Maijs 2014   01 02 03 04 05 06 07 08 09 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26 27 28 29 30 31

Viņpus nomoda

Posted on 2014.05.07 at 16:38
Pelēkbrūns izcirtums. Miris. Ir vēss, mitrs. Viņš stāv pašā tā vidū. Dažus soļus aiz viņa muguras - briedis. Miris. Sagumis, kakls sašķiebts pāri plecam, galva neredzama, mugurā un sānos - bultas. Dažas salauztas. Gaiss...ir piepildīts. Skan ēteriska, fiziski auksta mūzika. Tā iesēžas šūnās un dzen saknes. Tā paliek zem ādas. To var redzēt. Daudzkrāsaini skaņu viļņi vijas visapkārt, ceļas un krīt. Viņš caururbjoši lūkojas tajos un tālāk par tiem. Vienaldzīgs. Nodreb brieža mugura. Ceļgalos līgojoties, tas ceļas un pagriežas ar purnu pret stāvētāja muguru. Ļoti, ļoti miris. No ragu žuburiem karājas sūnas un ķērpji. Seja ir nopuvusi. Nekas daudz vairāk par kaulu nav palicis. Mūzika ir neizturami skaista. Brieža krūtis vago tārpi. Tas sāk šūpot galvu, noliec to. Atkāpjas dažus soļus un ar varenu triecienu metas ar ragiem stāvētājā. Uz brīdi satrupušie ragu gali izurbjas cauri viņa saules pinumam, taču tad briedis pazūd. Paliek viņā. Vienaldzīgs. Gaiss pilns trūdu un sāpīga skaistuma.

***

Kad esi laika saistīts, tas ir nedaudz kā kalnu grēda vai sabangots okeāns. Cieši ir augstas smailes un dziļas ieplakas, stāvi kritumi un lēzenas nogāzes. Tu manevrē laika uzstādītajos noteikumos, reizēm apmaldies, reizēm savainojies un parasti tas beidzas ar nāvi. Tuvplānā tas ir intensīvs, nozīmīgs; tas vibrē kā zeme pirms izvirduma un katrs nākamais vilnis var būt tas, kas tevi ķers.

Kad dodies tālāk par nomodu, tālāk par Sapņojumu un esi nemirstīgs...nē, esi mūžīgs, tad nozīme zūd. Intensitāte rimstas. Okeāns izlīdzinās. Vēro to no tāluma un tas, kas šķiet augsti viļņi un asas smailes, atklāj savu patieso seju - cik tālu skatiens sniedz, vien rāms, kluss tuksnesis. Frekvence ir izlīdzināta viendabīgā līnijā, un kaut kur starp šo līniju un nekadību esi tu, ceļotājs un ceļa audējs. Laika vairs nav. Realitātes izplūst un murrā esībā, kas nav nedz pārtraucama, nedz sākusies. Esi tālu...

Es šonakt atkal biju tālu. Ar tālienes apziņu sevī staigāju arī Sapņojumā un biju...kas? Nemirstīgs, tik vien. Ar melnu fraku, sarkanbrūna zīda oderētu, visu cilindru un melnkoka spieķi rokā, un tā. Ar baltām laka kurpēm, jo ko gan tik nemirstīgais nevar atļauties! Man bija gana laika, lai nesteidzīgi slīdētu pa ielām, ar pirksta galu nedaudz piešķiebjot cilindra malu galantā sveicienā kādam tirgonim - jo Laika, tieši Laika man nebija it nemaz! Kad sākās kapājoša lietusgāze, es gāju atmuguriski caur to un ļāvu sev izmirkt, jo vai gan viss reiz neizžūs? Okeānus ieskaitot! Citi slēpās zem kokiem un lūkojās... Lietusgāze pārklājās ar ledus kārtu, kļuva par sniega vētru un Laikā pienāca ziema. Biju jau ārpus pilsētām un ielām, biju vietā, pelēki sarmainā klajumā, kur reiz - sen, sen - bija audzis mežs. Nu tur bija vien akmens pelēks un augsts koka stumbrs ar aplauztiem zariem - mūžīgs, kā es. Mēs runājām par visiem pirmsākumiem un visām beigām, kas kopā pieredzēti. Runājām, taču manas lūpas nepakustējās ne reizi. Man nebija ne auksts, ne silts, un arī elpas man nebija - kamdēļ gan to. Ieradās vēl divi tādi, kā es. Ģimene. Viņus satieku reizi mūžībā, allaž - soli ārpus Sapņojuma, soli viņpus visa, pie Mūžības koka. Un tā mēs sēdējām, sniedzām viens otram veltes un runājām bez elpas, bez vārdiem. Bez mīlestības - jo arī tā, gribi vai nē, ir laicīga, definējama, nosaucama vārdā un taustāma noteiktās aprindās. Nē, ir kas cits, kas mūs sasauc reizi mūžībā, un tam nav raksturīga mīlestības ekstātiskā maģija. Lielais Vienojums tiecas dzilāk, rāmāk, pamatīgāk un nemaināmāk. Tas ir nācis līdz ar tevi ārpus pirmsākumiem un beigām, un tajā neesi viens. Brāļi, mani brāļi...

Kā lai apraksta bezlaicību būtnēm, kuras definē Laiks?

Ithaqua

Posted on 2014.02.10 at 00:26
Antarktīda, polārā nakts. Man iepretim stāv jauna, pārbiedēta sieviete ar vējā plīvojošiem, gaišiem matiem. Plosās sniega vētra un vējš gaudo skaļi, dzīvi, kā satracināts nezvērs. Brāzmas nēsā sniega vālus, asus kā stikla lauskas, taču aiz tiem vienalga var nojaust auksti spožu zvaigznāju gaismu un bezdibenīgi melnu Visumu. Sieviete drebēdama man drudžaini stāsta, ka ir redzējusi Milzi - augstu kā daudzstāvu māja, albīni baltu, ar plēsīgām, sarkanām acīm un neproporcionāli gariem, izstieptiem locekļiem, bet, kas pats baisākais - ar divām savstarpēji saplūdušām, kroplām sejām. Tas esot vilcies starp kalniem un cauri nepielūdzami tukšām ielejām, ar nagiem atstādams rievas akmens grēdās un nepiesātināmā izsalkumā lūkojot pēc kaut kā dzīva.

Sieviete stāsta un stāsta, vēja gaudas pieņemas spēkā un brīžiem aizlūzt sāpīgi augstā kaucienā, un es smaidu. Viņa neredz un nejūt, ka ar basām kājām un plānā tērpā stāv līdz ceļgaliem sniegā, nāvējoši zemā temperatūrā un tālu no citām pasaulēm. Viņa neredz un nejūt, ka ir šķērsojusi tādas robežas, kuras līdz šim ir tikai nojautusi biedējošos un ātri aizmirstos sapņos; un vairs nemaz neatrodas nekādā Antarktīdā, bet jau soli aiz tās. Viņa nedzird, ka tas nav vējš kas kauc, bet divas nepiesātināmi izsalkušas rīkles, miroņelpa, polārajā naktī degošs plēsēja skatiens. Es pieklājīgi smaidu un māju ar galvu, es piekrītu visam, kas sievietei sakāms un piebilstu, ka noteikti viņa drīz atradīs savu nometni un būs drošībā. Vēja kauciens kļūst vibrējoši zems un tuvs, un es lūkojos pāri sievietes plecam, kur, ar ķetnām pašķirdams sniega vērpetes, tuvojas Milzis. Viņa redzokļi ir pieplūduši asinīm, tik izsalcis viņš ir, sejas savieno lēveru lēveri baltas ādas, un uz mirkli mēs raugāmies viens otrā. Esmu ceļotājs un zinu, ka viņš mani neskars. Zinu, ka varu klīst šajās zemēs un baltās šausmas tikai nolūkosies manās gaitās, velkoties gar horizontu. Savā ziņā, esam vienoti. Kaut kas ir aiz manis un apspīd mani ar rāmi zeltainu gaismu, kam pašai par sevi, šķiet, piemīt saprāts.

Turpinu piekrist un māt ar galvu sievietes izmisīgajiem vārdu plūdiem un zinu, ka citā sapņojumā viņu vairs nesastapšu.

Posted on 2013.12.17 at 14:49
Es gāju pa asfaltēta ceļa malu zaļā vasaras naktī. Debesis bija violeti zilas, piesētas pilnas lēni slīdošu zvaigžņu, zāles lauki abpus ceļam viļņoja maigā, siltā vējā. Manas pēdas bija basas un es jutu visu. Gaiss pievilcies sulīga mitruma. Šur tur pa kokam, arī caur to zariem vijās zvaigznes, karājās tajos kā ziedi, un kaut kur pļavās savu noti vilka cikādes. Putni, daudz putnu. Dzirdēju spurgšanu un lidošanu, spārnu vēdas tumsā, mazu nadziņu nosēšanos sev uz pleca un pazušanu pēc mirkļa, mīkstu gaisa vibrāciju pie vaiga. Dzirdēju simtiem dažādu balsu un dziesmu - dienas putni, nakts putni, mazputni, lielputni, maigie un plēsīgie - visi dziedāja, sasaucās, balss pāri balsij. Tās savijās vienā, katrai balsij sava nevainojamā vieta kopējā simfonijā; tā bija debesu dziesma. Un brīžiem visas uz mirkli apklusa, kad zvaigžņu ceļus aizklāja nelielas, šaudīgas tumsiņas, straujas un garspārnotas. Lēļi, viņi kliedza, un viss cits klusēja, klausoties nakts balsī.

Es atradu vecu, aizslēgtu stalli, kurā iekļuvu, un uz mani pāri pelēkām steliņģu durvīm lūkojās rāmu zirgu sejas. Krēslā visi likās pelēki un es nedzirdēju viņus elpojam. Pa staļļa gaiteni pretī nāca miroņi, vīri un sievas senās zemnieku drānās, viņi lūkojās man garām un viņiem nevajadzēja nekā. Mani reizē pārņēma riebums un žēlums, es viņus grūdu prom un viņi paklupa, neveikli piecēlās, soļoja tālāk, it kā nekas nebūtu noticis, kājas vecišķi vilkdamii pa auksto klona grīdu. Viņi aizgāja aiz sienām un es dzirdēju viņu šļūkšanu, drēbju čabēšanu, slāpētu stumdīšanos aiz mūra. To dzirdētu arī cilvēki, kas atnāktu no rīta, bet viņi neticētu, viņi nekad nav redzējuši miroņus staigājam un teiktu - tās ir tikai žurkas sienās. Ārpusē arvien pieauga lēļu dziesmas skaļums, viņi aizgūtnēm kliedza un tarkšķēja, pārmākdami citu putnu balsis spēcīgā unisonā. Likās - vēl mazliet, un viņu dziesmā spēšu saklausīt vārdus. Vēros ārā pa pavērtām staļļa durvīm un ceļu vairs nebija, tikai bezgalīgas, tumšzaļas un vējā viļņojošas zāles segtas pļavas, pauguri, birzis.

