Posted by [info]nomirusi on 2018.05.23 at 14:55
Es neticu. Sev.
Pasaulei. Iespējai. Laimei.
Man ir jāatrod atkal ticība. Es nespēju iet tālāk.
Man vajag ticību, ka katrs nākamais solis mani kaut kur ved.

Es ceru, ka tas ir tikai...

Posted by [info]nomirusi on 2018.05.18 at 14:23
Es ceru, ka tas ir tikai no zālītēm, kuras savus astoņus mēnešus dzēru. Tagad zālītes pārstāju dzert. Iepriekš arī bija bijis tā, ka jūtu, ka palieku stulba pēc pāris mēnešiem ar zālēm. Bet tagad es jau baidos, ka tas varētu būt neatgriezenisks process. Varbūt zāles (vai stress) brucina smadzeni, varbūt veca palieku (nu neesmu jau veca takš!), varbūt smadzene nodzerta (nedzeru jau daudz! Oh, bet bieži, nu tā katru dienu), bet varbūt. Varbūt vispār smadzeņu vēzis papildus ūdenim ceļgalā. Bet jā, nav vairs asuma.

Tagad mēģinot likt tiesības jūtu to jo sevišķi. Vienmēr esmu bijusi mazliet ar galvu mākoņos, tāpēc praktiskas lietas vedas grūtāk, bet man šķiet, ka esmu vispār galīgi traks gadījums stūrēšanas lietās. :/ Ok, man nav arī vispār nekādu iemaņu vai "kopā ar tēvu/onkuli/draugu braukāju". Un vēl esmu stresaini bailīgais. Un es ceru arī tas ir tikai tāds posms. Vispār jau progress ir.

Un tā ir daudzas lietas. No sīkumiem līdz piemērotību dzīvošanai kā tādai. Es ceru, ka tas ir tikai...