs zemes. Izvēlējos vienu no zilajiem tiltiem un devos pa to prom, bet pusceļā mani sagaidīja man nepazīstams vīrietis, par kuru man tomēr bija viegla nojausma, ka kaut kādā ziņā viņš ir vai arī ir bijis mans tēvs (ne cilvēciskās, šīs dzīves attiecībās gan), kurš man draudzīgi teica, ka vēl "tur" iet es nevarot. Rūpīgi ieskatījos viņam acīs un tajā mirklī saredzēju visu vēl pavisam savādāku - sastāvošu no sīksīkām daļiņām, romba formas kristāliem, kas daudzās kārtās un dažādās formās pārklājās viens pār otru, veidojot visu, kas ir. Biju visai šai sistēmai pašā vidienē, vēroju to maināmies, dalāmies, vietām sabrūkam, bet sabrukušo vienkārši pārnesot uz jaunu vietu, tukšo aizpildot ar krāsu, bet citur - krāsu aizpludinot un atstājot vien mirdzošu tukšumu. Pamazām procesos sāku iesaistīties arī es, gabaliņu pēc gabaliņa iekrāsojot un iegrozot kā likās, ka vajadzētu, no maziem rombiņiem vērpjot lielus rombus, un no tiem - visurejošas spirāles, no visgaišākajām līdz vistumšākajām, kā sākumu ņemot baltu, tad - gaišzeltainu, gaišrozā, gaišzilu un gaišzaļu, kas pamazām kļuva arvien intensīvāki, līdz pat tumši asinssarkanam, tumši violetam, indigo un nakts zaļam, saplūstot vienoti melnā. Biju pavisam aizrāvusies kā bērns smilšukastē, kad vēlreiz sadzirdēju sava it kā tēva smaidošo balsi - nu lūk, kad visu šo sakārtosi, tad arī visi tilti būs tavi, tikai strādā. Es to uzklausīju, bet īsti vairs neņēmu vērā, jo likās - es tagad tāpat taču esmu visur, man vairs nevajag tiltus, lai tur tiktu, vairs nekādus ceļus un tiltus... Tad viss saplūda radoši graujošā, krāsaini bezkrāsainā sprādzienā un bija atkal laiks mosties.

Tā kā šī sapņa tematika ir cieši saistīta ar Silent Hill izmantotajiem simboliem, ievada vietā aprakstīšu tos, lai sapņa jēga būtu saprotama arī tiem, kam Silent Hill nav starp pazīstamākajām sfērām.

Tātad, Silent Hill ir tāda paša nosaukuma datorspēļu sērijā (un vēlāk arī - filmā) eksistējošs ciems, kas reiz gan dzīvojis un eksistējis reālajā pasaulē, bet pēc vairākiem traģiskiem negadījumiem, kurus aprakstīt šeit būtu lieki (viss izlasāms ar google palīdzību), iedzīvotāji to pametuši - vismaz, ikdienišķi uztveramajā ziņā, neviena tur vairs nav. Lai nu kā, tas turpina elpot paralēlā dimensijā, ko ir izveidojušas kādas ļoti sāpinātas, ļoti ievainotas meitenītes fantāzijas par atriebi, kas jāpieredz viņas mocītājiem, kas nu visi dzīvo miglainajā Silent Hill, pār kuru snieg mūžīgs pelnu sniegs. Laiku SH nedala nakts un diena, bet gan Tumsa un Gaisma, ko šķir griezīga trauksmes sirēnu kaukoņa. Gaisma tur nav nekāds svētums, tas ir tikai nosacīts miers, kura aizsegā var mēģināt paslēpties no saviem iekšējiem dēmoniem, savukārt Tumsa - nu, arī tā nav izprotama nedz kā tradicionāli ellišķā, nedz pirmatnēji haotiskā. Silent Hill Tumsa ir gandrīz dzīva būtne, pilnīgi cita Silent Hill pasaules šķautne, kurā viss ikdienišķais pārvēršas šausminošajā, bet visi iekšējie nešķīsteņi iegūst miesīgu veidolu, ar briesmīgām maskām atainojot katrs sava radītāja slēptos netikumus, grēkus un noziegumus, un saplosot katru, kas gadās viņu ceļā un nespēj tajos atpazīt pats savas bailes. Pats augstākais un šausminošākais no viņiem ir Soģis, saukts arī Piramīdgalva - nēsātās dzelzs maskas dēļ, kurš Tumsai seko, Tumsu ved un pats ir iemiesots Silent Hill Tumsa. Uzskates materiāls, lai ilustrētu Soģi -

http://www.bjwinslow.com/albums/album11/silent_hill.jpg

Tagad varu sākt aprakstīt savu sapni, vispirms piebilstot, ka tas, saistībā ar SH simboliku, ir ļoti netradicionāls. Cik nu agrāk biju par to sapņousi, tad te SH ļaunums bija pret mani un es cīnījos par savu dzīvību, te - es pati biju SH Tumsas iemiesojums un sapratu, cik ļoti nosacīts ir tas, ko tā iedzīvotāji sauc par ļaunumu, jo patiesībā tās ir vien viņu rīcības izraisītas sekas un tikai viena no taisnīguma izpausmēm. Ar šo arī ievads būs noslēgts, lai arī, nevēloties izplūst jau agrāk aprakstītās detaļās, tas ir krietni ierobežots. Manā sapņu blogā var atrast agrākus SH sapņu aprakstus, vai, ja esmu bijusi slinka, vismaz viena - noteikti. :)

Šajā sapnī es pamodos - gluži burtiski. Es lēnām attapos no miega, mēģinot aptvert, ko nozīmē neierastās skaņas, kustības un smaržas ap mani, un tad saprotot, ka tieku vesta nezināmas markas, bet +/- 1995. gadā ražotas mašīnā ar brūnu salonu; braucot tā viegli čīkst un šūpojas, un smaržo pēc salonā sen smēķētām cigaretēm, vīrieša, sēdekļu ādas un saulē sasiluša mākslīgā koka paneļiem. Esmu gulējusi aizmugurējā sēdeklī ar galvu priekšējā pasažiera sēdekļa virzienā. Kad pieceļos no guļus stāvokļa, konstatēju, ka šofera mašīnai nav - tā vienkārši brauc, bet pārlieku tas mani neizbrīna. Pastiepju roku un ieslēdzu radio, skan kāda Metallica dziesma, bet nevaru noteikt, kura tieši. Lūkojos ārā pa logu - ir saulaina vasaras vai varbūt agra rudens diena, atrodos klusā, mierīgā ielā, kas lielākoties apbūvēta ar trīs- līdz piecstāvīgām, mazliet veclaicīgām, bet ne pārlieku greznām ēkām. Pirmajos stāvos - tukši veikaliņi, frizētavas un līdzīgas iestādes. Labajā pusē - plašs parks. Mašīna pagriežas pa kreisi un sāk līgani samazināt ātrumu. Man acīs iespīd spilgta saules gaisma un mani apžilbina, tāpēc redzu vien aprises tam, kā braucamrīks apstājas ielas malā, kur kā gaidot stāv visai gara auguma plecīgs vīrietis ar, pēc auguma spriežot, padsmitgadīgu meiteni. Sauli aizklāj neliels mākonis; meitene, kas tiešām ir jauniņa padsmitgadniece, ar apātisku un skumju sejas izteiksmi apiet ap mašīnas kapotu un apsēžas blakus vadītāja vietai, savukārt vīrietis novietojas pie stūres un, laipni smaidot, lai arī skatienā ir dziļš nogurums, atskatās uz mani. Šajā mirklī es sāku justies mazliet neomulīgi, jo, no vienas puses, man ir sajūta, ka esmu šo vīrieti jau kaut kur redzējusi, no otras - neatceros, kādos apstākļos tas noticis un kā man vajadzētu justies viņa sakarā.

Šoreiz vairs neatskatoties, viņš man jautā -

- Vai tev nebija neērti atbraukt šādā veidā?

Papurinu galvu, pārliecinoties, ka tas ir redzams atpakaļskata spogulī - runāt vēl negribu.

- Zinu, ka tu jau agrāk esi tā vesta. Tu toreiz satiki kādu sev ļoti dārgu, tuvu būtni, vai ne?

Spoguļa atspulgā redzu, ka viņš pasmaida. Tad atceros, ka tiešām tā jau reiz ir bijis - pirms apmēram pieciem gadiem, kādā sapnī, kurā pamodos tieši tādā pašā mašīnā, tikai nakts laikā, pavisam citā vietā, un ārpusē mani jau gaidīja sudrabaini mirdzoša būtne, dvēselei tuvs draugs, kas tā deva par sevi ziņu. Biju mazliet pārsteigta, ka viņš zin par šo sapni, tātad - arī vismaz mazliet augstāks savā līmenī, kā vienkārši sapņu tēls bez savas individualitātes, kas izgaistu man pamostoties. Šoreiz atbildu viņam skaļi - Jā, tā bija.

- Es ceru, ka tu jau esi sapratusi, kāpēc izvēlējos tevi uzaicināt šeit tieši šādā veidā. - viņš, joprojām pavisam viegli smaidot, piebilst.

Palūkojos ārā pa logu, jorpojām cenšoties atcerēties, kur esmu viņu redzējusi, kad pamanu sev pazīstamu vietu - septiņstāvīgu blokmāju ieskautu pagalmu ar koku pilnu, zālainu vidusdaļu. Rodas sajūta, ka vajag tur apstāties, tāpēc uz brīdi aizmirstu atturību un pieķeros vīrietim pie pleca, sakot, lai viņš apstājas. Tai pašā mirklī caur pieskārienu manī pamostas atmiņu ainas no agrākām manis un viņa satikšanās reizēm, pārņemot visas maņas - vienā mirklī vēlreiz noskatos visus savus agrākos SH sapņus un vīrietī, kuram sēžu līdzās, ieraugu Soģi - bez ieroča, bez maskas, bez asinīm, bez beznosacījumu ļaunuma, tā vietā ar smaidu un cilvēcību, un tomēr - Soģi. Vienalikus no atmiņām sajūtu atdzimstam maigas, mīlošas jūtas pret viņu un saprotu, ka šī būtne - gan viņa cilvēcīgā, gan Soģa seja - viss kopā ir pavisam kāds cits, senāk pazīts, vienmēr mīlēts, tikai šobrīd esam iesaistīti savādā cīņā.

Pārraujot manu atmiņu uzliesmojumu, viņš strauji sagriež mašīnu un apstājas pagalmā, uz kuru norādīju, sakot -

- Es priecājos, ka tu atceries. Un, kā vienmēr, tu zini īsto vietu, kur apstāties.

Vēlreiz pasmaidījis, viņš izkāpj no mašīnas, es sekoju, kā pēdējā izkāpj skumjā meitene. Pūš silts vējiņš, garām aizlido dažas pieneņpūkas. Pagalmā bezrūpīgi atpūšas māju iedzīvotāji, zem kokiem spēlējas bērni, bet apzinos, ka arī uz šo vietu attiecas visi SH likumi un ir tikai laika jautājums, līdz atskanēs trauksmes sirēnas, izlaižot ārēji nevainojamo, bet iekšēji katram savā veidā sapuvušo cilvēku elles. Vīrietis pieskaras man pie pleca un, paņēmis pie rokas skumjo meiteni, saka -

- Es viņu satiku, kad biju Soģis, un nu man viņa jāaizved mājās. Vai tu pagaidīsi šeit? Ja vēlies, vari palūkoties, kā cilvēki te dzīvo.

- Vai es varu atnākt jums līdzi?

- Nē, diemžēl nē, tu nevari iet, kur ies viņa.

- Bet vai tu atgriezīsies? - pamazām man nāca atskārsme, ka ļoti, ļoti viņu vēlos redzēt vēl, kā redzu tagad, jo tas nav noticis tik ļoti ilgi un pēc tam vēl ilgi netiks pieredzēts.

