Biju Ellē (kur tas laiks!) un nedaudz atpūtos.
Bet sākās viss tā, satiku divus jauniešus, no katra dzimuma pa vienam. Viņi bija izdarījuši nepārdomātus lēmumus un vārds pa vārdam, pārdevuši katrs daļu sevis kādam, kas pārdoto atdotu tikai pret tādiem akmeņiem, kas aug Elles sirdī, un jā, es taču varu viņus tur aizvest un palīdzēt, vai ne, protams, ka varu. Sen nav būts, bet varu un gribu.
Vārtus katrreiz var atvērt citviet, bet es vienmēr zinu, kur iet, es taču pazīstu ceļus. Un arī šoreiz. Kas no malas izskatījās tikai kā pamesta rūpnīcas ēka ar smagi aizbultētām dzelzs durvīm pagrabā, bija tieši tas, kas mums bija vajadzīgs, bet līdz tam gājām gan pa laukiem, mērcējot kājas seklās upēs, gan sausiem priežu mežiem, gan nogurušām pilsētām, kurām nerūpēja nekas. Abi cilvēki steidzās man pa priekšu un uztraucās, it kā būtu par ko uztraukties, uzticēdamies man, it kā būtu, kam uzticēties.
Bet Vārti, tātad, Vārti. Pie tiem sēdēja trīs kašķīgas večas, bet es gan zinu, tās bija Fūrijas. Tās spļāva, ka Vārtus neatvēršu, ka neviens, kas iegājis, nav atgriezies (bet protams, ir jāiet nevis atpakaļ, bet CAURI); tās gānījās un ķērca, kad sāku stāstīt saviem viesiem, ko tur redzēsim, un rāva man ārā no rokām nobružātu kladi, kurā kādreiz biju ierakstījis un iezīmējis šo to no senāk piedzīvotā. Izplēsu no viņu līkajiem pirkstiem jau tā saburzītās lapas un pieliku plaukstu pie Vārtiem. Tie iekaucās, zemi un griezīgi, metāla zobratiem un bultām sākot slīdēt un krist, un atvērās manā priekšā, atklājot kāpnes lejup, lejup, tik ļoti lejup, ka augšup, tik ļoti augšup, ka sānis, bet nedz pa labi, nedz pa kreisi, tikai visur, tikai nekur. Bija piķa melns, bija kodīgi spožs, bija uguns un veldze.
Ēnās ritinājās dzīvnieciskas aprises (kāds teiktu - monstrozas), no kraujām kaut kas daudzspārnots aizšāvās pāri galvām un mēs trijatā drīz nonācām līdz šauram tiltam, aiz kura atpakaļceļa vairs nav. Fūrijas kaut kur - augšup, lejup, tālu - aizcirta Vārtus, un es apturēju savus viesus, lūdzot mani atvainot uz brīdi. Redziet, es teicu, man jāatklājas, man šeit jābūt, kas esmu, un tad varēsiet man droši sekot, citādi viss, ko satiksim, jūs saraus gabalos. Mums jāiet tālu, līdz pašai Sirdij, un jūs nespēsiet ne plēst, ne kost, ne skriet, ne slēpties, jūs aprīsiet paši sevi un, kas paliks pāri, to aprīs citi.
Viņiem jau bija bail, jau sen, bet viņi māja ar galvām un es aizgāju līdz tilta malai, kur vilku apli sarkanās smiltīs ar naga galu, un smiltis izgruzdēja melnas, jā, uguns jau cēlās. Stājos apļa vidū un skaitīju vārsmas, nav svarīgi kādas, jo izdomāju tās turpat uz vietas, svarīgi ir tikai tas, ka piesaucu un atzinu sevi. Un uguns cēlās. No iekšām, no plaušām, no cīpslām, no smadzenēm locījās plēsonīgas, melnas liesmas, tās lija ārpus acīm un rīkles, tās sarāva gabalos pārāk ciešo ādu, un es dzirdēju kā salūzt katrs kauls manā viltus ķermenī. Tas kliedza, laikam jau sāpēs, bet kliedziens bija smiekli, un apļa vidū plosījās tumši spārnots sārts.
