Sapņu templis

Sapnis sākas vecajā dzīvoklī, kurš šoreiz ir tīrs, kopts, jauns. Esmu virtuvē ar māti, kā arī viņas nelaiķa brāli (kas sapnī ir dzīvs, tikai izskatās slimīgs) un viņa līgavu. Mātesbrālis ir neapmierināts un pārmet savai māsai par gluži jebko - ka dzīve viņai vairāk izdevusies, nekā viņam, ka viņai ir bērni, ka dzīvesvieta labāka, ka peļņa lielāka, utt. Viņa līgava ir pusmūža sieviete ar tumšiem, sprogainiem matiem garumā līdz pleciem un pelēkās drānās ģērbusies; stāv virtuves stūrī ar tējas krūzi rokās, liekas skumja un klusē. Mātesbrālis kļūst arvien agresīvāks, tomēr mana māte viņam neko neatbild, lai nu kā, man nepatīk viņa nepamatotie pārmetumi, tāpēc es pieprasu viņam likties mierā. Māte nevēlas iesaistīties konfliktā un virtuvi pamet, bet viņas brālis, sadusmots par to, ka netiek viņai klāt, paķer no galda nazi un metas man virsū. Izskrienu no virtuves, dodos uz halli, kur pie televizora sēž māte, mans brālis un viņa draudzene, un lieku viņiem ieslēgties manā istabā, lai no turienes izsauktu policiju. Tajā mirklī uz brīdi pamodos, jo šī istaba manos sapņos nozīmē to, ka esmu ļoti tuvu nomodam, tomēr uzreiz atkal aizmigu un attapos tajā pašā sapņa momentā. Mātesbrālis bija jau tuvu man, kad atcerējos un apzinājos, ka esmu sapnī un nikni uzkliedzu viņam - Tu esi velis, atceries savu vietu! Ar to brīdi viņš zaudēja savu vājprātīgo sejas izteiksmi un izturēšanos, kļuva tik pat pelēks kā viņa līgava un, skumji noteicis - Es tikai domāju, ka vēl varu kaut ko atgūt... - izgaisa.

Devos prom no dzīvokļa un uz ielas satiku tumšmatainu sievieti, kas man lūdza palīdzību sava pazudušā bērna atrašanā. Zināju, ka bērns nav meklējams dimensijā, kurā tobrīd atrados, tāpēc uzmeklēju divas draudzenes un, brīdi klejojušas (bija auksts, pelēks laiks, lija vidēji spēcīgs lietus), atradām klusu vietu pamestā noliktavā, kurā centos atvērt vārtus uz dimensiju, kurā līdz šim nebiju bijusi. Vispirms tas neizdevās un lūdzu savu pavadoņu palīdzību, bet viņas uzskatīja, ka tas būtu lieki, ka varu to izdarīt pati, tāpēc pieliku vairāk spēka un atvēru romba formas eju cilvēka auguma augstumā, kas staroja blāvi pelēkzilā sudrabā un caur kuru izejot šķita, ka ādu pārklājusi plāna ledus kārtiņa.

Tur uzreiz nonācu pustumšā, šķietami pamestā (vecas mēbeles, zirnekļu tīkli, sapluinīti aizkari, nokaltuši augi) istabā, kurā rosījās tumšmataina sieviete, kas varētu būt dvīņumāsa pazudušā bērna mātei. Tā bija viņas dubultniece no paralēlas pasaules, kura negribēja pieļaut, ka kāda viņas daļa kaut vai citā visumā ir laimīga, tāpēc bija bērnu nolaupījusi, pārvērtusi par melnbaltu putnēnu, ieslodzījusi sarūsējušā būrī un kopā ar visu būri iegrūdusi ugunī. Kad ieradāmies, viņa maigi un līksmi dziedādama berza sadegušā putna paliekas no būra restēm, drupinādama tās ar pirkstiem, tāpēc ātri devāmies prom, lai nodotu šo ziņu bērna mātei.

Draudzenes tomēr vēlējās kādu brīdi pastaigāties pa svešo pasauli, kas gan izskatījās mats matā kā mūsējā, tāpēc aizkavējāmies. Arī šeit lija auksts, pelēks lietus. Kādubrīd, meklēdamas no tā glābiņu, uzgājām pazemes eju liela, apaļa tuneļa formā, kur manas biedres vēlējās doties, tomēr viņas atturēju, jo jutu, ka šī eja aizvedīs Tumšā Nama pasaulē. Pēc brīža sapratām, ka mums seko šīs dimensijas iedzīvotāji, kas nevēlējās laist mūs atpakaļ, lai mēs nesapludinātu informāciju no divām dažādām pasaulēm, tāpēc centāmies pārvietoties ātrāk un kaut kur paslēpties. Kad bijām nokāpušas ne pārāk augstā spraugā starp vecu tiltu un tilta pamatnē strupi aprautu, tukšu ielu, tajā pēkšņi atvērās vēl četri Tumšā Nama ceļi - priekšā, pa labi, pa kreisi un tieši pie kājām. Netālu stāvēja vecs, pelēks vīrs, kurš izklaidīgi pamāja ar roku to virzienā un teica - Nu, ej taču uz savu pasauli, es tev atvēru ceļu! - bet, pirms paspēju viņam atbildēt, ka Tumšais Nams ir ne gluži "mana pasaule", strauji pamodos.

Šķiet, ka tuvākajā laikā varētu atgriezties Tumšā Nama sapņi, jo pirms tam vārti bija uz laiku slēgti. Godīgi sakot, vairs negaidīju, ka tie atvērsies.

1.

Abstraktas ainas, krāsu plūdumi un vīšanās, kas nav tiešāk aprakstāmi. Telepātiskā kontaktā kāds man stāsta, ka, ja pieņem, ka Radītājs ir vienlaikus arī universālais saprāts, tad cilvēki, dzīvnieki, jebkādas citas ķermeņos inkarnējušās būtnes un, attiecīgi, viņu dvēseles ir uztveramas kā Radītāja zemapziņa, brīvais un absolūti nekontrolētais iespēju haoss, bet tādas būtnes kā eņģeļi, dievības, kosmiskie gari u.c. ir Radītāja apziņa, intuīcija, aktīvā uztvere. Līdz ar to, tas, ko uzskatām par attīstību inkarnāciju laikā un ārpus tām un kas notiek ar "Apziņas būtņu" atbalstu, stimulējot mūs tiekties pretī labākiem, augstākiem rezultātiem, faktiski ir Radītāja pašanalīze, zemapziņas iespēju izpēte, tuvinot zemapziņu apziņai.

2.

Putekļaina, plata iela, visnotaļ līdzīga kādai no Rīgas ielām izbūves stilā. Trīs līdz piecu stāvu augstuma dzīvojamās ēkas, spiedīgi saulains vasaras vakars, viss ieturēts brūngani-dzelteni-pelēkā krāsu gammā. Stāvu tieši pretī četrstāvīgai, pelēkdzeltenai ēkai ar smilšu apmetumu. Ieejas durvis ir novecināti brūnas, krāsa aiz vecuma lobās. Logi - tumši un šķiet, ka namā neviens nedzīvo, tomēr zinu, ka tā nav, un nams ir savdabīgs cietums cilvēkiem, kas tur dzīvo un vienkārši nemāk izkļūt, jo tur sevi tajā ar savām bailēm. Tas ir kāds Tumšā nama fragments, kas manifestē sevi kā atsevišķu ēku, lai arī šāda forma ir iluzora.

Man blakus stāv K. . Pēkšņi mums no mugurpuses atskan smagi soļi un garām aiziet pieci vīrieši, kas dodas tieši uz nama durvīm. Viens tās atver un pietur, kamēr ieiet pārējie, tad iekšā dodas arī viņš. Visi pieci ir gara auguma, melni pelēkās drēbēs tērpti - garos ādas mēteļos ar slīpām, militārām nošuvēm un augstām apkaklēm, masīvām sprādzēm un ādas siksnām dažādās vietās, sejas ir aizsegtas ar melnām pusmaskām un militāra stila, vecmodīgām virsnieku cepurēm. Viss viņu veidols ir reizē cybergoth un steampunk apvienojums, tas izskatās it kā eleganti, tomēr brutāli. Ievēroju, ka visi ir bruņojušies ar dažādiem ieročiem, bet visiem kopīgas ir ap apakšdelmiem apvītas ķēdes, par kādām esmu sapņojis jau iepriekš - gludas un vieglas ap savu ādu (viņu gadījumā - ap melniem, gariem ādas cimdiem), bet allaž nekļūdīgi sviestas pret mērķi tās kļūst vispusēji griezīgas, plēsīgas un smagas. Nama logos parādās izbiedētu cilvēku bāli dzeltenās sejas un tas smagi, strauji apvijas ar no iekšpuses krītošām ķēdēm, kas savstarpēji savienojas starp logiem, pāri sienām un jumtam, iekļaujot namu melnā metāla tīklā.

K. bijīgi nosaka, ka tie bijuši somu sabotieri, bet pieņemu, ka šis amizantais fragments sapnī ielauzies no vakarvakara māžošanās ar K. aktīvu dalību. :D Uz to atbildot, es paceļu rokas, atsedzot augšdelmus, kas tāpat apvīti ar melnu ķēdi, kā viņiem. Ļauju tās galiem brīvi šūpoties no plaukstām un saku - Bet redzi-es arī varu, kā viņi, bet es neesmu viņi, - un noskaņa ir viltīgi piesmaidīta un liekas, ka nokaitēta, kā jau karstā, putekļainā vasaras vakarā.

3.

Esmu kādā puspamestā dzīvojamajā ēkā, augstākajā - piektajā stāvā. Plaša, garena istaba, un zinu, ka konkrētajā dzīvoklī ir vēl trīs. Tajā ir dzīvojis mans tēvs, kurš, šķiet, nemaz iepriekš nav bijis miris, tikai pārvācies dzīvot tālāk, bet nu tas ir noticis reizi pa visām reizēm. Ir skumji. Vienatnē izpētu atstātās lietas - uz naktsgaldiņa pie gultas ir kastītes, kurās ir dažādas rotas, ko tēvs gribējis dāvināt manai mātei, bet nav izdevies. Ir mīlestības vēstules, ko viņš ir sūtījis viņai vēl aplidošanas laikā, ir tādas, ko viņš ir rakstījis nesen, lai kāds tās viņai nodotu, ir kārbiņa ar viņu abu fotogrāfijām - gan no ikdienas, gan kāzām. Gulta ir tā saklāta, it kā viņš tūdaļ grasītos atgriezties, ledusskapī vēl aizsākti produkti. Starp atstātajām mantām atrodu arī baltā salvetē ietītu dievmaizīti. Atbrauc mamma, dodu viņai rotas un dievmaizīti, bet viņa paņem tikai to, rotas atstādama man. Liekas, ir bijis pa vienai dievmaizītei uz katru un viņa nebija zinājusi, ka viņš savu ir pasargājis visu laulības laiku, nevis pazaudējis. Tajā mirklī atceros, ka esmu sapnī un esmu atvieglota, jo - parasti taču, ja sapnī kāds ir miris, pamostoties viņš turpat vien ir, bet ātri vien apzinos īstenību un uz mirkli radusies ilūzija, ka es pamodīšos un viss būs vecajās vietās izgaist gaiši pelēkās skumjās.

UPD: Parunāju ar māti. Viņiem tiešām vēl pirms laulībām ir bijusi dievmaizīšu tradīcija.

Sapņa vide - šī pasaule, kāda tā ir, tikai ar nelieliem papildinājumiem: vietām, gan uz cilvēkiem, gan objektiem, gan dzīvniekiem vai augiem, var parādīties un parādās melna masa, kurai tuvākais būtu Tukšuma un Daudzās Igramūlas (tēli no M.Endes darba "Bezgalīgais stāsts") apvienojums - melns Nekas, kas reizē ir vienots un reizē - neskaitāmi atsevišķi saprāti. Neviens pat nenojauš, no kurienes un kāpēc tas ir cēlies, bet, ja Tukšums ir uz kaut kā parādījies, tad, kamēr vēl tā ir maz, to var iznīcināt, bet, jo vairāk tas pārņem savu nesēju, jo tuvāks nāk brīdis, kad tas vairs nebūs iznīcināms to atdalot no nesēja. Pirms pasaule iepazina Tukšuma īpašības, vairākas vietas ir pazudušas nekurienē, tāpat arī cilvēki, bet kopš tā laika ir radīas ierīces, ar ko Tukšuma masu var savākt un to iznīcināt, un jebkuram ir iespējams pieteikties tādā kā vienotā pasaules armijā, kurā darbojas cilvēki, kas tiek ekipēti ar vajadzīgajām ierīcēm un dodas tur, kur Tukšums jāsavāc. Sapņa sižets - ļoti vienkāršs. Esmu viens no šiem cilvēkiem un pārnāku mājās pēc kāda izsaukuma. Ir bijis smags gadījums, Tukšums ir savākts, bet pārņēmis ekipējumu, un šāda situācija tiek saukta par "apsēstību", tāpēc ierīces ir jāiznīcina. Pašas ierīces ir grūti aprakstīt, jo varu nosaukt aptuvenas to formas - plāns paralēlskaldnis, noapaļotai pistolei līdzīgs instruments, divi šauri, no tādām kā biezākām stieplēm izliekti āķi, u.c., visi no gaiši tēraudzila materiāla ar iekšpusē iebūvētām kapsulām, no kurām pa nelielām atverēm mirdz luminiscējoši zils šķidrums, - bet pielietojums, kas man bija skaidri saprotams sapnī, nomodā neliekas izstāstāms.

Papildus visam, man pieder arī biomehānisks radījums - palīgs, un pa vienam līdzīgam ir katram, kas strādā ar Tukšuma iznīcināšanu. Tas attāli atgādina ļoti kalsnu.tumšzilu suni ar garām, tievām kājām un nelielām pēdām, gludu, bezspalvainu ādu, garu asti, līdzīgu žurkas astei, tikai ar noapaļotāku galu. Visneparastākā ir galva - tai nav acu, deguna, ausu vai kaut kā līdzīga sejai kā tāda. Tā līdz gandrīz pašam augstajam un tievajam kaklam ir sašķelta sešās simetriskās daļās, kas pakāpeniski sašaurinās aptuveni notrulināta konusa formā, kad sakļautas kopā. Kad visas daļas tiek atplestas, ir redzams, ka tie ir sīku un autonomi kustināmu zobu un uzsūcošas, tumšsarkananas membrānas apvienojums, žokļi, kas savienojas ar tiem pašiem zobiem izklātā barības vadā. Uz radījuma pakauša kā atpakaļ atglausts cekuls gūlās desmitiem visai tievu taustekļu, kurus tas spēja agresīvi izplest platā vainagā, tā brīdinot par bīstamām situācijām. Šāds palīgs spēj aprīt Tukšumu un tad sevī pārstrādāt nekaitīgā masā, izvadot to caur tievo asti kā brūnganus, puscaurspīdīgus un graudainus kristālus, bet šoreiz tas bija aprijis par daudz melnā Nekā, lai to izdarītu.

