Sapņu templis

Pirmais hičhaikers - Esmu filmu pārāk bieži redzējusi. :/ Un vispār es gribēju šo grāmatu dabūt angliski. :/ Kad jau viss sižets zināms, latviski lasīt vispār nekāda kaifa. :/ Pašķirstīju.

Digitālo neaizmirstulīšu lauki - Līdz beigām gaidīju, kad kaut kas jēdzīgs notiks. Nesagaidīju. Jauna autora zinātniskās fantastikas darbs. Ir lasīti labāki. Daudz labāki. Kuros ir saistīts saturs nevis pāris foršas idejas ar banalitētēm savītas. Nu nebij kaut kas. Varbūt tas jāpāniskums. Vai tiešām šī bija vislabākā grāmata, lai uzvarētu Zvaigznes konkursā? Varbūt esmu pārāk skarba. Bet parasti uz zinātnisko fantastiku man ir zemāki kritēriji kā citām, tad... nu jā. 5/10

Ērlenns Lū, Naivi. Super - Vēl nesaku super. Bet grāmata noteikti laba. Pat vairāk. Šajā grāmatā var iegrimt - domas raisās grāmatas domu stilā, vienkārši, nozīmīgi, mazliet naivi, bet arī tiem naivajiem jautājumiem ir nozīme. Par jēgu, piemēram. Grāmata ar lielo burtu. Laikam jau super. 8/10

Grāmata par nodevīgo sirdi mani psiholoģiski traumēja.

-------------------

Transamerica - kur tur bij komēdija? Bet kopumā filma jauka. Par attiecīgo tēmu. Un īsti pat vairs nav ko teikt. 7/10

Obliviation - Filma-ņamma. Prieks, ka aizgāju uz kino. Treileri mēdz ļoti spoilot, bet ar šo filmu viņi biši mānījās. :D Burvīgs zinātniskās fantastikas gabals. Un ko gan vairāk vajag? :) 8/10

Trance - O! Forša! Mazliet ar mindfuck, mazliet ar mistēriju, mazliet ar spēlēšanos. Jebkurā gadījumā ļoti, ļoti izklaidējoši. (Paliekošu iespaidu diez vai atstās, bet izklaidē labi.) Un Denijs Boils ir atjaunojis kaut kādu statusu manās acī, ko ar Slumdog Millionaire bij pilnīgi sagrāvis (šausmīga pieredze! nu kāpēc es skatījos!?). 7/10

Sound of my voice - skaisti uzfilmēta skaista filma. Nekā sarežģīta, vienkārši, bet ar rozīnīti. Iesakāma. :) Negribu spoilot. :) 8/10

La Jetee (1962) - īsfilma-klasika. Zinātniskā fantastika. Jap, ļoti var just, ka Terijs un 12 mērkaķīši ietekmējās tieši no šī gabala. Burvīgs gabals. Īpatnējais filmas stils arī... nu jā. Obligātā literatūra sci-fi faniem, manuprāt. Un vispār jānoskatās arī vēlreiz 12 mērkaķīši. Interesē vai tur tai bērnības atmiņai bij tik izšķiroša loma cilvēka liktenī kā šajā filmā. Jo kad par to padomā... oh. 9/10

Breakfest on Pluto - filma par dzīvi, naivumu un būšanu citādam šajā pasaulē. Par pasakām, kas ir mūsu galvās. Vispār mazliet mulsinoša filma. Varbūt tas naivums? Jauka filma ar jaukām beigām. :) 8/10

Robot and Frank - Superīga filma! Reizēm nezināju - smieties vai raudāt. Sirsnīga filma. Par cilvēka un robota attiecībām. Un jā, par dzīvi. Bez morāles, bez drāmas, bez ņirgāšanās, bez smaguma, bet vienkārši sirsnīgi, smieklīgi un mazlietiņ skaudri. :) Šī ir paliekoša filma. 9/10