Ja neesat dzirdējuši, kā lēlis tarkšķ un kliedz -

http://www.youtube.com/watch?v=22a9exRUx2w
http://www.youtube.com/watch?v=UOAGUfBFcvM

Perfectly Lovecraftian

Posted on 2013.12.04 at 11:32
Nevainojami Lovkraftisks sapnis, ja vien neskaita to, ka šos simbolus un tēlus redzēju vēl krietni pirms uzzināju par Lovkrafta pasaulēm.

I have seen the dark universe yawning
Where the black planets roll without aim,
Where they roll in their horror unheeded,
Without knowledge, or lustre, or name.

~ HPL

Trešās personas skats bez personības, viedokļa, emocijām vai vārda, vērsts uz jaunu vēsturnieku melnā uzvalkā, glīti sasukātiem, tumšiem matiem, gkudi skuvušos, akadēmiski inteliģentu skatienu un aizrautīgu, mazliet zēnisku smaidu. Viņš notupies uz viena ceļa dzīvoklī, manā vecajā dzīvoklī uz Brīvības ielas, kad sienas dzīvojamajā istabā, sauktā par Halli, vēl bija baltas. Mēbeles, iekārtojums kā toreiz, vienīgi visa grīda atbrīvota un uz tās, ap Vēsturnieku, izkārtoti sena izskata, apdzeltējuši rakstu tīstokļi, melnā ādā iesieti sējumi, ar primitīviem grebumiem rotātas lādītes, cieši aizzīmogotas. Dažas no lietām kādreiz ir degušas, citas - ilgi gulējušas pamestās vietās, citas - aptraipītas ar tumšbrūniem traipiem. Vienu no grāmatām un kādu rulli Vēsturnieks tur rokās, it kā pozējot fotogrāfijai, un netālu redzami arī viņa pieraksti, tintes pudelīte, rakstāmspalvas, atvērtas klades un ar savādiem simboliem klātas piezīmju lapiņas. Viss ir sagatavots darbam. Dienasgaisma.

Noraustās gaisma.
Atgriežas gaisma.

Istaba jau ir tai laikā, kad sienas bija sarkanas. Visi tīstokļi ir atrauti, visas grāmatas - atvērtas, visas lādītes - atlauztas, atklājot tumšus artefaktus, kurus ir fascinējoši un instinktīvi nepatīkami uzlūkot. Pieraksti no kladēm un piezīmju lapiņām jau sen ir auguši un izstiepušies pāri grīdai un sienām, pieaugot rokraksta mežonībai un plašumam. Mēbeles ir salauztas un ar tām ir aizsisti visi logi, neļaujot saprast, vai ārā ir diena vai nakts. Brīvās vietas, kas vien nav aizsegtas ar pergamenta loksnēm, izrautām lappusēm, saburzītiem papīra gabaliem, kalpo par balstu desmitiem degošu sveču, kas izplata salkani taukainu smārdu un izgaismo telpu ar raustīgu, dzeltenu blāzmu. Ja dzīvoklī ir bijuši spoguļi, nu visi ir izsisti, sašķaidīti smalkās druskās līdz pēdējai lauskai, lai tuvumā nebūtu nevienas atstarojošas virsmas. Vēsturnieks notupies uz viena ceļa, kā iepriekš. Mati izpūruši, sen neskuvies, skatiens degošs un bālo, sastingušo seju klāj sarkani drudža pleķi. Viņš atrodas arkānā apļa centrā. Ap viņu un uz viņa ir ar brūnsarkanu vielu uzvilkti neskaitāmi piesaucoši un sargājoši simboli (es varētu tos atkārtot, es varētu...), zīmogi (kādi bija redzami senajos rakstu tīstokļos); izkārtoti akmeņi, sveces un artefakti. Tieši priekšā guļ atplesta viena no melnajām grāmatām, vissenākā, visaptraipītākā, un rokās vēl aizvērts tīstoklis, pēdējais. Vēsturnieks ieskatās acīs Trešajai Personai, sāk smaidīt, plaši atiežot zobus, un smaids ir mežonīgs, plēsīgs un triumfāls. Tīstoklis tiek atplēsts un tajā var redzēt Senajo izsaukšanas zīmogus.

Pēkšņi viņš sadzird troksni, kas citiem nav dzirdams. Tas ir vājš, taču ne ar ko nesajaucams, tā ir kustība, švīkstēšana, līšana, vīšanās tieši aiz sienām, tā ir vibrācija, kas liek sirdij sisties svešādā ritmā un elpai kļūt gārdzoši smagai; tas ir sens visums, kura nedzīvi dzīvā pulsācija kā okeāna viļņi sitas pret gaistošās realitātes vārtiem, tiecoties izlauzties jaunos medību laukos. Vēsturnieks sastingst, viņa rokas notrīc un smaids netverami transformējas dzīvniecisku šausmu izteiksmē, skatienā mijas pretestība un alkas. Viņš pietrūkstas kājās un skriešus metas ārpus apļa, skriešus pa gaiteni, līdz vannasistabai, kuras durvis ir rūpīgi aizbarikādētas un aizzīmogotas gan ar fiziskām, gan maģiskām barjerām. Tur ir palicis vienīgais neskartais spogulis. Nežēlojot rokas, kas drīz asiņo, Vēsturnieks rauj vaļā, ko agrāk pats nostiprinājis, līdz durvis ir vaļā, un viņš metas telpā, durvis aizs sevis aizslēdzot un cieši tās noslēdzot. Trešā Persona paliek ārpusē. Citiem nedzirdamais troksnis kļūst skaļāks, tas bango, vaid, rēc, un sitas pret spoguļa virsmu no otras puses, to caurvij neprātā dzimusi tauru un bungu kakofonija un stikla plaisāšana, jā, stikls jau plaisā. Bet pāri visam - no čukstiem līdz eksaltētiem kliedzieniem augusi Vēsturnieka balss. Viņš sākumā pinas vārdos, tie klūp viens pāri otram un liekas vien nesakarīga murdēšana, līdz skaidrāk un skaidrāk ir dzirdama viņa skandētās vārsmas - Ia! Ia! Cthulhu Fthagn! Ph'nglui mglw'nfah Cthulhu R'lyeh wgah'nagl fhtagn! Saucienos ir dzirdama ekstāze, šausmas, ārprāts, atklāsme, histērija, un tiem pievienojas citi, balss pār balsij, pirmatnīgas un necilvēciskas, vienīgās, kas skandētos vārdus spēj izrunāt patiesi pareizi; tās, no kurām tie reiz dzimuši nešķīstā radīšanas aktā. Noskan ass stikla salūšanas troksnis, liekas, Vēsturnieks ir tajā triecies ar rokām, un viņa skandēšana top par augstu, panikas pārņemtu kaucienu, tad guldzošu gārdzienu, un pa durvju spraugu pēc mirkļa sāk sūkties asinis. Nē, viņš nepārgrieza rokas, asiņu ir par daudz, un nu viņa balsi vairs nevar dzirdēt nemaz, tikai smagu šļūkšanu, valstīšanos pa mitru virsmu, garenu ķermeņu slīdēšanu un locīšanos, kā cilvēka ķermenis nekad nevarētu izlocīties. Blīva masa smagi triecas pret durvīm, tiesoties pārraut pēdējos vārtus.

Pazūd gaisma.

Viss notiekošais pavadīts ar SKAŅDARBU.

***
Yes, yes, how delightfully, bloody YES!

Posted on 2013.09.19 at 01:44
Augstu klinšu ieskauta, senlaicīga ostas pilsēta okeāna malā. Ik pa dažiem mēnešiem ostā piestāj gigantisks burinieks no svešām zemēm, un ik reizi kāda jauna sieviete stāv krastmalā un to sapņaini vēro. Šajās dienās viņa vienmēr tērpjas greznā, paššūtā kleitā, kuras tumšzilajā svārku daļā ir zelta brokāta ielaidumi. Cilvēki runā, ka viņa ir bezcerīgi iemīlējusies kuģa kapteinī, kas viņai nepievērš uzmanību, taču patiesība ir cita - viņa ir iemīlējusies buriniekā un zelta ielaidumu viņas kleitā ir tik, cik kuģim mastu. Krastmalā viņa sapņo par vientulīgo brīvību, kas ir atrodama tikai okeāna vidū, par vējiem, kas ir gulējuši kuģa burās, par neredzētām zemēm un svešām paražām...un tā sapņos vienmēr, kamēr vien burinieks piestās ostā, pat, ja tas reiz notiks tikai kāda sapņos.

***

Nokļūstu būtņu (jo "cilvēcība" ir tāds atvērts un nenoteikts jautājums dažreiz) kopienā, kas labo atmiņas un sapņus. Ja stāsts, atmiņa, sapnis, pasaule sāk tuvoties aizmirstībai, ir gari, kas iekļūst šajās realitātēs un atjauno stāsta plūdumu, lai tas turpinātos un stāsti, kas savstarpēji rada un uztur pasaules, neizirtu. Būtņu kopējo skaitu nezinu, jo ir vairākas vienlaikus eksistējošas grupas, taču manā kopienā tādu ir trīspadsmit. Visi viens otru uzrunā pēc kārtas numura (kārtas numurs neapzīmē hierarhisko secību) un, tā kā manas kopienas Pirmais šo darbu ir beidzis, Pirmā vārdu iegūstu es. Ir gan vīrišķie, gan sievišķie, gan nekatrie, no dažādām pasaulēm, sugām un rasēm. Kopienai ir galvenā mītne nelielā, atsevišķi radītā realitātē, kas ir veidota jauka, mežonīga dārza veidolā, kura centrā ir ziedošs pakalns, kura virsotnē, savukārt, nams. No pakalna plūst strauja upe, pār kuru cits pie cita liecas trīspadsmit tilti - katram kopienas garam vienas, paša radīts ar rokas mājienu. Mans ļoti atgādina šo, tikai ar grezniem akmens kalumiem, kas ietver katru arku no apakšpuses - http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/c/c1/Bakewell,_medieval_bridge_.jpg . Mītne kalpo kā izejas un atgriešanās punkts - kad tajā aizmiedz, pamosties savā realitātē, un aizmiegot savā realitātē vari ātrāk atgriezties mītnē, bez apkārtceļiem.