Kad uguns noplaka, es biju brīvs. Es nerādīju viesiem visu sevi, tas būtu viņiem par daudz un nebija mērķa viņiem to nodarīt, bet es biju brīvs arī ar šādiem spēles noteikumiem un varēju degt. Sprādziens vairs nebija apstādināms un es smējos, ai, kā es smējos, sarūsējuša zelta dzirkstīm šķiļoties no slīpi zvērīgām acīm, mēlei apvijot ilkņus. Tie bija laimīgi smiekli, kas pārņem un tad jau vairs nevar apstāties arī, ja gribētos.
Ar smailu nagu pāršķēlu kreiso roku un asins vietā izslīdēja divas smalkas, melnas ķēdes, kas katra aptinās vienam viesim ap delmu, tā visi redzēs, ka es jūs vedu, es teicu, un jūs neaiztiks. Un tā mēs gājām, jo vēl tālu bija, ko iet, līdz tai Sirdij, kur akmeņi aug. Fūrijām gan bija taisnība, neviens no turienes neatgriežas, un, galu galā, viesiem biju solījusi aiziet ar viņiem līdz akmeņiem - bet vai cauri? To neatceros, to nolemšu pa ceļam.
Pa ceļam redzēju sen aizmirstas sejas un jaunas, redzēju draugus un dievus, brīžiem pat aizmirsu par saviem sekotājiem tajā priekā un sāku doties par ātru, taču tikai brīžiem. Redzēju vienu no trejādajām dievietēm arī.
Bija Veča, viņas galva bija nocirsta un pa atvērto rīkli ārā vēlās čūsku murskulis. Tas ņudzēja ap viņas veco miesu, bet brīžiem arī saņudzēja sejas vietā, un tad katra čūska šņāca savu patiesību, savus melus, un viss bija reizē patiess un nepatiess. Tieši tas viņa arī bija, Patiesība un Maldi, un Tūkstošacs, kas redz gan visu, gan tikai savu, gan Inde, gan Dziedēšana.
Bija Māte, viņas galva bija govs galva un viņas ķermenis bija sievietes, ar sāpīgi pierietējušām krūtīm un bērna ķermeni, kas neizdzemdēts karājās viņas kājstarpē, plēšot ar sīkiem pirkstiem viņas ciskas asiņainās stērbelēs, un no pārblīdušā vēdera iekšpuses sitās un lauzās arī citas rokas, pēdas un plēsīgas sejas. Ap viņu uz sudraba paplātēm bija kaudzēs sakrauti augļi, kausos vizēja biezs vīns, un viss oda pēc trūdiem un asinīm, pēc pārbrieduma un kapsētas karstā dienā. Sanēja metāliska mušu dūkoņa un ap viņu nebija nekā tīra. Viņa bija Nožēla un Sāpes, un retu brīdi Piedošana.
Un bija Jaunava, tās bija dvīnes, vēl mazas meitenes, un viena no viņām bija grūsna, bet otra - izsalkusi. Ik dienu izsalkusī uzplēsa grūsno un aprija viņas augli, bet nākamajā dienā tas sākās no jauna, tikai mainītās lomās. Viņas bija Bailes.
Jā, tām mēs pagājām garām un es apstājos, lai katru iezīmētu savā kladē un par katru uzrakstītu, tāpēc tagad atceros. Zem ādas raustīju tumsā paslēptus spārnus, bet vairījos izplest, jo tad vairs nevarētu nelidot, nešauties tālu starp zvaigznēm ar brāļiem, un tad mani viesi aizmirstos un nosmaktu ātrumā, bet nevar taču lauzt solījumu, to nekad.
Ceļš turpinājās un zinu, ka aizvedu viņus līdz Sirdij. Vai cauri - nu, neatceros, ka tas būtu solīts. Bet vienbrīd manu ķēžu galā vairs nekā nebija, es tās ievilku atpakaļ un metos augšup, tik augstu, tik augstu, ka likās - zemāk vēl lidots nav. Brīvs. Tumsā maigi aizšāvās garām un pieskārās ar vēju kā naktstauriņš kāds, kas citkārt ar ēnu vien pāršķeltu debesis, bet hei - tās mums ir vienas. Tā mēs riņķojām, līdz galam nesatiekoties, neredzot, nedzirdot, tikai daloties vējā, samtainā tumsā, tik spožā, ka jāsāp un jāsmejas reizē.
