Sapņu templis
Citas realitātes dienasgrāmata
Biju Ellē (kur tas laiks!) un nedaudz atpūtos.
Bet sākās viss tā, satiku divus jauniešus, no katra dzimuma pa vienam. Viņi bija izdarījuši nepārdomātus lēmumus un vārds pa vārdam, pārdevuši katrs daļu sevis kādam, kas pārdoto atdotu tikai pret tādiem akmeņiem, kas aug Elles sirdī, un jā, es taču varu viņus tur aizvest un palīdzēt, vai ne, protams, ka varu. Sen nav būts, bet varu un gribu.
Vārtus katrreiz var atvērt citviet, bet es vienmēr zinu, kur iet, es taču pazīstu ceļus. Un arī šoreiz. Kas no malas izskatījās tikai kā pamesta rūpnīcas ēka ar smagi aizbultētām dzelzs durvīm pagrabā, bija tieši tas, kas mums bija vajadzīgs, bet līdz tam gājām gan pa laukiem, mērcējot kājas seklās upēs, gan sausiem priežu mežiem, gan nogurušām pilsētām, kurām nerūpēja nekas. Abi cilvēki steidzās man pa priekšu un uztraucās, it kā būtu par ko uztraukties, uzticēdamies man, it kā būtu, kam uzticēties.
Bet Vārti, tātad, Vārti. Pie tiem sēdēja trīs kašķīgas večas, bet es gan zinu, tās bija Fūrijas. Tās spļāva, ka Vārtus neatvēršu, ka neviens, kas iegājis, nav atgriezies (bet protams, ir jāiet nevis atpakaļ, bet CAURI); tās gānījās un ķērca, kad sāku stāstīt saviem viesiem, ko tur redzēsim, un rāva man ārā no rokām nobružātu kladi, kurā kādreiz biju ierakstījis un iezīmējis šo to no senāk piedzīvotā. Izplēsu no viņu līkajiem pirkstiem jau tā saburzītās lapas un pieliku plaukstu pie Vārtiem. Tie iekaucās, zemi un griezīgi, metāla zobratiem un bultām sākot slīdēt un krist, un atvērās manā priekšā, atklājot kāpnes lejup, lejup, tik ļoti lejup, ka augšup, tik ļoti augšup, ka sānis, bet nedz pa labi, nedz pa kreisi, tikai visur, tikai nekur. Bija piķa melns, bija kodīgi spožs, bija uguns un veldze.
Ēnās ritinājās dzīvnieciskas aprises (kāds teiktu - monstrozas), no kraujām kaut kas daudzspārnots aizšāvās pāri galvām un mēs trijatā drīz nonācām līdz šauram tiltam, aiz kura atpakaļceļa vairs nav. Fūrijas kaut kur - augšup, lejup, tālu - aizcirta Vārtus, un es apturēju savus viesus, lūdzot mani atvainot uz brīdi. Redziet, es teicu, man jāatklājas, man šeit jābūt, kas esmu, un tad varēsiet man droši sekot, citādi viss, ko satiksim, jūs saraus gabalos. Mums jāiet tālu, līdz pašai Sirdij, un jūs nespēsiet ne plēst, ne kost, ne skriet, ne slēpties, jūs aprīsiet paši sevi un, kas paliks pāri, to aprīs citi.
Viņiem jau bija bail, jau sen, bet viņi māja ar galvām un es aizgāju līdz tilta malai, kur vilku apli sarkanās smiltīs ar naga galu, un smiltis izgruzdēja melnas, jā, uguns jau cēlās. Stājos apļa vidū un skaitīju vārsmas, nav svarīgi kādas, jo izdomāju tās turpat uz vietas, svarīgi ir tikai tas, ka piesaucu un atzinu sevi. Un uguns cēlās. No iekšām, no plaušām, no cīpslām, no smadzenēm locījās plēsonīgas, melnas liesmas, tās lija ārpus acīm un rīkles, tās sarāva gabalos pārāk ciešo ādu, un es dzirdēju kā salūzt katrs kauls manā viltus ķermenī. Tas kliedza, laikam jau sāpēs, bet kliedziens bija smiekli, un apļa vidū plosījās tumši spārnots sārts.
Kad uguns noplaka, es biju brīvs. Es nerādīju viesiem visu sevi, tas būtu viņiem par daudz un nebija mērķa viņiem to nodarīt, bet es biju brīvs arī ar šādiem spēles noteikumiem un varēju degt. Sprādziens vairs nebija apstādināms un es smējos, ai, kā es smējos, sarūsējuša zelta dzirkstīm šķiļoties no slīpi zvērīgām acīm, mēlei apvijot ilkņus. Tie bija laimīgi smiekli, kas pārņem un tad jau vairs nevar apstāties arī, ja gribētos.