No mītnes realitātes citās pasaulēs nokļūt nav pārāk grūti, taču ir jājūt īstie pieejas punkti. Tie var būt acīmredzami - kā durvis, vārti, skapji, tuneļi, arkas, tilti, un arī tikai nojaušami - īstā ēna, kuru šķērsot, īstais spogulis, kurā ieskatīties, īstais punkts, kurā gribēt, lai pasaules pašķiras. Reiz tā bija pelnu pelēka, sekla un auksta jūra, kurai bija jādodas pāri peldus, uzmanoties no sārtām, plēsīgām zivīm un neapmaldoties biezai miglai, kas gūlās pāri bezvējā sastingušajam ūdens klajumam. Drīz parādījās otrs krasts, kas bija kā spoguļattēls tikko pamestajam, ja neskaita to, ka pilnīgi pretējs. Citreiz bija jāsajūt īstā vieta uz neizteiksmīgas sienas, kur uzzīmēt krīta durvis, kas atvērtos un ielaistu mežonīgā, pirmatnējā mežā, kurā jau gaidītu no aizmirstības izsaukts nezvērs, kura uzdevums ir tikai aprīt kārtējo upuri. Vēl kādā reizē tā bija mežonīga, neizmērojami liela stepe, kuras sirdī bija pamests kaps, kurā zem zārka bija atrodama lūka un dziļi ejošas kāpnes, kas aizvestu līdz pasaulei, kurā viss dzīvo ačgārni un Saule ir zila. Pasaules bija pasauļu izsapņotas, vienotas sarežģītos rakstos, viena otru balstošas, viena otru iznīcinošas. Katrā ceļotāju no kopienas sagaidīja kāds artefakts - apģērbs, rotaslieta, ierocis, ko pielikt pie sava auguma un uz laiku pieņemt pasaules aizmirstā varoņa izskatu, raksturu, likteni, lai no jauna izdzīvotu viņa stāstu un neļautu tam pazust nekadībā. Katrā pasaulē bija jādzimst, jāmirst, jāmīl, jānīst no jauna, ikreiz citādā veidā, pie tam - ne jau tikai rakstītu vai citādi iemūžinātu stāstu realitātēs, bet arī slepenos sapņos, par kuriem to redzētājs varbūt nevienam nekad ij nebija stāstījis. Jo katram sapnim ir spēks radīt un graut; aizmirst nevar nevienu.

Posted on 2013.06.15 at 02:23
Es biju bērns tumšā dzelmē. Redzēt nevarēja neko, tikai tumsu, un just ūdens svaru. Es atradu brieža ragus, ar šķēpeli galvaskausa, un stirnas ragus, tādus pat. Tad mirklis tos nesot, un pretī man bija Ugunsdievs, rudiem matiem līgani plīvojot straumē kā liesmai. Sniedzu viņam brieža ragus un viņš tos lika galvā kā kroni; galvaskausa strēle baloja viņam starp acīm, un es tāpat kronēju sevi ar stirnas rotu. Mēs stāvējām tuvu un mijām lomas. Meita, draudzene, mīļākā, māsa, tēvs, mīļākais, brālis, draugs. Ugunsdievs smaidīja siltu smaidu; viņa ragu galos iedegās ugunis, un viņš lieca galvu pret mani. Ragi savijās, sažuburojās, uguns kāpa no viena pret otru, smaidā kūrās maigums, viedums, mūžsena nopietnība, spēle un rituāls. Aizdegās mati; mati bij uguns.

Augšpus, caur viļņiem var redzēt - deg dzelme un lūkojas pretī.

Posted on 2013.04.14 at 23:27
Neesmu dažas dienas šo pierakstījusi, tāpēc detaļas nedaudz pabalējušas. Vasara. Pāri mežainam apvidum paliela ļaužu grupa ar helikopteriem transportē vairākas garenas koka kastes. Es to redzu, gribu zināt vairāk, sekoju. Grupai seko arī citi, kas šīs kastes vēlas iegūt savā valdījumā - kaut kāda militarizēta vienība. Viņi satiek mani un jautā, pa kuru ceļu grupa devusies, taču norādu nepareizo. Uz purvu. Pati te eju, te pa koku galotnēm lodāju, te lidoju nopakaļus. Viss ir zaļš, zaļš, zaļš. Ceļš apstājas pļavā, pie augstām klintīm, lapukoku audzes ielokā. Kastes tiek atvērtas. Tajās ir miesas gabali. Tie tiek likti noteiktā kārtībā uz zemes, zālē, ar tiem runā, tos vārdo. Tad tie sāk vīties un vienoties un pamazām pieceļas stalts augums. Garāks par jebkuru cilvēku, smalkiem kauliem, stiegroti muskuļots, savādi ēterisks, tomēr spēcīgs, bez novecojuma, slimību vai ievainojumu pēdām. Bez dzimumzīmēm, bez matiem, bez nabas. Āda iekšēji staro bāli zeltaina. Sejas vietā - teju mežģīņots vijums no ādas kārtām, kas sastingušas pirmatnējā, nekustīgā mākslas darbā, atgādinot kalumus rūnakmeņos. Viņš bija Nāve un es pie Viņa gāju. Viņa tuvums man pieskārās un tajā es ieņēmu Viņa bērnu. Tas piedzima tūdaļ, kā gaismas uzliesmojums caur manām šūnām un dobja dunoņa pāri pasaulei, un tajā man tika doti spārni, visos toņos zili, no saknēm teju melni un galos kā debess.

Un Nāve bija visā man līdzās.

Komēta nāk

Posted on 2013.03.30 at 01:51
Zemei tuvojas Komēta. Un pietuvojas tā, ka es uz tās uzlecu un pa tās trajektoriju braucu prom. Izrādās, ka komētai iekšā ir tāda kā istaba, kurā iekāpju un pa logu skatos, kā Zeme attālinās. Un apzinos, ka, jo tālāk esmu, jo lēnāk rit laiks manā apziņas punktā, bet ātrāk - uz Zemes, un ar katru sekundi, ko pavadu uz komētas, palielinās attālums starp manu un Zemes realitāti, līdz ar to - cerība un jēga atgriezties. Pie sienas komētas istabā ir karte, uz kuras ļoti interesantās shēmās attēlota Zemes vēsture, apdzīvotība un attīstība, un acu priekšā tas viss pamazām reducējas līdz līnijām, kas apzīmē izmirušu planētu, pēc kā saprotu, ka tur jau ir pagājuši simtiem tūkstoši gadu. Tas bija visnotaļ skumji un vientuļi, un komētas virzībā laikam vēl bija punkts, kad tā nolidoja vēlreiz tuvu gar Zemi, bet tad tur jau bija tikai pelēks tuksnesis ar sagruvušām metāla konstrukcijām šur un tur. Pa to laiku biju iemācījusies komētu ar gribēšanu vadīt, tad nu gribēju uz vietu, kur ir dzīvība, un tālu, tālu atradu planētu, kas visa bija jūra, ar vienu milzu salu, kas bija izmargota ar fantastiskām lagūnām. Viss zaļi-zili skaists, dzīvs, ar vijīgiem kokiem, eksotiskiem ziediem, mežonīgi dzīvām un intensīvām krāsām, silts un maigs. Tur komēta viegli nolaidās, bez trieciena, un man pretī nāca tirkīzzilas un debeszilas, ļoti garas būtnes ar slaikiem, tieviem un caurspīdīgiem locekļiem, garenām, fejiskām sejām, ļoti slīpām un mazliet kukainīgām acīm, un interesantām, metāliskām galvas rotām, kādas esmu agrāk vīzijsapņos ļoti neskaidri redzējusi, bet šoreiz tas bija skaidri. Es jutos nedroša, vai viņi mani pieņems un vai maz drīkstu tā vienkārši ierasties, bet viens no viņiem draudzīgi stiepa pretī roku, lai palīdzētu izkāpt un uzņēma ar sapratni, laipni. Tur bija tāds vējš, it kā atrastos siltā, tekošā ūdenī, kas sīkās tērcēs skrien ap ādu.

Posted on 2013.01.25 at 19:28
Vispoirms istabā bija iekļuvis balodis, kuru kaut kā noķēru un izlaidu ārā, lai arī tas šausmīgi skrāpējās un negribēja tikt noķerts

Tad Mūzikas akadēmijas pagrabos izrādījās esam klosteris, kurā mūķenes zem senām, augstām velvēm apaļos baseinos dzēra vīnu ar opiātiem un pielūdza pūķus

Un tad bija sapnis angliski, kurā biju jauns vīrietis Rumānijā kaut kādos pērnajos gadsimtos un pamestā kapličā ap akmens zārku sveču gaismā sēdēju ar četriem skaistiem svešiniekiem, no kuriem viena bija vecāka kundze, bet trīs jauni un cēli augstmaņi, vīrietis un divas sievietes. Un man bija spēja ieskatīties cilvēkam labajā acī un zināt, vai viņš ir vai nav vampīrs - tie visi bija un es viņu labās acis redzēju metāliski dzeltenas, un viņus pašus aiz tā skaistuma kā mošķus ar mutēm, kas izgrieztas no auss līdz ausij, pilnām ar smailiem, gariem zobiem, melni izpuvušām mēlēm, trūdošu ādu un mūžvecus. Vecākā kundze bija Queen of Cadavers (tāda kā valdniece pār visiem tādiem tajā zemē), vīrietis bija Lord of Coven (lielas "ģimenes", kopas aizsācējs) un jaunākās sievietes - viņa "meitas" ) Viņiem nepatika, ka viņus redzu, un man bija tāda ciniski kareivīga attieksme, ka vai nu viņus šonakt nokauju, vai nu dzīvs no kapličas neiznāku

Posted on 2012.12.24 at 20:32
Rūsainas un klinšainas pļavas vidū, zem tumšzilām debesīm notika deja. Spēle, ja jums tā tīk. Dažādas būtnes - cilvēki, eņģeļi, velni, dabas gari, dzīvnieki - vismaz vairāki simti viņu - no nekurienes skanošas mūzikas pavadībā līganā solī dejoja riņķa deju. Nebija īsti izšķirams, vai mūzika tik tiešām ir harmoniju virken, vai dunošs Visuma haoss. Daži rokās sadevušies, ja rokas bija, daži pa savam, saticīgi un acīs lūkodamies, svētsvinīgi. Katrs turēja vienu roku paceltu, ja tādas bija, protams, un tajā plīvoja liesmiņa tādā krāsā, kādā ir būtnes dvēsele. Manā mijās ugunssarkanais ar smaragda zaļo, bet vairāk jau zaļais. Brīdi pa brīdim, bez noteikta ritma, mūzika apklusa un tad visi dejotāji pa pāriem vien metās viens pret otru ar mērķi cīnīties līdz nāvei, taču pirms uzbrukuma viens jautāja - Vai tu gribi citu krāsu? -, bet otrs atbildēja - Savu izvēli esmu izdarījis. Kādā mirklī mūzika atsākās, un tad turpinājās svētsvinīgi vieglā deja, bet pamazām kāds no pāriem tika nogālēts un dejotāju palika arvien mazāk un mazāk, līdz beigās paliktu divi. Man bija zobens un es to ielaidu dziļi pavedinoši smīnošā pusaudzē ar akmens pelēku harpijas ķermeni un tādu pat smaragdzaļu liesmu, kā man.