"Apsēsto" ekipējumu un palīgu nogādāju vannasistabā, kas pie reizes bija attīrīšanas un iznīcināšanas telpa. Brīdi apsvēru savas lietas ar speciālu šķīdumu tikai nomazgāt vannā, bet šo domu ātri atmetu, jo sapratu, ka tās ir jāiznīcina un attīrīšanas rezultātā vanna tiktu piešķiesta ar Tukšuma paliekām, tā apdraudot mājasbiedrus un arī mani pašu. Tāpēc ievietoju priekšmetus piecstūrainā "dimanta" formas kabīnē, kas atgādināja dušas kabīni un no trīs pusēm bija izklāta ar luminiscējoši zilu membrānu. Aizverot priekšējās durvis, membrāna iekļāva visu tur ievietoto un to izšķīdināja sevī, transformējot jauna tipa enerģijā, līdzīgai elektrībai, kas gluži kā neliels lodveida zibens brīdi karājās kabīnes telpā un tad eksplodēja. Palīgu iznīcināt man tomēr bija žēl, tāpēc paņēmu nelielu, apaļu dozīti, kurā bija melna, ziežama viela, it kā piekaisīta ar sīkiem, mirdzošiem putekļiem un noziedu ar to viņa ķermeni. Viela strauji iesūcās tumšzilajā ādā un pēc brīža palīgs varēja izdalīt pārstrādātos kristālus - tas, ko izmantoju, bija it kā kosmiskas izcelsmes un saistīs ar melno matēriju, bet pamatojums, kas sapnī bija pašsaprotams, vairs, jau atkal, diemžēl nav izstāstāms.

Nekas tāds. Ikdienas aina no citas pasaules.

Nedaudz neraksturīgi man, bet nesenākajās naktīs ir bijis pāris intensīvu sapņu par ārpuszemes civilizācijām.

1.

Esmu savas mājas virtuvē, situācija gluži ikdienišķa. Pēkšņi no ārpuses telpu pieliesmo metāliska, balta gaisma un, kad tā noplok, manā priekšā stāv divas būtnes - gara auguma, ļoti slaidas, humanoīdas, nenosakāma dzimuma, ar nelielām galvām un šaurām sejām, bet rokām - trīs gari, tievi pirksti. Viņu ķermeņi ir robotiski, kā sava veida maskas vai bruņas, bet to atsevišķas detaļas nekas netur kopā - ir tikai spraugas starp balta materiāla plāksnītēm, no kurām staro tā pati metāliskā gaisma. Viņi kontaktējas telepātiski un stāsta, ka ir no nelielas, ļoti tālas, baltas zvaigznes, kurai nav pat cietas virsmas, tikai nemitīgi degoša plazma - līdzīgi mūsu Saulei. To apdzīvojošā civilizācija ir tīri enerģētiskas būtnes, kuras ir grūti atšķirt no viņu zvaigznes uzliesmojumiem, jo vienīgais kaut cik aprakstāmais izskats ir - baltas gaismas stari, lauki un liesmas. Viņi ir mierpilni un harmoniski, un ar lielu tieksmi pēc zināšanām, tāpēc sūta savus pārstāvjus uz dažādām planētām, gan tuvām, gan tālām, lai uz tām pētītu to galveno civilizāciju attīstību. Katrā galaktikā, kuras planētas viņi apciemo, ir uzbūvēta tāda kā bāzes stacija, uz kuru viņi prot teleportēties no māju zvaignzes, tur konstruē robotiskos ķermeņus, lai būtu iespējami viesplanētu iedzīvotājiem saprotami fiziski kontakti, kad nepieciešams, un no stacijas teleportējas tālāk uz noteikto mērķi, kā arī ir noticis šoreiz. Katram uz kādu planētu nosūtītajam pētniekam galaktikā bāzētajā stacijā atrodas darba partneris, ar kuru ir izveidota ļoti cieša garīga un enerģētiska saikne, un tuvība ar kuru līdzinās brāļu un māsu attiecībām - viens bez otra eksistēt šajā darba posmā nespētu. Pētnieks visu savākto informāciju nemitīgi nosūta savam partnerim, kurš to apstrādā un sistematizē, un pēc tam nosūta tālāk uz māju zvaigzni.
To pastāstījusi, viena no būtnēm man pieskārās pie pieres ar pirkstiem, un, plaukstā paveroties vertikālam šķēlumam, pieskārās ar vairākiem balti mirdzošiem pavedieniem, it kā ietiecoties galvā, un tajā brīdī tika atjaunotas atmiņas par mani kā viņu rases pārstāvi, kuras bija "atslēgtas", lai savāktu un partnerim automātiski/zemapzināti nosūtītu maksimāli objektīvu informāciju no cilvēka prāta un emociju skatupunkta, dzīvojot mākslīgi radītā ķermenī, kas pieskāriena mirklī sašķēlās daudzās atstatu stāvošās plāksnītēs, tāpat kā abu ciemiņu robotiskajiem augumiem, no šķēluma vietām izlaižot to pašu balto gaismu. Tūdaļ arī atcerējos, ka būtne, kas man pieskārās, ir mans garīgais brālis un darba partneris, un, ka tagad uzdevums ir pabeigts - varu doties mājās. Tajā mirklī telpā ienāca (un, dabiski, aiz pārsteiguma uzreiz arī apstājās) viena no mājasbiedrenēm, uz kuru palūkojoties sapratu, ka nekur vēl doties nevēlos. Pateicu to brālim, kurš bija saprotošs, bet teica, ka pēc 24 gadiem nāks vēlreiz, un tad gan būs jāiet, jo ar Zemi notiks kas tāds, kā dēļ palikt vairs nevarēšu. Tad viņš pastiepa pretī savu roku, es viņam - savu, mūsu plaukstās reizē atvērās vertikālais šķēlums, no kura plūstošās gaismas pavedieni saplūda un uz mirkli mēs bijām viens vesels, mierpilns visums. Gaisma kļuva spilgtāka un abi viesi tajā izgaisa, atgriežoties bāzes stacijā, bet es paliku aci pret aci ar savu mājasbiedreni, sakot - Laikam man tagad tev šis tas jāpaskaidro...
Ķermenis tobrīd bija atgriezies normālā izskatā, bet turpmāk joprojām spēju atvērt plaukstas, lai pieskartos ar to, kāda patiesībā esmu, kā arī, acīs ik pa brīdim noplaiksnīja sudrabbalts mirdzums.

2.

Uz Zemes ir ieradies pārstāvis no kādas tālas civilizācijas, kurš vēlas sadarboties ar cilvēkiem, lai gūtu vairāk zināšanu par Zemes dabu un bioloģisko daudzveidību, pretī sniedzot informāciju par savu pasauli. Ir atlasīti pieci interesenti, tai skaitā, es, lai šo būtni satiktu un izlemtu, vai ir vēlme komunicēt. Tā kā būtne ir vairāk ēteriska, kā fiziska, ir nepieciešams kāds, kas atvēlētu savu ķermeni lietošanai un simbiotiskai sadzīvei.
Būtne atrodas tumši metāliskā, apmēram divus metrus augstā cilindrveida kapsulā ar noapaļotu augšpusi, kura priekšpusē bija divas paralēlas, vertikāli iegrebtas līnijas no kapsulas augšas līdz pat zemei. Starp šīm līnijām atradās neliela plāksne, kuru noņemot atklājās dūmakains lodziņš, caur kuru varēja redzēt kapsulas iemītnieku - tumši zilganā šķidrumā atradās apmēram cilvēka lieluma tumšzaļš, puscaurspīdīgs, medūzai līdzīgs radījums, kas sastāvēja no sfēras formas enerģētiska "kamola", kura iekšpusē nemitīgi plaiksnīja sīkas, spirālveida elektriskas izlādes, un no sfēras apakšpuses stiepās desmitiem garāku un īsāku taustekļu bērna rokas apkārtmērā un ar lapveida izaugumu galā - katrā no tiem plaiksnīja tādas pašas elektriskas izlādes, kā ķermeņa augšpusē. Nebija izšķirams nekas līdzīgs sejai vai kādiem orgāniem, tikai tīri enerģētisks veidojums. Šīs sugas māju planēta atrodas tālu no jebkādiem gaismas avotiem, dzīvojot pilnīgā tumsā tādās kā bieza, tumšzila ūdens okeānos, kas klāj visu planētas virsmu. Būtne kontaktējās telepātiski un stāstīja, ka tam, kas piekritīs būt par viņa nēsātāju, simbiozes rezultātā tiks sniegtas vairākas fiziskas priekšrocības, kā lielāka izturība, ātrums, veiklība, zibenīgas reakcijas un augstākas prāta spējas, kā arī, piedāvāja tādā kā pusastrālā ceļojumā/realitātes imitācijā izmēģināt viņu sugas ķermeņu sajūtas.
Lielākajai daļai sākotnējo interesentu, ieraugot šo radījumu, vēlme kontaktēties pazuda, it īpaši tādēļ, ka viņa saziņas veids likās auksti loģisks, tendēts uz ārkārtīgi koncentrētu un urdoši izzinošu prātu, kas nebija savienojams ar cilvēku emocijām un iepriekš radīto priekšstatu par to, kāds varētu būt tālais viesis. Mani tas tomēr neatturēja un es piekritu būt par viņa nēsātāju uz Zemes. Būtne man pastāstīja, ka viņam līdzīgie, kas jau dzīvo citos cilvēkos, uz Zemes ir visai daudz - pa diviem uz katru kontinentu un lielākajām etniskajām grupām, lai tiktu gūta maksimāli plaša pieredze gan par dabas izpausmēm uz Zemes, gan cilvēku atšķirībām.
Tikmēr tika sagatavots viss, lai nodrošinātu simbiozi - pie atnācēja kapsulas tika uzbūvēta paliela, taisnstūraina telpa ar dubultām, caurspīdīgām, skaņas necaurlaidīgām stikla sienām un metālisku grīdu. Priekšpusē tai bija atbīdāmas durvis, kā arī, no iekšpuses sienas varēja aizklāt ar nolaižamu trešo sienu, kas bija metāliska un necaurspīdīga. Telpas centrā bija balts, tādu kā elektriski mirdzošu membrānu klāts aplis, kas ar divām paralēlām, grīdā izgrebtām līnijām bija savienots ar kapsulas grebumiem. Zem membrānas atradās dīgstoši augi, kuru nolūks bija palīdzēt būtnei kopēt to veidu, kādā Zemes organismiem notiek šūnu dalīšanās, jo viņa sugas pārstāvji visu informāciju varēja gūt pieskaroties un nokopējot objekta ģenētisko vai ķīmisko sastāvu sevī. Man bija jāapsēžas ar muguru pie baltā apļa malas un pustransa stāvoklī jāpavada tur piecas dienas, kuru laikā būtne pamazām izslīdēja no kapsulas, iepazina manu ķermeni un caur vairākiem punktiem (pamatne, vidusdaļa un divi punkti abpus lāpstiņām) mugurkaulā ieplūda tajā iekšā. Sajūta bija silta un elektriska, līdzinoties tam, kāds ir gaiss pēc pamatīga negaisa, un vienlaikus arī ārkārtīgi fascinējoša, jūtot, kā sajaucas divu atšķirīgu sugu pārstāvju prāti. Enerģētika palika atdalīta, bet tikai pastarpināti, un, kad process bija pabeigts, robeža starp abiem "Es" bija ļoti nosacīta. Ieejot durvis biju aiztaisījusi ar rokām, izejot - jau telekinētiski, un acu zīlītēs ik pa brīdim šaudījās tumšzaļi-elektriski izlāžu virpulīši. Līdzīgi kā pirmajā sapnī, arī šeit spēju atvērt vertikālus šķēlumus plaukstās, kā arī, plecos, caur tiem izlaižot būtnes taustekļus, kas brīžiem tika apvīti ap manu torsu un rokām, lai pārbaudītu ķermeņa fizioloģiskās reakcijas. Atnācējs komentēja, ka tas, ka es jau māku "atvērt ķermeni", esot bijis viens no iemesliem, kāpēc mani izvelējās kā simbiozes kandidātu. Jautāju savam viesim, kā viņu sauc, bet viņš atbildēja, ka viņa civilizācijas valoda ir pārāk plaša, lai es to pēc sapņa to varētu atcerēties, bet, ja vēlos, varu viņu apzīmēt kā "Enak" (ļoti aptuvena izruna), kas nozīmējot "Pirmais". Viņš uzsvēra, ka neesot nozīmes censties ar viņu īpaši sazināties, kā arī, piekļūt viņa prātam, jo nomoda stāvoklī tas nebūšot iespējams, mēs tikai harmoniski līdzpastāvēsim līdz brīdim, kad viņa uzdevums būs pabeigts, un visa informācijas apmaiņa notiks man zemapzināti vai sapņos, lai netraucētu objektīvai un maksimāli cilvēciskai realitātes uztverei.
Pamodos ar sajūtu, ka manī vēl pāris reizes noviļņo elektrisks okeāns.

Senā bērnībā bieži mēdzu sapņot par kādu ūsainu vīrieti gaišā kreklā, kurš man dzinās pakaļ pa tumšām ieliņām, reizēm pat ielauzās dzīvoklī, un stiepa mani sev līdzi. Sapnis nekad nenonāca līdz galam, bet vienmēr biju pārbijusies, jo likās, ka notiks kas ļoti ļauns. Droši vien šo tēlu radīja vecāku stāsti par ļaunajiem cilvēku nolaupītājiem, lai nu kā, toreiz šo kopsakarību īsti vēl neizpratu un man no viņa bija bail.
Šonakt sapnī biju savā bērnības mājvietā un nedarīju tur neko nozīmīgu (bija gan pāris simbolu, kas bija tīri interesanti, bet to zemteksts tomēr ir pārāk privāts), kad pēkšņi dzīvoklī ielauzās jau minētais vīrietis kopā ar vēl diviem, rokās stiepjot otru mani - kāda biju kādu 8 gadu jaunumā. Cilvēklaupītāja biedri novicināja man gar seju nažus, kaut ko draudēja, bet bail man nebija, tikai morāls bezspēks uznāca - gribēju zvanīt kādiem glābšanas dienestiem, tikai nezināju, vai kāds paspēs atbraukt un vai vispār no tā ir jēga, galu galā, sapnis taču...
Pag. Sapnis. Nu jā, es zinu, ko darīt.
Es aizrāvu viņus tieši uz Elli. :)

Daudz viņu bija, viena pēc otras.

***

Bērnišķīga rotaļa. Sēžu uz ceļiem pielijušā parkā un no stikla lauskām un violetām svecēm izlieku līkloču celiņu pelēkās smiltīs. Lietus nodzēš svecīšu liesmas, bet es tās arvien iededzu ar elpu.