Iron Man 3 - Meh, vīlos mazliet, jo filmas gaitā kļuva garlaicīgi, kas bij treilerī redzēts, uz doto brīdi piemirsu, bet pēc tam secināju, ka liels spoils (un norāde uz kopējo filmas loģikas trūkumu!). Patīkamais moments (Spoils! )- ļaunais arābu terorists nemaz nav terorists, bet lellīte, īstais ļaunais ir "savējais". :D Hehe, tā tiem amīšiem vajag, nav ko ļauo meklēt aiz robežām. Bet nu paredzami un tā... Gaidīt bij daudz foršāk. :)) Liela aizdoma, ka ar Star Trek arī tā būs, bet lai jau - gaidīt tiešām bij forši! 6/10

---------------
Par Emulatoru atsevišķi. Eh, agrāk seriāliem nevajadzēja būt ar kvalitāti. Un loģiku. :D Izcili neloģisks. (Piemēram, Centrā, kur visus noklausās, Sidnija sarunu ar Džerodu noklausījas tikai vienreiz! Kamōn!) Bet nu man personīgi iemīļojams. Džerods māk smuki smaidīt. Gan līdzjūtīgi, gan velnišķīgi. Un viņš ir atriebīgs pēc velna! Tas ko viņš izdara ar saviem upuriem. Nu ir diezgan sadiski. :D Un vispār galu galā ļoti personiski paķēra. Mjā. Bet kopēju kvalitāti... nē, labāk tur nemeklēt. :))

The Pretender s01- o! bērnība, jauki skatīties, jauki izklaidējos, bet ar tēliem neasoicējos. Nu varbūt vienīgi es gribētu ar laiku būt kā Sidnijs (trennēt/testēt sīku ģēniju un pārējās interesantās lietas, ko viņš dara)
The Pretender s02 - Un kaut kur te man arī paķēra. Eh.
The Pretender s03 - omfg! līdz 15 sērijai vispār šausma! Nu pilnīgs bezpridjels!
The Pretender s04 - kvalitatīva sezona. Kaut gan Džerods kļūst... nez, bērnišķīgāks? :D
The Pretender 2001 - Kā normāls seriāla turpinājums. Tikai vairāk centra ģēlas. Kas nozīmē - vairāk murgojumu. :D
The Pretender The Island of the Haunted - omg. Imagination gone wild. Vāks. Vienīgais kādēļ šo filmu ir vērts skatīties - kā beidzas Džeroda stāsts un kā viņa un Pārkeres attiecības. Vārdsakot, ļoti niecīgu daļu no filmas. :D Bet tā - filma šausmība!

un vai man ir vienalga, kas ar jums notiek? reizēm iesilstu līdzi kā jau pie laba daiļliteratūras gabala.

tikai viena cibas realitāte man liekas patiešām satraucoša - kad kāda cibiņa uzraksta, ka gaida bērnu. mēs te rakstām muļķības, spīdinām daiļrunību, bet pēkšņi kaut kas notiek sasodīti pa īstam, dzīves pagriežas, nokaras, pārdalās, ir uz naža asmens un bez elpas.

atšķirībā no vairuma ierakstu, viņas to manāmi nedara tāpēc, lai izklaidētu savus lasītājus. tad es teiktu - paldies, nevajadzēja tā pūlēties.

pieņemu, ka tikpat satraucoši būtu, ja kāds cibiņš ziņotu par savu nomiršanu, bet tas nav tehniski iespējams. tad mēs varētu sadoties rociņās un teikt - kāda skaista nelaiķe! (tfutfutfu.)

te nav tā kā cālī.lv, kur apspriešanai tiek sniegtas tēmas "vīrs regulāri mani piekauj, sitot pret sienu" vai "katru nakti čekoju vīra telefonu un pārbaudu visus nezināmos numurus". tas būtu patiešām satraucoši. bet cibas publika ir pārāk inteliģenta, lai kaut ko tādu viens otram stāstītu. slēpjas.


nu jā, kopš tas tips uzrakstīja disertāciju par cibu (es mazu gabalu palasīju), cibā visapkārt sākušies cibas identitātes meklējumi.