- Jā. - un, lai uzsvērtu atbildi, viņš iedrošinoši uzsmaida.

- Vai tu atgriezīsies tāds, kāds esi tagad?

- Jā. - un, vezdams meiteni pie rokas, viņš pazūd starp kokiem, kur virmo nojausmas par tālāku pasauli.

Gaidot es sāku bezmērķīgi klīst pa pagalmu. Sākotnēji juceklīgās sajūtas tagad ir nostabilizējušās - gan Soģis, gan Cilvēks ir tikai divas daļas no vienota veseluma, kas kopā ir gluži cita būtne, kas tikai izvēlējusies šo seju, lai sapnī būtu man saprotamāks. Un mēs mīlam viens otru - cieši, bez robežām un nosacījumiem.
Debesis ir zilas, nav SH miglas un pelnu, lai nu kā, tas man it nemaz nav svarīgi, jo arī SH ir tikai tēls, kas pārklāj realitāti. Es ieeju vienā no blokmājām un lēnām kāpju augšup, ieklausoties cilvēku dzīvēs aiz katra dzīvokļa durvīm, sajūtot, kas tuvākajā laikā sastapsies ar saviem dēmoniem, kas atradīs citu veidu, kā mainīties, kas...

- Vai tu nāc pie kāda ciemos? - mani pēkšņi pārsteidz maza, blonda meitenīte, kas iznākusi no kāda dzīvokļa un stāv kāpņutelpā, kautrīgi staipīdama gaiši dzeltenas kleitiņas stūrus. Aizmugurē tā ir sasieta ar dzeltenbalti rūtainu jostiņu, piedurknītes ir baltas un sakrokotas. Es mulsi uzsmaidu un papurinu galvu, cenšoties nenovērsties, jo jau redzu, ka arī viņa ies bojā, pakļaujoties pašuzbūvētai ellei, tikai pēc vairākiem gadiem.

- Vai tu nāc auklēt manu brālīti? Man tagad ir mazs brālītis un mamma teica, ka nāks aukle. - mazā turpina jau līksmāk vaicāt, bet es atkal papurinu galvu un smaidot pagriežos, lai pamestu mušu piespindzētās, zili izkrāsotās un aplupušās kāpņutelpas. Meitēns izskrien ārā līdz ar mani un savā nodabā dodas pie sarkanām, droši vien jau vairākas paaudzes piedzīvojušām dzelzs šūpolēm. Savukārt es pamanu, ka Soģis-Cilvēks jau atkal stāv pie savas mašīnas un mani gaida. Dodos pie viņa, viņš apguļas zālienā un klusējot vēro mākoņu formas debesīs, bet es apsēžos viņam līdzās. Sajūtu, ka mainās gaisa smarža, tā paliek smagāka, tāda kā sarūsējusi.

- Tumsa nāk, - es viņam saku.

- Tā ir. Bet mums vēl ir laiks parunāt.

- Ko tu vēlējies man pateikt?

- Neko īpašu. Ir vienkārši jauka diena, vai ne?

Pamāju ar galvu, tā tiešām ir. Smagā smarža gaisā tomēr paliek arvien izteiktāka un tas manī vieš nemieru, jo nevēlos, lai miers - šoreiz patiess - pārtrūktu, tāpēc jautāju:

- Vai te ir kāda droša vieta? Nu, tik droša, lai es varētu tur pārlaist Tumsu tevi nesatiekot un mēs viens otru neievainotu?

Sajūtu, ka pie kreisā sāna kaut kas spiež - tā ir melna pistole tumšbrūnā ādas makstī, ko izvelku un neizlēmīgi pasvārstu rokās, caur prātu lēni ložņājot atmiņām, kurās mēs abi neskaitāmas reizes esam viens otram darījuši sāpes līdz pat nāvei, līdz pat miera mirklim, kāds ir šis.
Viņš palūkojas uz mani un saka:

- Abhazs.

- Ko?..

- Abhazs. Te netālu ir tāda ēdnīca. Es izveidoju šo vietu tieši tādu, lai, tur iegājis, nespētu tevi ievainot. Un tad arī tev nebūs vajadzības ievainot mani.

- Es nezinu, kur tas ir.

- Tu noteikti to atradīsi. Tu vienmēr zini īsto vietu, kur apstāties, es jau to teicu. - un viņš pie sevis paķiķina, it kā tas būtu kas īpaši smieklīgs, tomēr viņa smiekli nav aizvainojoši.

- Vai nav iespējams to pārtraukt? Mums nav vajadzīga šī cīņa.

Šoreiz viņš paliek skumjš, nopūšas un tad lēni teic -

- Es to zinu, mana mīļā. Bet, kad pienāk laiks, es esmu Soģis, tu esi vajātais, mums jāsastopas, un es neko nevaru tur padarīt.

- Es tevi pazīstu pietiekami labi, lai zinātu, ka vari.

Viņa acīs iedegas ļoti pazīstama, ķircinoša liesmiņa:

- Nu bet protams, ka es varu, bet tas nebūtu godīgi pret visu šo spēli, kuras noteikumus radījām kopā un abi piekritām tajā spēlēt, kopā ar visiem tiem pārējiem, vai ne?

Rūsas smarža gaisā paliek arvien spīvāka un, atceroties vēl kaut ko, skumjas pārņem arī mani.

- Mans draugs, es negribu tevi nogalināt.

- Es zinu, es zinu, mīļā... Bet vēl daudzi, daudzi mēneši paies, līdz tas notiks un tu mani apbedīsi.

- Es neticu, ka nogalināšana ir jebkādā veidā iespējams ceļš, lai pārtrauktu to, kas te notiek. - šo sakot, jūtu dusmas uz sistēmu, kurā spēlējam savu spēli.

- Es arī tam nepiekrītu. Bet tas vairs nav atkarīgs no mums, tas ir atkarīgs no Viņiem - un viņš izklaidīgi ar pirkstu norāda kaut kur pa vidu starp mākoņiem un kosmisko telpu. Tagad kārta smieties ir man.

- Nekā, dārgais, mēs paši bijām starp viņiem, kad tas tika izdomāts... Un...

Gribu turpināt teikumu, ka viņš jau tāpat zin, ka, kamēr vien te viss turpināsies pārprastas dualitātes ietvaros - atdzimšanu meklējot caur nesaprastu iznīcību, asinis nomazgājot ar asinīm, tās tik un tā atkal un atkal ietieksies zemes dzīlēs, vēl un vēlreiz viņu pamodinot un augšāmceļot no jauna kā Soģi, kamēr vien cilvēki beigs radīt savas elles, nebeidzamā vientulībā sastopoties katrs ar saviem dēmoniem. Tomēr apraujos, jo patiesi - viņš tāpat to zin, pat labāk par mani, jo pats jau neskaitāmas reizes izgājis tam cauri. Tā vietā es viņam pieglaužos un viņš mierīgi, taču stipri mani apskauj no mugurpuses, uzliekot zodu man uz pleca. Jūtu viņa elpu kutinot manu ādu pie kakla, tā ir silta un smaržo pēc āboliem. Saule pamazām apmācas un viņš sāk rāmā, klusā balsī stāstīt, kā man vislabāk paslēpties, no kā izvairīties, kā izmantot ieroci, kad pienāks laiks. Tad viņš noglāsta man vaigu un apguļas atkal zālē, lūkojoties debesīs.

- Un tagad, mīļā, - viņš maigi saka, - tagad bēdz.

Zeme zem viņa pieplūst ar indi un nomelnē, no tās paceļas garas, melnas saknes un ierauj viņu pazemē, lai kaut kur atkal izgrūstu ārā kā asinīm noplūdušu velnu. Sāk skanēt trauksmes signāli, iestājas akla tumsa, bet es pagriežos un mērķtiecīgi skrienu, kamēr vēl kaut ko redzu un turpinu skriet arī tad, kad redzēt vairs nav iespējams. Intuitīvi jūtu, kur atrodas viņa pieminētais Abhaz, tas ir pavisam tuvu, bet drīz tuvosies arī Soģis. Es varētu aiziet no sapņa šajā mirklī, bet zinu, ka viņš nāks un vēlos viņu sagaidīt, lai ieskatītos viņā kā ellišķā iemiesojumā un arī tad atcerētos un sajustu, kāds viņš ir zem visa tā, ko es patiesībā viņā jūtu un kāda ir mūsu mīlestība, kad pazūd viss, kas klājas tai pāri lielās spēles ietvaros.

***

Interesanti, ka redzēju šo sapni uzreiz pēc tam, kad palūdzu Sapnim vēlreiz izskaidrot man Luciferu. :)

Pēc savas kaķenītes nāves šos sapņus ilgu laiku negribēju pierakstīt - likās pārāk privāti. Bet tagad tie paši vēlas tikt uzrakstīti, tāpēc to arī darīšu.

Pirmo es redzēju neilgi pēc skumjā notikuma un tas palīdzēja man pieņemt faktu, ko pirmo reizi mūžā pieņemt nemācēju.

Tātad, biju savā centra dzīvoklī. Kad redzu to sapņos, tad parasti mana istaba ir kā simbols robežšķirtnei, kas vistuvākā nomoda pasaulei - mēdzu ieiet šajā istabā un apgulties gultā, lai aizmigtu sapnī un pamostos šaipasaulē. Savukārt mana tēva kabinets, kas pēc izvietojuma ir visnošķirtākā istaba, pie tam, ar mazu balkoniņu kā durvīm uz lidojumu, attēlo robežu ar vistālākajām pasaulēm, tālu prom no taustāmās realitātes. Biju ieradusies šai dzīvoklī, lai atrastu kādu grāmatu tēva kolekcijā. Vairs neatceros, kādu, un tas arī vairs nebija svarīgi, kad iegāju viņa istabā un ieraudzīju, ka uz rakstāmgalda guļ Midiņa, kādu redzēju viņu pēdējoreiz uz vetārsta aukstā metāla galda - mirusi, izstiepusies, it kā gulētu, bet ar sastingušu skatienu pavērtajās actiņās. Es piegāju pie viņas, uzmanīgi pacēlu, piespiedu pie krūtīm un sāku staigāt šurpu turpu pa istabu, viegli šūpojoties, it kā midzinot viņu, un čukstot viņas ausī, cik ļoti dārga viņa man bijusi, kā viņu esmu mīlējusi un turpinu mīlēt. Man vienbrīd izlikās, ka viņa mazliet pakustas, bet teicu sev, ka tas ir tikai apmāns, tomēr tas nebija vis apmāns un pamazām viņa tiešām sāka kustēties un staipīties, aizvēra actiņas, nožāvājās, muskuļi kļuva stingrāki un pēc brīža jau turēju apskautu pavisam dzīvu, siltu, murrājošu kaķi. Uzmanīgi nolaidu viņu uz grīdas un devos ārā no tālās istabas, ejot uz savējo. Uz brīdi mani bija pārņēmusi doma - ja es aizvestu viņ līdz savai gultai un tur ar viņu līdzās aizmigtu, tad tā arī pamostos - ar dzīvu kaķi līdzās. Mida man sekoja no mugurpuses, bet es neatskatījos, tikai klausījos mīkstajos soļos, lai būtu droša, ka viņa ir turpat, gluži kā senajos mītos. Tomēr, kad bijām tieši pusceļā, es apstājos un atskatījos, un viņa bija darījusi tieši tāpat - apstājusies un nu cieši un maigi lūkojās man acīs. Tad klusējot pagriezāmies un devāmies atpakaļ uz tālo istabu, kur viņa man pieglaudās, es viņu pacēlu, apskāvu un atkal jau stāstīju, cik ļoti viņu mīlu un mīlēšu vienmēr, kā gaidīšu atkalsatikšanos, kamēr mans mīļais kaķītis lēnām izgaisa manās rokās, aizejot tālienē.