***

Kāds šamanis Tibetā uztrūkstas no miega. Viņš ir redzējis sapni, kurā citam šamanim - viņa skolotājam - draud briesmas. Viņš ir centies savu skolotāju brīdināt vai pasargāt, bet tas nav izdevies, tāpēc viņš sūta savu jauno mācekli ceļā, lai brīdinājumu nogādātu fiziski. Tomēr māceklis ir nepieredzējis un neuzmanīgs; tikko uzrauts no saldākā miega viņš ātri ieslīd sapņu valstībā, kurā viss ir baltā un biezā miglā vērpts, un skrien pa pienaina stikla labirintu, kura augstās sienas ik uz soļa krīt pār viņa pleciem, sašķīstot neskaitāmi daudzās lauskās un sagriežot viņu gabalu gabalos. Tomēr jau pēc mirkļa māceklis ir atkal vesels, atkal skrien, atkal tiek sacirsts, līdz skrējienā ir tapis no bērna par vīru.

***

Gara, ne pārāk glīta gaišmate stāsta, ka ir redzējusi sapnī (ko tūdaļ redzu kā savu), ka Sapņu dievs ir ticis sagūstīts uz melnas salas ar augstu, tumšu vulkānu - nekā cita tur nav. Vulkāns izverd sarkanu lavu, tomēr tā nevis dedzina, bet kļūst par ugunīgi sārtām tulpēm, kas drīz kā mežs klāj visu salu. Kad izvirdums beidzas, Sapņu dievs aiziet, bet lavas tulpes sastingst melnas un sabirzt vēja iznēsātos pelnos. Sala no jauna ir melna un tukša, bet gaišmate vairs nekad sapņos neredz Sapņu dievu.

***

Trīs savstarpēji nesaistīti bērni - divi zēni un meitene - kādā bibliotēkā ir atraduši trīs senus arābu gudro sarakstītus maģijas sējumus, pie kuriem ar sarežģītām zintīm ir piesaistīt trīs spēcīgi ifrīti. Katram no bērniem ar savu grāmatu niekojoties nez kā izdodas attiecīgo ifrītu atbrīvot. Viens no tiem ir uguns gars, sarkani liesmains putns ar fantastiski garām astes spalvām. Otrs ir zemes gars, dzelteni ugunīgs pus-vērsis, pus-vilks. Trešais ir ūdens gars, tumšzili kvēloša čūska. Katrs ifrīts kā paklausīgs kalps izpilda visas bērnu vēlmes, bet pretī lūdz tikai vienu - lai tie ļautos tikt aizvesti uz kādu ifrītam svarīgu vietu. Bērni piekrīt, viņi neredz savu ifrītu lūgumos nekā ļauna un viņus apbur pēkšņā varas un vēlmju piepildījuma sajūta, tāpēc, uz garu mugurām nesti, satiekas pelēcīgā meža izcirtumā, kurā atrodas trīs pussabrukušas, grieķu tempļiem līdzīgas svētvietas. Katrs no bērniem tiek apsēdināts vienā no tempļiem, un tur izrādās, ka trīs ifrīti ir beidzot atnesuši trīs upurus, lai atmodinātu savu dievu, kurš augšāmcels pārējos jebkad un jebkur ieslodzītos garus un atjaunos senos pasaku laikus, kur gari valdīja pār cilvēku prātiem, un ne otrādāk. Sapņa beigas izgaisa trīs krāsu uzliesmojumā - sarkanā, dzeltenā un zilā.

***

Slēgts, pamests teātris, kas manos bērnības sapņos bija jauns, allaž darbīgs. Tam bija trīs ieejas - divas malējās, pa kurām arī iekšā devos es, un centrālā, pa kuru drīkstēja ienākt tikai smalkākie ļaudis - tā veda tieši uz balkoniem. Viss šajā teātrī ir saspiests un zems, it kā daudz mazāka auguma cilvēkiem, sānu ieejas ir būvētas kā izliektas, platas koka kāpnes, kuru galā ir stiklotas biļešu kases. Viss darināts no koka. Šoreiz izmantoju iespēju un uzlaužu centrālās durvis - vēlos redzēt skatu no balkona un arī konstrukcijas virs skatuves. Kad balkons ir gana izpētīts un uzlienu augstāk, pamanu, ka laikam ir nostrādājusi kāda signalizācija, jo uz tukšās skatuves iedegas apgaismojums un iznāk vairāki sargi, kas lūkojas, kas noticis. Nolemju sēdēt klusi un nelikt par sevi manīt, kad pēkšņi vienkārši izslīdu cauri koka konstrukcijām un piezemējos uz skatuves tieši pie viena sarga kājām. Nepagūstu pat nodomāt, kā nākas, ka esmu spējusi slīdēt kā rēgs, kad sargs iekliedzas - dēmons! Paspēju vien palūkoties uz savām rokām, kas nez kāpēc bija kļuvušas spilgti baltas, ar melnu vēnu dzīslojumu, melniem nagiem un tādām pat liesmiņām pirkstu galos, kad jau atkal izslīdēju cauri grīdai - šoreiz jau citā dimensijā, strauji krītot lejup necaurskatāmā tumsā. Nokritu smagi, uz sāniem, savādā vietā bez kādām sienām vai griestiem, blāvi izgaismotu tikai tiktāl, cik tajā brīdī tur sniedzās mana apziņa. Apskatīju un aptaustīju sevi - biju mainījusies. Āda bija kļuvusi sniegbalta, ierastās drēbes aizstāja askētisks, melns krekls un bikses, kā arī, šauri ādas apavi. Caur puscaurspīdīgo ādu bija redzami lēni pulsējoši asinsvadi, kurus pildīja kaut kas līdzīgs drīzāk melniem dūmiem, ka asinīm. Seja likās tāda pati, tikai šaurāka un kalsnāka, bet mati likās esam kaut kas pa vidu straumes līgotām ūdenszālēm un melnas uguns liesmām. Nojauta teica priekšā, ka esmu Ellē un tiešām esmu tai piederīgs dēmons, lai arī prātam šī doma likās vienkārši smieklīga. Tajā brīdī man sāka mežonīgi sāpēt kaut kur starp lāpstiņām un agonijas apmiglotā atklāsmē sapratu, ka tur nāk mani spārni - un tā arī bija, tie pārlauza pušu manu ādu un izplauka kā asni no zemes pavasarī, melni, kā viss apkārt, šauri, ādaini un ačgārni apgriezti. Kliedzu, cik spēju, un būtu kliegusi vairāk, bet vienlaikus arī smējos savādā, ekstātiskā, ārprātīgā priekā par notikušo. Biju jauna un vāja, tikko dzimusi tumsā, sāpju nomocīta, un sapratu, ka vēlos būt citādāka. Norāvu jau tā saplēsto kreklu un apskatīju savu torsu. Pie kreisā pleca redzēju ādā iededzinātu zīmi, kas līdzinājās pusei Saules un pusei Mēness, bet ap kaklu man karājās sudrabaina, smalka ķēdīte ar apgrieztu, pulēta sudraba trijstūri, kura malas bija viegli ieliektas. Novērtēju savas rokas, savas liesmas. Tad iekodos apakšlūpā, jo zināju, ka sāpēs, un ieķēros spārnu saknēs, lai apgrieztu tos otrādāk, taisnā virzienā. Tas tik tiešām bija mokoši un jutu, ka plaukstas pieplūst ar manis pašas asinīm, bet tas ātri bija padarīts. Pēc tam ar liesmām no pirkstu galiem sāku papildināt tetovējumu pie pleca, līdz tas bija kļuvis par pilnu Sauli un pilnu Mēnesi - nevēlējos būt puse ne no kā. Jutu, ka to darot esmu kļuvusi garāka un spēcīgāka augumā. Pamāju ar roku tumsā, radot spoguļvirsmu savā priekšā, un, tajā skatoties, mainīju savu seju, līdz tā kļuva androgīna, lai arī visai asa un vīrišķīga - tomēr savu dzimumu biju zaudējis, kā vēlējos. To darot, mainījās arī mani mati, no juceklīga liesmu mākoņa kļūstot par sakārtotu smalku bizīšu kārtojumu, cieši pieglaustu pakausim, virs kura pacēlās tumši liesmains nimbs. Spogulī redzēju, ka arī acis ir melnas un izgaro tumšu dūmaku. Ekstātiskā sajūta ieguva saviļņota miera apveidus. Ar rokas vēzienu aizmēzu spoguļvirsmu, un tajā mirklī atklājās apkārtējā vide - plats, bāli sudrabainas gaismas apmirdzēts ceļš visdziļākā bezdibeņa pašās dzīlēs, no kura uz abām pusēm aizvijās metāliski melnu torņu labirinti, bet tālu priekšā, kur ceļš jau vairāk līdzinājās milzīgam, apaļam laukumam, no tā malām cēlās šauras, nekā nebalstītas akmens kāpnes, vijoties augšup arvien šaurākā un stāvākā spirālē, kuras pašā galā slējās augstas, obsidiānam līdzīgas klinšu šķautnes - zināju, ka tur mīt viņš, Rītazvaigzne. Uz bālā ceļa klusi savos ceļos slīdēja dažādas ēnas - cilvēki un citas būtnes, kuru Elle bija Nezināt - kas viņi ir, ko iesākt tālāk, kam vispār ir nozīme. Dēmoni starp viņiem bija tie, kas gan zināja, kur ir un kas viņi ir, bet jēga gan bija katram paša izsapņota, ne patiesā, un daudziem no tiem - jaukt prātus klusajiem klejotājiem, arvien apstulbinot viņus to samudžinātajos meklējumos.
Ievēroju, ka ap manu kreiso roku ir aptīta gara pātaga - to negribēju, tāpēc norāvu, un tās vietā no visuresošā sudrabainā spīduma izvērpu rēgaini caurspīdīgu liliju ar trīs ziediem. Gribēju doties pie Rītazvaigznes un runāt - vairs nezinu tikai, par ko. Baltais ceļš izrādījās īsāks, kā likās, drīz biju pie kāpnēm - kas izrādījās augstākas, kā likās. Pa tām kāpa daudzi, bet visi nomira pusceļā, un es negribēju būt starp tiem, tāpēc vienkārši izpletu spārnus un laidos augšup, liliju lepni turot pie krūtīm - jo zināju, ka tikai lepnums var palīdzēt pārvarēt bezgalīgo pakāpienu skaitu.
Es zinu, ka mēs runājām, bet atceros no tā tikai ciprešu smaržu, vētrainu nakti un kaisli, kaisli, kaisli.

Vakar ziņu portālos parādījās informācija par tēvu, kas nodūris savu meitu un pēc tam aizbēdzis, vispirms cenšoties nodedzināt māju, kur tas noticis.

Naktī pirms tam biju ļoti plašā bibliotēkā un šķirstīju dažādas grāmatas. No kādas ailes pie manis pienāca melnīgsnējs vīrietis, kurš sniedza man grāmatu par arhetipiskajiem labā un ļaunā pretstatiem latviešu tautas mitoloģijā un piedāvāja man to nopirkt. Kad atteicos, jo visas grāmatas tur tāpat bija pieejamas par brīvu, viņš centās mani pierunāt iedot viņam nedaudz naudas vai kādas pārtikas. Atteicos darīt arī to, un tad vīrietis aicināja man atbraukt viņam līdzi uz viņa mājām. Piekritu, lai mani liktu mierā. Nākamajā mirklī jau biju viņa automašīnā un viņš pa šauru ielu piebrauca pie pelēkbrūnas, divstāvīgas mājas. Pa automašīnas logu redzēju, kā tieši pie mājas viņš nogalina jaunu sievieti, un jutu, ka tas, ko redzu, notiek nākotnē. Izkāpjot no auto, aina bija pazudusi, tāpēc devos iekšā viņa mājā, kur mani sagaidīja maza meitenīte - ārpusē nogalinātās sievietes daudz jaunāka kopija. Man šķita, ka ir viņai jāpastāsta, ka viņa drīz mirs, bet nezināju, kā, tāpēc izgāju uz mirkli ārā, lai pārdomātu situāciju. Kad pagriezos, lai dotos atpakaļ namā, tas pēkšņi bija nomelnējis kā kvēpos un liesmās, un neviena cilvēka tur vairs nebija, tāpēc sapni pārtraucu. Kas ir interesanti - melnīgsnējais vīrietis izskatījās mats matā kā realitātē nu jau noķertais slepkava.

Šobrīd būtu daudz, ko pierakstīt, bet to nedaudz vēlāk.

Sapņos mani sācis aizvest dzidri bēras ķēves gars, aicinot kāpt tās mugurā saulrieta laikā un tad topot par auļojošu, zeltainu gaismu.

Pavisam vienkārši - atgādinu, ka nekur neesmu pazudis, joprojām sapņoju, tikai pārāk abstrakti un privāti, lai to rakstītu šeit. Vien šonakt un pagājšnakt - Oneiro un Loki, katrs savā sapnī, katrs ar savu slepeno liesmu, katrs ar savu iedvesmu un smaržu. Mīlu.

Abos sapņos nepiedalījos kā persona, drīzāk biju sapni radoša un sapnī dzīvojoša apziņa, kas reizē spēj būt gan vienkārši vērotājs, gan jebkurš no sapņa notikumiem vai tēliem. Ļoti patīkama sajūta...dabiska.

1.