Ar smailu nagu pāršķēlu kreiso roku un asins vietā izslīdēja divas smalkas, melnas ķēdes, kas katra aptinās vienam viesim ap delmu, tā visi redzēs, ka es jūs vedu, es teicu, un jūs neaiztiks. Un tā mēs gājām, jo vēl tālu bija, ko iet, līdz tai Sirdij, kur akmeņi aug. Fūrijām gan bija taisnība, neviens no turienes neatgriežas, un, galu galā, viesiem biju solījusi aiziet ar viņiem līdz akmeņiem - bet vai cauri? To neatceros, to nolemšu pa ceļam.
Pa ceļam redzēju sen aizmirstas sejas un jaunas, redzēju draugus un dievus, brīžiem pat aizmirsu par saviem sekotājiem tajā priekā un sāku doties par ātru, taču tikai brīžiem. Redzēju vienu no trejādajām dievietēm arī.
Bija Veča, viņas galva bija nocirsta un pa atvērto rīkli ārā vēlās čūsku murskulis. Tas ņudzēja ap viņas veco miesu, bet brīžiem arī saņudzēja sejas vietā, un tad katra čūska šņāca savu patiesību, savus melus, un viss bija reizē patiess un nepatiess. Tieši tas viņa arī bija, Patiesība un Maldi, un Tūkstošacs, kas redz gan visu, gan tikai savu, gan Inde, gan Dziedēšana.
Bija Māte, viņas galva bija govs galva un viņas ķermenis bija sievietes, ar sāpīgi pierietējušām krūtīm un bērna ķermeni, kas neizdzemdēts karājās viņas kājstarpē, plēšot ar sīkiem pirkstiem viņas ciskas asiņainās stērbelēs, un no pārblīdušā vēdera iekšpuses sitās un lauzās arī citas rokas, pēdas un plēsīgas sejas. Ap viņu uz sudraba paplātēm bija kaudzēs sakrauti augļi, kausos vizēja biezs vīns, un viss oda pēc trūdiem un asinīm, pēc pārbrieduma un kapsētas karstā dienā. Sanēja metāliska mušu dūkoņa un ap viņu nebija nekā tīra. Viņa bija Nožēla un Sāpes, un retu brīdi Piedošana.
Un bija Jaunava, tās bija dvīnes, vēl mazas meitenes, un viena no viņām bija grūsna, bet otra - izsalkusi. Ik dienu izsalkusī uzplēsa grūsno un aprija viņas augli, bet nākamajā dienā tas sākās no jauna, tikai mainītās lomās. Viņas bija Bailes.
Jā, tām mēs pagājām garām un es apstājos, lai katru iezīmētu savā kladē un par katru uzrakstītu, tāpēc tagad atceros. Zem ādas raustīju tumsā paslēptus spārnus, bet vairījos izplest, jo tad vairs nevarētu nelidot, nešauties tālu starp zvaigznēm ar brāļiem, un tad mani viesi aizmirstos un nosmaktu ātrumā, bet nevar taču lauzt solījumu, to nekad.
Ceļš turpinājās un zinu, ka aizvedu viņus līdz Sirdij. Vai cauri - nu, neatceros, ka tas būtu solīts. Bet vienbrīd manu ķēžu galā vairs nekā nebija, es tās ievilku atpakaļ un metos augšup, tik augstu, tik augstu, ka likās - zemāk vēl lidots nav. Brīvs. Tumsā maigi aizšāvās garām un pieskārās ar vēju kā naktstauriņš kāds, kas citkārt ar ēnu vien pāršķeltu debesis, bet hei - tās mums ir vienas. Tā mēs riņķojām, līdz galam nesatiekoties, neredzot, nedzirdot, tikai daloties vējā, samtainā tumsā, tik spožā, ka jāsāp un jāsmejas reizē.
Bet sākās viss tā, satiku divus jauniešus, no katra dzimuma pa vienam. Viņi bija izdarījuši nepārdomātus lēmumus un vārds pa vārdam, pārdevuši katrs daļu sevis kādam, kas pārdoto atdotu tikai pret tādiem akmeņiem, kas aug Elles sirdī, un jā, es taču varu viņus tur aizvest un palīdzēt, vai ne, protams, ka varu. Sen nav būts, bet varu un gribu.
