Sapņu templis

Tilts, kas ir kalns, pagānu svētki uz salas (acīmredzot, prāts kompensē netikšanu uz Menuo Juodaragis), stikla kapličas starp namiem Vecrīgā un skaisti, dzīvi mirušie tajās (kāds suns bija īpaši jauks, pie viņa sēdēju un kārtoju ziedus), un ledaini zilu acu īpašnieks, kuru iemīlēju, pierunāju palikt ilgāk un tad pinām zilas, violetas un indigo lentas viens otram matos. Ledaini, ledaini zils. (balsis fonā, aiz durvīm, līksmas - hei, šis ir uz ilgu, tas ātri nebeigsies!)

***

Sarabas, arābu vergs, mēs tikāmies šonakt un pirms daudziem gadu simteņiem, vai vēl atceries, ka biji karotājs? Tavs vārds ir pilsēta Iranā un "ardievu" japāņu valodā, tu aizvēri kuģa pirts durvis, kad es tajā mazgājos, un man likās, ka viss tavā nosvīdušajā, rētainajā sejā pauž vēlmi, kaut kuģis sadegtu līdz ar tiem, kas tajā kāpuši. Eļļas lampu gaismā vara stieple tavā matu šķipsnā pie pakauša blāzmoja kā uguns strēle un tava āda oda sāļi, pēc dzelzs un veca koka. Tavas acis ir tumšas, tu esi tuksneša smilts un es sapņoju par tevi šonakt, Sarabas.