Slīpa, tumšzaļa, tādiem kā ķērpjiem apaugusi, lejupejoša nogāze. Tie luminiscējoši mirdz un nogāzi no visām pusēm ietver blīvs to pašu ķērpju tunelis - izskatās kā apakšzemē. Vietām atmirdz pelēkzilgani spīdoši kristāliskas masas bloki ar virsmu, kas ir tik gluda, ka izskatās teju mehāniski nopulēta. Tuneļa līkumā, strauji tuvojoties manas apziņas redzespunktam, parādās dīvains radījums. Tas nav līdzīgs nevienam no dzīvniekiem vai kukaiņiem, kas mīt uz Zemes, tāpēc centīšos aprakstīt tāpat. Garumā tas ir apmēram 10-15 metrus garš, augstumā - apmēram trīs metri. Tā forma atgādina garu, mīkstu cauruli, kas ik pa diviem metriem nedaudz iespiesta ar tādu kā muskuļotu gredzenu, kas, savukārt, izskatās pēc paralēli un cieši novietotām zemādas korsešu ribiņām, tikai krietni lielākām diametrā. Katram atsevisķajam radījuma posmam ir noapaļota cilindra forma. Radījuma krāsa ir dažādās nokrāsās zaļa, pārklāta ar šķietami staipīgu, luminiscējošu tīklojumu, kas nemitīgi maina savu rakstu uz radījuma ķermeņa. Ķermeņa posmu apakšpusē apbusēji un simetriski ir izvietoti gaišāk zaļi, viegli izvirzīti gredzeni, kas ir līdzīgi tiem, kas norobežo atsevišķos ķermeņa posmus. No katra gredzena stiepjas desmitiem kustīgu, gaišzaļu taustekļu, kas to galā ir mīksti un divdaļīgi, līdzīgi ziloņa snuķa galam. Taustekļu mīkstums tomēr ir tikai šķietams - liekas, ka no iekšpuses tos uztur ķermeņa iekšējo šķidrumu spiediens, tāpēc katrs no tiem spēj atsperīgi, precīzi un izturīgi atspiesties pret tuneļa sienām. Taustekļu kūļi darbojas ļoti strauji, ne reizi savstarpēji nesapinoties, vienlaikus gan zibenīgi pārvietojot ķermeni, gan kalpojot kā apkārtnes izpētes instrumenti. To galā esošā sadalījuma vidū atrodas miesā ievilkts, tumši dzeltenbrūns konusa formas dzelonis ar sarkanīgu, vertikālu rievojumu. Ķermeņa pakaļpusē miesa ir savādi izplūdusi, veidojot kaut ko līdzīgu biezam, puscaurspīdīgam palagam ar noapaļotu galu, kas velkas pakaļ tā nesējam, pastāvīgi tiekot turēts dažus centimetrus virs zemes un ne reizi nepieskaroties nevienam svešķermenim. Tā iekšpusē, līdzīgi kā visā ķermenī, no tiek viegli vibrējoša pulsācija, sinhrona dzeltenīgi zaļganas, luminiscējošas vielas uzplaiksnījumiem. Savukārt radījuma galva arī ir divdaļīga, bet ne tik strupi, kā tā taustekļi. Tā ir izstiepta un nosmailināta pakava formas, "pakava" stari ir saspiesti visai cieši viens otram līdzās, tomēr ar vienmērīgu atstarpi. Galvas virspuse ir pieplacināta, ar līdzīgu reljefu, kā ķermeņa gredzenu gadījumā, tikai šoreiz tas izpaužas vienkārši kā vertikālas līnijas pāri tai galvas daļai, ko ļoti nosacīti varētu dēvēt par pieri. "Pakava" stari izskatās pēc savdabīgiem žokļiem, kas ir no ārpuses nevienmērīgi un nelīdzeni saplacināti, galos - truli noapaļoti, iekšpusē - blīvi noklāti ar īsiem, resniem dzeloņiem, kas līdzinās tiem, kas atrodami taustekļos. Žokļu iekšpuse ir viendabīgi izklāta ar tādu kā kraupainu, tumši sarkanbrūnu gļotādu, kas izskatās no ādas iekšējiem slāņiem raupji cīpslota. Vietām uz āru ir izbīdījušies bālāki, neregulāras, noapaļotas formas dziedzeri, no kuriem lēni izdalās caurspīdīgas gļotas. Žokļu savienošanās punktā gļotāda ir izlocījusies daudzos lēveros, kas pārklāj viens otru, aizsedzot, iespējams, barības vadu vai ko tamlīdzīgu. Šajā punktā nav arī aso dzeloņu.
Galvas ārpuse nav vienmērīgi gluda, bet gan savienota no vairākiem miesas posmiem, kas attāli atgādina cilvēka muskuļu rakstu. Daļu pārklāšanās punktos ir spraugas, kurās var redzēt radījuma acis - tās ir gaiši, spilgti, gandrīz elektrozilas. Skaits ir nenosakāms, it kā radījumam būtu tikai viena acs, kas kā želejveidīga masa plūstu galvas dobumos un ik pa brīdim parādītos te vienās, te otrās miesas spraugās, vai arī, gluži otrādi - neskaitāmi daudzi redzokļi, kurus tas spēj ievilkt dziļāk miesā vai izbīdīt uz āru vēlamajā pusē un leņķī.
Radījums vienkārši aizskrēja man garām, zemu turot smagnējo galvu, kas proporcijās pret ķermeni likās esam lielumā 1:8, un tas arī viss.

2.

Jūra, nebeidzama jūra. Tās ūdeņi ir melni, bet debesis pār tiem - tumši, intensīvi violetas, ar mākoņiem indīgā purpura tonī. Smiltis jūrmalā ir dzīvi zeltainas - tās blāzmo laiskā mirdzumā, katram graudiņam kā plakaniskam stikla rombam atstarojot biezo, smagnējo gaismu no violetajām debesīm, kurās nav nedz Saules, nedz cita spīdekļa.
Jūras malā kāds stāv. Tā ķermenis liekas cilvēcisks, bet, viņu vērojot, nepamet sajūta, ka viņš tikai vēlas, lai aina tiktu saredzēta, kāda nu tā rādās, un patiesībā viņš ir cilvēciskos mērogos neizmērami liela, saplosīta ēna, miesīga tumsa, kas iezīdusies visā apkārtnē un vienlaikus ir tās radīta. Bet tas, ko var redzēt, ir vienkāršs - vidēja auguma vīrietis ar tumši brūnganu ādu, sarkanbrūnā, garā tunikā. Viņa galvu klāj dzelzs maska, kas būtu veidota kā ass, garš kāda dzīvnieka purns, ja vien nebūtu pilnīgi gluda. Maskas metāls ir krietni sarūsējis, it sevišķi, šuvju vietās, un tumsas sajūta visspēcīgākā ir tieši tad, ja mēģina ielūkoties, kas varētu slēpties aiz metāla šķirbām.
Krāsas debesīs sāk mainītes. Tajās parādās gaiši punkti, kas lēnām kļūst arvien spilgtāki. No dūmakainā debesjuma it kā iznirst sākumā atsevišķas zvaigznes, tad zvaigznāji. Tie kustās ātrāk un ātrāk, liekas, ka melnās jūras pasaule sāk arvien straujāk griezties. Jūra ir mēma, tai nav skaņas, tomēr viļņi ceļas augstu, tā arī nesašķeļoties putās. Ūdens virsma atgādina dzīvi viļņojošu obsidiānu. Zvaigznes iegūst atsķirīgas krāsas - dažas ir auksti zilas, dažas zeltainas, citas neonzaļas, baltas vai asiņaini sarkanas. Zvaigznāji iegūst arvien regulārākas formas, ģeometriskus laukumus sāk savienot miglāju vērpetes, un izskatās, it kā pats Visums rakstītu vēsti jūras malā stāvošajam tēlam. Tomēr rakstība ir man neizprotama, simboli ir asi un stūraini, un liekas ārkārtīgi seni. Sapņa laikā šķiet, ka saprotu, kas debesīs rakstīts, tomēr tas nav vārdos izstāstāms - kā sens pareģojums, kura jēgu var vien nojaust, ne uzrakstīt kādā no cilvēku valodām. Pamostoties sapratne bija jau pazudusi, atstājot to mokošo sajūtu, kas rodas, kad aizmirsti kādu vārdu un liekas, ka tas ir jau pašā mēles galā, tomēr pateikt to nav iespējams. Ja neņēm vērā to, aina ir pārpasaulīgi skaista, daudzkrāsaina - un ārkārtīgi auksta.
Jūra sabango spēcīgāk un no tās centra viļņi uzšļācas augstu gaisā, tad, lēni un eļļaini vīdamies, izveidodami jaunu tēlu - milža auguma kalsnu cilvēku, kas viss ietinies melnā, gludā apmetnī un seju aizklājis ar zemi nolaistu kapuci. Var redzēt tikai viņa zoda galu un apakšlūpu, bet vienlaikus ir jūtams, ka seja zem kapuces ir neizskaidrojami šausmīga un nevajadzētu vēlēties to redzēt. Par spīti tam, tā liekas arī pazīstama.
Neizsakot ne vārda, garais vīrs pavēl krastā stāvošajam pamest šo pasauli un doties uz mūsējo. "Zvaigznes ir ausušas," viņš saka. Pēkšņi uzbrāzmo spēcīgs vējš, viss savērpjas juceklīgā, tomēr mērķtiecīgā krāsu virpulī, un, kad tas norimst, krastā stāvošais stāv vienkāršās, baltās smiltīs, tumšzilas jūras krastā, zem gaišām vasaras debesīm. Pēdējais pavediens no violetās gaismas ir pieķēries pie viņa maskas un, pazūdod atpakaļ savā pasaulē, tas aizrauj masku līdzi melnajā virpulī. Krastā stāvošais necilvēcīgi iekliedzas. Noraujot masku, ir aizrauta arī puse viņa sejas, tagad tie ir muskuļi bez ādas, kauli bez muskuļiem, un zvērojošas, sudrabainas acis, ko daļēji aizsedz oranžīgi sarkanu matu šķipsnas. "Ja tu mani laid starp cilvēkiem," viņš kliedz, "Vismaz dod man cilvēka seju". Neprātīgi smiekli, kuros savienojas jūras šalkoņa, vējš un jēlas miesas asiņošana.
Melnais virpulis atveras vēlreiz, šoreiz nenoteiktāks un mazāks. No tā parādās garais vīrs, kura veidols šajā pasaulē ir pavisam savādāks - tas atgādina vairākas, savstarpēji nesaistītas, melni-violeti-sudrabainas gaismas un tumsas sfēras, starp kurām rotē asi metāliskas krāsas staru loki, kas liekas divdimensionāli, bet tikai tāpēc, ka sastāv no cilvēka prātam neuztverami daudzām dimensijām. Vienu no šiem lokiem būtne ietriec krastā stāvošajam sejā, kas tūlīt pat sāk mainītes. Sākumā izskatās, ka tā ir aplieta ar šķidru metālu, bet ātri vien tas mainās par jaunu seju, veselu, gludu un cilvēcisku. Tikai acis paliek tik pat neprātīgas un mežonīgas, kā iepriekš, sudrabainas.
"Ej starp cilvēkiem," bez vārdiem saka melni violetais dievs, "Un liec viņu neprātiem dejot."

1. Sapņa gaitā tiek medīts kāds slepkava, kas noslepkavojis vismaz trīsdesmit cilvēku, kuru ķermeņi ir noglabāti lielākoties viņa bijušajās dzīvesvietās – iemūrēti sienās, aprakti zem grīdām un dārzos. Slepkava ir jauns, pompozs šatens, kam varen labi patīk izmantot divus revolverus reizē, bet tas šoreiz pat īsti nav svarīgi. Esmu izmeklēšanas komandā un notiek kādas vasarnīcas (dzeltenbalta koka fasāde, saulains lievenis, balti koka logi, izbalējis dakstiņu jumts) pārmeklēšana, jo pastāv aizdomas, ka meklētais tur nesen atstājis vairākus ķermeņus. Pēc ārējām pazīmēm to atklāt nevar – viss ir jauns un tīrs, nav arī smakas. Tomēr, tā kā mirušie visi kā viens nogalināti pēkšņi un vardarbīgi, tie pēc sevis ir atstājuši savas domas un dzīves. Ja rūpīgi ieklausījās vasarnīcas klusumā, varēja dzirdēt daudzbalsīgu čukstēšanu, kurā katrs mirušais sava kapa tumsā monotoni uzskaitīja, ko tobrīd „dara”, turpinādams eksistēt ilūzijā par dzīvi – „Es mostos, es pieceļos, es apģērbjos, es atslēdzu durvis, ir silts, es izeju uz ielas, es pasveicinu kaimiņu, drīz līs, es..., es..., es...”. Tika uzlauztas sienas un lieveņa dēļi, kur atradās paslēptie ķermeņi – līdzko tos skāra saules gaisma, tie īsi iekliedzās, iepleta bālās acis un apklusa, it kā pa īstam nomirtu tikai tai brīdī.

2. Bērnībā pēc strīdiem ar māti es bieži mēdzu sapņot par izvarotājiem, kas man dzenas pakaļ un no kuriem nespēju izbēgt, lai kā skrietu – sava viedokļa uzspiešanas izraisītā stresa sekas. Pēc nesen piedzīvota līdzīga strīda, kurā pārdzīvoju, ka netieku uzklausīta, sapņoju, ka pa Blaumaņa ielu dodos virzienā prom no bērnības mājām un pēkšņi mani saķer nepazīstams vīrietis ar nepārprotamiem nolūkiem. Viņš mani vilka pie zemes un neķītri smējās, viņa krekls bija balts un seja neskūta vismaz četras dienas. Vasaras diena. Es cīnījos, kā mācēdama, tomēr biju bezspēcīga pret viņa spēku, līdz vienā mirklī sapratu, ka cīnos ne jau tāpēc, ka man būtu bail no izvarošanas sapnī, bet tāpēc, cik ļoti man apriebusies pašas bezspēcība un pēkšņs kontroles zudums sapņos, kuru stāsts ir par vardarbīgu gribas uzspiešanu. Riebums bija neizmērojams, un tajā pašā mirklī manā rokā parādījās garš nazis no spoži balta metāla ar baltu kaula spalu, kuru triecu tieši vīrietim sejā. Nekavējoties aina sastinga un tā vietā, lai sapnis imitētu naža radītus ievainojumus, asinis un turpmāku cīņu, tas kļuva divdimensionāls, kā manā priekšā pakārts, apdrukāts audekls, kuru asmens pāršķēlis vertikālā griezumā, un caur plēsumu apziņā ieplūda gandrīz apdullinoši spilgta, tomēr patīkama un maiga, sudrabbalta gaisma. Ļāvu sev tajā izšķīst.

3. Nepiedaloties sapnī tiešā veidā, bet skatoties uz to no malas, pilnā apziņā vēroju uzmodelētu sapņa vidi – tādu kā zinātnisku laboratoriju ar astrofizikas pētījumiem piemērotu tehniku, kas atrodas nenosakāmos apstākļos – nenosakāmos, jo laboratorijai nebija logu, caur kuriem varētu noteikt, vai tā atrodas zem zemes, virszemē, vai, teiksim, kosmosā. Sākumā nevarēju izvirzīt savu apziņu ārpus šīs laboratorijas, tāpēc izklaidējos, radīdama dažādus jaunus mehānismus, iekļaujot tos jau eksistējošā aprīkojumā un liekot tiem darboties visiem reizē vai noteiktā secībā, lai ar darbības trokšņiem radītu industriāli muzikālus ritmus. Vairākās tukšās šahtās ievietoju liftus, kas pārvietojās nedaudz nobīdītā dimensijā, kustoties cauri sienām un konstrukcijām, kas stāvēja to trajektorijas ceļā. Pēc laiciņa šī izklaide man tomēr apnika un es sāku jaukt sapņa vides struktūru ne vairs tās izskata detaļās, bet, ja tā var izteikties par sapni, atomu līmenī, mainot, laužot un grožot pašu ainas būtību un izretinot to no statiskas ainas tīrā enerģijas uzliesmojumā, piešķirot tam krāsas un spilgtumu pēc patikas un beigu beigās apstājoties pie brūni violeta toņa, caurvīta ar tumšzilām stīdziņām, kas ik pa brīdim uzliesmoja te vairāk brūnas, te violetas, te miglaini zeltainas. Kopumā to enerģijas masu, kas rodas, ja izjauc jebkuru sapni tā pirmējās daļās un izskatās nedaudz pēc kosmiska miglāja, varētu nosaukt par sapņu izejmateriālu, jo tieši tādu iespaidu un sajūtu tā sniedz – ka no tās „sastāv” jebkurš sapnis un aina, ko savos prātos radām, lai ar to palīdzību, savukārt, sev tulkotu sarežģītāku garīgu procesu jēgu. Sapņu pasaules biti un baiti. :)
Ainas sākumā vienā no laboratorijas telpām atradās kāds tumšmatains vīrietis, kas atpūtās uz dīvāna un lasīja grāmatu zilos vākos, bet, kamēr es mainīju vidi, mainījās arī viņš, un šo procesu es neietekmēju, tikai vēroju, kā mainās objekts līdz ar tās vides izmaiņām, kam tas ir piesaistīts. Pamazām no gluži vienkārša cilvēka viņš kļuva par dīvainu neradījumu, tādu kā krustojumu starp citplanētieti no filmas „Alien” un kādu tumšbrūnu dēmonu. Lai arī ārēji viņš izskatījās nepatīkams, joprojām atrodoties uz sapņu izejmateriāla sabiezējuma, kas reiz bija pildījis istabas lomu, bija jūtams, ka patiesībā viņš ir gluži nekaitīgs, iekšēji maigs. Šajā mirklī apzinātās rotaļas ar sapņu matēriju savijās ar tēlu no kāda cita cilvēka sapņa – H.P.Lovkrafta radīto Nyarlahotepu, Lienošo Haosu. Dēmoniskais radījums it kā bija šī dieva vēsts – ja līdzās ir kas ārēji šausminošs, sargies uzskatīt, ka tāds tas ir arī iekšēji, jo patiesībā tas var nozīmēt, ka tuvumā esmu es, kas ir ārēji kā tu, bet iekšēji nes šausmas, kuras cilvēka prāts nespēj nedz izstāstīt, nedz uztvert.
Ļāvu sava sapņa miglājam izšķīst bezapzinīgā tumsā un ļāvos tai pati.