Vārtus katrreiz var atvērt citviet, bet es vienmēr zinu, kur iet, es taču pazīstu ceļus. Un arī šoreiz. Kas no malas izskatījās tikai kā pamesta rūpnīcas ēka ar smagi aizbultētām dzelzs durvīm pagrabā, bija tieši tas, kas mums bija vajadzīgs, bet līdz tam gājām gan pa laukiem, mērcējot kājas seklās upēs, gan sausiem priežu mežiem, gan nogurušām pilsētām, kurām nerūpēja nekas. Abi cilvēki steidzās man pa priekšu un uztraucās, it kā būtu par ko uztraukties, uzticēdamies man, it kā būtu, kam uzticēties.
Bet Vārti, tātad, Vārti. Pie tiem sēdēja trīs kašķīgas večas, bet es gan zinu, tās bija Fūrijas. Tās spļāva, ka Vārtus neatvēršu, ka neviens, kas iegājis, nav atgriezies (bet protams, ir jāiet nevis atpakaļ, bet CAURI); tās gānījās un ķērca, kad sāku stāstīt saviem viesiem, ko tur redzēsim, un rāva man ārā no rokām nobružātu kladi, kurā kādreiz biju ierakstījis un iezīmējis šo to no senāk piedzīvotā. Izplēsu no viņu līkajiem pirkstiem jau tā saburzītās lapas un pieliku plaukstu pie Vārtiem. Tie iekaucās, zemi un griezīgi, metāla zobratiem un bultām sākot slīdēt un krist, un atvērās manā priekšā, atklājot kāpnes lejup, lejup, tik ļoti lejup, ka augšup, tik ļoti augšup, ka sānis, bet nedz pa labi, nedz pa kreisi, tikai visur, tikai nekur. Bija piķa melns, bija kodīgi spožs, bija uguns un veldze.
Ēnās ritinājās dzīvnieciskas aprises (kāds teiktu - monstrozas), no kraujām kaut kas daudzspārnots aizšāvās pāri galvām un mēs trijatā drīz nonācām līdz šauram tiltam, aiz kura atpakaļceļa vairs nav. Fūrijas kaut kur - augšup, lejup, tālu - aizcirta Vārtus, un es apturēju savus viesus, lūdzot mani atvainot uz brīdi. Redziet, es teicu, man jāatklājas, man šeit jābūt, kas esmu, un tad varēsiet man droši sekot, citādi viss, ko satiksim, jūs saraus gabalos. Mums jāiet tālu, līdz pašai Sirdij, un jūs nespēsiet ne plēst, ne kost, ne skriet, ne slēpties, jūs aprīsiet paši sevi un, kas paliks pāri, to aprīs citi.
Viņiem jau bija bail, jau sen, bet viņi māja ar galvām un es aizgāju līdz tilta malai, kur vilku apli sarkanās smiltīs ar naga galu, un smiltis izgruzdēja melnas, jā, uguns jau cēlās. Stājos apļa vidū un skaitīju vārsmas, nav svarīgi kādas, jo izdomāju tās turpat uz vietas, svarīgi ir tikai tas, ka piesaucu un atzinu sevi. Un uguns cēlās. No iekšām, no plaušām, no cīpslām, no smadzenēm locījās plēsonīgas, melnas liesmas, tās lija ārpus acīm un rīkles, tās sarāva gabalos pārāk ciešo ādu, un es dzirdēju kā salūzt katrs kauls manā viltus ķermenī. Tas kliedza, laikam jau sāpēs, bet kliedziens bija smiekli, un apļa vidū plosījās tumši spārnots sārts.
Kad uguns noplaka, es biju brīvs. Es nerādīju viesiem visu sevi, tas būtu viņiem par daudz un nebija mērķa viņiem to nodarīt, bet es biju brīvs arī ar šādiem spēles noteikumiem un varēju degt. Sprādziens vairs nebija apstādināms un es smējos, ai, kā es smējos, sarūsējuša zelta dzirkstīm šķiļoties no slīpi zvērīgām acīm, mēlei apvijot ilkņus. Tie bija laimīgi smiekli, kas pārņem un tad jau vairs nevar apstāties arī, ja gribētos.
Ar smailu nagu pāršķēlu kreiso roku un asins vietā izslīdēja divas smalkas, melnas ķēdes, kas katra aptinās vienam viesim ap delmu, tā visi redzēs, ka es jūs vedu, es teicu, un jūs neaiztiks. Un tā mēs gājām, jo vēl tālu bija, ko iet, līdz tai Sirdij, kur akmeņi aug. Fūrijām gan bija taisnība, neviens no turienes neatgriežas, un, galu galā, viesiem biju solījusi aiziet ar viņiem līdz akmeņiem - bet vai cauri? To neatceros, to nolemšu pa ceļam.