uzreiz tā labāk palika un ķeros pie darbiem

tā kā es tagad esmu sākusi redzēt sapņus, tad domājos zinām, no kā mani līdzšinējā nesapņošana paglāba. šonakt gāju pa svešu pilsētu un pa gabalu redzēju jūzeri polkovnik (kurš mani atdraugoja pēc tam, kad frendlistē lūdzu palīdzību bērna sūnuzaļas vēderizejas sakarā) un vēl kādu cibiņu. es viņus pazīstu, viņi mani nē, bet varbūt pazīst, viņi zina, kāda ir mana bērna vēdera izeja, bet nepazītu mani uz ielas. un tad tur bija lērums citu cibiņu, kurus es nepazīstu un tomēr zināju, ka tie ir cibiņi, kaut kā vienai ļāvu to noprast un viņa mani tā kā ņēma barā un veda pie citiem cibiņiem, dažus es pat pazinu pēc ģīmja, bet tik un tā nebiju dzīvē satikusi, un tā tālāk, un tā daudzas reizes. jūzeris dienasgrāmata ar otro piegājienu ar mani sasveicinājās.

nu patiesi. es zinu jūsu vēdera izejas, bet nezinu jūs pašus, un jūs zināt diezinko par mani, daudz ko tādu, ko nezina neviens cits; katrs varbūt zina par mani ko vienu, bet kopā globālā cibas apziņa glabā manas personības konkrētu pusi, ko nepazīst pat mans laulenis. kad man ienāk prātā kāda ērmīga doma, es to brīvā brīdī ierakstu cibā un pat atrodas, kas ar mani par to parunā, un tad jau ir gana labi, lai laulenis būtu no tā pasargāts.

jums arī tā ira? vai man tagad kaut ko darīt un ko man tagad darīt? es pilnīgi sajūtu daļu no sevis ārpus sevis, iekš šīs cibas. nevis kā informāciju, bet kā saikni, kā neironu ceļu. vai manī pašā tagad ir caurums no tā, kas ir ārpus manis? vai tas, kas ir ārpus manis, ir kaut kāda cieta matērija vai zarojums tīklojums? vai esmu ar jums saistīta ar sakneņiem kā ložņu vārpata vai gārsa? kā tur tagad ir?

un ja es tiecos te parunāt ar cilvēkiem, kas mani pazīst un kuriem ir laiks runāties (katru reizi tas ir kāds cits), tad es aizvien mazāk tiecos runāt ar reālajiem cilvēkiem, kas mani tik un tā nesapratīs. ja ir runa par tipiskām cibas tēmām. kaut gan labi zinu, ka visumā jums vienalga, kas ar mani notiek. atšķirībā no cilvēkiem, kas ir man līdzās ar saviem rumpjiem. nosprāgšu - pēc gada atdraugosiet un viss.

senajos laikos es cibu veidoju kā zemspilvena dienasgrāmatu, kur ilgu laiku lielākā daļa ierakstu bija privāti. pašreizējo procesu īsti nesaprotu.

Es pirms gada klausījos The Dresden Dolls. :) Atcrējos. Paklausījos Amandu. Viņa joprojām ir superīga beibe. Par to, kā "piedabūt", lai cilvēki maksā par mūziku.

Un vēl arī šodienas Ze Atklāsme. Par līderības skiliem. Es pieļauju, ka ko tādu apgūstot es beidzot varētu arī sastrādāties komandā. Man nav problēmu pakļauties autoritātēm. (?) Ja vien es zinu kā un kāpēc es to daru. Bieži vien pieķeru sevi atbildot ar konkrētu "Jo?", kad man liek ko darīt kaut kādā konkrētā veidā. :D Kad es dabūju atbildi, es mierīgi varu arī visu izdarīt. :)

man katru dienu ir jāizdzer puslitrs ūdens, lai nesāpētu galva. ja dažas dienas par ūdeni aizmirstu, vairākas dienas ir no dzīves izsvītrotas, un dažreiz zāles palīdz, bet citreiz nē. reizi pāris mēnešos man gadās galvas sāpes dēļ ūdens aizmiršanas.