Posted on 2012.10.16 at 12:14
Es redzēju okeānu pirmo reizi mūžā dūmakainās Albionas krastos, un tur arī nomiru. Šonakt. Noslīgu uz ceļiem un tas bija "jel apstājies!" mirklis. Smilts bija irdena, vējš - sāļš un mīksts kā mans miegs, un es zinu - ja saukšu trejreiz Viņa vārdu, tas notiks pa īstam. Svinīgs, pārplūstošs miers.

Saulstāvju nakts sapnis

Posted on 2012.09.23 at 23:37
Aizsalušā krātera ezerā starp apsnigušiem kalniem mītiski tālos ziemeļos atveras plaisa un no tās izlien melns titāns, teju kalnu augstumā. Viņa ķermenis ir tumsa, tas ir pilošs un smags, ar gari nagotām rokām, krokās krītošu ādu un seju, kura redzama tikai melni atiezta mute - pārējie vaibsti aptīti ar paša ādas stērbelēm līdz pakausim. VIņa rēciens ir mēms, taču kalni nodreb tā spēkā un sākas pasaules gals. Titāna ezeram pretī sēž vēl viens titāns - balts, svinīgi smaidošs, ar atklātiem vaibstiem, gludu ādu, sēdošs kaula tornī un rotāts ar zeltu un rubīniem. Smagas ķēdes gulstas pār viņa krūtīm un sarkans brokāts nosedz kājas. Brālis ir sagaidījis brāli. Kalnu grēdās atveras plaisas un no tām pulkiem vien skrien balti, spēcīgi vilki ar kuprotiem skaustiem un platām krūtīm. Kur viņi sper soli, pāri zemei noliesmo zili violeta ziemeļblāzma un dzīvību nomaina sasalums, akmens un sniegs. Bija cilvēki, kas bēga uz dienvidiem, pirms tam nodedzinot savus mājokļus, lai neatdotu tos melnajam titānam. Un bija tādi, kas nebēga un kara vietā svinēja mīlestību, baiļu vietā izvēlējās mieru un viņu miegs sniegā bija silts.

Marss

Posted on 2012.09.18 at 00:21
Naktī uz šodienu pirmā cilvēku delegācija spēra soļus uz Marsa. Izrādījās, ka tā atmosfēra patiesībā ir piemērota mūsu elpošanai, tāpēc delegācijas dalībnieki varēja atbrīvoties no skafandriem. Izrādījās arī, ka kaut kas Marsā ir tāds, ka tur piepildās katra tava vēlēšanās, lai arī ko tu iedomātos - bet tūlīt top īsts jebkas, par ko jelkad esi sapņojis un dzīve vienā acumirklī kļūst ideāla. Sarkanais tuksnesis ir tikai brīva platforma sapņu piepildīšanai. Atbraukušie cilvēki nespēja pretoties vilinājumam un vairs nekad neatgriezās uz Zemes, nodzīvojot ilgus un laimīgus mūžus tieši pēc tādiem scenārijiem, par kādiem katrs bija sapņojis, mierā un saticībā ar viens otru un visu sapņiem.

Patiesībā tā nenotika. Patiesībā Marsa atmosfērā bija gāze, kas spēja iekļūt pat pēc augstām tehnoloģijām izstrādātajos skafandros un ietekmēt delegācijas dalībnieku prātus, radot halucinācijas un liekot noticēt, ka atmosfēra ir derīga elpošanai. Droši vien visi vienkārši bija sapņojuši par malku tīra, svaiga gaisa pēc ilgajiem mēnešiem kosmosa kuģī... Patiesībā visi nosmaka dažu minūšu laikā pēc skafandru atvēršanas, taču gāzes izraisītās halucinācijas bija tik spēcīgas, ka savās apziņās viņi tik tiešām nodzīvoja garus, laimīgus mūžus, kuros piepildījās katrs jelkad iedomātais sapnis.

Notikušais tika fiksēts kosmiskā kuģa audio un video ieraksta ierīcēs un translēts tiešraidē uz Zemes. Nepagāja ilgs laiks, līdz cilvēku grupas, ar katru reizi arvien lielākas, devās uz Marsu nomirt, pirms tam izsapņojot līdz sirmam vecumam nevainojami skaistus mūžus.

Posted on 2012.08.30 at 10:14
Tilts, kas ir kalns, pagānu svētki uz salas (acīmredzot, prāts kompensē netikšanu uz Menuo Juodaragis), stikla kapličas starp namiem Vecrīgā un skaisti, dzīvi mirušie tajās (kāds suns bija īpaši jauks, pie viņa sēdēju un kārtoju ziedus), un ledaini zilu acu īpašnieks, kuru iemīlēju, pierunāju palikt ilgāk un tad pinām zilas, violetas un indigo lentas viens otram matos. Ledaini, ledaini zils. (balsis fonā, aiz durvīm, līksmas - hei, šis ir uz ilgu, tas ātri nebeigsies!)

***

Sarabas, arābu vergs, mēs tikāmies šonakt un pirms daudziem gadu simteņiem, vai vēl atceries, ka biji karotājs? Tavs vārds ir pilsēta Iranā un "ardievu" japāņu valodā, tu aizvēri kuģa pirts durvis, kad es tajā mazgājos, un man likās, ka viss tavā nosvīdušajā, rētainajā sejā pauž vēlmi, kaut kuģis sadegtu līdz ar tiem, kas tajā kāpuši. Eļļas lampu gaismā vara stieple tavā matu šķipsnā pie pakauša blāzmoja kā uguns strēle un tava āda oda sāļi, pēc dzelzs un veca koka. Tavas acis ir tumšas, tu esi tuksneša smilts un es sapņoju par tevi šonakt, Sarabas.

Posted on 2012.05.16 at 09:30
Uz Mēness, izrādās, var nokļūt pa pazemes tuneļiem. Un ar laivu pa jūru var atkuģot. Uz Mēness arī ir jūra ar caurspīdīgi pelēku ūdeni un siltiem, gariem viļņiem, kas notriec no kājām aiz pirmā sēkļa. Uz Mēness ir cilvēki, reiz tur nonākuši un prom negriboši ar, liekas, laimīgām dzīvēm, atpūtu pludmalē, bērniem, gaišpelēku sauli, mūziku un peldēm. Kad ierodas jaunie, arī viņi tur grib palikt, bet ne visi tur ir labi, un jaunie to nezin. Katram ir savs nodarījums un noslēpums, ko aprakt Mēness tumšajā pusē. Es arī tur biju un paliku pie vientuļa vīrieša, kas neslēpa, ka nav labs. Vismaz patiess. Viņam bija melni mati un kazbārdiņa, smejošas acis un saburzīta gultasveļa. Mēs klausījāmies rokmūziku un pa logiem skatījāmies uz tiem, kas pludmalē peldējās, jo paši jau bijām tai jūrā peldējuši, krastā žuvuši un ar smilšainām kājām pārnākuši mājās. Bija labi, taču uz Zemi viņš negribēja doties, nē. Nu nekas. Uz Mēness mani kāds mīl.

***


Kur tie gadi, gadi, kopš Viņš mani kaut kur bija vedis. Savi divdesmit. Bet Citurienē tam jau nav nozīmes. Šoreiz nokļuvu, kā tobrīd likās, Pasaulē Skaistākajā Vietā. Citāfrikas vidienē. Lidojām pāri dzeltainām savannām un rūsganām koku audzēm, no augšas redzējām dzīvnieku pūļus, tumšas upes un cilvēkus, kas kāpa kalnā, bet netika garām mūrim, kas nošķīra tā galotni no pārējās pasaulēs. Kalna virsotne bija nošķelta un iedobta, bet ne kā vulkānu gadījumā - tā bija dabiski veidojusies, krājot sevī vēsu rasu, lietusgāzes un mākoņus. Iedobe bija nepārskatāmi liela, vairākas Latvijas vismaz. Galvenokārt tajā bija Ezers, kas klusi šūpoja lielus, apaļus viļņus, bet ūdens bija mīksts un silts. Un bija Mežs, apkārt un izvijies viscauri Ezeram, ar sīkām saliņām, garām zemes strēlēm, pakalniem un ielejām. Vietām bija pat grūti noteikt, kur Mežs, lekns un mirdzoši zaļš, un kur Ezers. No ūdens cēlās viegla, mirguļojoša migla, un ūdens pilieni tajā atstaroja tūkstoš varavīksnes, tāpēc šķita, ka katrs Ezera vilnis ir savā krāsā un atsevišķa pasteļtoņu varavīksne pats par sevi. Ezerā dzīvoja Pūķis - nedaudz līdzīgs kā ķīniešu pasakās, garš un lokans, pats kā vilnis, ķermeņa plūdumā neatšķirams no Ezera kustības, ar nefrīta un debeszilu muguru, perlamutra krūtīm un dzidri zaļām acīm. Laipns, vieds. Brīžiem pacēla galvu no dzelmes un lūkojās acīs, tad, ar astes galu noglaudis tuvēju koku, ienira atkal. Nebija dzirdami dzīvnieki vai putni, lai arī klātesoši, tikai Kalna, Ezera un Meža elpa, saplūdusi melodiskā vibrācijā un teju neatšķirama no apkārtnes krāsām, un augstu, augstu pāri visam lokveida kustībā vijās sarkani zeltains spalvu mākoņu oreols.

***


Mati bija gludi, gari un melni vienā pusē, bet vējā dejojoši un viļņoti - otrā, pa priekšu lidoja strazds vai varbūt vakarlēpis, un uz pasauli skatījos ar viņa acīm.

***


Ar vienu aci redzēju laumu pakalnus, zelta mirguļojošu vakara krēslu un dūmakainas varavīksnes senos ūdenskritumos dižmežu ielokos, bet ar otru - cilvēku, kas jautāja, kā varu tik droši runāt par tām pasaulēm. Par dabas dvēselēm, par zeltaino krēslu, par dziedošiem kalniem un koku stāstītām teiksmām. Un tiešām nezināju, ko atbildēt, smaidīju, mulsu, un likās - nu kā. Es taču redzu. Un ir tik dīvaini to izskaidrot, pamatot. Man taču nav jāpamato, kāpēc ticu, ka mājās mani gaida kaķi.