***

Šo sapni redzēju vēl pēc vairākām nedēļām. Pa smilškrāsas akmens plāksnēs izliktu ceļu devos uz smilškrāsas templi dzeltenīgā, vēju pilnā tuksnesī. Tempļa veidolu nemācēšu pastāstīt, tas nemitīgi mainījās, it kā vējš no smiltīm to nojauktu un pārbūvētu ik mirkli, bet, līdzko biju šķērsojusi tā slieksni, pasaule pārvērtās - tā bija harmoniska, tā bija mierīga, tā bija debesu zeltā un gaismās mirdzoša un vienlaikus bezgala īsta un dzīva, vienlaikus plašas zāles, kolonnu norobežoti laukumi zem tempļu jumtiem, un tai pašā laikā - pļavas, meži, ezeri, mierīgi strauti un mežonīgas upes. Tas bija viss, ko vien reizē varētu vēlēties visas dvēseles, kas bijušas un būs. Ievēroju, ka visapkārt te guļ, te rotaļājas, te lok no kāda avota, te vienkārši mani ziņkārīgi vēro tūkstošiem kaķu - visu krāsu un izmēru, visi veselīgi un ar laimi acīs. Un tad, pašķirot ēģiptiešu rakstos izrakstītu, caurspīdīgi zeltainu šķidrautu, no ejas, kuras malas norobežoja divas zeltainas kolonnas, iznāca kaķu dieve Basteta. Tas bija viņas templis, cēlās, zeltaini rotātās, melnspalvotās, zeltacu dieves templis, un pie reizes - debesis kaķu dvēselēm. Viņa maigi un iedrošinoši smaidīja, kā sveicinot, un savās slaikajās rokās pie krūtīm piespiestu nesa manu Midiņu. Pienākusi pie manis, viņa sniedza man kaķenīti un atkāpās, lai mēs varētu parunāt. Mida veda mani uz priekšu caur tempļa pļavām un zālēm, stāstot, ka ir laimīga par dzīvi, kas viņai bijusi sniegta, lai arī nedaudz pēc tās nogurusi, un pateicīga man, ka esam varējušas būt kopā. Viņa man stāstīja par kaķiem, kurus sastapām, par viņu dzīvēm, par dievieti Bastetu, mani visu laiku nez kāpēc uzrunājot par Haštu, bet tajā brīdī tas šķita gluži dabiski un likās, ka vienā mirklī ir saplūdušas visas dzīves, kurās ar Midiņu esam bijušas līdzās. Pamanīju, ka mūsu gaitās no neliela attāluma mums seko liela auguma sniegbalts persietis ar klasiski zilām acīm un ļoti kuplu asti, nogaidoši un ļoti ieinteresēti manī skatoties, un man likās, ka esmu viņu jau redzējusi, bet nespēju atcerēties, kur. Pamazām nonācām tur, no kurienes bijām sākušas savu pastaigu. Basteta nostājās mums līdzās un uzlika savu melno, mierinošo plaukstu man uz pleca. Es pacēlu Midu un apmīļoju viņu, bet uz atvadām viņa man pateica, ka nemaz tik ilgi nebūs jāgaida, līdz atkal tiksimies, bet līdz tam viņa palīdzēšot mums atrast jaunu kaķēnu, kas būtu mums ideāli piemērots un palīdzēs palūkoties uz dzīvi no jaunas puses. Tad sniedzu Midu Bastetai, kas viņu silti apskāva un atkal pazuda aiz zelta šķidrauta, bet es devos atpakaļ tuksnesī, lai pēc brīža pamostos.

Un vēl es neilgi pēc Haiko nāves redzēju arī viņu. Viņš mani satika jaukā, zaļā, alpu mežu ieskautā ielejā un stāstīja, ka nu jau viss esot labi, viņam nekas vairs nesāpot un tā viņš atkal varot brīvi skriet, bet no Zemes paņēmis līdzi to, kas viņam vislabāk paticis, dabu vērojot - pienenītes. :) Un tai pašā mirklī visas pļavas ap mums vērtās spoži dzeltenas, pēc Haiko gribas visam uzplaukstot neskaitāmās pienenēs...

Liekas, ka esam Vecrīgā, bet tik pat labi tā varētu būt jebkura cita pasaules vecpilsēta, kurā ievijušās arī dažas jaunākas, platākas, gludākas ielas. Nakts. Blāvi deg dzeltenīgs ielu apgaismojums, atstarojoties pret brūni apputējušu un laika aplaizītu namu sienām, tomēr tas nespēj sacensties ar pilnmēness sudraba gaismu, kas ir pat nedaudz par spožu. Šur tur novietotas tukšas automašīnas, bet nekur neredz neviena cilvēka. Visu namu logi ir tumši, nekur neskan mūzika un neatskan nakts dzīrotāju smiekli. Pilnīgs klusums. Tad no tālienes pamazām tuvojas maiga, rotaļīga, brīžiem neveikla, neprasmīgi spēlēta melodija un bērna soļi. Pēc brīža no kāda ielas stūra, ik pa brīdim palēkdamies, lai noturētu melodijas ritmu, iznāk apmēram 12 gadus jauns, blonds, gaišās lina drēbēs ģērbies zēns, spēlējot flautu. Viņam pulkiem vien, ap kājām pinoties un pa priekšu skrienot, seko visu izmēru, pūkainības un augstdzimtības pakāpju suņi - vienīgi to balsis ir mēmas un skatieni tāli, zvaigžņoti, bet ap kažokiem staro zilgani dūmaina, mirdzoša migliņa, jo šie suņi ir miruši un kā rēgi seko zēna dziesmai. Zēns jau pirms vairākiem mēnešiem ir pazaudējis savu suni, kas bijis viņa tuvākais draugs, bet kādā dienā vienkārši aizskrējis pilsētas ielās. Viņš ir pārliecināts, ka viņa mīlulis ir miris, tāpēc viens izgājis naktī, lai ar sev vien zināmu dziesmu sauktu pie sevis visus pilsētas mirušos suņus. Tie ierodas viens pēc otra, kamēr iela ap viņu ir pilna ar spokaini caurspīdīgiem, mīlestības alkstošiem suņu stāviem, bet neviens no tiem nav pazudušais draugs. Zēns tomēr pārlieku stipri ir noticējis, ka viņa suns ir miris, jo dzīvs taču tas neaizietu labprātīgi no sev tuvākā cilvēka, tāpēc viņš tikai spēlē un spēlē, kamēr visi mirušie suņi ir izsaukti, bet meklētā starp tiem joprojām nav. Melodija, zēnam aizejot, kļūst skumjāka, un izsauc jau vairs ne tikai mirušos, bet arī tos, kam drīz jāmirst, tomēr draugs kā nenāk, tā nenāk, un pamazām zēns izdzied savu dzīvību, līdz pats kļūst par rēgu, kas nakti pēc nakts klīst pa tukšām, mūžīgas mēnesnīcas pielietām ielām, arvien meklējot savu vismīļoto suni, nekad to neatrodot.

Tā kā ir bijis daudz sapņu par Sātanu/Luciferu, dažus no tiem tik pat labi varētu pierakstīt.

Sākšu ar senāko un pirmo no šīs tēmas, kuru redzēju aptuveni 8 gadu vecumā. Tas vēl bija pavisam vienkāršs - biju savā Jūrmalas mājā, kur tobrīd arī dzīvoju, atrados viesistabā pie ovāla koka galda. Logi bija aizklāti ar tumšiem aizkariem, lai arī ārā bija saulaina, spoža diena, un tikai viens bija atstāts puspavērts, telpā metot rāmi zeltainu saulesgaismas strēli, kas apspīdēja mani un pusi galda. Otrā pusē, jau tumsā, sēdēja Lucifers, eleganti atgāzies krēslā tā, ka viņa seja nemaz nebija redzama - tikai krūtis, tumšbrūns vasaras uzvalks un uz galda nolaistas, šauras plaukstas. Mēs dzērām tēju un mierīgi runājām, uzmanīgi un laipni viens otru uzklausot, un atmosfēra bija klusa, patīkama, lai arī tomēr jutu zināmu devu satraukuma, ko gan izraisīja vairāk aizspriedumi, nekā reālas bažas.

***

Kad jau biju pārvākusies uz Rīgas dzīvokli un kādus 17 gadus jauna, tad redzēju šādu (lai arī pa vidam bija redzēts liels daudzums nenozīmīgāku šīs tēmas sapņu) - Šoreiz nevis Lucifers devies pie manis, bet gan es pie viņa. Sākumā esmu tādā kā uzgaidāmajā telpā - tā ir ar tumšsarkani krāsotām sienām, pie kurām viens pie otra sakārti augsti spoguļi melnos rāmjos. Telpa ir mēbelēta ar art noveau stila mēbelēm no melna koka, mīkstās ir tapsētas ar sarkanu samtu. Pie griestiem - zeltains kroņlukturis. Šajā istabā neuzkavējos, uzreiz dodos tai pāri pie viena no spoguļiem, kas, man pienākot, pārvēršas par sarkanām, reljefām, ar kokgrebumiem rotātām durvīm. Nospiežu rokturi un dodos iekšā telpā, kas, kā šķiet, ir Lucifera personīgā telpa šajā namā - tā arī ir sarkana, bet rotājumi ir tumši un sarkano vīnogu krāsas violeti, brīžiem caurvīti ar sudraba diegiem. Pie vienas no sienām ir plata, melnā cēlkokā darināta gulta ar gaisīgu, caurspīdīgi violetu baldahīnu pār to. Baldahīns ir pavērts, gultā sēž Lucifers sirma, tomēr jauneklīga un ļoti pievilcīga kunga izskatā, un aicina mani nākt viņam līdzās. Mugurā viņam ir ķiršsarkans uzvalks ar zelta pogām, bet, neskatoties uz to, ka aprakstīta šāda kombinācija izklausās lēta un klišejiska, uz viņa auguma tas izskatās vienkārši lieliski un nav ne miņas no lētuma. Apsēžos viņam līdzās uz gultas malas, pieglaužu galvu pie pleca un jautāju, ko viņš vēlējies man teikt. Lucifers pasmaida un saka, ka viņam esot kāds piedāvājums, bet vispirms mēs varētu vienkārši parunāties. To arī darām, apmainoties ar retiem vārdiem par skaistuma jēgu, par cilvēcību un vēl dažām tēmām, ko vairs neatceros. Tad viņš izvelk no blakus gultai novietota skapīša sudraba flautu ar skaistiem grebumiem un sāk spēlēt vienkāršu, tomēr pievilcīgu melodiju, kas pārvērš apkārtējo vidi un tad jau kopā sēžam manā centra dzīvokļa istabā, uz gultas. Viņš pārtrauc spēlēt un saka, ka vēlas man iemācīt muzicēt ar viņa instrumentu skaistāk, kā jebkurš cits to spētu, un par to viņš nodrošinātu, ka mana ģimene vienmēr būtu laimīga, vienmēr pārtikusi, vienmēr vesela, bet mans ieguldījums šajā lietā ievertu vien piekrišanu uzcītīgi mācīties un tad izvērst mūziķes karjeru, spēlējot mūziku, ko sacer viņš. Kamēr apdomāju viņa piedāvājumu, Lucifers atsāk savu muzicēšanu, bet es tikmēr domās aizeju pie mātes, tēva un brāļa, cenšos izjust viņu likteņus un beigu beigās izlemju, ka, lai cik tas vilinoši neizklausītos, tomēr atteikšos, jo nevēlos pieņemt lēmumu, kas vienā solījumā iesaistītu arī visu manu ģimenes locekļu dzīves, viņiem to pat nezinot. Lucifers to uzreiz sajuta manās domās, domīgi pielieca galvu, tad piecēlās, galanti atvadījās, un pazuda, bet es ieritinājos savā gultā, lai pēc mirkļa tur pat pamostos nomoda pasaulē.