Pa ceļam redzēju sen aizmirstas sejas un jaunas, redzēju draugus un dievus, brīžiem pat aizmirsu par saviem sekotājiem tajā priekā un sāku doties par ātru, taču tikai brīžiem. Redzēju vienu no trejādajām dievietēm arī.
Bija Veča, viņas galva bija nocirsta un pa atvērto rīkli ārā vēlās čūsku murskulis. Tas ņudzēja ap viņas veco miesu, bet brīžiem arī saņudzēja sejas vietā, un tad katra čūska šņāca savu patiesību, savus melus, un viss bija reizē patiess un nepatiess. Tieši tas viņa arī bija, Patiesība un Maldi, un Tūkstošacs, kas redz gan visu, gan tikai savu, gan Inde, gan Dziedēšana.
Bija Māte, viņas galva bija govs galva un viņas ķermenis bija sievietes, ar sāpīgi pierietējušām krūtīm un bērna ķermeni, kas neizdzemdēts karājās viņas kājstarpē, plēšot ar sīkiem pirkstiem viņas ciskas asiņainās stērbelēs, un no pārblīdušā vēdera iekšpuses sitās un lauzās arī citas rokas, pēdas un plēsīgas sejas. Ap viņu uz sudraba paplātēm bija kaudzēs sakrauti augļi, kausos vizēja biezs vīns, un viss oda pēc trūdiem un asinīm, pēc pārbrieduma un kapsētas karstā dienā. Sanēja metāliska mušu dūkoņa un ap viņu nebija nekā tīra. Viņa bija Nožēla un Sāpes, un retu brīdi Piedošana.
Un bija Jaunava, tās bija dvīnes, vēl mazas meitenes, un viena no viņām bija grūsna, bet otra - izsalkusi. Ik dienu izsalkusī uzplēsa grūsno un aprija viņas augli, bet nākamajā dienā tas sākās no jauna, tikai mainītās lomās. Viņas bija Bailes.
Jā, tām mēs pagājām garām un es apstājos, lai katru iezīmētu savā kladē un par katru uzrakstītu, tāpēc tagad atceros. Zem ādas raustīju tumsā paslēptus spārnus, bet vairījos izplest, jo tad vairs nevarētu nelidot, nešauties tālu starp zvaigznēm ar brāļiem, un tad mani viesi aizmirstos un nosmaktu ātrumā, bet nevar taču lauzt solījumu, to nekad.
Ceļš turpinājās un zinu, ka aizvedu viņus līdz Sirdij. Vai cauri - nu, neatceros, ka tas būtu solīts. Bet vienbrīd manu ķēžu galā vairs nekā nebija, es tās ievilku atpakaļ un metos augšup, tik augstu, tik augstu, ka likās - zemāk vēl lidots nav. Brīvs. Tumsā maigi aizšāvās garām un pieskārās ar vēju kā naktstauriņš kāds, kas citkārt ar ēnu vien pāršķeltu debesis, bet hei - tās mums ir vienas. Tā mēs riņķojām, līdz galam nesatiekoties, neredzot, nedzirdot, tikai daloties vējā, samtainā tumsā, tik spožā, ka jāsāp un jāsmejas reizē.
Izbijušie
Posted on 2015.08.29 at 13:04
Gāja briedis pa mežu, gar kalna tumšajām pēdām, gāja augsts un koki līgojās ap viņa sāniem. Ragi žuburu žuburiem kā ligzda, un ligzdā gulēja Saule. Briedis cēla galvu augšup un aurēja, koki drebēja un Saule šūpojās ragu ligzdā, un lija caur žuburiem. Kur Saule nolija, tur zeme atdzima; brieža auros dzima vējš. Pavasaris klāt.
***
Redzēju būtnes kā briežus, kā stirnas, taču ne tādus, kā esam pieraduši redzēt. Augsti kā torņi, ar garām, trauslām kājām, bez acīm un ar kailu, bālu, krunkainu ādu, kas mazliet kā par lielu viņu miesai. Tie gulēja pazemē, salocījuši savas trauslās kājas zem krūtīm un teju kā miruši, bet to žuburotie ragi sniedzās ārpus pazemes – tie bija koki, vismaz, tā mēs tos esam pieraduši redzēt. Būtnes rāmi elpoja savā miegā, reizēm nopūtās, reizēm tie redzēja sliktus sapņus un to elpa kļuva strauja, un tad koki čabēja, līgojās, liecās bezvējā un lapotnes savija zarus viena ar otru. Taču bija brīži – rudenī, kad Saule aiz apvāršņa iet zemu un silti – kad būtnes modās. Tās cēlās, lēni un uzmanīgi, lai neiztraucētu virszemi, un purināja zemi no saviem pleciem. Veseli meži cēlās augšup, savīti ragu žuburi, un būtnes maigā klusumā, līgodamās kā koki bezvējā, izbaudīja vienīgo gaismu, kas nededzina viņu ādu.