***


Šonakt biju savā zemapziņā, kur dzīvoja Freids, kam likās unikāli, ka spēju pārvietoties starp apziņu un zemapziņu, tāpēc viņš gribēja veikt eksperimentus, kuros es būtu pusnomoda stāvoklī un stāstītu viņam, kas notiek nomoda pasaulē, vienlaikus atrodoties sapnī. Bet, tā kā es jau kavēju darbu, sāku dziedāt mazu, jauku meldiņu, lai sevi pamodinātu, kas arī sekmīgi izdevās. Bija vēl visādi sīkumi, bet tie ir skaisti un interesanti tikai man

***


Es šonakt gāju pa ūdens virsmu, pa tēraudpelēkiem jūras viļņiem, no kuriem slējās grimstošu kuģu karkasi. Starp tiem es ieniru, kur ūdens bija melnākais, un laidos dzelmē, dziļi, pie aizmigušā Leviatāna. Man nenācās elpot, man tikai gribējās gulēt viņam līdzās pilnīgā mierā, lai arī ūdens gūlās smagi pār mani un gaisma bija pārāk tālu, lai to saredzētu. Bet jūs nevarat iedomāties to mieru, kas ir pie Leviatāna, ja neesat bijuši pie viņa, tur, dzelmē.

Pēc neizskaitāma laika viņš vēra vienu no savām tūkstoš acīm un vienu no savām tūkstoš rīklēm, un cēlās augšup. Jūra dārdēja un rēca. Es spēju vien ieķerties viņa radītajā straumē, kas bija uzkulta, putaina un ledaini viegla. Un tad es izniru. Gulēju uz spoguļgludas, debeszilas jūras virsmas. Nezinu, kur devās Leviatāns. Bet arī kuģu skeletu vairs nebija, un nekā cita līdz plašajam apvārsnim.

***

Baltu nezvēru medības mūžīgā sasalumā, atveras debesis - tumši zilas, un tur galaktikas, ar aci saskatāmas, nepārskatāmas, neizskaitāmas, krāsu virpulis, dunošs klusums, melnā matērija liesmo, un viss cits atkāpjas un ir nenozīmīgs, plašums ierauj sevī sirdi un aizsit elpu, plašums ir varens, augsts un brīvs. Es paliku tur.


***

Šonakt redzēju vienkārši fenomenālu sapni! Pretējā dzīvoklī Sinistera vietā dzīvoja kaut kāds jocīgs deģenerāts, kurš mūždien pārvietojās ar kailu ķermeņa augšdaļu, bija rupjš un truls kā bluķis, un pie tam vēl briesmīgi neglīts - pieklājīgi sakot, kroplis, ar kaut kādiem audzējiem pa pusi plikpaurainās galvas un tikai vienu redzīgu, taču varen negantu aci. Pilnīgs derglis. Tad nu kādu vakaru, man nākot mājās, šis bija veģetējis kāpņu telpā un grasījās man uzmākties/uzbrukt, par ko, protams, nebiju sajūsmināta, bet, laimīgā kārtā, dzīvokļa briedis D. kā reiz nāca ārā no dzīvokļa un, tā kā viņam pie rokas gadījās nazis, viņš metās mani aizstāvēt. Kā gadījies, kā ne - derglis tika nodurts. Stāvam, domājam, ko darīt - tā kā vajadzētu policiju saukt, bet vai nepiešūs slepkavību... Rīts gudrāks par vakaru - nolēmām atstāt dergli pagaidām kāpņu telpā un policiju saukt no rīta. Iegājām vēl viņa vaļā atstātajā dzīvoklī - konstatējām, ka derglis bija dzīvojis viens un, visticamāk, bijis krievs, bet ar latviešu valodas prasmēm, jo atradām ļoti daudz labas literatūras krievu valodā un šo to par astronomiju un fiziku latviski. Laikam nemaz nebija bijis TIK truls, kā vienmēr uzvedies citu tuvumā, kas sagādāja mums pārsteigumu.

Nākamajā dienā, jau atkal nākot mājās, skatos - līķa vairs nav - un nopriecājos, ka laikam jau viss nokārtots. Vēlāk ieeju D. istabā, kur norisinās sekojošais dialogs -

Es - Nu, tātad izsaucāt policiju? Kā gāja?
D. - /klusē, redzams, ka meklē īstos vārdus/
E. - D.? Kur palika līķis?!
D. - /lēni, iedziļinājies darbā pie datora/ Kā lai to saka... Es īsti nezinu, kāpēc es viņu nodīrāju...
E. - WTF?!? Kur tu liki ādu?? Un pārējo??
D. - /lietišķi/ Ai, paskaties kastē, tur kaut kur jābūt.

***


Sapņu tik pilna nakts, ka pieslēgties nomodam joprojām līdz galam nav izdevies. Viens no jautrākajiem un traģiskākajiem bija par psihiatrisko klīniku, kurā pacienti sarīko dumpi, ieslēdz ārstus palātās, bet paši uzvelk ārstu tērpus un spēlē "dakteros". Amizantākā bija daļa, kur kādas konferences ietvaros klīnikā ieradās ārsti no citas slimnīcas un nemaz nepamanīja, ka viņus uzņem un izglīto vājprātīgie, bet palātās sazāļoti guļ viņu kolēģi. Kad kādam no "pacientiem" sākās fizioloģiskas dabas problēmas, tad gan tam nācās mirt, jo ārste bija no tiem, kas nespēj atzīt savas kļūdas, tāpēc turpināja procedūru līdz slimnieka nāvei, pamazām atjaucot viņa asinis ar ūdeni (lai nekristos spiediens asins nolaišanas laikā :D ), tā arī nesaucot pēc palīdzības - jo būs taču labi un nevar būt citādāk!

Satiku arī lenoru un D., ievelkot viņus nelielā spēlītē, kur viena īstenība atdarināja otru, tikai vienā tu esi dzīvs, bet otrā - nekas. Jāatceras, kurā palikt un kādi objekti vai būtnes no nekadienes kļūst par kaut ko īstu, kad ir ienesti šeit. Vēl bija arī jābūt uzmanīgiem ar domām, jo viss, kas tika izdomāts otrā pusē, tūdaļ īstenojās, un, pārnestam līdzi uz nomodu, tam vajadzēja atrast piemērotus saimniekus vai atbilstošas situācijas, lai savītu kopā visu un neko, un īstenība nesabruktu. Bijām apstādinājuši liftu starp pirmo un pirmo stāvu, un vismaz man bija jautri. :)

***


Šonakt sapņoju, ka sēžu liela smilšu laukuma malā, ir mijkrēslis, bet pa smiltīm bez noteiktas kārtības šurpu turpu (bet allaž vienā virzienā) lien milzīgs daudzums ta ne tuksneša pūcīšu, ta ne pelēku pūčubērnu. Viņiem visiem bija episki drūmi skatieni un spilgti, gaišzili blāzmojošas acis - teju kā prožektori. Tā nu viņi lodāja.
Un es skatījos.
Tas bija nepārspējami aizraujošs sapnis, jo tajās pūcēs kaut kas draudīgs bija. Ja tā padomā, pēdējo reizi, kad sapņoju par pūcēm, tās arī bija draudīgas - tas bija jau pirms daudziem gadiem un tad es devos uz kaut kādu angāru, kur bija paredzēts ar kaut ko dēmonisku cīnīties, un gar ceļa malu visa ceļa garumā bija izliktas pūču galvas.
Ja tā padomā, arī šoreiz bija kaut kas dēmonisks - starp tām pūcēm skraidīja melns ellessuns ar tādām pat zilām acīm un zilām liesmām, kas šim gāzās no rīkles, un tas gribēja man iekost kājās, bet es tam teicu tiš un tas turpināja skraidīšanu starp pūčubērniem.

***


Sapņi, sapņi, pilnmēness, Saulstāvju sapņi, psihiatriskā slimnīca, lobotomija, baudpilnas narkozes injekcijas rokās un sejā, rotaļīga aizmaldīšanās dzeltena Mēness naktī, ezers un tā melnmate nāra, sekojot uz citu pasauli, kur vecā sabrūk, dabas garu mežonīgās un trausli skaistās svinības pakalnu virsotnēs, elfu ugunis aiz kokiem, pievienošanās, dzīres, dejas, labais, ļaunais un nenoteicamais, pareģošana zaļās liesmās, slīpas acis un dzīvnieciski vaibsti, trīs dimensiju savīšanās (kurā tu?), dzīvība asa un pazaudētu atmiņu atgūšana (un tu neesi viņu bērns).

Svētki aizvadīti.

***


Šonakt pabiju burvīgā gotu-konkubīņu pazemes priekamājā, kur visas bija skaistas un visas mācēja spēlēt vijoli. Detaļās neiedziļināšos, labi? :]

Un pēc tam satiku divus savas bērnības murgus, kas sākumā sākās tāpat kā bija sākušies bērnībā, bet tad es ļāvos savas pagātnes aizvainojumam, sāpinājumam un vientulības bezspēcīgajām dusmām, un izplosīju viņus ārā no sava prāta. Pa gabaliem vien.
Viņi palika aprakti sniega kalnā, lielceļa malā, un izkusīs reizē ar to.
Bet kur liksim kaulus?

***

Šonakt pēc salīdzinoši ilgiem laikiem atvēru nosacīti stingri definētu sapņu apgabalu, kuru varētu saukt par "Paralēlo Juglu". :D Atvērt tos nav grūti - ir tikai jāiet pa to sapņu zonu, kas vistiešāk atgādina kādu nomodā eksistējošu vietu un kādā brīdī sāks intuitīvi vilkt uz vienu vai otru pusi. Tur arī jādodas un, kad liekas, ka tuvumā gaiss novirmo, ir ātri jāmetas uz turieni un tad, bez nekādiem īpašiem efektiem un parādībām, vārti būs vaļā. Reizēm par to var norādīt tikai tādas dabas parādības kā vārtvedīgi saauguši koki, īpaši akmeņi, vēja brāzmas, utt. Lai arī vārti uz Paralēlo Juglu atrodas tieši parastajā (kas parasti nozīmē, ka kāda no paralēlajām zonām būs "tuvu"), šī tomēr bija visai tālu esoša - pirmkārt, tā bija pilnīgi pretēja ne tikai nomoda, bet arī sapņu Juglai, otrkārt, tā bija jau stingri izveidojusies - tātad, sena un aizgājusi tālākās zemapziņas zonās, nekā jaunās un strauji mainīgās (protams, arī senās var mainīties strauji, un arī šajā atpazinu elementus no agrāk haotiskām sapņu detaļām, bet tas jau ir specifiskāks gadījums), un, treškārt, tur atrodoties mani nepameta apziņa, ka nedrīkstu tur tālu iet un vispār ir mazliet jāpasteidzas, jo, ja aizkavēšos, tad nespēšu pietiekami ātri atgriezties nomodā un nokavēšu darbu. :D Bet vieta skaista - būtņu tur bija maz, vismaz, tajās visvieglāk sasniedzamajās vietās, tikai daži ēnaini cilvēku tēli no citurienēm, viss ļoti kluss, plati, eleganti un gludi bruģēti ceļi, ielas un ieliņas, izsmalcinātas, gotiskajā stilā ieturētas katedrāles, senatnīgas arkas, muzeji ar marmora kāpnēm, sienās inkrustēti izsmalcināti raksti, reibinoši augstas griestu velves, akmens galerijas pār ielām, klasiskā grieķu stilā kaltas statujas, kuru acis likās vērojošas; viss ārkārtīgi tīrs - teju neskarts, lai arī sajūta tur bija ļoti sena. Vienīgi, kā jau vietā, kas pretēja nomoda Juglai, tajā nebija neviena koka, zieda vai kaut vai zāles pleķīša. Tikai akmens, koks, metāls; pelēks, brūns un melns.. Tomēr estētiski izbaudāma vieta, noteikti būs jāatgriežas, lai izpētītu dziļāk.