puslitrs. pēc tam var darīt ko grib. bet riebj man to ūdeni dzert.

nesen gadījās, ka vairākas dienas pēc kārtas iztempu nevis puslitru, bet litru. un no tā dīvains blakusefekts - esmu atsākusi redzēt sapņus.

un izrādās, ka mana kāre pēc smadzeņu gļukiem ir lielāka nekā kāre pēc veselības un pēc nesāpošas galvas. šorīt kā modos tā jau lavījos izsūkt litriņu halucinogēnā šķidrumiņa.

Noskatījos visu, ko Džerodam vien bij ko rādīt. Filmlistē es vēl iekomentēšu, jā, kvalitāte ir apšaubāma, bet reizēm tas nav svarīgākais. Vispār ir skumji.

Šorīt redzēju sapni. Tur bij Džerods. Sapnis-filma. Pirmās, otrās un trešās personas skatījumā. Gandrīz pat ar romantiku. Jā, ja vien atvelk trillera, šausmeņu (Cube un Final Destination stils) un mistisko/mindfuck tematiku.

Galu galā, tomēr tur bija vairāk nekā... eh, iekritu.

Dzert, kad vajag dzert un nedzert, kad nevajag dzert. Tas ir būtiski. Ļoti.

Uzplēsu sāpīti. Tagad nebij īstais brīdis. Eh, vēl daudz iekšās.

Potoo ir mana jaunā mīļākā putnu suga! :D

Oh, es rīt (tehniski - šodien) to nožēlošu. Bet man ir iedvesma!! Un ziniet, to zeķi adīt... tur ir stāsts apakšā. :D
Mans ideālais darba grafiks ļauj man strādāt, kad vēlos. Nav man ideālā darba grafika. Man ir normāls slīdošais grafiks. Un no nākamajām divām dienām 22h man ir jāvelta darbam. Bet koa? Žmiegt iedvesmu nost? :/

Kādu dienu es uzhakošu sevi līdz tādam līmenim. Pati sav noteicēja. Aptuveni. Redz, šodien iedvesmai pieslēgties izdevās. ;)

3:15 upd: Naktis. Tās ir mazliet kā narkotika. Vajag. Reizi pa reizei.

Silent Hill, Silent Hill, dashing through the ashes...

Dievinu sirēnu pārbaudes. :)

tā kā te tiek izpausta attieksme pret 9. maiju, paudīšu savu pirms gada pausto attieksmi šeit
http://klab.lv/users/kihelkonna/293505.html

(esmu tik sena, ka visu esmu pateikusi un atliek tikai spiest linku.)

Cilvēkam, kurš nepazīst sevi, "nav" dvēseles/prāta tumšo nostūru. Visiem ir. Tas ir skaisti. Sirēnas.

Pasaulē ir tik daudz kā vairāk. Aiz tās neaizsniedzamās robežas. Skaistais. Krītošā zvaigne.

Pēc 2 nedēļām beidzot atvaļinājums. Iekāpšu vējā un nenākšu ārā.

Parāk daudz cilvēku, pārāk maz vienatnes. Gribu daudz, sanāk maz. Un vispār, kur var nopirkt bišiņ laika? Tas viss ir baigi labi. Viss notiek. Tik tas stulbais introverts... vajag vienatni. Vēl.

Pačīkstēju cibā, serials sabijās, laikam dabūja atpakaļ iepriekšējo scenāristu un tagad atkal ir baudāmi. :) Ar iepriekšējo drāmu, bet nu ko vajag, to vajag. Tā vismaz sanāk. :)

Vajag darīt to, ko gribas. Vienmēr. Un es visvairāk runāju par nejēdzīgu sērfošanu internetā, gulšņāšanu gultā, seriālu lūrēšanu (tad kad tiek skatīts aiz pieraduma un vēlmes slēpties), kaut kā atlikšanu, jo tas it kā sataisīs vairāk nekārtības mājā, naudas trūkumu vai laika trūkumu. Visas tās iedomas, ko sagribas izdarīt, bet uzrodas iemesli kāpēc ne. Tie ikdienas sīkumi. Vajag darīt to, ko gribas. Vienmēr. Tos ikdienas sīkumus.