Bet sākās viss tā, satiku divus jauniešus, no katra dzimuma pa vienam. Viņi bija izdarījuši nepārdomātus lēmumus un vārds pa vārdam, pārdevuši katrs daļu sevis kādam, kas pārdoto atdotu tikai pret tādiem akmeņiem, kas aug Elles sirdī, un jā, es taču varu viņus tur aizvest un palīdzēt, vai ne, protams, ka varu. Sen nav būts, bet varu un gribu.
Vārtus katrreiz var atvērt citviet, bet es vienmēr zinu, kur iet, es taču pazīstu ceļus. Un arī šoreiz. Kas no malas izskatījās tikai kā pamesta rūpnīcas ēka ar smagi aizbultētām dzelzs durvīm pagrabā, bija tieši tas, kas mums bija vajadzīgs, bet līdz tam gājām gan pa laukiem, mērcējot kājas seklās upēs, gan sausiem priežu mežiem, gan nogurušām pilsētām, kurām nerūpēja nekas. Abi cilvēki steidzās man pa priekšu un uztraucās, it kā būtu par ko uztraukties, uzticēdamies man, it kā būtu, kam uzticēties.
Bet Vārti, tātad, Vārti. Pie tiem sēdēja trīs kašķīgas večas, bet es gan zinu, tās bija Fūrijas. Tās spļāva, ka Vārtus neatvēršu, ka neviens, kas iegājis, nav atgriezies (bet protams, ir jāiet nevis atpakaļ, bet CAURI); tās gānījās un ķērca, kad sāku stāstīt saviem viesiem, ko tur redzēsim, un rāva man ārā no rokām nobružātu kladi, kurā kādreiz biju ierakstījis un iezīmējis šo to no senāk piedzīvotā. Izplēsu no viņu līkajiem pirkstiem jau tā saburzītās lapas un pieliku plaukstu pie Vārtiem. Tie iekaucās, zemi un griezīgi, metāla zobratiem un bultām sākot slīdēt un krist, un atvērās manā priekšā, atklājot kāpnes lejup, lejup, tik ļoti lejup, ka augšup, tik ļoti augšup, ka sānis, bet nedz pa labi, nedz pa kreisi, tikai visur, tikai nekur. Bija piķa melns, bija kodīgi spožs, bija uguns un veldze.
Ēnās ritinājās dzīvnieciskas aprises (kāds teiktu - monstrozas), no kraujām kaut kas daudzspārnots aizšāvās pāri galvām un mēs trijatā drīz nonācām līdz šauram tiltam, aiz kura atpakaļceļa vairs nav. Fūrijas kaut kur - augšup, lejup, tālu - aizcirta Vārtus, un es apturēju savus viesus, lūdzot mani atvainot uz brīdi. Redziet, es teicu, man jāatklājas, man šeit jābūt, kas esmu, un tad varēsiet man droši sekot, citādi viss, ko satiksim, jūs saraus gabalos. Mums jāiet tālu, līdz pašai Sirdij, un jūs nespēsiet ne plēst, ne kost, ne skriet, ne slēpties, jūs aprīsiet paši sevi un, kas paliks pāri, to aprīs citi.
Viņiem jau bija bail, jau sen, bet viņi māja ar galvām un es aizgāju līdz tilta malai, kur vilku apli sarkanās smiltīs ar naga galu, un smiltis izgruzdēja melnas, jā, uguns jau cēlās. Stājos apļa vidū un skaitīju vārsmas, nav svarīgi kādas, jo izdomāju tās turpat uz vietas, svarīgi ir tikai tas, ka piesaucu un atzinu sevi. Un uguns cēlās. No iekšām, no plaušām, no cīpslām, no smadzenēm locījās plēsonīgas, melnas liesmas, tās lija ārpus acīm un rīkles, tās sarāva gabalos pārāk ciešo ādu, un es dzirdēju kā salūzt katrs kauls manā viltus ķermenī. Tas kliedza, laikam jau sāpēs, bet kliedziens bija smiekli, un apļa vidū plosījās tumši spārnots sārts.