Vēl paspēju iegriezties vecā dzīvokļa zonā, kuram durvis bija vaļā un tur bija staigājuši svešinieki (nu bet protams, nav jau vairs mūsu), un tur otro reizi divu nakšu laikā sasaucu un satiku Haiko (viņu izlaidu no virtuves, kurā neieskatījos, bet tajā, atšķirībā no pārējā dzīvokļa, bija gaisma un dzīvība), un abi bijām priecīgi viens otru redzēt. Spēlējāmies un plosījāmies, un glaudīju viņu ļoti, jo dzīvē taču neglaudīšu vairs nekad, un kāds bija līdzās, kuram teicu - skaties, kā viņš kustās un priecājas, viņš drīz būs aizmirsis, ka ir miris un tad varēs atkal dzīvot!

Vispār īpatnēji, kā man vecā dzīvokļa plānojums ir pamazām izveidojis tādu kā vispārīgu lielāko sapņu zonu karti, kurā katra istaba kaut ko no tām simbolizē. Ieejas durvis un lejupvedošās kāpnes - ceļš gan uz "tuvākiem" sapņiem, gan mežonīgākiem sapņiem (ja dodos uz leju), gan filosofiskākiem (ja uz augšu); halle - absolūtā starptelpa starp sapņiem un nomodu; mana istaba un it sevišķi apgulšanās gultā - sekunde pirms pamošanās, atgriešanās ķermenī un pirmsnomoda stāvoklis; tēva kabinets ar balkonu, no kura doties - vistālākā sapņu zona, kas robežojas ar nāvi; garais, tumšais gaitenis un virtuve tā galā - tālākas pēcnāves zonas. Bieži esmu bijusi visās šajās telpās, izņemot virtuvi, bet pārējās kaut kā sapņu kartē neiesaistās. Ikdienā gan šo karti neizmantoju, tomēr nereti tie ir tādi kā izejas punkti pēc aizmigšanas. Iespējams, tas saistīts ar to, ka pusaudzībā vairākus gadus vispār nespēju sapņot ārpus tā dzīvokļa, tāpēc piešķīru tam neapzināto simboliku.

***


Un šonakt sapnī (varētu jau rakstīt siriusā, bet šis tāds īssapnis vien ir) biju Bostonā, zvanīju kaut kādai amatpersonai, it kā gubernatora sekretārei, un stāstīju visu, ko zināju par kādu pazudušu afroamerikāņu meiteni, lai steidz meklēt. Nezināju tobrīd, kam citam lai zvanu. Nekas tāds, ja vien viss, ko redzēju un par ko dzirdēju, neatbilstu patiesajai Bostonas tagadnei un vēsturei, kas, jāatzīst, mani nekad nav interesējusi. Gan jau kaut kad pa ausu galam dzirdēts nez kur un tagad izspēlējās atmiņā, bet gala efekts ir tāds, ka biju Bostonā.

***

Tas bija tikai sapnis.
Mēs satikāmies un runājām un tikai nejauši bijām vienā laikā un telpā.
Un tikai nejauši viņš sāka gribēt mani ievainot, jo tāda mēdz būt citu daba.
Un tikai nejauši man izdevās sevi pasargāt un gūt virsroku.
Bet viņš bija daudziem darījis ļaunu, jo tāda mēdz būt citu daba.
Ļoti daudziem.
Man likās, es viņu sodīšu visu vārdā, es darīšu to, ko ir darījis viņš, tāpēc...
Tāpēc es nodarīju sāpes un spīdzināju, un...
Un viņš drebēja sāpēs.
Un man bija garas stikla lauskas, kas griezās manos pirkstos, bet es to nejutu. Un vēl daudzas citas lietas.
Man bija, ar ko durt, ar ko griezt, ar ko šķelt, ar ko iekļūt slēptākajos miesas kambaros.
Man bija, ar ko aizliegt viņam redzēt, kliegt, pretoties, ar ko ļaut tikai just.
Soli tālāk par agoniju.
Bet es neplosījos. Es darīju to lēni. Tīri. Klusi dziedot. Sarunājoties ar viņu. Jautājot.
Mazliet izsmejot.
Līdz sajutu, ka sods ir bijis tikai maska pavisam vienkāršam iemeslam.
Es gribēju to darīt.
Bauda.
Pie viņa jostas bija maksts ar uzlādētu pistoli.
Gatavs darbam. Tieši pierē, virs acīm. Viss.
Viss beidzies. Tu drīksti mosties.
Un mazliet nobrīnīties par to, kas tevī mīt.

Sen nav rakstīts

Posted on 2011.10.31 at 11:26
Plūstot cauri sapņiem un sapņos, viss kļūst nepierakstāms. Bet kādreiz jau var.

1.

Neskaidras atmiņas, bet apzinātas, vairāk kā drumslas no kā tāda, ko prāts cenšas slēpt. Agri atnācis Tumšā gada svētku sapnis. Mežs, novakare. Augstas egles, ķērpji karājas no zariem, viss ir sens. Esmu. Garām aizšaujas gaiša stirna, tai pakaļ - vairāki tumšpelēki vilki, visi nozūd brikšņos, sakliedzas putni. Pēc brīža stirna ir apmetusi loku un skrien nu jau tieši man pretī. Paceļu rokas pret to, stirna iztrūkstas, apmetas otrādāk, bet ar šo mirkli pietiek, lai vilki viņu panāktu, nogāztu, sāktu plosīt. Stāvu un noskatos. Jūtos nedaudz attālināti, pieņemoši un svinīgi, kā īpašā bēru ceremonijā piedalos. Notupstos starp vilkiem pie stirnas vēdera, izvelku dīrājamo dunci un sāku dīrāt tās sānus, izgriežot garas ādas strēmeles. Vilki ar asiņainām mēlēm laiza man rokas, daži uzbudināti skraida uz riņķi apkārt stirnai, veidojot sarkanu pēdu nospiedumu apli ap dzīru vietu. Kļūst tumšāks. Jūtu, ka kāds stāv man tieši aiz muguras. Pieceļos, apgriežos un sastopos aci pret aci ar Ragoto, kas uzliek gaišzaļas rokas man uz pleciem un noliec ragu kroni pār manu galvu. Dzīvnieciski maiga kopošanās, austoša Saule un Mēness, savīti Viņa ragos, asinis sūnās un sarkana smilts. Sajūtu virpulis, pēc kura esmu vilcene, esam vēl daudzi un dažādi, un mežonīgā medību dejā dzenam briedi pār meža gravām, tērcēm un kritušiem kokiem.

2.

Sižetiski nesaistīti bet savstarpēji vienā sapnī saplūduši fragmenti. Vispirms esmu pie datora un iekš youtube.com skatos klipu par karu tuvajos austrumos, kur no augšpuses ir nofilmēts sprādziens, kura izraisītājs - bārdains vīrietis tumšās drēbēs, cenšas bēgt. No eksplozijas ir redzama pati mala, ir tuksnešains apvidus, bet nav saprotams, kādā ēkā tas ir noticis. Šķiet, kāda bēgļu nometne vai kas tamlīdzīgs. Spridzinātājam pašam ir aizdegusies roka, bet viņš cenšas aizbēgt no cita vīrieša, kas dzenas viņam pakaļ ar nūju rokā. Beigās spridzinātājs tiek panākts - vien pēc dažiem soļiem - un gan sists ar nūju, gan arī notiek mēģinājumi ar baltu lupatu viņu apdzēst, jo nepieciešams viņu sagūstīt dzīvu. Liesmas ap roku te noplok, te atkal uzliesmo, dzēsējs viņu ar lupatu sit arvien mežonīgāk, vairs ne cenzdamies viņu apdzēst, bet zaudēdams savaldību, līdz kamēr cilvēks ir pilnībā aizdedzies un kliegdams skrien izbiedētu ļaužu pūlī, kur pakrīt un nomirst smiltīs. No eksplozijas vietas skan kliedzieni, bet cilvēki no pūļa paši kā apmāti rāpo uz turieni un pa ceļam, liesmas pat nesasnieguši, sāk pārklāties ar čūlām un apdeguma brūcēm, vārtās pa zemi, agonē, kliedz, kamēr viss ir sakropļotu, čulgainu ķermeņu masa, kas top arvien lielāka un lielāka, jo ļaudis lien tajā jau no visām malām un pašaizdegas kā liela karstuma tuvumā. Un vienā malā guļ piecas vai sešas ļoti skaistas tālo austrumu meitenes, ar gariem, melniem, izrisušiem matiem, greznos kimono tipa tērpos zelta un tumšzilās krāsās, atkailinātām kājām, neapdegušas, ar neparasti baltu ādas krāsu, nomirušas smaidot. Pēc skatīšanās vēl nodomāju, ka būtu labi neredzēt par to nepatīkamus sapņus naktī un tikai no rīta sapratu, ka tas ir bijis sapnis jau no sākta gala. :D

Otrajā sapņa daļā esmu tādā kā viesnīcas vestibilā, ir vēl daudzi citi cilvēki līdz ar mani, kurus it kā pazīstu, bet ne apzināti. Pie durvīm ārpusē sēž veca sieva, kas lūdzas, lai kāds viņai iedotu naudu un viņa par to varētu samaksāt par internetu viesnīcā, lai nosūtītu kādu vēstuli. Notupjos pie viņas un stāstu, ka tas ir par velti, lai nāk iekšā, aicinu sekot, pati ieeju vestibilā, bet, kad pagriežos, veča ir jau pazudusi. Kāda sieviete pienāk pie manis un lūdz, lai paskatos datora ekrānā, kur ir redzama viesnīcas fasādes fotogrāfija. To ieraugot, atsprāgstu atpakaļ, reizē iekliedzoties un neprātīgi smejoties, bet, kad kāds jautā, kas par lietu, nepārtraucot smieklus vairākkārt iesaucos, ka nu mēs visi mirsim! Apkārtējie ir nesapratnē, satraucas, mēģina izkļūt no vestibila, bet nedz durvis, nedz logi vairs nav atverami. Ja kāds man ko jautā, atkārtoju vien smejot, ka visi mirsim, bet pie sevis noklusētu paturu zināšanu, ka viesnīca patiesībā ir Tumšais Nams, kas pēkšņi un negaidīti ir atgriezies manos sapņos, pie tam, pats, nevis manis atrasts un atvērts. Zinu, ka atkal vadīšu Spēli, bet pagaidām nedrīkstu vēl visu atklāt sanākušajiem. Vēlāk pastāstu un parādu ar tādām kā enerģētiskām hologrammām, kā katru atradīs un nogālēs viņa paša baiļu iemiesojumi, no kā uzmanīties un kā to iespējams apspēlēt un pamest Namu, bet pati zinu, ka ilgi uzkavēties negribēšu. Kad to nolēmu, devos cauri gaiteņiem un sastopot iemiesojumus, kurus jutu kā koncentrētus Nama saprāta un enerģijas "taustekļus", kas katram izpaužas ar individuālu vizualizāciju, izšķīdināju to enerģiju un bez lieka trokšņa vienu pēc otra vienkārši atslēdzu. Pamazām Nams tos sāka atvilkt sevī pats, durvis atvērās un, kad Namu pametu, pie tā sliekšņa atkal sēdēja veča, uz mani nikni skatīdamās, it kā es būtu izjaukusi kādu viņas nodomu attiecībā pret mani un šo sapni.