***
Guli nomiedzī uz aizmigšanas robežas, pa kaķim pie katra sāna un vēl pa vienam uz sirds un kājām. Guli, bet tad uzliesmo kodīgi balta gaisma, apdziest, deg melnums un sāp, sāp, sāp, taču ne tavā miesā, un pamazām tumsā sajūti apveidu. Kaķis, pelēkstrīpots, stingi ieplestām acīm un atspulgā pēdējais, kas redzēts. Divas gaismas, kodīgi baltas, un sāp, sāp, sāp. Trieciens, sviediens, karsts slapjums, lietus, pazušana, un viss, vairs nekas, vairs nekad. Tu guli, bet neguli, svešas sāpes ir tavas un ak dievi, kaut es varētu tevi paņemt zem segas, siltumā, apskaut, dzīvu, bet nevaru taču. Tas ir pēdējais, ko juti, kaķi, un vairs nezini kur iet. Apķert ciešāk dzīvu kaķi, skatīties tālāk par kodīgo gaismu un lietus šaltīm tur, kaut kur - tumsā, un vest. Skaties, kaķi, seko, te būs mierīgāk, te būs siltāk. Skaties, te jau tumsā iznirst dzeltens smilšu ceļš un tajā paliek mūsu pēdu nospiedumi. Skaties, es nevaru vairs tevi apskaut, bet tur jau nāk Viņa, melnā dieviete ar kaķa galvu. Viņa apskauj tik daudzus, viņa pieņem visus, ej - arī tev tur ir vieta, es zinu. Ej, gan jau reiz vēl tiksimies.
Guli, bet neguli, un no tāltālas tālienes murrr, murrr, murrr.
***
Biju pie elfiem. Ne pie Sidhe šoreiz, ne gaišajiem ļaudīm, bet tādiem normāliem, rosīgiem meža elfiem, kuriem bija lieta nodarāma un kur manu roku vajadzēja pielikt. Lieta tāda, ka krietni tālāk mežos goblini bija savu cietoksni uzslējuši un gaužām vajadzēja tādu pašdarbību apcirst saknē, lai nometnes neparādītos arī tuvāk elfu robežām, taču elfi nekādi nespēja cietoksnī ielauzties - tas bija aprīkots ar spēcīgām pretelfu maģijas barjerām un neviens tīrasiņu elfs cauri tikt varēja ij nesapņot. Bet es tak neesmu tīrasinis. Pirms uzdevuma vajadzēja vien nokāpt alās zem elfu mītnēm un ienirt apburtā ezerā, kas pastāstītu svarīgāko par katru, kas tajā kāpis un dāvātu tobrīd nepieciešamāko velti. Ūdens bija silts un mīksts, un smaržoja pēc ziediem. Apgūlos tajā un nogrimu, bet nemaz nebija grūti elpot - nē, bija viegli neelpot. Smaržīgs vieglums krūtīs un maigu krāsu ņirboņa visapkārt. Taču no dzelmes cēlās tumsa, blīva un dzīva, tā bija man tieši zem muguras, pletās un viļņoja kā spārni. Izniru ar divām smalki darinātām kara āvām, pa vienai katrā rokā, un ģērbies melnās ādas bruņās. Devos tālāk pa pazemes tuneļiem, kamēr biju zem goblinu cietokšņa; kamēr, neviena nemanīts, kāpu augstāk pa līkloču kāpnēm un gaiteņiem, kamēr šķērsoju bruģētu, lāpu izgaismotu pagalmu un parāvu sviru, lai atvērtu vārtus un ielaistu elfus. Cietoksnis bija celts no tumša, mitra koka un lāpu mirdzums plaiksnīja katrā spraislī un stenderē. Vienu āvu iespiedu rokā garāmskrienošam elfam, otru - pasviedu goblinam, un svilpodams devos projām. Tieciet nu paši galā! Bija jau laiks doties, tikai jāatrod vārti uz mājām. Goblinu cietoksnī bija sākusies tāda jezga, ka mazliet pat apmulsu laiktelpas gaiteņos, kuros dažādu pasauļu atbalsis sitās pret sienām kā dulnu sikspārņu bars. Teju apnika meklēt, taču tad saklausīju daudz ikdienišķākus trokšņus gluži līdzās viena laiktelpas siena sasvērās šķībi, sekojot saullēktam cilvēkzemē. Pa to arī nošļūcu. Lejup, lejup, līdz viens lēciens līdz zālienam un, it kā nekas nebūtu bijis, soļoju atpakaļ pie aizmigušās miesas, kamēr man garām mazliet drudžaini aizsteidzās radībiņi no citām pasaulēm - saullēkts gandrīz bija beidzies. Ceru, viņi paspēja atgriezties miesās.