4. Sapņa sižetu neatceros, vien to, ka visa sapņa garumā priecājos par savu ādu, kas bija dziļā sūnu zaļumā, klāta ar silti zeltainu tīklojumu, kas nemitīgi mainīja savu rakstu un izvietojumu, gluži kā saules stari, kas saulrieta laikā slīd pāri egļu meža sūnām.

5. Biju melna upe, kurā četri svētie, augsti vīri gaišām sejām un baltiem tērpiem, mazgāja savas pēdas pēc gara ceļa. Apkārt nebeidzams sniega lauks.

6. Pa lēzenām, gaišpelēka akmens kāpnēm devos dziļāk un dziļāk pazemē. Pakāpieni bija šauri, abpus tiem - melna stikla sienas, zem tiem - aizpasaules Nīla, pilna zvaigžņu. Biju tērpta tirkīzzilās un nefrīta krāsas drānās, līdz zemei garās un rotātās ar nefrītu, zeltu un rubīniem. Jutu, ka man seko kāds cilvēks, kas man dzīvē būs ļoti nozīmīgs. Sajūtās teju atpazinu viņu, bet ne tā, lai spētu iedomāties viņa seju vai nosaukt vārdu. Man bija viņš jāved lejup, līdz kāpņu galam, kur blāvi mirdzošu kristālu izgaismotā laukumiņā bija novietots augsts, tumšs spogulis sudraba ietvarā. Zināju, ka tikai spogulī varēšu saskatīt šī cilvēka seju, bet līdz tam nedrīkstu atskatīties. Līdzīgi kā leģendā par Orfeju un Eiridīki, viņš tad izgaistu, tikai es šoreiz biju Eiridīke ar ūdensrozes ziedu rokā, kas savu Orfeju ved lejup pazemē, sapņu un mirušo valstībā.

7. Sens mežs augstiem, pelēkbrūniem kokiem. Pat nezinu/nejūtu, vai tas ir uz Zemes. Viss silti sūnzaļš, brūngans un zeltains no mūžam austošas saules stariem. Koku stumbri ir neparasti - kā savīti no daudziem apmēram rokas resnuma, gludiem zariem sarežģītā, augšupejošā tīklā ar pieplacināti apaļu lapotni pašā augšpusē un nekādiem sānu zarojumiem vai atvasēm. Dobumi tiem ir tukši - vismaz, klasiskajā izpratnē, jo serdes tur nav, lai nu kā, to centrā pret lapotnēm ceļas pulsējošas, it kā blīvas gaismas stabs zeltaini oranžos toņos. Šī gaisma ir koku piesaistītā dzīvības plūsma no saules, kas caur tiem tiek raidīta zemē. Tomēr katram kokam agri vai vēlu pienāk laiks mirt. Tie aug apļveida audzēs un parasti mirst kopā viena audze, kura sastāv no apmēram 10-20 kokiem. Kad tas notiek, gaisma caur lapotni un stumbru izplūst no koka un stumbra tīklojums pamazām saraujas ciešāks, liecoties pret zemi un ar lapotnes zariem ietiecoties augsnē. Tuvumā mežam dzīvoja arī cilvēku cilts, no kuras pie katras audzes dzīvoja pa vienam priesterim vai priesterienei. Viņi dzīvoja askētiski, bez mājām, bez apģērba, pārtiekot no koku nomestajām lapām un zālītēm, ar dziesmām un meditācijām sevi veltot dzīvības stabiem koku stumbriem un tādējādi it kā savienojot savas cilts garu ar zemi un debesīm. Ja kādai audzei pienācis laiks mirt, tad audzes priesteris mirst līdz ar to, caur audzes vecākā koka noliekto galotni ierāpjoties jau tukšajā stumbrā un ejot uz priekšu pa to. Kokiem noliecoties, tie savijās, veidojot uz apļa centru vērstu spirāli, kas pamazām žņaudzās arvien ciešāk, tāpēc tajā iegājušais priesteris vairs nevarēja iziet. Ta vietā, tuvu spirāles centram pienāk brīdis, kad koks ir pilnībā apvijies ap cilvēku un ielaiž savu zaru tīklu viņa ķermenī, un priestera dzīvība līdz ar kokiem piemītošo aizplūst līdz zemes sirdij, lai izstāstītu cilvēku lūgšanas, viņu pagātni, dzīvi un sapņus.

1.

Andreja naktī neprecētas meitas sapnī redzot savu nākamo dzīvesbiedru.

Es gāju gar daudziem, bet apstājos, kur nebija neviena, un tur es redzēju Melnā Brieža garu. Viņš kā šamanis dejoja pilsētas ielās zem tumšzilām, vētrainām debesīm un dziedāja vienmuļā balsī, kas nebija ne jauna, ne veca, ne vīrieša, ne sievietes. Viņš dziedāja - Uzklausiet, uzklausiet Melno Briedi, uzklausiet vētras skrējēju!

Tālāko dziesmu izstāstīja viņa deja, kas iemina asfaltā upju gultnes un paparžu gravas, un vējš trakoja viņa Brieža maskā, kas bija savīta no dūmainām ēnām un zilganas krēslas. Melnā Brieža gars dziedāja, Melnā Brieža gars sauca vētru, un cilvēku namus aizklāja no ēnām izaudzis pirmatnējs mežs, miglas egles un pustumsas alkšņi.

2.

Pilnmēness naktī lūgšanas pozā sēžu uz grīdas savā istabā. Gaisma ir izslēgta, bet nav tumšs, jo telpu piestaro pilnmēness sudrabs. Man priekšā stāv apaļa sudraba paplāte, kurā no sudraba kausa lēni leju tumšu, biezu vīnu. Kad paplātes virsma ir pielijusi pilna, bet vīns ir rimies viļņot, skatos Mēness sarkanīgajā atspulgā, vēlēdamās redzēt nākotni. No atspulga izslīd melna ēna - tā ir melnās drānās kā augstdzimusi grieķiete ietinusies sieviete ar auksti ugunīgām un senatnīgi gudrām acīm, Mēness tumšā puse, Hekate. Tā tuvojas man caur savu attēlu, bet, kad palūkojos augšup, uz Mēnesi, redzu, ka patiesi Viņa slīd man pretī pa sudrabainu mēnessgaismas ceļu, un ir pacēlusi garu, bālu pirkstu, kā māte aicinot savu bērnu.

3.

Divi angļu aristokrāti - šatens, dendijam līdzīgs vīrs un dzīves nogurdināta gaišmate baltā kleitā- devušies uz Āfriku, lai izklaidētu sevi, vērojot eksotiskas ainas. Pēc vīra ierosinājuma, noalgojuši par gidu jaunu ēģiptiešu zēnu no Kairas, viņi dodas dziļāk Āfrikas vidienē, lai medītu lauvas. Viņi nonāk tuksnesīgā ielejā, ko ieskauj sarkanbrūni, sausi kalni un rotā reti, kalstoši koki ar tumšzaļām, šaurām lapām. Sievai nepatīk vīra vardarbība, viņa cenšas novērst viņa uzmanību no medībām, izliekoties, ka vēlētos pavest jauno zēnu. Vīrā uzliesmo greizsirdība, viņš sagrābj savu medību bisi un, tā vietā, lai pēc strīda atsauktu ceļojumu, vajā pilnīgi nevainīgo puisi pa pelēkdzeltenajām smiltīm, līdz abi nonāk pie pamatīgas kraujas, kur zēns aizķeras aiz plakana akmens un krīt. Tveroties pēc atbalsta viņš ieķeras dendija kājā un parauj viņu līdzi. Gaišmate pienāk pie kraujas malas, paceļ vīra nokritušo bisi un lūkojas lejup, kur viņas vīrs gan vēl ir dzīvs, bet netaisni vajātais zēns, neveiksmīgi krītot, lauzis sprandu. Vīrs lūdz pēc palīdzības, bet viņa sieva ir sadusmota un viņu nolād - paverot lūpas, no viņas mutes ar auksti dedzinošu dvesmu izslīd sīkas, spilgti sarkanas sniegpārsliņas, kas, nolaižoties uz vīra pleciem, pārvēršas nevainīgajam izlieto asiņu lāsēs. Aiz viņa muguras atskan zemi rūcieni - tuvojas no tuksneša smiltīm un niknuma izsauktas izsalkušas lauvenes, Sekhmetas, atriebējas vēstneses, un slepkava paliek vienatnē ar savu sodu.

4.

Esmu mierīgos kapos, kas celti uz zaļa pakalna un kuros kapličas jau sen pārklājušās ar sūnām un efejām. Pusē kapu apbedīti cilvēki - mana dzimta, otrā - dzīvnieki, kas bijuši mūsu pavadoņi cauri laikiem. Esmu dzīvnieku apbedījumu daļā, starp Artemīdas (kaķenes) un Haiko (suņa) kapu, ar ziedu vītnēm izrotājot tukšu kapa bedri un pieminekli, kurā vēl nav nedz kāda vārda, nedz gadskaitļu. Ir rāma, vasarīga un silta diena. Jūtu, ka aiz manis ir apstājies Nāve, ne kā eņģelis, bet melni ģērbta cilvēka veidolā, un viņš uzliek roku uz mana pleca. Lūdzu viņam, lai tad, kad pienāks mans laiks, es tiktu apbedīta starp dzīvniekiem, jo tiem vienmēr esmu bijusi tuvāka, nekā dzīvniekiem, un arī pēc nāves, ja tad turpināsies mana gara apziņa, pirmie, ko es redzētu, būtu tieši tie, kas man iemācījuši mīlēt. Nāve to man apsolīja, un es īpaši priekš viņa uzviju nelielu neaizmirstuļu vītni, ko apliku ap viņa roku.

1. Sapnis - redzēts naktī uz dzimšanas dienu.

Pirmā aina atnāca uzreiz pēc iemigšanas, kas pienāca neparasti strauji.
Esmu plašā dārzā, kas, pēc sajūtām spriežot, ir apaļas formas, bet robežas tam neredzu. Daudz balti ziedošu krūmu, liliju, nelielu bērziņu un vītolu. Kokiem jau ir dzeltenas lapas. Nedzirdu putnu balsis, tikai sīku, smalku džinkstoņu, kas rodas koku lapām krītot pret zemi. Tās ir no smalka, plāna, zeltaina un sudrabaina metāla, meistarīgi izkaltas kā īstas. Lēns, silts vējš. Dodos pa balti bruģētu taciņu arvien dziļāk dārzā, kur jau augstāki bērzi un vītoli aug ciešā lokā ap baltu, apaļas formas marmora paaugstinājumu - paliekām no senāk vesela marmora paviljoniņa. Uz tā, cieši kopā saliktām kājām, sāņus izliektu, visai tīkami distrofisku torsu un uz sāniem izstieptām, atplestām rokām stāv Rītazvaigzne. Viņš ir starojoši balts, sudrabainie mati daļēji aizsedz seju, spārni nolaisti un skar zemi. Acis ir gandrīz aizvērtas un melnas, bet nevar nesajust, ka skatienu viņš ir caururbjoši pievērsis man. Dzirdu viņa balsi, jeb, pareizāk sakot, balsis - tūkstoš dažādās intonācijās viņš mani uzrunā, stāsta par neatminamu pagātni, par cilvēci un cilvēcību - un arī par to, ka ar šo dzimšanas dienu manā dzīvē noslēgšoties liels cikls, kā sakarā viņš vēlas man ko uzdāvināt. Viņa lūpas runājot nekustas, lai arī ir pavērtas, tā vietā katras nokritušās lapas dzinkstoņa ir sanoši dziedošs vārds, un balsis neplūst no viņa, bet no visa dārza, kas ap mums. Speru soli tuvāk, bet tajā brīdī saceļas spēcīgs vējš un vītolzari, tā šūpoti, aizklāj Rītazvaigzni manām acīm. Kad vējš norimst, viņa tur vairs nav un dārzs lēnām apklust, bet es pati it kā aizmiegu sapņa apziņā.

Pēc mirkļa melnuma (kas, šķiet, ir ildzis pāris stundas) atveru acis Rītazvaigznes Sarkanajā istabā. Viņa tur nav, to sajūtu uzreiz, bet jau redzu savu dāvanu - viņa tumšvioletajā gultā guļ jauna, bāla melnmate, pārklāta ar stīvu, puscaurspīdīgi sudrabainu audumu. Telpā spēcīgi smaržo pēc svaigām asinīm. Atpazīstu melnmatē tēlu no kāda senāka sapņa - tā ir vampīre, ko savulaik esmu prātā radījusi un izlolojusi, tieši mirklī, kad par vampīru padarīta, vien jāsagaida viņas atmošanās jaunajā būtībā. Lēnām riņķoju pa istabu, ar pirkstu galiem skaru gan gultas pārsegu un baldahīnu, gan ozolkoka galdu, uz kura stāv smagnējs kristāla kauss ar tumšu asiņu paliekām, gan tumšsarkanos aizkarus. Grīda ir klāta ar mīkstu, sarkanu paklāju, kurš slāpē manu soļu skaņas; pie sienām - augsti plaukti, pilni ar grāmatām. Jūtu asinis sev pie lūpām un zinu - mana dāvana ir tas, ka šis sapņu tēls ir ticis tikai priekš manis vienas padarīts īsts, radīts ārpus maniem sapņiem un apveltīts ar spēju attīstīties patstāvīgi, sākt ceļot pa citiem sapņiem, citām pasaulēm, uzrunāt un iedvesmot citus cilvēkus; Un sapņotājam tā ir viena no skaistākajām dāvanām, ko saņemt. Patiesība vai nē, tas jebkurā gadījumā bija patīkami.