***

Vēl ir bijis daudz, daudz sapņu par viņu, lielākoties viņu satiekot kā nemainīgi, nepārejoši skaistu, jaunu, tomēr nobriedušu vīrieti ar tikko jaušami tumsnēju ādu (iedomājies ļoti, ļoti bālu spāni, un būs īstais tonis! ;) ) ar plecu garuma melniem, zīdainiem matiem. Reizēm viņam ir viņa platie spārni, reizēm nav, parasti tērpts baltās, melnās vai sarkanās, elegantās drēbēs. Reiz viņa brutālāko aspektu redzēju kā melnādaino, bet tas bija tikai viens sapnis, kura motīvs nav atkārtojies, tāpat arī reti viņš ir redzēts sirms, bet nekad ne - vecs vai jebkādā veidā "ļaunīgs" pēc skata. Tumšajās acīs - sena gudrība un bieži vien tāda kā ķircinoša dzirkstele, kuru pabojā tikai un vienīgi nesaskaņas mūsu starpā, kuras liek man viņu redzēt citādā gaismā - un ne jau kā pretinieku, bet kā senu, dārgu un ļoti tuvu draugu, ar kuru esam gājuši pārāk atšķirīgus ceļus un pārāk daudz rīkojušies pretēji viens otra ideāliem, lai arī domājuši līdzīgi, un tāpēc vienam otra rīcības var likties te kaitinošas, te kaitējošas, te vienkārši smieklīgas, bet savstarpējais magnētisms no tā it nemaz nepārtrūkst. Bieži tie sapņi ir bijuši stipri intīmi un seksuāli, reti - nepatīkami, tikai reizēm tāda kā aizvainojuma pēcgarša gadās, vienmēr - ļoti spilgti. Telpas, kuras aprakstīju otrajā sapnī, nereti parādās kā viņa rezidence, vēl jāpiemin trešā telpa - plaša jo plaša, asinssarkana zāle ar augstiem logiem gar vienu sienu un augstiem spoguļiem, kas funkcionē kā durvis un portāli viesiem - gar otru, bet pie galasienas ir Lucifera tronis ar mazāku troni tam līdzās, kurā paredzēts sēdēt viņa sievietei, kuru gan nekad neesmu redzējusi. Pavisam nesenā sapnī biju devusies uz balli šajā zālē, kurā bija pulcējušies ļoti daudzi un dažādi cilvēki, sievietes melnās un sarkanās kleitās, un vīrieši baltos uzvalkos, no kuriem nevienu nepazinu, izņemot kādu tuvu cilvēku, kas bija devusies man līdzi, un jaunekli, kas bija pieņēmis Brendana Freizera (jā, jā, smieklīgi, bet man tas tai sapnī kalpoja par Glītā Vīrieša simbolu) izskatu, tikai ar stipri garākiem, zīdainiem, melniem matiem. Viņš uzlūdza mani uz katru deju, meistarīgi vadīdams mani valsī, un čukstēja man ausī, lai es neņemu vērā, ka mūsu pavadones varētu būt greizsirdīgas (viņam sekoja tumšmate sarkanā kleitā), jo mēs sen kā neesot tikušies un šī nakts esot pilnībā mūsu. No rīta pamodos ar sāpošiem kāju muskuļiem, it kā tiešām visu nakti būtu nodejojusi. :D Ak vai, vēl pirms pāris gadsimtiem man atliktu vien pastāstīt par šādiem sapņiem un tad gādāt glītāko tērpu sadedzināšanai uz sārta... :D

P.S. Nevajadzētu pārprast, ka es to vien daru par Gaismas Nesēju sapņojot, kā redzu primitīvi simboliskas ainiņas par tradicionālajiem līgumiem, atteikšanos un kārdinājumu. Mēs mēdzam arī vienkārši sēdēt uz saulaina lieveņa, dzert tēju un runāt, runāt, runāt, vai satikties garāmejot un piemiegt ar aci, it kā viss jau būtu zināms, kā noslēgsies šīs sarunas un senais, neaizmirstais konflikts, kas, galu galā, bija un ir kārtējā spēle vien. Bet saulainas lievenis ir mūžīgs. :)

Tonakt es sapņoju sapni, kas man ilgi bijis kopš bērnības, bet nekad nebija līdz galam nogājis. Parasti un arī šoreiz tas sākās man vienkārši lidojot cauri priežu un egļu mežam, sākumā lēni un pie pašas zemes, bet tad arvien ātrāk un ātrāk, kamēr gandrīz kokus nevar izšķirt un bail, vai kādā neietriekšos; arī mežs paliek arvien biezāks, un tāpēc pamazām sāku celties augstāk, bet tur atkal caur zariem grūti tikt, pie tam vēl zaros sēž visādi cilvēki un sauc, lai es ņemot no viņiem kaut kādas mantas, jo es bez tām taču tik tālā ceļā nevarēšot. Bet es neņemu vis, jo domāju, ka apkraujoties būs vēl grūtāk no meža tikt ārā, tāpēc tikai lidoju arvien ātrāk un arvien augstāk, kamēr pilnīgi vertikāli izlidoju ārā no tā ļoti mudžeklīgā meža (un tas līdz šim nebija izdevies) un nokļūstu uz tādas kā zemes platformas, kas ir apaugusi ar ļoti spilgti zaļu zāli un vienkārši planē ļoti augstu gaisā. Uz tās platformas nekā cita arī nebija, kā tikai vairāki mazi avotiņi, krustu šķērsu pāri zālienam, kas urdzēdami kā ūdenskritumi varētu krist pāri platformas malai, bet bija aizsērējuši ar brūniem zemes pikučiem. Sāku tos tīrīt un vienu pēc otra atbrīvoju, kamēr mazi ūdenskritumiņi krita pret mežu, kas apakšā. Un apkārt bija tikai ļoti, ļoti plašas, tukšas, zilas debesis, daži mākoņi un putni tālumā.

Ja neskaita vēl trīs ne pārāk ievērības cienīgus, lai arī ļoti spilgtus sapņus, tad šonakt sapņoju šo:

Kopā ar trīs darba kolēģiem (divas sievietes un vīrietis) tumšpelēkā vieglajā mašīnā braucām uz darba organizētām sporta spēlēm kaut kur laukos. Vasara, patīkama un skaidra diena, braucam pa labi asfaltētiem ceļiem skaistā rajonā un, labā garastāvoklī būdami, mani kolēģi savā starpā pļāpā šo un to, bet es tikai vēroju, kas notiek ārpusē, jo viņu sarunas mani diez ko neinteresē.
Jo tālāk braucām, jo vairāk debesis apmācās, bet nedz lija, nedz pūta vējš, tikai tīri zilo krāsu aizstāja tumšs, svina smags vāks un pasaule it kā aizturēja elpu, kamēr dienasgaisma arvien vairāk un vairāk pārvērtās krēslā.
Vienbrīd, kad bijām izbrakuši uz visai mašīnu pilna, nedaudz kalnupejoša ceļa, mani līdzbraucēji nolēma, ka jāuzsmēķē, ar avārijas ugunīm apstādināja mašīnu ceļmalā un izkāpa ārā, lai, stāvot pie bagāžnieka, parunātos un izlietotu katrs pa cigaretei. Es sēdēju aizmugurējā sēdeklī, labajā pusē, un labi viņus visus redzēju, bet pamazām visu nosedza dūmaina migla.
Pēkšņi no priekšā esoša tāluma līdz mums atnāca dobja, šņācoša duna un zemes drebēšana, kas gan nebija fiziska, bet it kā nodrebējis būtu gaiss vai no zemes kāpjošs tvaiks. Klaudzināju pie mašīnas aizmugurējā loga, mēģinot ar zīmēm norādīt kolēģfiem, lai kāpj iekšā, bet viņi neklausījās, tikai pavērtām mutēm vērās uz priekšu. Aiz kalna redzēju ceļamies tumšu stabu un putekļu mākoņus, un tad līdz mums atnāca vējš - tas bija ļoti pēkšņs un spēcīgs, gar mums kliegdami aizlidoja vairāki vēja rauti cilvēki, koku zari, mašīnas, pat veseli koki un māju daļas - bet galvenokārt tomēr vējš bija ņēmis cilvēkus. Dobjais, stieptais troksnis no tālienes nāca arvien tuvāk un es klausījos tajā ar bijību. Vējš kļuva arvien stiprāks un, lai arī mašīna vēl stāvēja uz vietas, maniem kolēģiem jau bija par vēlu mēģināt iekāpt tajā, jo visiem spēkiem bija jāturas pie bagāžnieka, lai kārtējā brāzma neaizrautu kopā ar visiem pa gaisu lidojošajiem dzelžiem, kokiem un ķermeņiem. Kādā mirklī vējš ietrieca pa vidu stāvošajam kolēģim sejā nez no kurienes lidojošu atstarojošo vesti; viņš zaudēja līdzsvaru, atlaida rokas un jau pēc brīža redzējām viņu ietriektu kaut kādā lūžņu kaudzē un tad atkal triektu tālāk pa gaisu. Abas sievietes izbīlī kliedza un viena ar roku sniedzās pret tikko aizrauto vīrieti, bet tā bija kļūda, jo jau nākamajā sekundē arī viņa bija parauta līdzi vispārējam haosam. Es aizgriezos un skatījos uz notiekošo caur vējstiklu, jo nevēlējos redzēt, kā pazūd arī pēdējā kolēģe. Tad mans skatiens it kā aizslīdēja uz priekšu un es redzēju, kas notiek aiz kalna - vēja un putekļu staba vidū uz priekšu kā dzirnakmeņi, kas savā ceļā samaļ visu, virzījās četri objekti, kas izskatījās tā, it kā viduslaikos dzīvojis cilvēks mēģinātu aprakstīt kādus citplanētiskus pārvietošanās līdzekļus. Tie bija četri augsti torņi, kas, it kā turētos uz magnētiskā lauka, katrs planēja pāris metrus virs zemes, bet visi vienādā augstumā. Divi no tiem rotēja pulksteņrādītāja virzienā, divi - pretēji tam, un visi bija veidoti līdzīgi tam, kā mēdz gleznot Bābeles torni - apaļi, bet ar pakāpienveida sadalījumu, līdz nelielam tornītim pašā augšā, kurā liesmoja bālgantumšas ugunis. Visi torņi sastāvēja no metālam līdzīga materiāla korpusa, kas veidoja tādas kā rūtis pāri katram torņa posmam, un no metāla brīvajos laukumos bija ieklāts kaut kas matētam, pienainam stiklam līdzīgs. Un katra torņa iekšpusē, lai cik dīvaini tas nebūtu, sēdēja vairāki mūziķi - čellists, vijolnieks, ģitārists un bundzinieks, visi ģērbušies melnā, un spēlēja mežonīgu, fantastisku, virtuozu mūziku, kas reizē skanēja kā pirmatnējs haoss un augsti attīstītu mehānismu darbība. Bet, kur šie torņi bija gājuši, aiz viņiem sekoja pārdabisks spožums, it kā balta saule būtu nolaidusies zemes virsū, un šī gaisma nebija ar kādu noteiktu krāsu, nedz laba, nedz ļauna, tā vienkārši uzņēma un aprija sevī visu, kas bija palicis aiz torņiem, izplatot augsti sanošu, dzinkstošu un nebeidzami dziļu klusumu. Tajā mirklī vējš bija mazliet noplacis un es, lai arī redzētā nedaudz apstulbināta, pamanīju, ka pēdējā kolēģe vētru ir izturējusi un parādīju, lai viņa kāpj mašīnā, pirms atkal sākas brāzmas. Viņa saprata, ko vēlos teikt un ielēca iekšā. Es viņai vēl pateicu, lai noguļas brīvajā laukumā zem stūres un apsedzas ar jaku, ja nu kaut kāda iemesla dēļ mašīnai izbirst stikli, un tad pati izkāpu ārā un nostājos uz ceļa, atbalstoties uz mašīnas kapota. Tajā brīdī, dunēdami reizē ellišķā un eņģeliskā mūzikā, man garām aizslīdēja četri torņi, bet viņu vējš un zemestrīces man neko nenodarīja, un es paliku gaidot spoži mirdzošo klusumu, jo likās, ka tas ir kas pārāk skaists, lai sagaidītu to slēpjoties, pat, ja tas nozīmētu beigas visam.