Kad uguns noplaka, es biju brīvs. Es nerādīju viesiem visu sevi, tas būtu viņiem par daudz un nebija mērķa viņiem to nodarīt, bet es biju brīvs arī ar šādiem spēles noteikumiem un varēju degt. Sprādziens vairs nebija apstādināms un es smējos, ai, kā es smējos, sarūsējuša zelta dzirkstīm šķiļoties no slīpi zvērīgām acīm, mēlei apvijot ilkņus. Tie bija laimīgi smiekli, kas pārņem un tad jau vairs nevar apstāties arī, ja gribētos.
Ar smailu nagu pāršķēlu kreiso roku un asins vietā izslīdēja divas smalkas, melnas ķēdes, kas katra aptinās vienam viesim ap delmu, tā visi redzēs, ka es jūs vedu, es teicu, un jūs neaiztiks. Un tā mēs gājām, jo vēl tālu bija, ko iet, līdz tai Sirdij, kur akmeņi aug. Fūrijām gan bija taisnība, neviens no turienes neatgriežas, un, galu galā, viesiem biju solījusi aiziet ar viņiem līdz akmeņiem - bet vai cauri? To neatceros, to nolemšu pa ceļam.
Pa ceļam redzēju sen aizmirstas sejas un jaunas, redzēju draugus un dievus, brīžiem pat aizmirsu par saviem sekotājiem tajā priekā un sāku doties par ātru, taču tikai brīžiem. Redzēju vienu no trejādajām dievietēm arī.
Bija Veča, viņas galva bija nocirsta un pa atvērto rīkli ārā vēlās čūsku murskulis. Tas ņudzēja ap viņas veco miesu, bet brīžiem arī saņudzēja sejas vietā, un tad katra čūska šņāca savu patiesību, savus melus, un viss bija reizē patiess un nepatiess. Tieši tas viņa arī bija, Patiesība un Maldi, un Tūkstošacs, kas redz gan visu, gan tikai savu, gan Inde, gan Dziedēšana.
Bija Māte, viņas galva bija govs galva un viņas ķermenis bija sievietes, ar sāpīgi pierietējušām krūtīm un bērna ķermeni, kas neizdzemdēts karājās viņas kājstarpē, plēšot ar sīkiem pirkstiem viņas ciskas asiņainās stērbelēs, un no pārblīdušā vēdera iekšpuses sitās un lauzās arī citas rokas, pēdas un plēsīgas sejas. Ap viņu uz sudraba paplātēm bija kaudzēs sakrauti augļi, kausos vizēja biezs vīns, un viss oda pēc trūdiem un asinīm, pēc pārbrieduma un kapsētas karstā dienā. Sanēja metāliska mušu dūkoņa un ap viņu nebija nekā tīra. Viņa bija Nožēla un Sāpes, un retu brīdi Piedošana.
Un bija Jaunava, tās bija dvīnes, vēl mazas meitenes, un viena no viņām bija grūsna, bet otra - izsalkusi. Ik dienu izsalkusī uzplēsa grūsno un aprija viņas augli, bet nākamajā dienā tas sākās no jauna, tikai mainītās lomās. Viņas bija Bailes.
Jā, tām mēs pagājām garām un es apstājos, lai katru iezīmētu savā kladē un par katru uzrakstītu, tāpēc tagad atceros. Zem ādas raustīju tumsā paslēptus spārnus, bet vairījos izplest, jo tad vairs nevarētu nelidot, nešauties tālu starp zvaigznēm ar brāļiem, un tad mani viesi aizmirstos un nosmaktu ātrumā, bet nevar taču lauzt solījumu, to nekad.
Ceļš turpinājās un zinu, ka aizvedu viņus līdz Sirdij. Vai cauri - nu, neatceros, ka tas būtu solīts. Bet vienbrīd manu ķēžu galā vairs nekā nebija, es tās ievilku atpakaļ un metos augšup, tik augstu, tik augstu, ka likās - zemāk vēl lidots nav. Brīvs. Tumsā maigi aizšāvās garām un pieskārās ar vēju kā naktstauriņš kāds, kas citkārt ar ēnu vien pāršķeltu debesis, bet hei - tās mums ir vienas. Tā mēs riņķojām, līdz galam nesatiekoties, neredzot, nedzirdot, tikai daloties vējā, samtainā tumsā, tik spožā, ka jāsāp un jāsmejas reizē.