Pēc tā ievēroju, ka Tumšā Nama sapņu ķēdē parādās trīs sievietes - Jaunava, kas no Nama mani ir izlaidusi, Veča - kas to atver un grib turēt slēgtu, un Sieviete, kas par to var pastāstīt un atgriezt tajā apzinātību. Šoreiz visu tajā izdarīju daudz raitāk un aizgāju pati - Spēle vairs tik ļoti mani neskar. Bet nepamet sajūta, ka tas nav ritējis gluži to gaitu, kā ir gribējis Nams. :)

3.

Pirmā sapņa mežs, tikai agrā vasarā un gaišs. Ir rīts. Netālu no manis stāv un mani vēro gaišā briedaļa, bet pretī no biezākas koku audzes iznāk briedis, kas vispirms ēd man no rokas, bet pēc tam dīžājas un izturas kā riesta laika cīņās man visapkārt, tomēr neaizskarot un nepietuvojoties tuvāk kā izstieptas rokas attālumā. Sākumā cenšos atgaiņāt, jo nesaprotu nodomus, bet tad vienkārši stāvu un vēroju. Visapkārt Ragotā klātbūtne.

Posted on 2011.06.14 at 11:41
Pilsēta. Rīgas pelēkā puse – vienādas, gludas, taisnstūra paralēlskaldņa formas mājas, vienādi taisnas ielas, nav nedz apstādījumu, nedz veikalu vai kā tamlīdzīga, tikai identiski gludas fasādes un asfalts, viss pūkaini, silti pelēkā tonī. Debesis tādas pašas, vien liekas, ka daudz augstākas, nekā parasti. Silts, taču savā veidā ļoti dzidrs gaiss. Cilvēki neslēpjas mājās – visi ir namu priekšā, sēž un stāv uz ielām, un katrs pie savas dzīvesvietas publiski dara to, ko māk vislabāk un ko var piedāvāt citiem – kurš dzied, kurš tirgojas, kurš darina rokdarbus, bet katrs nodarbojas ar kaut ko savu, visi ir klusi un apmierināti.


Arī sēžu ielas malā, ap mani ir grāmatas. Atrodos pilsētas nomalē, kur māju līnija strauji beidzas un iela aizvijas tālāk cauri līdzenai, brūnganai pļavai, aiz kuras redzams brūni-pelēki-melns meža masīvs. Sēžu ar muguru pret šo ainu. Pēkšņi sadzirdu kustību tālajos kokos – kaut kas tos šūpo un šķir, un to ir ievērojuši arī citi – cilvēki pagriežas ar sejām pret šo ainavu un to vēro. Arī es pagriežos – un tad no meža sāk baros ārā nākt gigantiski aizvēsturiskie zīdītāji – spalvainie degunradži, dažādi vēršveidīgie, antilopes un citi mums pazīstamu dzīvnieku priekšteči, vien vēl lielāki augumā, nekā pierasts pieņemt. Vēl dzīvniekos ir kaut kas neizskaidrojami svēts un neizmērāmi senatnīgs. Acis visiem ir puspievērti melnas un mirdz kā hematīts, kažoki ir kaut kas pa vidu dzīvnieka apmatojumam un sūnu, smilgu un ķērpju audzēm, ragi ir lieli un karaliski, un izskatās tēsti akmenī un kokā. Ir antilopes, kuru ragi liecas plašā lokā pāri visām viņu mugurām un ir melni kā obsidiāns, ir gigantiski brieži, kuru ragos ir plaisas kā vecās klintīs un tajās aug ziedi, ir aļņu govis, no kuru sāniem karājas sarkanbrūnu sūnu šķeteri, ir dzīvnieki, par kuru bijušo eksistenci cilvēki vēl nebija pat nojautuši. Bari dodas pilsētas virzienā un drīz iet tai cauri, nevienu neaizskarot, lēni un cieņpilni, radot svētsvinīgu bijību cilvēkos, kas vēro notiekošo. Esmu palūkojusies uz mežu, bet tad atkal novērsusies, klausos dzīvnieku soļos. Tie nav dārdoši skaļi, kā varētu šķist, tik lielam baram ejot garām pa asfaltētām ielām, gluži otrādi, tie ir samtaini klusi, zeme vienīgi vibrē no daudzo soļu svara, un liekas – zeme murrā.


Kāds man uzsauc, lai atkāpjos vairāk uz ietves pusi, jo tūlīt mani samīšot. Paskatos augšup – tieši šajā mirklī man pāri dodas viens no vēršveidīgajiem dzīvniekiem, viņa kakls ir smags un izliekts virs manas galvas, skatiens vērsts taisni uz priekšu, ragi kā brūngans granīts un, viņam ceļot savas ārkārtīgi garās kājas man pāri, redzu viņa sirdspukstus, kas viļņo vienā ritmā ar zemes murrāšanu. Smaidu jo viss, ko jūtu, ir ārkārtīga pārliecība par to, cik ļoti esmu pasargāta tieši mirklī, kad viss, ko varu, ir uzticēties Dabas varenībai. Dzīvnieks pāriet man pāri neaizskarot, noskatos viņa lēnajā ceļā.


No meža nāk jaunas skaņas – kaut kas vēl lielāks nāk no tā ārā. Šoreiz pagriežos un skatos. Koki pašķiras, izlaižot radību, kas mērojas ar tiem augstumā – varētu domāt, ka tas ir zirgs, tomēr tā masīvais, aizvēsturiskais ķermenis, smagnējā galva un slīpās, tumši degošās acis, ķērpju krēpes, akmenim līdzīgā āda un, pats galvenais, raupjas formas kā no veca koka tēsts, robusts rags pierē liecina par ko citu. Radījums sper soli uz priekšu un…elpo. Viņš neienāk pilsētā, bet jūtu, kā viņa elpa plūst visam pāri, kā tā dzīvo visos dzīvniekos, kas jau pagājuši garām, kā tā ir iemiesots laiks, bet jo sevišķi – senatne, aizvēsture, laiks pirms atmiņām un pirmajām dziesmām. Sajūtu, ka visi dzīvnieki, ko redzēju, bet, jo sevišķi, Viņš, ir arhetipiskās idejas par Vērsi, Zirgu, Briedi un pārējiem, Zemes izsapņoti gari, pirms to soļi pirmo reizi pieskārās sūnām un zālei, sargājoši un viedi gari ārpus konkrētības robežām.
Un tagad arī zinu, kas ir tas spēks, ko reizēm jūtu plūstam cauri mežiem un laukiem pirmatnīgos, tumšos paisuma viļņos. Zemes sapņi ir nomodā.

Trīs nakšu lauskas

Posted on 2010.11.10 at 19:00
*

Pazeme. Mūra tunelis noved apļveida gaitenī ar vienu centrālo telpu un visai daudzām vienāda plašuma un izmēra kamerām gaiteņa otrā pusē. Pie sienām vietām ir lāpas, tomēr tās neapgaismo visu, turpretī kameras ir lielākoties spoži izgaismotas ar auksti baltas gaismas lodēm. Kamerās dzīvo daudz cilvēku - bet ne ieslodzīti. Ieslēgti tajās aiz rupjām dzelzs restēm bijuši viņu senči, bet paaudzes jau paspējušas mainīties un sargi - nomirt. Neviens īsti neatceras, kāpēc agrāk bijuši cietumnieki, bet arī neatzīst, ka tādi vairs nav un uzskata, ka pazemes cietumu atstāt nedrīkst. Dažās kamerās pat ir iekārtotas tādas kā bodes, kurās ļaudis apmainās ar nez kur atrastiem krāmiem, citi gatavo noķertas žurkas vai vāc uz sienām augošas sēnes. Uz nenoteiktu laiku, kas skaitās "nakts", kameras tiek aizslēgtas, jo pa caurumiem sienās izlien nelieli, bet, kā pieņemts, bīstami radījumi, kas atgādina goblinus un ložņā tumsā, meklējot iespēju (jau atkal, kā pieņemts, jo neredzēju tam apstiprinājumu) baroties ar cilvēka gaļu.

*

Cit-vecrīga. Namiem no iekšpuses sāk izbrukt stāvi, izkust dzeltenīgi pelēkā masā un iztecēt ielās, appludinot visu tuvumā esošo. Balansējot uz palikušo sienu dzegām, pārvietojos lielā augstumā pār zemi un vēroju grimstošo pilsētu.

*

Ziemas nakts. Kaila peldu pāri melnam, bet neapledojušam ezeram. Visapkārt melni koki, sniegs, skaidras debesis, katra detaļa ir iekšēji mirdzoša. Ezera otrā krastā stāv spoži sirma, kalsna, liela auguma ķēve, bet zinu, ka patiesībā viņa ir tumsa un zvaigznes, ne balta spalva un krēpes. Ķēve dīžājas, mētā galvu, spēlējas sniegā, es līdz ar viņu un tad eju atpakaļ ezerā peldēt, vērojot ļoti aukstu un ļoti tālu pilnmēnesi.