Sapnis sākās kādā lauku ciemata skolā Vjetnamā. Bija ļoti karsts un mitrs, starp ciema mājām skraidīja daži kalsni suņi, jau pavisam netālu no ciema robežas sākās tumšzaļi, biezi, spilgti, platlapainu augu pilni džungļi, kuros sasaucās putnu tūkstoši. Gaisā spindzēja kukaiņi, no kādas peļķes dzēra cūka. Skola bija ne pārāk liela vienstāva ēka ar bēniņiem, celta no (laikam) bambusa, apjumta ar kaltētu augu kūļiem, pavisam tai līdzās atradās kādas citas ēkas nodegušie pamati. Klases telpa bija vienīgā lielākā telpa, vēl bija arī palīgtelpa skolotājai bēniņos. Dažādu vecumu bērni klasē sēdēja puslīdz kārtīgās rindās uz tumšbrūnas klona grīdas, katram priekšā bija neliels koka soliņš, uz kura novietot grāmatu vai rakstāmrīkus, bet klases priekšgalā bija humānās palīdzības sagādāta tāfele un gaišs skolotāja galds.

Kāds gara auguma atlētisks vīrietis, kura vārdu neatceros, L. un es kā parapsihologu grupa bijām ataicināti uz šo skolu, lai mēģinātu novērst paranormālās aktivitātes, kas traucēja visu ciematnieku mieru. No šīs grupas es vislabāk spēju sajust un saredzēt garus, kā arī, kontaktēties ar tiem, L. bija prasmīga garu problēmu risinājumu sajušanā un realizēšanā, savukārt atlētiskais vīrietis (turpmāk - AV) mācēja ierobežot pārmērīgas aktivitātes, ja tās apdraudētu citu cilvēku drošību vai dzīvību. Skolā tikām ieaicināti mācību stundas laikā, lai maksimāli imitētu apstākļus, kuros nemierīgie gari mēdza izpausties, un sākumā tikai sasveicinājāmies ar skolotāju. Pēc brīža klases telpā ienāca pusmūža vīrietis un sieviete, un viņu abu sejas bija savādi izkropļotas, it kā kāds būtu mēģinājis tās padarīt pasaku radījumiem līdzīgas, tomēr jau sen sadzijušas, kā arī, vecām, dziļām apdegumu brūcēm klātas. Sieviete paskaidroja spokošanās cēloni - skolas nams agrāk piederējis kādai sektai, kas pārpirkusi bērnus no nabadzīgām ģimenēm un izmantojusi tos kā palīgus reliģiskos rituālos. Sekta ziedojusies kādam vietējam Saules dievam, bet tās izpausmes bijušas stipri nežēlīgas - neskaitāmi bērni tikuši upurēti sadedzinot, vēl daudzi "izraudzītie" tikuši sakropļoti, lai pēc sejas vaibstiem atgādinātu senos mākslas darbos attēlotos dievus, Saules dieva palīgus, un "svētīti" ugunī - tiekot dzīvi iemesti liesmās un atkal izrauti no tām. Šī dieva svētais dzīvnieks bijis kaķis, tāpēc lielos daudzumos upurēti arī šie dzīvnieki. Viņa un vīrietis, kas atnācis līdzi, bija pēdējie no bērniem, kas izdzīvojuši sektas mocības un sasnieguši pieaugušu vecumu.
Kad notikumu vēsture mums bija izstāstīta, sajutu kādu vērojošu klātbūtni un centos ieskatīties apkārtējā vidē. Tas, ko saredzēju, man likās kas ļoti skumjš un baiss reizē - gar klases griestiem viens pēc otra, sākumā rēgaini, pēc tam arvien miesīgāki, parādījās karājamies kā sikspārņi desmitiem bērnu, gan pavisam maziņu, gan jau vecāku, visi pierāvuši ceļgalus pie krūtīm, ar rokām pieķērušies pie apmestajām sienām un brūni-melni apdeguši, bet citi - dzeltenpelēki mumificējušies. Visu acis bija atvērtas un rūpīgi sekoja līdzi katrai mūsu kustībai un domai. Redzēju, ka šo bērnu ir tuvu pie simta vai pat vairāk, un visi iemūrēti aiz klases sienas, telpas paplašinājumā, kas vēlāk ticis aizklāts, radot esošo telpu. Aiz citas sienas viens pie otra tādā pašā veidā bija iemūrēti milzums mumificējušos kaķu, kas visi pamazām modās.
Pastāstīju skolotājai, kas notiek, un viņa pārtrauca stundu, liekot saviem audzēkņiem līdz nākamajai dienai pamest skolu, pēc tam aizejot pati. Abi atnākušie sektas upuri vēl pastāstīja, ka, reiz pamodināti, rēgi visticamāk dzīvos līdz nākamās dienas pusdienslaikam, pēc kā atkal paslēpsies, tāpēc arī mums būtu jātiek galā ar savu darbu līdz tam laikam, un tad aizgāja arī viņi. Tobrīd rēgi sāka palikt redzami arī pārējiem - tie līda ārā no sienām, bet galvenokārt kaķi, savukārt mirušie bērni joprojām stingi karājās pie griestiem un spiedās gar vienu sienu, vērodami mūs ieplestām, nopietnām acīm, bet izvairīdamies tuvoties. Vēl nebijām izdomājuši rīcības plānu un nezinājām, ko viņi grib, tāpēc L. riskēja un tuvāko no kaķiem paņēma rokās (tas jau bija gana miesīgs, lai to darītu), cenšoties paņemt kādu viņa pusēteriskās miesas paraugu, kas varbūt noderētu atbildes meklējumos, bet, mēģinot viņā ievadīt kādu ķīmisku reaģentu, kaķa rēgs sāka raustīties un viņa šo vielu nejauši ielaida pati savā kājā, kas uz laiku palika nejūtīga. Palīdzējām viņai apgulties telpas malā, bet tikmēr kaķu saradās arvien vairāk un vairāk; tie nāca uz mums vaidēdami un ņaudēdami atmiņās par piedzīvotajām sāpēm, spiedās virsū un trinās viens gar otru, līdz likās, ka telpā pavisam vairs nav palicis gaisa, cik ļoti tur bija pieblīvēts ar miroņiem un viņu balsīm. Vienbrīd biju atgājusi no L., bet, kad paskatījos, redzēju, ka viņai pie kājām pienākusi un tās laiza Mida, arī kā viens no mirušajiem kaķiem. Nezinājām, ko darīt; apspriedāmies un secinājām, ka jācenšas vien nakts laikā atrast atbilde, kāpēc rēgi neiet prom no šīs vietas, bet, ja klāsies pavisam ļauni, tad līdz nākamajai dienai gan izturēsim. Un tad...tad pēkšņi viss sapnis mainījās. Sapratu, ka esmu palikusi viena pati, ka pazuduši ir gan mani draugi, gan skola un tās pagātne, gan Vjetnama, bet man apkārt ir tikai sudraba piemirdzēta, silta tumsa un visi mirušie kaķīši, vairs ne izkropļoti un sāpināti, bet tādi, kādi bijuši dzīves laikā, kad miruši pārāk jauni vai nedabiskā nāvē, aiz cilvēku vardarbības - tur bija visi tie, kas, kaķēni būdami, tikuši noslīcināti, visi, kurus kāds nositis, visi, kas saslimuši, pazuduši vai vienkārši miruši nelaikā. Un viņi visi ilgojās mīlēt un tikt mīlēti, jo dzīves laikā nebija saņēmuši tik daudz rūpju un mīlestības, cik bijis paredzēts, tāpēc nu es sēdēju kaķu tūkstošu vidū un glāstīju, un mīļoju viņus visus, jo ikkatrs ilgojās pēc vismaz viena glāsta un laipna vārda.
Pamostoties biju neizsakāmi atvieglota redzēt Midiņu sveiku un veselu līdzās gultai...bet divas nedēļas pēc šī sapņa viņa nomira. Pārāk jauna...

Nesenākais un īsākais no tiem, kurus šodien ierakstīšu. Vēroju zeltainu tuksnesi, kas gan bija pilnīgi pamests, tomēr intensīvi dzīvs, jo katrs sīkākais smilšu graudiņš izstaroja pulsējošu gaismu. Vējš nēsāja smiltis sausās vērpetēs un, līdz ar gaismas vibrāciju, likās, ka tuksnesis elpo un nemitīgi mainās pats sevī. Uz kādas līdzenākas kāpas stāvēja vienīgais ceļinieks tuksnesī - vēroju viņu no apakšas, tāpēc izskatījās, ka ar savu augumu viņš pārdala debesis uz pusēm. Aiz viņa muguras tās bija melni zilas, tumši naksnīgas, bet viņam priekšā debesīs plosījās visu nokrāsu dzeltenais, sarkanais un violetais kā mežonīgā, kliedzošā saullēktā. Viņš pats bija kalsns un vēju norūdīts, ar dzeltenbālu ādu un līku grieķa degunu, lepnām nāsīm, šaurām, aukstām acīm un lūpām. Viņš bija tērpies debeszilā apmetnī, kas stiepās līdz zemei un pie apakšmalas bija ieputināts smiltīs, bet pār pleciem un krūtīm izšūts ar austrumnieciskiem indigo krāsas rakstiem. Viņa galvu rotāja smagi un zeltaini auna ragi; ar vienu roku viņš pieturēja apmetni pie kakla, bet otrā viņš izstiepti turēja sniegbaltu, gludu dunci, kura asmenis mirdzēja pats savu spožumu.

Atrados liela lauka vidū vienkāršā kubveida mājā, kura sastāvēja gandrīz tikai no logiem, tik lieli tie bija. Pa katru no četriem logiem varēja redzēt vienu pilsētas pusi - gan centru, gan nomales un citus nostūrus. Bet detaļas nebija viegli izšķirt, jo plosījās mežonīgs putenis, debesis bija apmainījušās vietām ar zemi un visu aizsedza balta, nemierīga siena. Vējš kauca kā zvērs, bet caur šīm skaņām pamazām izlauzās citas - daudz zemākas un mežonīgas, tomēr plūstoši viendabīgas, it kā kāds censtos izstāstīt senu, drūmu pasaku. Un tad caur namiem un cilvēkiem, caur zemi un sniega vērpetēm pamazām smagā, tomēr ēteriski neskarošā solī izslīdeja augsti, melni ēnu stāvi, sagumuši zem savas varenības - cilvēki, dzīvnieki, himeras, radījumi ar cilvēku ķermeņiem un zvēru galvām, un viņu visu acis auksti un mežonīgi mirdzēja caur sniega pieausto gaisu. Daži gāja rindās viens pēc otra, citi atstatus, un nedaudzi izgāja arī caur māju, kurā es atrados. Viņi mani neskāra, un tas tobrīd likās labi, bet mēs ielūkojāmies viens otra acīs un tas bija kā sveiciens starp kareivjiem, kas viens pret otru cīnījušies vienā karalaukā, kad karš jau beidzies. Bez dusmām, bet atriebes kāres, bez bailēm - tikai klusā atzinībā un vēlējumā ceļus dalīt ar godu

Tumšvioletas debesis, rožaini, vēja sadriskāti mākoņi, šalcoša purpura jūra, bāli lillā smilts jūras krastā... Virs viļņiem kā kaijas laidelējas vairākas sirēnas, skaistas un valdzinošas būtnes ar tumšzilām zivs astēm, pērļaini zvīņotām, bālu, zili violetu ādu un violeto debesu krāsas matiem. Viņu acis elektriski mirdzēja, roku vijīgās kustības aicināja sev tuvāk, krūtis bija jūras putu apsļakstītas, bet sejas bija sāls un vēju izkaltētas ģindeņu sejas, gandrīz bez ādas un muskuļiem, tomēr piesātināti dzīvas. Glītās lūpas bija pavērtas kā ziedi, atklājot vairākās rindās izvietotus, asus un šaurus haizivs zobus, kas valgi spīdēja kā nolakoti. Sirēnas dziedāja, tomēr viņu dziesmām nebija vārdu un balsis bija vēja gaudas un jūras šņākoņa, bet, ja viņas pārstātu dziedāt, pati jūra pārstātu dzīvot. Es sen nebiju redzējusi tik skaistas radības. :)

Šis ir sapnis, kura sākumu redzēju pirms pusgada, bet abus pārējos fragmentus - dažās nesenākajās dienās. Neviens no fragmentiem sapņojot neaizņēma vairāk kā pāris minūtes, bet spilgtums un detaļu apjoms šajos mirkļos mani gluži apbūra. Un viens no tēliem, kura seju nespēju atcerēties, bet tik ļoti gribētos, jo tiešām šķeit, it kā gadsimtu laikā būtu aizmirsusi kādu reiz ļoti mīļu būtni...