***
Šonakt kāds, kas ir svešs, manī iegrūda nazi – tieši zem ribām, un vēl vilka to lejup pusmēness lokā. Nolādēts, - es paspēju sev mierīgi sacīt, - Ne atkal! – un tad manu mirstošo karkasu iegrūda šaurā upē ar neizturami zaļiem, stāviem krastiem. No pusmēness aizplūda siltums un sāpju nebija nemaz, tikai ūdens – melns, vecas asins pilns un biezs. Pūstošs ķermenis slīdēja pa straumei pāri klusam un tumšam bezdibenim, taču dziļāk doties vēl negribēju. Man bija labi. Tik rāmi tā šūpoties mēmos viļņos un redzēt tikai melnu un zaļu, melnu un zaļu… Sāku vēlēties tajā dalīties ar kādu, jo vai viss miers var vienai nāvei piederēt? Ķeroties zāles stiebros līdu ārā no ūdens, augšup pa stāvo krastu, un vienā rokā man bija nazis – tas pats, kas radīja pusmēnesi jau sen, pirms daudzām vasarām. Siltums bija turpinājis plūst, upe bija kāpusi augstāk arvien, un laiks tajā jau sen bija noslīcis.
Tātad, nazis. Es sastapu cilvēkus savā ceļā, ar glāžaini ieplestām acīm un rīklē iesprūdušu kliedzienu. Viņi sastinga un nespēja bēgt, un es nesteidzīgi grūdu viņos nazi – tieši zem ribām, un vēl vilku to lejup pusmēness lokā. Dziļāk. Lai aizplūst, lai pārplūst. Viņu ķermeņi sadaloties vēlās lejup pa krastu un ūdens tapa tik kluss un melns kā vēl nekad. Es vairs nebiju viena skaistajā mierā un bezdibeņa atplestais klēpis mani sauca mājup.
***
Sapņoju par vētru klinšainā krastā, tik spēcīgu un melnu, ka pat jūra no viļņu galotnēm līdz pašām dzīlēm bija melna kā janvāra nakts. Dzelme rēkdama atvērās, un no tās izkāpa metāliski vizošs nezvērs, titāns, viss no ūdens un aukstuma radīts, bet no drūpošām klintīm viņam pretī, zemestrīču pavadīts, nāca otrs nezvērs, no uguns, akmeņiem un zemes izmīcīts. Viņi ķērās viens otram pie rīkles un cīnījās. Zeme līgojās un viņu niknums arvien pieauga, un kā ierocis tika izmantots viss, kas trāpījās pa ķetnai - klintis, viļņi, vējš, zvaigznes un krastmalā haotiski dziedošu priesteru pulks. Ar katru triecienu abi titāni auga lielāki, līdz viņiem vairs nebija vietas uz Zemes, un tad milži sagrāba pašu Zemi un trieca to pret nebūtību, izšķaidot to bālās māla pikās. Visums liecās zem viņu svara un kauca, un drīz vairs nebija nekā, ko sagraut. Uguns un akmeņu titāns atkāpās nedefinējamā, salti vērojošā tumsībā, kas bija Tartars, bet ledus būtne ar gariem, sudrabainiem nagiem rausa kaudzē tukšumā izkaisītās Zemes paliekas un no māliem mīcīja jaunu pasauli.
***
Sapņoju par Sātanam atdotu ķermeni, lai būtu par tiltu, par vārtiem tam, kas nedrīkst palikt nepateikts; destrukcijai, kas nedrīkst tikt pārprasta vai apspiesta. Biju tuvu tam, redzēju svešu (tik tuvu, tik tuvu) dvēseli savās acīs un biju mierā ar visu, kas ir.
