Posted by [info]nomirusi on 2016.11.29 at 16:49
Oh, es teicu, ka es pati brīnos kā neesmu nobrukusi? (skeptiska pauze) Nu lūk. Acīmredzot bez dažām lietām es savā dzīvē nespēju iztikt. :D
Izjauc sevi, saliec pa gabaliņam atpakaļ. Bet šī varētu būt labākā, vērtīgākā un pie pilnākās apziņas esoša sabrukuma pieredze. Pat par sabrukumu to negribas saukt, lai gan joprojām tas ietver emocionālu pārslodzi, kas vienā brīdī pieliek punktu un īsti nevari izrāpties no gultas visu dienu. Ja es justos īpaši vardarbīga pret sevi, varētu jau, nemelošu. Bet tad tas var beigties ar spontānu nobrukumu nepiemērotā laikā un vietā. Manas pašdisciplīnas spējas ir krietni zemas, šajā gadījumā tas pat darbojas par labu man. Ir kaut kāds līmenis sasniegts, kad nākas parūpēties par sevi.
Un šoreiz gribas paņemt sev vēl vienu dienu un pārdomāt visu. Es noteikti varu labāk. Nu tā, lai nenonāk pie šādiem emocionāli mentāliem pārguruma klupieniem.

Posted by [info]nomirusi on 2016.11.29 at 00:02
Honesty over feelings. Tā ir jauka, jauka sajūta attiecībās. Abpusējai brīvībai palīdz, kas ir pilnīgi noteikti tikpat svarīga vērtība. Smiekli varētu nebūt, bet ir jauki, ka tie arī ir. Brīvība. Un izaugsme.
Viss tik jauki, ka rodas jautājums, kāpēc viss nav ideāli. (Vai tiešām atbilde ir - tāda ir dzīve?)

Posted by [info]nomirusi on 2016.11.25 at 22:09
Hmm… Man ir tik tipiski norobežoties, kad jūtos slikti. Mani mazliet pārsteidz, ka ir pusotrs cilvēks, no kura negribas to darīt. Ok, tas viens cilvēks tiešām, tiešām pa pusei un varbūt tāpēc, ka maz satikta pēdējā laika aizņemtībās, bet otrs? Kurā brīdī es sev kādu pielaidu tik ļoti klāt? Tik ļoti, ka neliekas svešs. Liekas tik tuvi ērts. Varbūt dēļ tā, ka attālums. Tik tuvu, tik tālu mēs viens otram.

Posted by [info]nomirusi on 2016.11.25 at 13:29
Tikai ieskatoties kalendārā es saprotu, ka es nepārspīlēju. Pagājušās nedēļas kalendārs pārpildīts. Vienmēr jau liekas, ka es daru par maz, ka nav pietiekami. Esmu gan ar to samierinājusies. Bet ir grūti samierināties tad, kad centies, tiešām centies izdarīt pietiekami. Un sev pietiekami. Es galīgi nevaru teikt:”All work and no play makes Jack a dull boy”. Bija daudz izklaides. Bet visa bij daudz. Un varbūt tur arī tā sāls - pārāk daudz. Tik daudz, ka tagad cilvēcisks pieskāriens riebjas. Ļoti pārsteidzoša šī mana reakcija. Brīnos. No otras puses es mazliet brīnos kā es neesmu vispār nolūzusi, kad tā loģiski padomāju un paskatos vēsturē. Varbūt tāpēc, ka nav laika sabrukumiem. Un ja nevari atļauties kļūt par mentālu peļķi, tad vismaz kaut kā ķermenim/emocijām/prātam jāizpauž tas, kas ir būtiski nepieciešams. Bet jāsaka kā ir - interesanta izvēle. Bet arī taisnība - nekad iepriekš man nav bijis tik daudz daudzpusīgi baudāma cilvēku klātbūtne. Ķermenis kauc pēc vairāk sevis vienatnīgās sajūtas. Reizēm šķiet, ka intravertam būt ir tik sasodīti neizdevīgi.

Posted by [info]vilkate on 2016.11.23 at 22:57
Šis ir ļoti savāds rudens un prāts cenšas sameklēt, kas tam vainas.