Mans pirmais, ja sen sapņotais sapnis bija šāds – biju jauka izskata, melnmataina vampīre un gāju pa skaistu, akmens kalumiem rotātu akmens galeriju. Bija nakts, pa kreisi no manis bija atvērti augsti, šauri logi, pa kuriem iespīdēja zilgana mēnessgaisma. Citādi bija pilnīgi tumšs, diena vēl tālu. Pie logiem bija tāda paša izmēra akmens plāksnes, ar kurām tos aizvērt, kad uzlēktu saule. Man mugurā bija glīta, dažādos toņos zila kleita un melni šņorējamie zābaki, kur labās kājas zābaka stulmā biju ielaidusi dunci, kuras asmens bija veidots kā čūskas aste, mazliet izlocīts. Tas bija ar maģiju apstrādāts, lai spētu nogalināt vampīru, un nu devos pie kāda vampīru klana vadoņu ar titulu „barons”, lai viņu noslepkavotu, atriebjoties par senāku nodevību. Neko sīkāk par situāciju tobrīd nezināju, kā tikai to, ka šis barons man uzticas un man ir izdevies gadu laikā iekļauties viņa klanā, lai beidzot izpildītu savu nodomu.

Nākamais sapnis, kas izskaidroja šo, reāli ilga ne vairāk kā pāris minūtes, bet nekas tik dzīvs un koncentrēts sen nebija redzēts – vienkārši aizvēru acis, par to pat nedomājot, un pēkšņi biju tur. 
Vide – laikam Čehija, laiks – viduslaiku beigu posms. Pasaule – šī pati, vienīgi bez cilvēkiem sastopami arī vampīri un vilkači. Vilkači dzīvo kopā baros, ko sauc par Dzimtām, nomaļās vietās, var kļūt pēc izskata cilvēciski, bet lielākoties ir tikai daļēji kā cilvēki, ar vilku purniem. Katrai Dzimtai ir savs vadonis, ko dēvē vai nu tā, vai nu par Asinstēvu, ja viņš pie reizes ir arī tas, kas ap sevi pulcējis pārējo Dzimtu. Mežonīgi un savu viedokli pamato ar spēku, tomēr ļoti saprātīgi, un pat konkurējošās dzimtas kopā kalpo vienam kultam, kas pielūdz dzīvniecisko spēku kā to pirmatnējo jebkura būtību, ko citas cilvēkiem līdzīgas būtnes jau aizmirsušas vai noliegušas. Dievu viņiem nebija, bet Mēness pielūgsme gan, tam veltot gan lielāko daļu rituālu, gan medības. Cilvēki – kā jau cilvēki, savukārt vampīri dalās klanos, kuru uzskati var būt ļoti atšķirīgi un konkurējoši. Lielākā daļa dzīvo kā savam klanam piederīgi, nemirstīgi vientuļnieki, izvairoties no cilvēkiem, kad vien nevajag doties kārtējā upura meklējumos, bet ir arī atsevišķi grupējumi, kas izveidojuši komūnas. Klani lielākoties piesaistīti reģioniem, kuros tie radušies, un ik pa noteiktam periodam notiek pilnā klana pulcēšanās, lai apzinātu jaunpienācējus, pazudušos, utt. Vienotas reliģijas nav, jo katrs klans darbojas arī līdzīgi kā sekta, ar savām garīgajām pārliecībām un ritiem, kā arī, katram klanam ir savs ģerbonis, kas simbolizē tā galvenās īpašības. Starp klaniem bieži notiek daudz intrigu un afēru. Nav parasts, ka partnerattiecības veidotu vampīri no dažādiem klaniem, bet vislielākie konflikti, kā jau parasti, ir ar vilkačiem. Klana vadoņa tituls tiek nodots ar pēctecību, atdodot to vadoņa tuvākajam palīgam, ja vadonim nepaveicas iet bojā. Bet to pārāk viegli panākt nav iespējams, jo tradicionālie krusti, ķiploki un mieti īsti nedarbojas, lai vampīru nobeigtu, tikai specifiska asins maģija, ko ne katrs ir spējīgs pielietot. Vai arī – cits vampīrs, kas ir pietiekami spēcīgs, lai nogalinātu savu pretinieku. Šādā gadījumā vadību pārņem vadoņa slepkava, jo, ja reiz viņš ir bijis tik varens, lai uzveiktu vadoni, tad viņam pietiks arī spēka, lai vadītu nelaiķa klanu. Ja klans iebilst, tad tam ir divas iespējas – mēģināt uzveikt jauno vadoni, vai, ja tas neizdodas, aiziet ar godu, brīvprātīgi dodoties nāvē.

Sapņa laikā mana klana vadonis ir uzsācis pirmās vampīru pilsētas veidošanu – viņš ir nolēmis apvienot visus klanus, lai novērstu šķelšanos mūsu sugas starpā un atjaunotu varu pār tiem pasaules resursiem, kurus pārņēmuši cilvēki, kamēr vampīru klani plēsušies viens ar otru. Projekts nosaukts par Nekropoli, kamēr tiks izvēlēts pilsētai piemērotāks vārds, un tā centrs atrodas netālu no manas mājvietas, pazemes alās zem kalniem. Mana mājvieta, savukārt, ir divstāvu nams, netālu no tuvākās cilvēku pilsētas, kur dzīvoju kopā ar savu vīru – vampīru, kurš pirms nedaudz vairāk nekā gadsimta pievienojis mani savai ciltij. Cilvēki mūs uzskata tikai par savrupiem savādniekiem, lai arī ir tādi, kas mūs tur aizdomās par atsevišķām slepkavībām. Savrupi mēs lielākoties bijām arī no citiem vampīriem, jo netiku atzīta viņu starpā savu asiņu dēļ – biju cilvēku sievietes un vilkača bērns, priekš vampīra – nicināms radījums, lai arī nepārmantojusi gandrīz neko no tēva īpašībām, un mans radītājs tam nebija piešķīris nekādas nozīmes, kad dzēra manas asinis, lai mēs būtu kopā mūžam. Viņš bija skaists, brūniem, mazliet viļņainiem matiem un smaidošām acīm, kurās mirdzēja tā saules gaisma, kas mums bija liegta. Kādā vakarā bijām kopā devušies uz pilsētu, lai izvēlētos tās nakts upuri, tā vakara skaistāko garāmgājēju, un bijām iekļuvuši kādā cilvēku augstmaņa rīkotā ballē, izmantojot spēju palikt neredzamiem cilvēku acīs. Slīdējām starp viesību dalībniekiem, līdz gadījās ieklīst mazliet nomaļākā telpā, kāršu istabā, kur atpazinām savam klanam konkurējoša klana augsti stāvošu pārstāvi, pēc titula – baronu, kas nedz bija paslēpies no cilvēku acīm, nedz slēpa savu būtību. Pēc sarunām spriežot izskatījās, ka viņa sadarbība ar augstmani, kas rīkojis balli, ir jau ilgstoša, kas pēc vampīra viedokļa ir nicināma parādība, kuras piekopējs tiek sodīts. Viņš stāstīja cilvēkam par mūsu klana vadoņa nodomiem un Nekropoli, acīmredzot, baidoties, ka klanu apvienošana un cilvēku ietekmes mazināšana varētu gan izjaukt viņa sadarbību un finansiālo ieguvumu saistībā ar cilvēku aristokrātiju, gan arī atklāt viņa pārkāpumus pret savu cilti, kas neizbēgami novestu pie soda. Barona nodoms bija pārdot cilvēkiem ar attiecīgo maģiju apstrādātu ieroci, lai veiktu atentātu pret mūsu klana vadoni, līdz ar to, Nekropoles projektu satricinātu no tā pašas sirds, pastiprinot vampīru šķelšanos, kā arī, Nekropoles pieejas plānus, lai pagaidām nelielo pilsētu (kurā gan pamazām bija sapulcējies gandrīz viss mūsu klans) iznīcinātu dienas laikā, kamēr vampīri aizmieg nāvei līdzīgā miegā.
Darījums tika noslēgts un augstmanis pieprasīja Baronam pierādījumu, ka atentāta ierocis – sudrabains duncis ar viegli izliektu asmeni čūskas formā – izpildīs savu pienākumu.
Paslēpt sevi no cilvēka acīm ir viegli, bet no vampīra – jau stipri grūtāk, un brīdī, kad mēs ar vīru jau grasījāmies aizslīdēt, lai steigtos pie vadoņa un pastāstītu par nejauši dzirdēto, barons manu mīļoto pamanīja, sagrāba un iedūra viņa sirdī čūskas dunci. Viņš zemi ievaidējās un sabruka, miris un atklāts cilvēku acīm. Barons apmierināts uz brīdi novērsās, lai komentētu savu veikumu, atstājot dunci mana vīra krūtīs, bet vienīgais, ko es tajā mirklī iedomājos, bija paķert slepkavības ieroci un bēgt cik ātri, vien varu, un tas ir – ātrāk, nekā cilvēks spēj uztvert. Biju palikusi gandrīz neprātīga, cik ļoti mani bija šokējis notikušais, jo manu acu priekšā bija nogalināts man mīļākais no pastāvošajiem, bijis nemirstīgs, tomēr tik viegli ievainojams. Pāris minūšu laikā jau biju ārā no pilsētas un atgriezusies savā mītnē, kuru nolēmu pamest un skriet tālāk uz Nekropoli, lai brīdinātu savu vadoni par gaidāmajām briesmām viņa nodomiem. Ieroci gan es biju paņēmusi un turēju cieši piespiestu pie krūtīm, bet pilsētas plāni joprojām bija cilvēku rokās un nevajadzētu pārāk ilgu laiku, lai izgatavotu jaunu dunci. Īsākais ceļš būtu caur apakšzemes tuneli, kas no manas mājas pagraba veda tieši uz kalniem piegulošajiem mežiem. Jau dzirdēju un jutu tuvojamies ienaidniekus, jo mana vīra līķī viņi bija atpazinuši savrupo jaunekli no brūnā nama, un arī barons bija tur pielicis savu roku, tāpēc bija ļoti jāsteidzas. Kamīnā aizdedzu lāpu un skrēju uz pagrabu, cieši aizslēgdama aiz sevis visas durvis. Atvēru slepeno eju vienā no sienām un, tur ieejot, nolaidu dzelzs režģus un aizdarīju koka lūku, jau dzirdot zirgu zviegšanu pie mājas ceļa. Metos ejas līkumā, bet tur mani izbiedēja kāds draugs, kas bija nācis mūs apciemot pēc ilga laika. Tas bija Nefross, sens vampīrs, dzīvojis jau Senās Ēģiptes laikos, gan tērpies šim brīdim atbilstošās drānās, bet skatienā bija skaidri izlasāmi pārdzīvotie gadu tūkstoši. Sejas āda dzeltenīgi mirdzēja lāpas mestajā gaismā, bet tās bālumu nekādas krāsas nespēja nomākt. Nefrosa vaibsti nebūtu saucami par skaistiem – vaigi bija pārāk iekrituši, deguns – mazliet par līku, bet acis – mazliet par šaurām, tomēr viņš izstaroja magnētisku skaistumu, kam nebija iespējams pretoties. Viņš mani apturēja, neļaudams doties garām, un vaicāja, kas gan noticis. Pāris vārdos pastāstīju notikušo un lūdzu, lai tieku palaista, bet viņš, lai arī satumsis par notikušo nodevību, smējās, vai tiešām es kritīšu tik zemu, lai bēgtu no cilvēkiem, nevis stātos tiem pretī? Atbildēju, ka šoreiz tam nav nedz laika, nedz arī vēlos lieku asinsizliešanu, par ko Nefross pasmīnēja vēl greizāk, teikdams, ka no manis to gan nebija gaidījis dzirdēt. Tas mani tikai papildus sadusmoja un es viņam vēlreiz lūdzu, lai atlaiž mani, ko mans draugs arī darīja, pats tomēr dodamies pagraba virzienā, paskaidrojot, ka pārāk ilgi ir dzīvojis mierā ar pastāvošo kārtību un vismaz reizi dzīvē vēlas atkal karot pret cilvēkiem, jo reiz bijis karavīrs, kaut arī tā būtu pēdējā reize. Atvadījos no Nefrosa un steidzos prom neatskatīdamās, līdz pēc daudziem līkumiem un kāpnēm izskrēju no ejas naksnīgā mežā, tuvu augstai kraujai. Tajā brīdī sajutu, ka arī Nefross ir tikko nogalināts. Aizvēru acis un metos kraujā, bet nekritu, jo zem manām kājām no nekurienes radās akmens pakāpieni, kas šādi bija apburti, lai slēptu ceļu uz Nekropoli. Pašā kraujas dibenā, starp diviem augstiem klintsakmeņiem, bija apslēpta pilsētas ieeja, kuru maskēja jau cita burvestība, kas lika tai izskatīties pēc gludas akmens sienas. Devos tai cauri bez grūtībām un nokļuvu sarkanīgas, blāvas gaismas pielietā alā, kas drīz beidzās ar jaunu sienu, tomēr pēc mana pieskāriena nelielai iedobei gaisma lēni kļuva sudrabaina, bet akmens siena pārvērtās par dzelzs vārtiem, kurus rotāja lauzīti pumpuri – mūsu klana simbols. Dzelzs pumpurs, neievainojami un nevainojami skaists, tomēr nekad neatplauks ziedā, jo zieds nozīmētu vājumu un tuvu nāvi. Vārti lēni atvērās, ielaižot mani plašā, sudrabrotātā alā, no kuras uz citām telpām kā ielas veda daudzi gaiteņi. Tur pie manis piesteidzās kāds jauns vampīrs, kas tobrīd bija atbildīgs par to, kas tiek ielaists Nekropolē; viņu vārds bija Daniels un viņš bija mēreni neizteiksmīgs blondīns ar neticami dzidrām, pelēkām acīm. Lūdzu viņu nogādāt mani pie mūsu vadoņa cik ātri vien tas būtu iespējams, nolaižot steigā uzmestā apmetņa kapuci, lai atklātu uz pleca uztetovēto klana zīmi. Daniels uz mani šaubīgi paskatījās, tomēr jau pēc brīža es noliecos vadoņa priekšā, stāstot par notikušo traģēdiju un draudošajām briesmām. Lai nu kā, mani centieni brīdināt likās veltīgi, jo vadonis manis teikto noraidīja kā gļēvulības un lētticības augli, un atsaucās uz manu izcelsmi kā pamatojumu nelaimēm, kas mani piemeklējušas. Šādi vārdi mani tik dziļi sarūgtināja, ka es izteicu pareģojumu – līdz ar nākamās dienas dienvidu Nekropoli pārņems liesmas un mūsu klans tiks gandrīz pilnībā iznīcināts. Vadonis saviebās dusmās un paziņoja, ka šādi vārdi ir nodevība paši par sevi. Viņš bija sens vampīrs, viens no senākajiem, bet ilgu laiku viņam nebija nācies nevienu izraidīt no sava klana, tomēr nu viņš to darīja, izraidot mani, jo neticība klana spēkam viņam likās lielākais no pārkāpumiem.
Izraidījumam nepakļauties nebija iespējams – es klusējot devos projām, un visi, kurus sastapu, mēmi atkāpās no mana ceļa. Rīts jau bija tuvu, tāpēc atlikušo nakts daļu un nākamo dienu pavadīju ne pārāk tālu kalnos, kādā šaurā alā. Cauri miegam dzirdēju Nekropoles iznīcību, un tas bija pēdējais, ko man varēja atņemt.