***
Redzēju būtnes kā briežus, kā stirnas, taču ne tādus, kā esam pieraduši redzēt. Augsti kā torņi, ar garām, trauslām kājām, bez acīm un ar kailu, bālu, krunkainu ādu, kas mazliet kā par lielu viņu miesai. Tie gulēja pazemē, salocījuši savas trauslās kājas zem krūtīm un teju kā miruši, bet to žuburotie ragi sniedzās ārpus pazemes – tie bija koki, vismaz, tā mēs tos esam pieraduši redzēt. Būtnes rāmi elpoja savā miegā, reizēm nopūtās, reizēm tie redzēja sliktus sapņus un to elpa kļuva strauja, un tad koki čabēja, līgojās, liecās bezvējā un lapotnes savija zarus viena ar otru. Taču bija brīži – rudenī, kad Saule aiz apvāršņa iet zemu un silti – kad būtnes modās. Tās cēlās, lēni un uzmanīgi, lai neiztraucētu virszemi, un purināja zemi no saviem pleciem. Veseli meži cēlās augšup, savīti ragu žuburi, un būtnes maigā klusumā, līgodamās kā koki bezvējā, izbaudīja vienīgo gaismu, kas nededzina viņu ādu.
***
Guli nomiedzī uz aizmigšanas robežas, pa kaķim pie katra sāna un vēl pa vienam uz sirds un kājām. Guli, bet tad uzliesmo kodīgi balta gaisma, apdziest, deg melnums un sāp, sāp, sāp, taču ne tavā miesā, un pamazām tumsā sajūti apveidu. Kaķis, pelēkstrīpots, stingi ieplestām acīm un atspulgā pēdējais, kas redzēts. Divas gaismas, kodīgi baltas, un sāp, sāp, sāp. Trieciens, sviediens, karsts slapjums, lietus, pazušana, un viss, vairs nekas, vairs nekad. Tu guli, bet neguli, svešas sāpes ir tavas un ak dievi, kaut es varētu tevi paņemt zem segas, siltumā, apskaut, dzīvu, bet nevaru taču. Tas ir pēdējais, ko juti, kaķi, un vairs nezini kur iet. Apķert ciešāk dzīvu kaķi, skatīties tālāk par kodīgo gaismu un lietus šaltīm tur, kaut kur - tumsā, un vest. Skaties, kaķi, seko, te būs mierīgāk, te būs siltāk. Skaties, te jau tumsā iznirst dzeltens smilšu ceļš un tajā paliek mūsu pēdu nospiedumi. Skaties, es nevaru vairs tevi apskaut, bet tur jau nāk Viņa, melnā dieviete ar kaķa galvu. Viņa apskauj tik daudzus, viņa pieņem visus, ej - arī tev tur ir vieta, es zinu. Ej, gan jau reiz vēl tiksimies.
Guli, bet neguli, un no tāltālas tālienes murrr, murrr, murrr.
***
Biju pie elfiem. Ne pie Sidhe šoreiz, ne gaišajiem ļaudīm, bet tādiem normāliem, rosīgiem meža elfiem, kuriem bija lieta nodarāma un kur manu roku vajadzēja pielikt. Lieta tāda, ka krietni tālāk mežos goblini bija savu cietoksni uzslējuši un gaužām vajadzēja tādu pašdarbību apcirst saknē, lai nometnes neparādītos arī tuvāk elfu robežām, taču elfi nekādi nespēja cietoksnī ielauzties - tas bija aprīkots ar spēcīgām pretelfu maģijas barjerām un neviens tīrasiņu elfs cauri tikt varēja ij nesapņot. Bet es tak neesmu tīrasinis. Pirms uzdevuma vajadzēja vien nokāpt alās zem elfu mītnēm un ienirt apburtā ezerā, kas pastāstītu svarīgāko par katru, kas tajā kāpis un dāvātu tobrīd nepieciešamāko velti. Ūdens bija silts un mīksts, un smaržoja pēc ziediem. Apgūlos tajā un nogrimu, bet nemaz nebija grūti elpot - nē, bija viegli neelpot. Smaržīgs vieglums krūtīs un maigu krāsu ņirboņa visapkārt. Taču no dzelmes cēlās tumsa, blīva un dzīva, tā bija man tieši zem muguras, pletās un viļņoja kā spārni. Izniru ar divām smalki darinātām kara āvām, pa vienai katrā rokā, un ģērbies melnās ādas bruņās. Devos tālāk pa pazemes tuneļiem, kamēr biju zem goblinu cietokšņa; kamēr, neviena nemanīts, kāpu augstāk pa līkloču kāpnēm un gaiteņiem, kamēr šķērsoju bruģētu, lāpu izgaismotu pagalmu un parāvu sviru, lai atvērtu vārtus un ielaistu elfus. Cietoksnis bija celts no tumša, mitra koka un lāpu mirdzums plaiksnīja katrā spraislī un stenderē. Vienu āvu iespiedu rokā garāmskrienošam elfam, otru - pasviedu goblinam, un svilpodams devos projām. Tieciet nu paši galā! Bija jau laiks doties, tikai jāatrod vārti uz mājām. Goblinu cietoksnī bija sākusies tāda jezga, ka mazliet pat apmulsu laiktelpas gaiteņos, kuros dažādu pasauļu atbalsis sitās pret sienām kā dulnu sikspārņu bars. Teju apnika meklēt, taču tad saklausīju daudz ikdienišķākus trokšņus gluži līdzās viena laiktelpas siena sasvērās šķībi, sekojot saullēktam cilvēkzemē. Pa to arī nošļūcu. Lejup, lejup, līdz viens lēciens līdz zālienam un, it kā nekas nebūtu bijis, soļoju atpakaļ pie aizmigušās miesas, kamēr man garām mazliet drudžaini aizsteidzās radībiņi no citām pasaulēm - saullēkts gandrīz bija beidzies. Ceru, viņi paspēja atgriezties miesās.