2. Sapnis - pirms divām naktīm piedzīvots.

Sapnis sākās ar apziņu, ka Loki (ja kāds nezin šo skandināvu dievu, var palasīt šeit - http://en.wikipedia.org/wiki/Loki - bet īsumā un latviski - uguns, pārmaiņu, viltības dievs, kas reiz vadīs notikumus Dievu Mijkrēšļa, Ragnaroka laikā) ir pieņēmis mani par savu meitu, jo esmu viņam to lūgusi pēc sava tēva nāves - lai tēvišķs atbalsts joprojām būtu pieejams. Lai nostiprinātu jaunās saites, viņš vēlas, lai es iepazītos ar viņa brāli - atkāpe no skandināvu mitoloģijas gan sanāk pamatīga, bet idejiski viņi tik tiešām ir līdzīgi, jo raugi, viņa brālis šai sapnī bija rakstnieka Lovkrafta izstrādātajā mītiskajā sistēmā sastopamais dievs Nyarlathotep (http://en.wikipedia.org/wiki/Nyarlathotep, īsumā - "lienošais haoss", melns dievs bez sejas, kuram tomēr ir "tūkstoš seju", un viena no tām - tumšādains, slaiks cilvēks, Melnais Faraons, un kura sirds kaislība ir sēt haosu cilvēku prātos, ar viltu un melnu prieku novedot tos līdz vājprātam).
Kopā ar diviem draugiem devos uz namu, kas man bija norādīts kā vieta, kur satikšu sava jauniegūtā tēva brāli. Tas bija neliels, patīkams namiņš ar lieliem logiem un ļoti daudziem istabas augiem, celts zaļa dārza vidū, kurā gan nebija koku, toties bija daudz sīku un lielāku upīšu, kas ap māju vērpās savdabīgā, spilgti zilā labirintā. Apmetāmies tur, sarunājāmies šo un to, gaidījām, kad pēkšņi mājā ielauzās man nezināmas izcelsmes specvienība, kuras vadītājs - visai jauns vīrietis ar īsiem, tomēr kupliem, melniem matiem - ar šaujamieroci piespieda mūs nomesties uz ceļiem un rokas pacelt virs galvas. Uz jautājumiem, kas notiek, viņš lika palikt klusiem un izmeta, ka cilvēks, kas pie mums dodas, ir augstas klases noziedzinieks, kas nodarbojas ar narkotiku un ieroču tirdzniecību, un es tikšot izmantota kā ēsma, lai viņu sagūstītu. Man tas likās augstākajā mērā muļķīgi, kā arī, es gribēju pēc iespējas ātrāk izkļūt no tik neērtas situācijas, tāpēc īsi un pēc iespējas laipnāk paskaidroju, ka šāda rīcība būtu bezjēdzīga, ņemot vērā, ka viņš ir nevis cilvēks, bet dievs, pie tam, ievērojot, kāds tieši dievs viņš ir, viņu pašu interesēs būtu bēgt, ko kājas nes, nevis mēģināt viņu sadusmot. Specvienības vadītājs nokliedzās, lai es paliekot klusu. Mani tas neapmierināja un es, gribot vēlreiz to paskaidrot, kā arī to, ka viņš nevis tirgo kaitīgo, bet vienkārši sēj to
cilvēku prātos un cilvēku pašu ziņā ir lemt, ko ar to iesākt, iekārtojos ērtāk savā piespiedu pozīcijā, lai nu kā, cilvēks to pārprata un ielaida skapjos aiz manis brīdinājuma zalvi. Nesavaldīgā rīcība mani izbiedēja un es pie sevis vēlējos, kaut mans tēvocis pēc iespējas ātrāk ierastos un kaut vai nokārtotu visu pa savai gaumei, tomēr nokārtotu, kad pēkšņi dzirdēju viņa balsi, lēni plūstošu, pašapmierināti mierīgu - sevī, nevis kaut kur tuvumā. Viņš teica, lai es nepavisam neraizējoties, jo viņš jau esot klāt. Tai brīdī jutu, ka mani muskuļi saspringst un es zvērīgi pasmaidu, bet skatiens kļūst melns - bet, kas notika tālāk, nezinu, jo apziņa aptumšojās.
Pamodos sapnī jau atkal pēc laika, kas šķita vismaz pāris stundas, guļot uz grīdas līdzās vienam no saviem draugiem. Ap mums bija uguns aplis no pilnībā izšķaidītām mēbelēm, arī māja bija vienkārši saplosīta, bet ārā bija mirdzoši saulaina diena un likās, ka vējš ir aizpūtis visu traucējošo, tikai daži asins pleķi liecināja, ka noticis ir kas cits. Draugs man teica, ka būtu jāapskatās, vai zem degošo gruvešu kaudzēm nav palicis kāds starp dzīvajiem, bet es svešādā balsī atbildēju, ka, ja arī būtu, tad viņš tik un tā būtu tādā stāvoklī, ka būtu aiz žēlastības jānogalina, lai nu kā, jēgas no tā neesot, jo tāpat visi, kas nonākuši ugunī, no tās arī reiz atgriežas it kā nebūtu skarti, tikai skatiens mainās. Pēc šiem vārdiem sajutu, ka Nyarlathotep nu ir prom, visai cilvēcīgi iepriecināts, ka mani ir redzējis un pieņēmis ģimenē, un kā caur miglu atminējos, kā viņš, melns un stalts, bez sejas, man atslēdzoties ir notīrījis asinis no manām rokām un apklājis mani ar melnu, dīvainā kārtā, metāliski spīdošu segu, kas nu sildīja manus plecus.

Dienā pēc sapņa, apskatot mājas lapu www.astrologi.lv, intereses pēc ieskatījos Mēness kalendārā, kurā minētas arī katras nakts vadošās sapņu nozīmes. Īpatnēja sakritība, par kuru pasmējos un kas saista šīs nozīmes ar manu sapni par Nyarlathotep -

"Dažkārt norāda uz saikni ar dzimtu."

Jau atkal - divu sapņu izlase no tiem, kurus esmu redzējusi pēdējās naktīs.

1.sapnis, kurā noteicošais bija ainas, krāsas un atmosfēra.

Telpa bez sienām, grīdas un griestiem - nav redzamu robežu, tikai sajūta, ka tā nav bezgalīga. Neliels visums, noslēgts kā lode, viss no tumšvioletiem un purpura tumsas vijumiem sastāvošs, kas savstarpēji plūst un mainās - viena krāsa par otru, nemanāmi un nemitīgi pārveidojot pasauli sevī un sevi pasaulē. Es esmu pavisam netālu no šī visuma centra. Pašā tā sirdī no sabiezējušas tumšvioletās tumsas matērijas kā atsevišķs organisms ir materializējies metāliski spīdošs tronis, veidots augstās un asās līnijās kā gotiska katedrāle. Troņa priekšā lēnā, gandrīz kataleptiski stingstošā dejā lokās astoņas, iespējams, par divām vairāk vai mazāk, sievietēm līdzīgas būtnes ar ļoti slaikiem, pagarinātiem locekļiem, anorektiski kalsniem augumiem, purpura krāsas matētu ādu un gluži vienādām sejām - visnotaļ nosacītām, jo seju tām nav. Tomēr viņu galvas, lai arī kā būtnes kustētos, bija allaž fiksētas manā virzienā no punktiem, kur vajadzētu atrasties viņu acīm, un katra viņu kustība bija piesātināta ar neatlaidīgu, visuredzošu un visur sekojošu skatienu spēku.
Aiz purpura būtņu dejas esošajā tronī nesēdēja neviens - vismaz, ne parastajā "sēdēt" un "kāds" izpratnē. Gandrīz pie pašas tā virsotnes bija jaušama tumšzeltaina, šķidrena vizma, kas ap sevi izstaroja neapstrīdamu zināšanu, ka tā ir šī troņa, šī galma un šī visuma īpašnieks, mūžsens un nospriegoti, elektriski varens dēmons, haosa dievs, kura caururbjošais skatiens, vai, drīzāk, esības plūsma bija fiksēts kaut kur netālu virs manas galvas, vijoties cauri pašradītajam visumam kā bezavota straume.
Jutos reizē kā nevietā iekļuvusi kā un piederīga šai vietai, kur būt par skrienošu dzirksteli tumšvioletas krēslas pasaulē.

2.sapnis, kurā noteicošais bija stāsts un metamorfozes.

Sākums kā daļa no ikdienas dzīves - braucu sestajā tramvajā, tuvojoties pieturai "Rūpnīca VEF". Stāvu kājās pie otrā vagona pēdējām durvīm; vagons ir visnotaļ pārpildīts. Saulaina, sausa atvasaras diena. Pēkšņi pa vagona logu pamanu, ka garām vecajiem VEF korpusiem skrien jauna, blonda sieviete pusgarās džinsās, garā, melnā jakā, ar šaurām brillītēm un zirgastē saņemtiem, blondiem matiem. Skrien gluži izmisīgi, ar skatienu sekodama tramvajam un acīmredzami cerēdama paspēt tajā ielēkt, kad pieturā tam atvērsies durvis. Tajā mirklī sākās sapņa daļa, kas nomoda dzīvē gan diez vai ir bieži piedzīvota. No šķērsielas (tās, kas pie alusbodes "Brālis"), sekodami skrējējai, izmetas trīs zvērīga izskata suņi - plēsēji krietnu vilku augumā, ar melni spīdīgu, it kā apdegušu miesu, kas šķeļas garenās, muskuļu masu iezīmējošās plaisās, caur kurām spīd kaut kas sarkanīgi ugunīgs, līdzīgi kvēlošām oglēm, pēc kā, savukārt, izskatās radījumu izvelbtās acis. Man likās, ka viņu krācošo elpu dzirdu jau tramvajā, un sapratu, ka, ja tie panāks skrienošo meiteni, tad nākamo minūti viņa var vairs arī nesagaidīt. Nelikās, ka kāds grasītos viņai palīdzēt, lai nu kā, ievēroju, ka neviens cits, izņemot mani un bēgošo, nepievērš radījumiem ne mazāko uzmanību, tātad - tos gluži vienkārši neredz.

Tramvajs apstājās pieturā, atvērās durvis, skrējēja jau gandrīz bija klāt, bet es pastiepu roku, lai palīdzētu viņai ielēkt. Tas sekmīgi izdevās, un tramvaja durvis noklaudzēja tieši mirkli, pirms gruzdošo suņu žokļi sacirtās ap meitenes kājām.
Kad bijām jau atsākuši braukt, meitene man jautāja, vai esmu redzējusi to pašu, ko viņa. Atbildēju apstiprinoši un vaicāju, vai viņa zin, kas ir viņu vajājošie radījumi un kāpēc tie viņai seko. Nē, to viņa nezināja. Piedāvāju, vai viņa gribētu, lai es pavadu viņu līdz mājām, kam viņa, acīmredzami satricināta un pārbiedēta, piekrita. Suņi tramvajam vairs nesekoja.

Izkāpām 45.vidusskolas pieturā un klusēdamas lēnām gājām uz priekšu pa Ropažu ielu, netālu no kurienes esot meitenes dzīvoklis. Apkārtnē bija maz cilvēku. Viņa nervozi lūkojās visapkārt, it kā gaidīdama, ka kuru katru mirkli no kāda pagalma atkal izlēks trīs plosīt un aprīt alkstoši nezvēri, un, nemitīgi atkārtojoties, murmināja, ka tie sekojot bez iemesla. Ar katru viņas izteikto frāzi man kļuva arvien vēsāks, sākot no pirkstiem, it kā būtu tos iemērkusi mazās, saltās straumītēs. Mans skatiens bija nolaists, sekojot ritmiskajam soļu rakstam uz saplaisājušā asfalta. Pēkšņi meitene asi ievilka elpu un apstājās kā iemieta, ar pirkstu norādot sev tieši priekšā. Tur, kā no zila gaisa uzradušies, pret viņu atkal kvēloja ellišķie suņi, soli pa solim tuvojoties, izkārtajām, tumšsarkanajām mēlēm slienaini spīdot maigi zeltainajā atvasaras gaismā. No priekšpuses nāca divi no tiem, bet smaga, karsta elpa no mugurpuses liecināja, ka tur ir parādījies trešais.

Gluži kā atkal nezvēru tuvumā uzliesmojušās bailes bija likušas pārbīlī sastingt meitenei, kuru pavadīju, tā mani pārņēma bezbailīga vienaldzība un pārliecība, ka es šajā situācijā esmu drošībā. Nostājos starp viņu un diviem, tuvāk esošajiem suņiem, notupos uz viena ceļa un izstiepu roku viņu virzienā - kā aicinot pazīstamus un nekaitīgus dzīvniekus. Lielākais tiešām nāca pie manis, zemi nolaistu purnu.

- Ja tu neko neesi darījusi, tad viņi neko nespēs nodarīt tev, - es teicu meitenei, un pieskāros ar pirkstu radījuma mitrajam degungalam. No manis viņā ieplūda sīka, sudrabaina migliņa, bet no viņa manī - sarkanīga, karsta blāzma, vienā acumirklī it kā pamodinot mani ne jaunā, bet tikai kādu brīdi piemirstā esībā, un pastāstot visu stāstu, kas līdz šim bija man palicis slēpts. Ar acs kaktiņu redzēju, kā meitenes seja sastingst šokā, mani vērojot, un, pat sevi neredzot, jutu, kā mainos. Mana āda kļuva gandrīz caurspīdīga kā bāls, matēts stikls, izvagota ar melni metāliskiem rakstiem, kas vijās asi plūdenās līnijās pāri maniem vaigiem un acīm, kas nu vairāk atgādināja tumši gruzdošus ugunskurus, bet apģērbu nomainīja melnas, sarežģīti izkaltas metāla bruņas, kas cieši piekļāvās augumam ap rokām, pleciem un krūtīm, bet no gurniem brīvi krita kā plats apmetnis vai talārs. Piecēlos kājās. Joprojām pastieptajā delnā nu turēju trīs līdzīga, melna metāla ķēdes, kas turēja savā vietā katru no trīs suņiem, kas nu bija ieņēmuši tādu kā miera stāju, gaidot, ko likšu tiem darīt. Uzrunāju atmugureniski sēdus pakritušo meiteni, juzdama, ka runāju, ieskandinot gaisu ap sevi, bet nepaverot lūpas. Noskaitīju viņai visus viņas nodarījumus - Tu esi prasījusi atriebi pret tiem, kas nodarījuši nav neko. Tu esi saukusi pēc nāves tiem, kas palīdzējuši tev dzīvot. Tu esi noliegusi visas iespējas dzīvot un izmantojusi visas iespējas ciest un nodarīt ciešanas. Tu esi pelnījusi it visu, kas tevi sagaida.