Sapņa turpinājums ir sākumā aprakstītais fragments. Vakar tas beidzot noslēdzās – galerija, kurā tik ilgi biju soļojusi, beidzās, un es pagrūdu smagi izrotātas ozolkoka durvis, ienākot pie būtnes, kuru vairākus gadsimtus biju ilgojusies nogalināt. Neko nenojaušot, barons man uzsmaidīja un aicinot pastiepa roku. Viņš bija pusguļus atlaidies uz sarkana samta dīvāna, atkailinātām krūtīm un atrisušiem matiem, un gaidīja, kad viņu skūpstīšu. Bet tā vietā viņš sagaidīja dunci, ar kuru bija reiz noslepkavojis manu mīļoto – viņa sejas izteiksme bija neizsakāmi pārsteigta, kad ietriecu to viņa krūtīs tik dziļi, cik spēju, un vēlēju izsāpēt sāpes, kuras mirstot izsāpēja mans vīrs, izjust sabrūkam godu, kā savas pilsētas drupās mirstot juta mana klana vadonis un apzināties cik skaidri vien iespējams pēdējos apziņas mirkļos, ka mana klana liktenis piemeklēs arī viņējo. Barons paspēja iekliegties, bet, kad pie mums ieskrēja viņa miesassargi, viņš jau bija miris. Viens no viņiem metās man virsū, bet niknumā triecu viņu pret sienu un liku atcerēties senos likumus, kuriem sekojot visiem, kuri līdz šim bijuši barona pakļautībā, tagad nāktos kā savu vadoni godāt mani vai, ja neviens, kas iebilstu, nespētu man stāties pretī – doties nāvē. Jutu sevī atdzīvojamies sava tēva asinis un skatienu aizklāja sārta migla.
Viņi visi sadega rītausmas staros.

Atrados pasaulē, kas bija sadalīta piecās daļās un katru no tām apdzīvoja būtnes, kas pārstāvēja vienu no elementiem. Dienvidu kalnājos mita uguns ļaudis, ziemeļu ezeros - ūdens būtnes, rietumu mežos - zemes cilvēki, austrumu klajumos un debesīs - gaisa ciltis, bet tālu prom no visiem, pie robežas starp debesīm un Visumu - ētera tauta. Sapnis sākās lēzenā, zaļā ielejā, kas bija kā robežzona starp Uguns un Ūdens zemēm. Kalnos pie šīs ielejas atradās lielākā no Uguns pilsētām. Ēkas tajā bija stāvas un elegantas, celtas no matēti puscaurspīdīga materiāla, līdzīga stiklam, kas no iekšpuses zaigoja visās saulrietu un saullēktu liesmu krāsās. Ielejā bija sapulcējies daudz ļaužu no Uguns pilsētas un visi satraukti lūkojās tālumā, pāri zili mirdzošam, lielam ezeram, kas jau veda uz Ūdens zemi. Otrā krastā, pie bieza, tumšzaļa meža, atradās pelēka, sagrauta pils un tai piederošā pilsēta, un no tās krasta pār ezera ūdeņiem lēni un viegli slīdēja melna akmens laiviņa, kurā stāvēju es kā viena no ugunsļaudīm - valdnieka meita.
Paši ugunsļaudis bija ļoti skaisti - cilvēciski pēc izskata, bet ar miesu kā melnu, mīkstu stiklu, kas kvēloja, liesmoja un dega no iekšpuses, atkarībā no katra emocijām, un augumu caurvija sīki, ugunīgi raksti, kurus veidoja plaisas un ugunsceļi ādā, kādi tie mēdz būt, piemēram, zem cietējošas lavas garozas vai dedzinātos akmeņos. Mati bija kā liesmu vainagi, bet apģērbs bija veidots no tīrām liesmām un dažādiem metāliem. Auguma liesmas dzīvoja līdzi domām un jūtām, te plosoties, te maigi vijoties, mainoties gan krāsās, gan spēkā. Mierīgs ugunscilvēks bija maigi zeltainā saullēkta krāsā ar tumši dzintarainām acīm un zeltaini sarkaniem matiem.
Bet ielejā visi nu bija melni sarkani aiz raizēm, jo sevišķi mans tēvs - Uguns valdnieks. Es ļāvu laivai mani pievest pie krasta, visu laiku saglabājot sevī dziļu mieru, paļāvību un krietnu devu sapņainības, un ar smaidu panesu tēva emociju uzplūdus, pārmetot man neapdomību par došanos uz izpostīto Ūdens tautas pilsētu, kur joprojām varētu klīst laupītāji un bīstami radīdjumi, kuru vārdus pasaule negrib dzirdēt.
Te iejaucās galvenais no Uguns priesteriem, kas bija reģis un valdnieka padomnieks. Viņš bilda, ka Ūdens pilsēta nebūt vairs neesot izpostīta, lai arī Uguns karaspēks vēl nesen to paveicis - gluži otrādi, Ūdens ļaudis to slepus atjaunojuši un atgriezuši agrākajā varenībā, bet izskats esot maldīgs, jo pelēka un sagruvusi Ūdens maģijas ietekmē pilsēta izskatoties tikai Uguns ļaužu acīm. Mans tēvs ļoti sadusmojās par manu ārkārtējo neapdomību un visas tautas pakļaušanu briesmām, bet liesmas gluži vai šāvās no viņa, kad priesteris turpināja savu redzējumu, teikdams, ka uz Ūdens pilsētu mani vedot ne tik daudz neapdomība un muļķība, kā spēcīga mīlestība un pieķeršanās jūtas pret Ūdens princi, kas arī neesot vienaldzīgs pret mani.
Tēvs vien spēja kā mežonīgi palūkoties uz mani, un tad ar asu saucienu lika kareivjiem gatavoties jaunam karam, jo tādu negodu viņš nepanesīšot. Es tikmēr tikai smaidīju, dziļā pārliecībā, ka viss būs labi.
Kareivji sagatavoja katapultas un melnu liesmu lādiņus, kurus raidīt uz Ūdens pilsētu, bet tie nelidoja tālāk par ezera malu, tur pat nokrītot piekrastes dūņās un apdziestot. Atkal ierunājās priesteris, sakot, ka karam vairs nav lemts notikt, jo pienācis laiks atjaunot senos tikumus, kad elementu spēki vēl neesot bijuši sašķelti savā starpā, kad tie, visi pieci kopā, veidojuši visvarenu vienību un bijuši vairāk kā piecas dvēseles, ne piecas tautas. Ūdens ar Uguni šai vienībā bijuši kaislīgākie no mīlniekiem, un man, Uguns meitai ar Ūdens princi esot lemts to atjaunot. Tēvs vai spļāva ugunslodes, kad to padzirdēja. Tikmēr citi bija ievērojuši, ka pie Ūdens pilsētas dzelmē ir metušies apmēram septiņi stāvi, kas nu kā sudrabainas šautras zem ūdens šāvās uz ielejas krastu. Jau pēc brīža krastā izkāpa septiņi Ūdens jaunekļi, starp kuriem bija arī viņu princis, visi nevainojami skaisti, ar ārkārtīgi plūstošām un graciozām kustībām. Viņu āda bija kā balts marmors, kuru apstaro zilgans ūdens mirdzums, bet mati vijās ap pleciem kā ūdenszāles, balti, blondi, brūni un zaļgani. Princis bija skaistākais no visiem, ar zeltainiem, pāri pleciem lokās krītošiem matiem un safīrzilām, dziļām acīm. Mēs sasmaidījāmies un es jutu sirdi krūtīs salecamies - tā nebija dziļa, pārpasaulīga mīlestība, ko jutu, bet visdabiskākā un burvīgākā iemīlēšanās starp diviem sirdsskaidriem jauniešiem. Tad Ūdens pārstāvji uzrunāja Uguns valdnieku, aicinot uzņemt viņus kā sūtņus, līdz ar to, neaizskart, kamēr notiek pārrunas, un lūdza apdomāt konfliktu beigšanu, kā risinājumu piedāvājot Senās dejas. Daudzi no ļaudīm jau bija aizmirsuši, kas tās ir, tāpēc Uguns priesteris paskaidroja, ka šīs dejas nākot no senajiem elementu vienotības laikiem, kad tie dejojuši viens ap otru dievišķā harmonijā, un simboliski atainojot spēku saskaņu un mūžīgos jautājumus - vai Uguns ir stiprāka par Ūdeni, vai Zemes stabilitāte ir svarīgāka par Gaisa mainīgumu, un visus citus, kuru risināšana noturot pasauli līdzsvarā.
Tika izlemts, ka Uguns un Ūdens pārstāvji dejos Senās dejas, lai izšķirtu - būs karam būt vai mieram, kas būs atkarīgs no dejas-spēles rezultāta.
Viens no Uguns ļaudīm sāka deju, noguldamies uz muguras starp dažiem akmeņiem, bet Ūdens pārstāvis sāka vīties ap viņu ar uzmanīgām, dzejiskām kustībām, atainodams mirušā augšāmcelšanu. Bija sākusies sena mistērija, kurā visi nolūkojās lielā spriedzē un nemierā, tikai es un Ūdens princis bijām mierīgi un mijām mīlošus skatienus, jau tagad zinot, ka viss būs kārtībā un drīz varēsim sākt atjaunot pirmatnējo laiku harmoniju, tikai jānogaida, kamēr dejas zīmes pārliecinās pirmos jaunās pasaules vērotājus - Uguns un Ūdens tautas.
No sagrautās Ūdens pilsētas tikmēr bija kritis sagruvuma apmāns un nu tā cēlās stalta un spoža virs ezera virsmas, kā nelūztošs, dzirds vilnis ar trausli harmonisku būvju atspulgiem tajā.