Posted on 2010.11.01 at 12:51
Sapnis sākas vecajā dzīvoklī, kurš šoreiz ir tīrs, kopts, jauns. Esmu virtuvē ar māti, kā arī viņas nelaiķa brāli (kas sapnī ir dzīvs, tikai izskatās slimīgs) un viņa līgavu. Mātesbrālis ir neapmierināts un pārmet savai māsai par gluži jebko - ka dzīve viņai vairāk izdevusies, nekā viņam, ka viņai ir bērni, ka dzīvesvieta labāka, ka peļņa lielāka, utt. Viņa līgava ir pusmūža sieviete ar tumšiem, sprogainiem matiem garumā līdz pleciem un pelēkās drānās ģērbusies; stāv virtuves stūrī ar tējas krūzi rokās, liekas skumja un klusē. Mātesbrālis kļūst arvien agresīvāks, tomēr mana māte viņam neko neatbild, lai nu kā, man nepatīk viņa nepamatotie pārmetumi, tāpēc es pieprasu viņam likties mierā. Māte nevēlas iesaistīties konfliktā un virtuvi pamet, bet viņas brālis, sadusmots par to, ka netiek viņai klāt, paķer no galda nazi un metas man virsū. Izskrienu no virtuves, dodos uz halli, kur pie televizora sēž māte, mans brālis un viņa draudzene, un lieku viņiem ieslēgties manā istabā, lai no turienes izsauktu policiju. Tajā mirklī uz brīdi pamodos, jo šī istaba manos sapņos nozīmē to, ka esmu ļoti tuvu nomodam, tomēr uzreiz atkal aizmigu un attapos tajā pašā sapņa momentā. Mātesbrālis bija jau tuvu man, kad atcerējos un apzinājos, ka esmu sapnī un nikni uzkliedzu viņam - Tu esi velis, atceries savu vietu! Ar to brīdi viņš zaudēja savu vājprātīgo sejas izteiksmi un izturēšanos, kļuva tik pat pelēks kā viņa līgava un, skumji noteicis - Es tikai domāju, ka vēl varu kaut ko atgūt... - izgaisa.

Devos prom no dzīvokļa un uz ielas satiku tumšmatainu sievieti, kas man lūdza palīdzību sava pazudušā bērna atrašanā. Zināju, ka bērns nav meklējams dimensijā, kurā tobrīd atrados, tāpēc uzmeklēju divas draudzenes un, brīdi klejojušas (bija auksts, pelēks laiks, lija vidēji spēcīgs lietus), atradām klusu vietu pamestā noliktavā, kurā centos atvērt vārtus uz dimensiju, kurā līdz šim nebiju bijusi. Vispirms tas neizdevās un lūdzu savu pavadoņu palīdzību, bet viņas uzskatīja, ka tas būtu lieki, ka varu to izdarīt pati, tāpēc pieliku vairāk spēka un atvēru romba formas eju cilvēka auguma augstumā, kas staroja blāvi pelēkzilā sudrabā un caur kuru izejot šķita, ka ādu pārklājusi plāna ledus kārtiņa.

Tur uzreiz nonācu pustumšā, šķietami pamestā (vecas mēbeles, zirnekļu tīkli, sapluinīti aizkari, nokaltuši augi) istabā, kurā rosījās tumšmataina sieviete, kas varētu būt dvīņumāsa pazudušā bērna mātei. Tā bija viņas dubultniece no paralēlas pasaules, kura negribēja pieļaut, ka kāda viņas daļa kaut vai citā visumā ir laimīga, tāpēc bija bērnu nolaupījusi, pārvērtusi par melnbaltu putnēnu, ieslodzījusi sarūsējušā būrī un kopā ar visu būri iegrūdusi ugunī. Kad ieradāmies, viņa maigi un līksmi dziedādama berza sadegušā putna paliekas no būra restēm, drupinādama tās ar pirkstiem, tāpēc ātri devāmies prom, lai nodotu šo ziņu bērna mātei.

Draudzenes tomēr vēlējās kādu brīdi pastaigāties pa svešo pasauli, kas gan izskatījās mats matā kā mūsējā, tāpēc aizkavējāmies. Arī šeit lija auksts, pelēks lietus. Kādubrīd, meklēdamas no tā glābiņu, uzgājām pazemes eju liela, apaļa tuneļa formā, kur manas biedres vēlējās doties, tomēr viņas atturēju, jo jutu, ka šī eja aizvedīs Tumšā Nama pasaulē. Pēc brīža sapratām, ka mums seko šīs dimensijas iedzīvotāji, kas nevēlējās laist mūs atpakaļ, lai mēs nesapludinātu informāciju no divām dažādām pasaulēm, tāpēc centāmies pārvietoties ātrāk un kaut kur paslēpties. Kad bijām nokāpušas ne pārāk augstā spraugā starp vecu tiltu un tilta pamatnē strupi aprautu, tukšu ielu, tajā pēkšņi atvērās vēl četri Tumšā Nama ceļi - priekšā, pa labi, pa kreisi un tieši pie kājām. Netālu stāvēja vecs, pelēks vīrs, kurš izklaidīgi pamāja ar roku to virzienā un teica - Nu, ej taču uz savu pasauli, es tev atvēru ceļu! - bet, pirms paspēju viņam atbildēt, ka Tumšais Nams ir ne gluži "mana pasaule", strauji pamodos.

Šķiet, ka tuvākajā laikā varētu atgriezties Tumšā Nama sapņi, jo pirms tam vārti bija uz laiku slēgti. Godīgi sakot, vairs negaidīju, ka tie atvērsies.

Fragmenti

Posted on 2010.09.15 at 08:53
1.

Abstraktas ainas, krāsu plūdumi un vīšanās, kas nav tiešāk aprakstāmi. Telepātiskā kontaktā kāds man stāsta, ka, ja pieņem, ka Radītājs ir vienlaikus arī universālais saprāts, tad cilvēki, dzīvnieki, jebkādas citas ķermeņos inkarnējušās būtnes un, attiecīgi, viņu dvēseles ir uztveramas kā Radītāja zemapziņa, brīvais un absolūti nekontrolētais iespēju haoss, bet tādas būtnes kā eņģeļi, dievības, kosmiskie gari u.c. ir Radītāja apziņa, intuīcija, aktīvā uztvere. Līdz ar to, tas, ko uzskatām par attīstību inkarnāciju laikā un ārpus tām un kas notiek ar "Apziņas būtņu" atbalstu, stimulējot mūs tiekties pretī labākiem, augstākiem rezultātiem, faktiski ir Radītāja pašanalīze, zemapziņas iespēju izpēte, tuvinot zemapziņu apziņai.

2.

Putekļaina, plata iela, visnotaļ līdzīga kādai no Rīgas ielām izbūves stilā. Trīs līdz piecu stāvu augstuma dzīvojamās ēkas, spiedīgi saulains vasaras vakars, viss ieturēts brūngani-dzelteni-pelēkā krāsu gammā. Stāvu tieši pretī četrstāvīgai, pelēkdzeltenai ēkai ar smilšu apmetumu. Ieejas durvis ir novecināti brūnas, krāsa aiz vecuma lobās. Logi - tumši un šķiet, ka namā neviens nedzīvo, tomēr zinu, ka tā nav, un nams ir savdabīgs cietums cilvēkiem, kas tur dzīvo un vienkārši nemāk izkļūt, jo tur sevi tajā ar savām bailēm. Tas ir kāds Tumšā nama fragments, kas manifestē sevi kā atsevišķu ēku, lai arī šāda forma ir iluzora.

Man blakus stāv K. . Pēkšņi mums no mugurpuses atskan smagi soļi un garām aiziet pieci vīrieši, kas dodas tieši uz nama durvīm. Viens tās atver un pietur, kamēr ieiet pārējie, tad iekšā dodas arī viņš. Visi pieci ir gara auguma, melni pelēkās drēbēs tērpti - garos ādas mēteļos ar slīpām, militārām nošuvēm un augstām apkaklēm, masīvām sprādzēm un ādas siksnām dažādās vietās, sejas ir aizsegtas ar melnām pusmaskām un militāra stila, vecmodīgām virsnieku cepurēm. Viss viņu veidols ir reizē cybergoth un steampunk apvienojums, tas izskatās it kā eleganti, tomēr brutāli. Ievēroju, ka visi ir bruņojušies ar dažādiem ieročiem, bet visiem kopīgas ir ap apakšdelmiem apvītas ķēdes, par kādām esmu sapņojis jau iepriekš - gludas un vieglas ap savu ādu (viņu gadījumā - ap melniem, gariem ādas cimdiem), bet allaž nekļūdīgi sviestas pret mērķi tās kļūst vispusēji griezīgas, plēsīgas un smagas. Nama logos parādās izbiedētu cilvēku bāli dzeltenās sejas un tas smagi, strauji apvijas ar no iekšpuses krītošām ķēdēm, kas savstarpēji savienojas starp logiem, pāri sienām un jumtam, iekļaujot namu melnā metāla tīklā.

K. bijīgi nosaka, ka tie bijuši somu sabotieri, bet pieņemu, ka šis amizantais fragments sapnī ielauzies no vakarvakara māžošanās ar K. aktīvu dalību. :D Uz to atbildot, es paceļu rokas, atsedzot augšdelmus, kas tāpat apvīti ar melnu ķēdi, kā viņiem. Ļauju tās galiem brīvi šūpoties no plaukstām un saku - Bet redzi-es arī varu, kā viņi, bet es neesmu viņi, - un noskaņa ir viltīgi piesmaidīta un liekas, ka nokaitēta, kā jau karstā, putekļainā vasaras vakarā.

3.

Esmu kādā puspamestā dzīvojamajā ēkā, augstākajā - piektajā stāvā. Plaša, garena istaba, un zinu, ka konkrētajā dzīvoklī ir vēl trīs. Tajā ir dzīvojis mans tēvs, kurš, šķiet, nemaz iepriekš nav bijis miris, tikai pārvācies dzīvot tālāk, bet nu tas ir noticis reizi pa visām reizēm. Ir skumji. Vienatnē izpētu atstātās lietas - uz naktsgaldiņa pie gultas ir kastītes, kurās ir dažādas rotas, ko tēvs gribējis dāvināt manai mātei, bet nav izdevies. Ir mīlestības vēstules, ko viņš ir sūtījis viņai vēl aplidošanas laikā, ir tādas, ko viņš ir rakstījis nesen, lai kāds tās viņai nodotu, ir kārbiņa ar viņu abu fotogrāfijām - gan no ikdienas, gan kāzām. Gulta ir tā saklāta, it kā viņš tūdaļ grasītos atgriezties, ledusskapī vēl aizsākti produkti. Starp atstātajām mantām atrodu arī baltā salvetē ietītu dievmaizīti. Atbrauc mamma, dodu viņai rotas un dievmaizīti, bet viņa paņem tikai to, rotas atstādama man. Liekas, ir bijis pa vienai dievmaizītei uz katru un viņa nebija zinājusi, ka viņš savu ir pasargājis visu laulības laiku, nevis pazaudējis. Tajā mirklī atceros, ka esmu sapnī un esmu atvieglota, jo - parasti taču, ja sapnī kāds ir miris, pamostoties viņš turpat vien ir, bet ātri vien apzinos īstenību un uz mirkli radusies ilūzija, ka es pamodīšos un viss būs vecajās vietās izgaist gaiši pelēkās skumjās.

UPD: Parunāju ar māti. Viņiem tiešām vēl pirms laulībām ir bijusi dievmaizīšu tradīcija.

Atpakaļ 20