Suņi rūkdami noraustīja ķēdes, un meitene aprautos vārdos lūdza, lai viņai tiktu piedots un viņas dzīvība tiktu saudzēta, uz ko atbildēju - Es neesmu Izvēle, es esmu Griba, bet šie suņi ir Sods. Tomēr izvēle piemīt tev pašai. Ja izlemsi saprast un izjust visu, ko esi nodarījusi, tad tevi neņemsim mēs, bet gan tikai tevis pašas vaina un nožēla.

To sakot, mana kreisā plauksta pavērās kā asiņains zieds un no tās izlīda paliels, cīņas pozā sasprindzis skorpions. Meitene no tā novērsās un papurināja galvu, viņa negribēja to pieņemt. Bet, kad pastāstīju viņai, ka skorpiona dzēliens gan būs sāpīgs, tomēr tas vedīs uz vietām, kuras viņa varēs vēlāk pamest, nevis vietām, kurās mīt trīs degošie suņi un no kurām izejas vairs nav, viņa pastiepa pretī savu plaukstu un es ielaidu skorpionu viņas ķermenī. Tai pašā mirklī no viņas mutes sāka aumaļām plūst tumšas asinis un viņa sabruka, dzīvībai pametot viņas ķermeni aiz sāpēm, ko izraisīja sapratne par savu vainu un nožēla.

Tuvumā esošie cilvēki, kas bija redzējuši tikai to, kā itin kā sirdslēkmē uz ielas pakrīt jauna sieviete, saskrēja ap viņu, mani un suņus nemanot, bet pāri ielai palika stāvam maza, apmēram 10 gadus veca tumšmataina meitenīte, kas visu bija redzējusi tādu, kāds tas ir. Ar mazliet tumsnēju, saulē iedegušu plaukstu viņa bija aizsegusi savu muti, lai nekliegtu, un centās neticēt redzētajam. Es viņai uzsmaidīju un, novirmojot gaisam kā karstā vasaras dienā, no apkārt saskrējušā pūļa atdalījās meitene - kāda esmu ikdienā - un svilpodama aizveda tālākā pastaigā savus trīs melnos suņus - jaukteņus, kas izskatā pārsteidzoši atgādināja tīrasiņu vilkus.

Joprojām turpinās privāto sapņu periods - ne stāstāmi citiem, ne aprakstāmi publiskai lasāmībai. Bet nupat bija divi, kurus varētu pastāstīt, un abi risinājās kādā slimnīcā - bagātīgā, skaisti izremontētā un labi aprīkotā. Dominē gaišzeltaina koka sienu paneļi un ar sarkanu samtu vai brūnu, mīkstu ādu apvilktas mēbeles. Emocionāli abi sapņi ir visai pretēji, tomēr abi arīdzan emocijās ļoti intensīvi.

1.sapnis

Augstāk nedaudz aprakstītajā slimnīcā esmu nokļuvusi pati. Esmu tikusi ievainota kādā smagā negadījumā, kā rezultātā ir saplosīts viss mans krūškurvis - brīnums, ka esmu vēl dzīva. Ribas ir sadragātas, plaušas - caurdurtas, ir aizrauta krietna deva iekšējo orgānu, bet sirds šī mudžekļa vidū vienkārši karājas asinsvados kā šūpolēs, tomēr savādā kārtā vēl darbojas. Guļu palātā un neviens pat īsti nenāk mani aprūpēt, jo ir skaidrs, ka tūlīt miršu tā vai tā. Tobrīd jūtos ļoti vientuļa un sagrauta ne vien fiziski, bet arī emocionāli - it kā gabals arī no dvēseles būtu izrauts. Tomēr nāve nenāk, lai kā arī es censtos neelpot un vienkārši pārtraukt savu esību.

Pēkšņi ar kaut kādu sesto maņu sajūtu - slimnīcā nupat ir ievests kāds cilvēks, kuru gan nepazīstu, bet ar kuru mani vieno ļoti spēcīga garīga saikne un patiesa mīlestība. Tāpat jūtu, ka arī viņš ir smagi ievainots un atrodas tādās sāpēs, ka nemaz nevēlas dzīvot, tāpēc, iespējams, mēs tā arī paliksim nezinot neko vairāk viens par otra eksistenci, tāpēc, kā nu varēdama, pietraušos kājās un pusrāpus, joprojām neviena neievērota, velkos pa smalkās slimnīcas gaiteņiem un ceru, ka manas nojausmas par viņa atrašanās vietu mani nepievils. Kādā palātā netālu no uzņemšanas nodaļas tiešām viņu atrodu - un tas, kādu simbolisku tēlu mana zemapziņa bija izvēlējusies šīs būtnes atainošanai mani bezgala samulsināja un uzjautrināja pat sapnī, tāpēc neaprakstīšu sīkāk, kādu viņu tur saredzēju :) . Lai nu kā, viņa krūtis bija saplosītas un sarautas gabalos, gluži tāpat kā man, un arī viņš centās tikt ārā no savas gultas, lai sekotu neskaidrajām sajūtām par kaut kur slimnīcā atstātu dvēseles radinieku.

Ar rokām pieķeroties viņa gultas galvgalim, pievilkos augstāk un noliecos pār viņu, ieskatoties viņa sejā, kas aiz sāpēm bija kļuvusi pa pusei neprātīga. Asinis no manas brūces ar plašu, siltu straumi sāka līt viņējā, un, jo vairāk savas dzīvības viņam atdevu, jo veselāka kļuvu, un tāpat arī viņš, sāpēm palēnām gaistot no viņa acīm, līdz vienā mirklī mēs abi bijām izdziedināti. Slimnīcas vide ap mums tikmēr sāka lēni izplēnēt palsi zeltainā mirdzumā, kas kļuva arvien spožāks un spožāks, līdz visriņķī mums vērpās un līgojās pārpasaulīgi spožu zelta gaismas staru vainags, kurā saplūdām vienotā mīlestībā, maigi un bezgalīgi, eņģeliski šķīstā iekārē mīlējoties līdz pat mošanās brīdim.

2.sapnis

Šo sapni vēroju no tā iekšienes, lai arī nepiedalījos tajā tieši. Uz slimnīcu ir atvesta jauna (apmēram 25 gadus dzīvojusi), ne īpaši reliģioza, tomēr ticības jautājumus apsveroša meitene ar trauslu, bērnišķīgu augumu un īsiem, melniem matiem, kas asi apgriezti tieši gar viņas zoda līniju. Meiteni ir pārņēmusi vēl nenoskaidrota alerģija, kuras iespaidā viņu no ķermeņa iekšienes moka neizturama nieze, kas noved fiziskos krampjos un garīgā izmisumā. Viņa ir ievietota vienā palātā ar kādu vecu vīru, kuru ir pārņēmusi neapturama epilepsijas lēkme, un spoži baltā, veclaicīgā mediķa tērpā ģērbta medmāsa viņai intravenozi ievada nomierinošu līdzekli, lai otra pacienta neartikulētie kliedzieni un raustīšanās viņu pārlieku neuztrauktu. Meitene aizmieg nervozā miegā, kura laikā turpina spārdīties un skrāpēt savu ādu, un ik pa laikam uz sekundi vai divām pamostas, lai kā pa miglu ievērotu kāu pelēkās drānās ģērbtu pusmūža vīrieti, kas sēž uz krēsla viņas palātas stūrī un domīgi viņu vēro.

Meitenei beidzot pamostoties, viņš ir izgaisis un nav arī krēsla, nedz arī pārliecības, ka tas jelkad tur ir atradies. No blakus gultas pazudis ir arī vecais vīrs - epileptiķis un izgājusi ir medmāsa. Viņa jūt, ka nieze gan mazliet ir mazinājusies, toties viņas galvā sākušas skanēt savādas skaņas - un, jāatzīst, nedz dzīvē, nedz plašajā sapņu pieredzē neko tamlīdzīgu nebiju jutusi un dzirdējusi. Tā bija ļoti zema, strauja, vibrējoša sanoņa, kā mūžsena akmens mehānisma darbība vai zemes vaidi zemestrīces laikā, un tik tikko izšķirami tajā varēja samanīt trīs vīriešu balsis, gluži tādas pašas kā pamatskaņa. Tās visas vērpa gandrīz nedzirdamus vārdus viena ap otru, te atdaloties, te kļūstot atkal par vienu, te atkāpjoties monotonajā rūkoņā. Viņu teiktais izlasīts varētu likties banāls, bet tobrīd šīs balsis bija bezcerība, ar katru skaņu tās ap sevi izplatīja smagu nolemtības un noslēgtības sajūtu, ceremoniāli lēni un čukstoši skaitot - "Dieva nav. Neviena tev līdzās nav. Nekad nebūs. Nekad neviens tevi nemīlēs. Tikai mēs tevi mīlam. Mēs tevi mūžam mīlēsim."

Meitene centās tajā neklausīties, tomēr nespēja. Viņa izgāja no palātas, lai sameklētu kādu ārstu, kas paskaidrotu notiekošo un iedotu kādas zāles, tomēr neviena neatrada. Neviens neatsaucās. Pazuduši bija pilnīgi visi. Viņa klejoja no palātas uz palātu, no stāva uz stāvu, tomēr nekur nebija neviena cilvēka, it kā pēkšņi visi būtu vienkārši izgaisuši. Izgaisusi bija arī izeja, bet logi, ja tiem tuvojās, strauji atkāpās arvien tālāk un tālāk bezgalīgos, neeksistējošos gaiteņos. Dunošais troksnis pieņēmās spēkā, kļūstot arvien īstāks un īstāks.

Visa notiekošā laikā es nebiju vērotājs no malas. Es visu izjutu ar aprakstītās meitenes sajūtām, tomēr nebiju viņa. Es nebiju arī neviena no senajām balsīm, kas no nekurienes viņu vajāja, lai arī drīzāk biju kas tāds, ne cilvēks. Es vienkārši biju viņā, vērojot ar viņas acīm un jūtot ar viņas sirdi, laižot caur pirkstiem viņas domas kā zīdu un klausoties balsīs kā svešiniekos, ar kuriem vieno skumjš, bet nepieciešams uzdevums.

Tā kā nesenākais dzīves periods man ir bijis emocionāli visai smags, sapņus šeit nepierakstīju, jo lielākoties tie bija šādam mērķim pārlieku privāti. Bet nu varētu kādu pārīti arī publicēt - pavisam īsus gan, bet kāpēc arī ne tādus.

***

Tumšzila vasaras nakts. Ar L. staigājam pa zālainām, sudrabainu ziediņu pieziedētām pļavām, līdz nonākam pie no vītolzariem savīta aploka. Tas ir tukšs, ja neskaita divus nepazīstamus, ar melniem lakatiem aizsegušos cilvēkus, kas balstās pret aploka malu. L. un es viņus ignorējam un dodamies iekšā aplokā; svešie mums seko. Vērojam naksnīgās debesis, klausāmies, kā vējš šalc zālē, viss ir gluži mierīgi un tīkami, kad pēkšņi svešie sauc, ka aploks ātri jāpamet, jo tuvojas kas briesmīgs un bīstams, kaut kas ļoti kaitīgs, kas gan spēs uzturēties tikai aplokā, tāpēc ārpus tā mēs būtu drošībā. Svešie aizskrien, bet man kļūst interesanti - no kā gan viņi tā baidās, tāpēc izlemju palikt. Līga minstinās, redzēdama, ka es nebaidos, un nevar izlemt par aiziešanu, bet tad piepeši no debesīm nolaižas viegli mirguļojošs, tāds kā no jāņtārpiņiem sastāvošs gaismas stars, pa kuru aplokā ieskrien divi melni vilki - tēviņš un mātīte. Viņi sāk rotaļādamies, mūs neievērodami, bet, kad es tuvojos, mani apošņā un sāk rotaļīgi luncināties man apkārt, aicinot pievienoties spēlei. Redzēdama, ka patiesībā nekas ļauns nedraud, L. nosēžas aploka malā un sāk pīt sev vainadziņu no sudrabainajiem ziediņiem, un es, slepus uz viņu noskatīdamās, jūtos priecīga, ka viņa ir spējusi atšķirt patiesas briesmas no iedomātām.

***

Augsta, sarkanruda viduslaiku pils ar tradicionālo "krusta pagalmu" - kvadrāta formas iekšpagalmu, kurā krusta formā izvietoti apstādījumi. Pils ir tiešām gigantiska, jo pagalmā ir uzcelta vesela, maza pilsētiņa sarkaniem jumtiem, pār kuru valda stalta un auksta valdniece, mūždien tērpusies melni violeti baltās mantijās un izkrāšļojusi savu seju ar platiem, melni pēlēkiem trijstūriem. Sapņa laikā pamazām, kā visi, novecojošā valdniece ir nolēmusi, ka viņa un tikai viņa drīkst būt vienīgā, kas spēj kādu savaldzināt, kurā iemīlas, kuras skaistumu slavina, par kuru sapņo un kuras klēpī var iedēstīt bērnus, tāpēc pavēl sagūstīt un nogalināt pilnīgi visu vecumu un pat visu sugu sieviešu dzimuma pārstāves, kas vien pilsētā mīt. Kamēr viņa no troņa telpas balkona noskatās, kā meitenes, sievietes un vecenes visas kā viena tiek galvenajā pils laukumā sasietas ar dzeloņstieplēm un pirms nāves vēl dažādi spīdzinātas, es sēžu uz netālu esošā zvanu torņa jumta kopā ar vēl pāris sev līdzīgiem radījumiem - melniem un pelēkiem cilvēkveidīgajiem ar sikspārņa spārniem un vampīriskām nosliecēm - un kopā spriežam, cik daudz zemāk cilvēce ir nolaidusies par jebkuru sīkāko pekles mošķi, ko esam sastapuši, un, ka šis pat nav karš, pēc kura mēs varētu dzīrot, bet tik nožēlojama asinspirts, ka gluži vai žēl, ka mums nav tiesību pašiem ātri un bez sāpēm nogalināt jau smagi ievainotās sievietes, bet visa tā vaininieci - aizskart tā, kā viņa aizskārusi savus upurus. Mazliet vēl pasēdējuši un novērojuši notiekošo, sajutām riebumu un lidojām prom, dzīvnieciski pirmatnējās balsīs sakliedzoties nedabiski tumšsarkanā saulrieta gaismā.

Reiz (un ne reizi vien) es biju šādā sapnī: http://klab.lv/~siriuss/5267.html .