Biju tādā kā akmens alā, kurā auga koki, no katras Latvijas koku sugas pa vienam un pašā vidū ozols. Viņi it kā vienkārši tur auga, bet vienlaikus jutu, ka tie ir dzīvi, kā seni priesteri un koku gari reizē, un sapulcējušies īpašai sanāksmei. Ja labi ieskatījās mizā, tad varēja redzēt sejas un nopietnas, dziļas acis, bet runāt gan neviens nerunāja. Es piegāju pie ozola un sapratu, ka tas ir miris, jo tā seja bija kā mirušam cilvēkam un sastingusi ciešanās, un miza daudzkur bija norauta dīvainos rakstos. Tajā brīdī alā ienāca man sveši cilvēki melnās un pelēkās drēbēs, kas pārspīlēti svinīgi sāka veikt rituālus ap mirušo ozolu, it kā pielūgt viņu pa senlatviešu gaumei, bet es apķēru tā stumbru, raudāju, un kliedzu uz viņiem visiem, vai tad viņi neredz, ka ozols ir miris, lai iet prom un netraucē kokus. Bet viņi neredzēja vis, tikai stingi un nīgri uz mani skatījās, un turpināja, ko darījuši, kamēr pārējie koki viegli šūpojās neredzamā vējā, sačukstējās ar lapu šalkoņu un mūžības nopietnībā lūkojās uz mani un notiekošo.

Es atrados gaiši zeltainā tuksnesī, un debesis virs manis bija bāli bēšā tonī. Nekā cita, kā vien smilšu un debesu, apkārtnē nebija. Vien nedaudz tālāk starp smilšu kāpām stāvēja Morfejs - sapņu dievs, tērpies tuksneša iemītnieka tērpā, austā no smilškrāsas dzīpariem. Starp mums atradās no smilšgraudiem būvēti vārti, kas nemitīgi mijās un mainījās savā starpā, iespaidīgi augsti un šķietami nestabili, draudoši kuru katru mirkli sabrukt. Morfejs, stāvēdams vārtu otrā pusē, pastiepa roku un aicināja mani iziet cauri tiem un nākt pie viņa, bet es minstinājos, jo bija bail, ka, paejot zem vārtu arkas, tie sabruks pār manu galvu un apraks smiltīs uz mūžību. Bet Morfejs nenolaida savu roku, tikai turpināja mani aicināt, mierīgi un klusi, sakot - tikai nedrošie te mirst. Drošie šķērso robežu un paļaujas uz ceļiem, kuros vedu.
Tad es sajutu, ka bailes ir liekas un paļāvīgi devos cauri vārtiem. Smiltis no tiem tiešām bira pār maniem pleciem, bet saudzīgi, ne asi, izveidojot uz manis viegli gaisīgu, zeltainu tērpu, līdzīgu tam, kādu apvilcis bija Morfejs. Sniedzu viņam roku, sajutu viņa spēku man pieskaramies un tad pazudu bezapzinātā, ekstātiskā spriedzē.

Vizuāli šis sapnis bija vienkāršs. Sēdēju uz dzelzs krēsla blakus apskretušam koka galdam pieticīgā, sen neremontētā istabā ar zaļi krāsotām un aplupušām sienām, reiz baltiem griestiem un putekļu kārtas klātu koka grīdu. Pa labi no manis bija sen nemazgāts logs, pa kuru iespīdēja blāva saules gaisma.
Nedarīju nekā cita, kā tikai domāju. Pasaule, kurā atrados, bija precīza filmu Matrix vides kopija, respektīvi, biju matriksā. Zināju, ka paralēli norisinās stāsts par Neo, Smitu un visu pārējo. Bet pati biju augsta līmeņa programma, ko varētu nodēvēt par "nesēju" - mācēju sevī operēt ar jebkurām funkcijām un algoritmiem, tāpēc, kad vien matriksa galvenajām programmām - uzturētājiem vajadzēja ātri palaist darbībā kādu algoritmu, kam nebija sava ietvara ("izskata"), šie algoritmi tika ierakstīti manī, mans raksturs mainījās atbilstoši to darbībai un es izpildīju jebkuru funkciju vai kaut vai miljons funkciju kopu, ko no manis prasīja. Lielākoties tas tika veikts, lai, iejaucot mani kādās norisēs, piepildītu citu izdarītu izvēļu sekas, noslēgtu funkciju ķēdes, kad tās pašas sevi noveda līdz sabrukumam. Man gan bija arī pašai sava griba un es varēju izvēlēties, ko pildīt un ko nē, tā arī ar savām izvēlēm iespaidojot matriksa virzību, tomēr reizēm izvēles nebija. Tā bija noticis arī šajā sapnī - jutu, kā manī tiek strauji ierakstīta apjomīga programma ar mērķi veikt masveida destrukciju, jebšu vienkārši lielu delete visam, kas pastāv. Es negribēju, lai tas notiktu, manī bija radusies vēlme pēc eksistences - kaut vai izpaužoties kā enerģijai bez ietvara un virzības - tāpēc, kamēr vēl bija laiks, es sevī analizēju jaunās programmas datus, lai apgūtu, kā būtu iespējams izmantot tās destruktīvās komandas sevis pašas iznīcināšanā, līdz ar to, pārtraucot iespēju caur mani realizēt iznīcinātājprogrammas darbību. Laika bija maz, es jutu, kā mainos, kā mainās mans kods. Paskatījos laukā pa logu un netīrajā stikla rūtī redzēju savu atspulgu, kura acis aizvilkās kā ar melnu plēvi , un ar melno noplūda arī pirkstu gali un nagi. Saspringti transformēju sevī ielaistos kodus un ļoti baidījos, ka zaudēšu apziņu, pirms paspēšu sevi iznīcināt, un tad zudis būs viss.

Vispirms vienkārši vēroju Kainu. To pašu - Ābela brāli. Mēs nebijām nekur, ja nu vien abstraktu esības punktu ārpus laika varētu definēt. Rietēja saule, viņa rūsganie, pusgarie mati brīnišķīgi mirdzēja tās gaismā un es priecājos, cik gan viņš ir skaists. Pat mazliet pārlieku skaists, cilvēki tādi parasti nemēdz būt. Viņš lūkojās man pretī, maķenīt noguris, saules gaismā piemiegtām, dzintarkrāsas acīm, bet neteica nekā. Un arī es nerunāju - pēc tā nebija vajadzības. Mirklis izteica visu.

Nākamais sapnis bija kā ievads jau agrāk redzētajam, kura sākumā varēju skatīt pasauli Apokalipses izpostītu, skābes ezeriem zemē un sēra mākoņiem debesīs.
Vispirms stāvēju kāda kalna virsotnē, vērojot naksnīgas, skaidras debesis. Tajās varēja redzēt tūkstošiem zvaigžņu. Uz mirkli novērsos un tajā mirklī mani piemeklēja satraucoša skaņas vīzija - it kā miljons balsu reizē šausmās iekliegtos un tad pēkšņi apklustu. Atkal palūkojos augšup un tajā brīdī redzēju, kā tālu, tālu virs manis eksplodē kāda planēta. Un mani pārņēma šausmīga sajūta, ka kaut kādā, man nezināmā vai aizmirstā veidā, esmu pie tā vainīga. Steidzos lejup pa kalnu uz pilsētu, kas atradās tā piekājē, bet tad mana apziņa izgaisa.
Attapos pamestā divstāvu privātmājā. Likās, ka tās iedzīvotāji tikko to pametuši - gaismas vēl bija ieslēgtas, uz koka kāpnēm mētājās nomesti rotaļu ratiņi, virtuvē šķīvjos dzisa aizsāktas vakariņas. Izskrēju ārā, bet arī tur neviena nebija. Nesapratu, kur gan ļaudis palikuši, tikai jutu nelāgas priekšnojautas. Devos tālāk pilsētā, līdz beidzot atradu ļaudis - viņi pulcējās pilsētai cauri tekošās upes krastos, satraukti sasaucoties, jo tālu kalnos esošais vulkāns bija atmodies un upes ūdens pamazām sāka palikt skābs. Virs pilsētas savilkās pelēkdzelteni mākoņi, no kuriem sāka smidzināt kodīgs lietus. Pūlī sākās panika. Cilvēki skrēja prom, viens otru grūsdami un mīdīdami, kāds izmisīgi sauca pēc palīdzības, jo uz veca dēļa nez kā bija ieskalots skābes upes pašā vidū, bet citi centās iedarbināt mašīnu, kuras motors jau bija saēsts. Es stāvēju virs viņiem uz pelēka klintsbluķa, saprotot, ka tālās pasaules bojāeja kaut kādā veidā ir cieši saistīta ar šo pasauli, kas jau pavisam drīz būs iznīkusi, jo tās dvīnis jau ir miris, un apzinoties arvien skaidrāk, ka mirs gandrīz visi tās iemītnieki, bet es nespēšu viņiem palīdzēt, tikai vērot, līdz pienāks klusums.