***
Šonakt kāds, kas ir svešs, manī iegrūda nazi – tieši zem ribām, un vēl vilka to lejup pusmēness lokā. Nolādēts, - es paspēju sev mierīgi sacīt, - Ne atkal! – un tad manu mirstošo karkasu iegrūda šaurā upē ar neizturami zaļiem, stāviem krastiem. No pusmēness aizplūda siltums un sāpju nebija nemaz, tikai ūdens – melns, vecas asins pilns un biezs. Pūstošs ķermenis slīdēja pa straumei pāri klusam un tumšam bezdibenim, taču dziļāk doties vēl negribēju. Man bija labi. Tik rāmi tā šūpoties mēmos viļņos un redzēt tikai melnu un zaļu, melnu un zaļu… Sāku vēlēties tajā dalīties ar kādu, jo vai viss miers var vienai nāvei piederēt? Ķeroties zāles stiebros līdu ārā no ūdens, augšup pa stāvo krastu, un vienā rokā man bija nazis – tas pats, kas radīja pusmēnesi jau sen, pirms daudzām vasarām. Siltums bija turpinājis plūst, upe bija kāpusi augstāk arvien, un laiks tajā jau sen bija noslīcis.
Tātad, nazis. Es sastapu cilvēkus savā ceļā, ar glāžaini ieplestām acīm un rīklē iesprūdušu kliedzienu. Viņi sastinga un nespēja bēgt, un es nesteidzīgi grūdu viņos nazi – tieši zem ribām, un vēl vilku to lejup pusmēness lokā. Dziļāk. Lai aizplūst, lai pārplūst. Viņu ķermeņi sadaloties vēlās lejup pa krastu un ūdens tapa tik kluss un melns kā vēl nekad. Es vairs nebiju viena skaistajā mierā un bezdibeņa atplestais klēpis mani sauca mājup.
***
Sapņoju par vētru klinšainā krastā, tik spēcīgu un melnu, ka pat jūra no viļņu galotnēm līdz pašām dzīlēm bija melna kā janvāra nakts. Dzelme rēkdama atvērās, un no tās izkāpa metāliski vizošs nezvērs, titāns, viss no ūdens un aukstuma radīts, bet no drūpošām klintīm viņam pretī, zemestrīču pavadīts, nāca otrs nezvērs, no uguns, akmeņiem un zemes izmīcīts. Viņi ķērās viens otram pie rīkles un cīnījās. Zeme līgojās un viņu niknums arvien pieauga, un kā ierocis tika izmantots viss, kas trāpījās pa ķetnai - klintis, viļņi, vējš, zvaigznes un krastmalā haotiski dziedošu priesteru pulks. Ar katru triecienu abi titāni auga lielāki, līdz viņiem vairs nebija vietas uz Zemes, un tad milži sagrāba pašu Zemi un trieca to pret nebūtību, izšķaidot to bālās māla pikās. Visums liecās zem viņu svara un kauca, un drīz vairs nebija nekā, ko sagraut. Uguns un akmeņu titāns atkāpās nedefinējamā, salti vērojošā tumsībā, kas bija Tartars, bet ledus būtne ar gariem, sudrabainiem nagiem rausa kaudzē tukšumā izkaisītās Zemes paliekas un no māliem mīcīja jaunu pasauli.
***
Sapņoju par Sātanam atdotu ķermeni, lai būtu par tiltu, par vārtiem tam, kas nedrīkst palikt nepateikts; destrukcijai, kas nedrīkst tikt pārprasta vai apspiesta. Biju tuvu tam, redzēju svešu (tik tuvu, tik tuvu) dvēseli savās acīs un biju mierā ar visu, kas ir.