Kāds aiz loga ļoti garšīgi cep pankūkas. Pašai slinkums ēst taisīt. Eh, pagaidīšu biši un tad jau būs. :] Good.

(Lūk ēst taisīt, to man tiešām negribas, bet tapetes noplēst gribas.)

Man nepatīk drāma. Ne uz ekrāna, ne dzīvē. Slikta drāma ir vēl šausmīgāk. Un centieni tiasīt drāmu (kaut sliktu), kad tas ne vella nesanāk ir vienkārši graujoši! Trešā sezona. Ak... Nu!!! Šausmība! Milzonīgi graujoša šausmība!!!

I have my ups and downs. Tikai tā vien izskatās, ka man tas ir ļoti tā intensīvi... Vispār ir tā, ka iekšās bieži ir vētra. (Dievinu negaisus ar vēju un zibeņiem!) Tiesa, tikai iekšās. Un ļoti bieži tas ir klusums pirms/pēc vērtas, kad nav nekā. Nav. Man bieži ir jautāts, ko es pīpēju, ka eju pa ielu un smaidu. Tas ir Up. Iekšās ir daudz intensīvi... forši. Forši ir... just. Jo tad kad nejūt, tad kad visa tā vētra ir aizslēgta deviņām atslēgām, tad ir tikai Down. Ir tik forši just. Visu. Pat ja prāts joprojām ir galvenais.

Un šodienas izlasītā mācība - vajag sarunas, kuras ir awkward . Ok zināsim. Amerika! :D

Un es tak nevaru attureties nepastāstīt. Tātad - feng shui. Austrumi vispār nav mans filosofijas virziens. Un es pie sevis brīnījos, nu kāpēc es klausos to materiālu par feng shui? Acīmredzot - lai pastāstītu mammai, ka viņa visu dara pareizi un dotu vēl pāris ieteikumus. :D (Es: Nu tur var putniņus sakārt logā. Mamma:Pag, tad kāpēc tu man zvanīji? Ak, par pudelēm. Bet tu atbildi uz vairākiem jautajumiem, kas man bija. Man tieši bij jautājums, ko gan tur lai sakar logā. Labi, labi, par pudelēm zvanīji, ja. :D) Sēž viņa tieši tā kā vajag, tieši vislabākajā virzienā priekš viņas, vislabākajā pozīcijā attiecībā pret durvīm, dzelteni aizkari pie loga kā reiz viņai vajadzīgi un der un bla, bla, bla...

Taču sarunas labākais moments:
Es: Ak, jā, un tad bērnu bildes var novietot viņu veiksmes virzienos, mans ir tieši pretējs tavējam, tad tas sanāk tur kur sekcija, austrumi.
Mamma: Ā, bet man tieši stāv tava bilde tur aiz stikla. Vienīgā. Ik pa laikam iedomājos, ka vajadzētu novietot vietā pie pārējām bildēm plauktā, bet bet kaut kā viņa tur uzlikās.
Es: [..] Tā un māsas bildi, kur jāliek pag... tā... viņai ir dienvidrietumi, tad tas sanāk pie spoguļa.
Mamma: Skaidrs... Bet pag, man tur arī mētājās viņas bilde! Nu tā maziņā, kas ir tā uzlīmbildīte. Katrreiz tīrot putekļus domāju, ka vajag tač nolikt vietā, lai nemetājas, bet kaut kā nesanāca.
Es: ...

Vnk nav vārdu. :D Jāpiezīmē, ka mamma nemētā apkārt ne lietas, ne bildes un nav visās malās ģimenes bildes. Īstenībā pat sanāk, ka tās ir gandrīz vienīgās redzamās bildes.

Ir tādi forši smiekli, kad viss ir labi, ir saskaņa un connection.