Pirms nakts tas gluži negaidīti atgriezās, bet pavisam citā formā, nekā biju pieradusi to redzēt. Pirmssapņu tukšumā pie manis pienāca Rītazvaigzne savā visstarojošākajā izskatā un sniedza roku, aicinot sev līdzi. Es sākumā šaubījos, bet viņš tik pārliecinoši teica - nāc, es nevēlos tev nekā nodarīt, - ka piekritu un jau nākamajā mirklī no guļus pozīcijas gultā biju nonākusi uz ielas pie vecās muižas vārtiem. Rītazvaigzne mani vedināja tālāk, tomēr es negribēju iet - atzīšos, man vienkārši bija bail. Kā jau minēju iepriekšējā aprakstā - tas līdz šim bija mans šobrīd vienīgais un pēdējais sapnis, kas vēl spēja mani iedzīt šausmās. Neskatoties uz to, Rītazvaigzne neatkāpās, solot, ka viss būs kārtībā. Šaubīgi skatījos uz veco, apskretušo muižu, un pamazām manī atausa tādas kā atmiņas, tādas kā vīzijas par nama pagātni, par salti aukstu māti, kas krāpj savu vīru ar visiem tīrās atriebības pēc, par vardarbīgu tēvu, kas nespēj kontrolēt savu sievu un tāpēc nežēlīgi piekauj dēlu - mazo zēnu ar melno skatienu, kas agrākajos sapņos ar pieskārienu lika visam un visiem sabirzt pīšļos... Ainas bija ļoti neskaidras un tik tikko spēja pārklāt sapņa pamatrealitāti, tomēr tās kaut kādā veidā veicināja manī paļāvību, jo nolēmu, ka vēlos vismaz izprast, kas tur notiek, ne tikai vienmēr pakļauties bailēm. Tā nu es saspiedu ciešāk Rītazvaigznes plaukstu un viņam sekoju, jūtot, ka soļi paliek arvien vieglāki, it kā pamats zem kājām pārvērstos samtainā dūmakā. Viņš pavēra čīkstošās durvis un ieveda mani centrālajā telpā, kur parasti ierodas Tas. Šoreiz tur nebija neviena paša, pat ne mazā zēna, tikai saplaisājis koka zirdziņš mētājās vienā stūrī. Jutu, ka gaiss sabiezē, ka esam pamanīti un drīz viss mainīsies uz ļaunāko, bet tobrīd jau nespēju ne pakustēties, lai dotos prom, ja to būtu izlēmusi. Savukārt Rītazvaigzne pamazām atplauka spožā, mierpilni eņģeliskā smaidā, it kā tuvotos kas patiesi brīnišķīgs, nevis baiss, izstarojot ap sevi priecīgu gaidu smaržu. Tad arī nāca Tas, plūstos kā šķidra tumsa no grīdas šķirbām un stūru ēnām, līdzīgi dzirkstelēm mētājot tīra ļaunuma sajūtu. Šoreiz Tas bija daudz straujāks, tikai mirkli pakavējoties gar istabas sienām, un tad pārsteidzoši ātri daudzkārt palielinot savus apmērus, līdz kļuva par augstu, melnu mākoni, kas līdzīgi vēja brāzmai triecās pret mums. Dziļi ievilku elpu, lai to aizturētu, un tajā mirklī manas sajūtas sadalījās divās pusēs.
Vienu pusi pārņēma šausmas, smokot un tiekot atkal un atkal saplosītai blīvi melnajā visu baiļu iemiesojumā. Kā parasti. Otra manis puse jutās gluži pretēji, jo pēkšņi gluži radikāli bija mainījusies mana sapņa izpratne par Tā būtību. Nojautu, ka šīs izmaiņas ir ierosinājis Rītazvaigzne, tikai aizvedot mani uz īsto vietu īstajā mirklī. Tobrīd visa apkārtne bija pazudusi dziļā, dzīvā tumsā, bet viņš bija atlaidis manu roku, lidojumā dejojoši slīdot te man tuvāk, te atkal attālinoties, liegi pie sevis smejoties, it kā mirkļa apstākļi viņam sagādātu visdziļāko baudu.
Izmainītajā uztveres versijā izpratu, kāpēc līdz šim Tas man sagādājis tādas šausmas - patiesībā, viss bija gluži vienkārši, jo šī iemiesotā iznīcība tikai darīja, kas tai darāms ar cilvēcisko apziņu - atkal un atkal mēģināja sagraut Ego izpausmes, bet, tā vietā lai tam ļautos un dotos melni brīvā lidojumā, es līdz šim vienmēr biju pieķērusies tam, kam jāiznīkst, līdz ar to izjūtot visas tās sāpes, izmisumu, bailes, kas būtu citā gadījumā vienkārši izšķīdušas pirmatnībā. Otra manis puse paralēli šīm atklāsmēm (kuru acīmredzamība gluži dīvainā veidā līdz šim bija palikusi neredzama) joprojām locījās agonijā, bet mani tas vairs neuztrauca, jo murgs, kas līdz šim bija smacējis, nu bija kļuvis viegls un saudzējošs kā nakts vējš, un pēc ilgiem laikiem vecā muiža beidzot bija sagruvusi, un es - lidojumā augstu virs tās... :)

Šajā sapnī visi bija laimīgi, ļoti laimīgi. Lai arī cik šī laime nebūtu mānīga, cilvēki tādi bija, un es starp tiem - visi kopā lielā, plašā un gaišā namā, ar perlamutra pasteļtoņos mirdzošām sienām un augstiem, dzidriem logiem, grezni, tomēr gaumīgi mēbelētā. Plati gaiteņi atdalīja vērienīgu izmēru zāles, kas, par spīti plašumam, bija mājīgas, un tajās, ērtos krēslos un dīvānos sasēdināti, uzturējās liels skaits laimīgu cilvēku, kas priecīgi sarunājās par to, cik pasaule ir skaista, cik saules gaisma, kas ieplūs pa dzidrajiem logiem - spoža, cik dzīve ir saudzīga un visam labajam labvēlīga. Visi bija ģērbušies baltās un maigi rožainās drēbēs, visiem - patīkamu, dabiski gaišu toņu mati un plati, veselīgi smaidi. Es sēdēju vienā no šādām zālēm un pļāpāju par šo un to ar kādām meitenēm, vienīgi, atšķirībā no viņām, mans apģērbs bija melns, tomēr tas netraucēja man justies konstanti eiforiskai, it kā peldot mirdzošā laimes migliņā.
Lai nu kā, par šo laimi visi īpatnējā veidā maksāja - katram cilvēkam pie labās rokas bija piestiprināts balts katetrs, bet no tā tieši vēnā ielaista pamatīga cauruļveida adata, kurā nepārtraukti tievā strūkliņā plūda asinis, kas tālāk pa šaurām caurulītēm satecēja augstos porcelāna traukos. Tos ik pa laiciņam savāca un pret jauniem nomainīja klusi, priecīgajai videi nepiederīgi ļaudis medicīnas personāla drānās, aizsegtām sejām. Un, par spīti nepārejošajai laimei, it visā tur bija kaut kas ļoti nepareizs, tikai neviens nevarēja īsti sajust - kas.
Tad telpā, kurā sēdēju, neviena neatturēts vienkārši ienāca jauns, melnā ģērbies vīrietis, klasiski melniem un gariem matiem, kas aizsedza viņa seju un liedza man to labi saskatīt. Joprojām neatceros to savādāk kā vien miglā, vaibstus tikai spējot iztēloties un minēt, bet ne skaidri uztverot. Viņš strauji pienāca pie manis, izrāva adatu no manas rokas, ar asinīm nošļakstot grīdu un mīkstās mēbeles, tad paņēma mani aiz plaukstas, piecēla un izveda ārā no telpas. Kopš brīža, kad viņš man pieskārās, likās, ka neviens mūs nemaz neredz, it kā atrastos citā realitātē, un tā mēs netraucēti pametām savādās laimes namu, kas no ārpuses izrādījās glumi pelēks, it kā blīvas pelējuma kārtas klāts.
Spēcīgi lija lietus. Mēs stāvējām uz ielas - es skatoties smagi šalcošajā lietusgāzē, viņš - man aiz muguras, uzlicis roku uz mana pleca. Pēkšņi jutos tā, it kā visas namā savāktās asinis būtu sakaltušas uz manas ādas un nu siltais vasaras negaiss tās aizskalotu vienā rāvienā. Viegli un tīri. Dziļi ievilku elpu un ļāvu ūdens straumēm plūst pār seju, samērcējot matus, drēbes un mani pašu līdz kaulam. Ūdens šalkdams plūda pa ietvēm, gar brūnganām ķieģeļu mājām un lietuslāšu sakapātām, spilgtām puķu dobēm. Melnais vīrietis pieliecās man pie auss un teica, ka vēlētos mani pavadīt tālāk. Kur būtu šis "tālāk" es nedz zināju, nedz jautāju viņam, tomēr labprāt gāju, kur viņš mani veda. Tā gājām ilgi, liekas - vairākas stundas, un lietusgāze ne mirkli nerimās spēkā. Savā ceļā nesatikām neviena paša cilvēka. Sapnis tobrīd smaržoja pēc ozona, sūnām un mitras, siltas melnzemes. Vienbrīd gājām pa vienu pusi ielai, kas ļoti atgādināja Brīvības gatvi posmā no t/c "Alfa" līdz Juglai - garš, asfaltēts ceļš ar mežu vienā pusē. Tur redzējām no meža iznākam un pa ietvi aizejam lielu, melnu suni ar smagu kumbru kā lācim. Tam bija brūni sarkanīgas acis ar biedējoši mērķtiecīgu skatienu un plats purns, no kura rēgojās veseli seši, mežakuiļa ilkņiem līdzīgi, līki zobi - divi mazāki apakšžokļa priekšpusē, divi - sānos, gari un izliekti, bet divi liecās gar radījuma lūpām no augšžokļa. Šis suns iemiesoja sevī smagnēju draudīgumu un dziļu, slēptu traģēdiju vienlaikus, un likās, ka nekāds lietus nespēs to aizskalot. Tas gāja, līdz vienā brīdī pazaudēju to no redzesloka aiz pelēkzilās lietus sienas, bet vēl labu brīdi likās, ka dzirdu tā karsto, lēno elpu kaut kur tuvumā.
Mēs turpinājām iet vēl ilgi, līdz pazaudēju vērību, kurp ejam un cik ilgi, bet atmiņā ir izteikti palikusi sajūta, cik labi un patiesi mierīgi tobrīd jutos. Bija pareizi, ka pametu eiforiski vieglo eksistenci, bija pareizi, ka eju uz nezināmu galamērķi kopā ar melni mierinošo tēlu, un pareizi bija arī tas, ka pielijušā mežā klīst savāds neradījums, kuru satikt aci pret aci nozīmētu vairs nepamosties tādā pasaulē, kādā nomods sagaidīts līdz šim.

Ik pa brīdim dzīves laikā esmu redzējusi sapņus, kuros galvenie ir kliedzieni - tos rada mirušie, kuru nāves tīri cilvēcīgi kādā izpratnes posmā nav likušās tās pareizākās. Visbiežāk kliedzieni sākas aiz kādām durvīm, kuras tad atveru un vēroju kliedzējus. Grūti ir pat aprakstīt šīs skaņas - neko līdzīgu nomoda dzīvē nezinu. Tās sākas klusi un zemi, kā ievainota zvēra rūkšana, un pirmajos mirkļos tās var pat nepamanīt - skaņas ir tik nemanāmas, ka nebūtu grūti sajaukt ar smiltīs skrejošu vēju. Bet tās strauji pieņemas spēkā, kļūst asi griezīgas un satricinošas, un reizē vibrējoši agoniskas, savstarpēji pārklājoties ciešanu piestrāvotā, dunoši zemā un spalgi, auksti augstā simfonijā, kas, dažādās modulācijās vijoties, piepilda sapni kā ūdens slīcēja plaušas. Šie kliedzieni ir iemiesotas, gandrīz taustāmas, dzīvas sāpes, kas sevī iekļauj ne tikai kāda indivīda izmisumu, bet apvieno sevī visu, ko vien zinu un jūtu par to, kā cilvēks spēj sāpēt.
Savulaik, bērnībā, kad redzēju līdzīgus sapņus pirmās reizes, tie mani ļoti biedēja. Reiz, kad šādi kliedzam redzēju un dzirdēju kādu no skolas skolotājām, kas jauna bija mirusi ar vēzi, es sapnī lūdzos, kaut es nomirtu, jo tas nebija vienkārši kliedziens, ko dzirdēju, bet daudzkārt pavairota, apvienota neskaitāmu būtņu agonija, kas tobrīd triecās man cauri neapturamā straumē.
Vēlāk, kad bailes sapņos jau bija kļuvušas man tik pierastas, ka vairs tās nejutu, šiem kliedzieniem atkārtojoties, tikai nu jau no citiem mirušajiem, jutu gurdu apnikumu - kāpēc man tas jādzird, ja negribu dzirdēt, kāpēc man jājūt svešas ciešanas, ja negribu to. Parasti no šiem sapņiem vienkārši aizgāju, pamostoties jūtot rūgtu pēcgaršu, kuru centos aizskalot ar nomoda domām. Tikmēr mirušie aklām acīm un nevarīgi izstieptām rokām turpināja taustīties manos sapņos, kliedzieniem skanot caur sienām, kas mūs šķir.
Nesen kliedzieni atkal atgriezās - sen nebiju tos nedz dzirdējusi, nedz domājusi par tiem. Biju aizgājusi pie mammas uz centra dzīvokli, kur viņa mani sagaidīja pie tēva kabineta durvīm (tā paša kabineta, kas kalpo kā simbols izejai uz tālākām pasaulēm, pretstatā manai istabai, kas, savukārt, ir slieksnis uz nomoda robežas)- aiz tām skanēja spalgi, neciešami dzīvi kliedzieni, un es jau zināju, kas tos rada. Māte bija ļoti izbiedēta. Viņa teica, ka zin, ka tur kliedz mans tēvs, lai arī apzinās, ka viņš ir miris, un vienkārši nespēj tur ieiet, lai noskaidrotu, kas notiek. Sapratu, ka tas būs jādara man un, lai arī ļoti to negribēju - likās, ka tas būs tobrīd emocionāli par smagu - atvēru durvis un iegāju istabā.
Tā bija spoži izgaismota, pretstatā citādi krēslainajam dzīvoklim. Pie centrālā galdiņa sēdēja Haiko - dzīvs, pūkains un priecīgs - un Midiņa, tik pat dzīva, spoži vērīgām acīm manī raugoties. Bet uz dīvana izmisīgi kliegdams, cieši aizmiegtām acīm gulēja tētis, un viņa balsī svaidījās tik dažādas un tik agoniskas sāpes, kādas vēl nebiju dzirdējusi nevienā cilvēka vai sapņa izdvestā skaņā. Māte, arī ieskatījusies istabā, nesamērīgi uztraucās, nobijās un gribēja saukt ārstus, bet es tikmēr piegāju pie dīvāna un nometos ceļos blakus tētim, uzliekot roku uz viņa sirds, izjūtot kā tā pukst, un man bija mazliet skumji, zinot, ka šis sapnis ir tikai imitācija par viņa dzīvību, bet man pamostoties viņš atkal būs prom. Tajā brīdī kliedziens aptrūka, vēl reizi notrīcot tā saviļņotajā gaisā. Tētis atvēra acis, satvēra manu plaukstu savējā un teica - Meitiņ, es redzēju murgu... Es redzēju, ka esmu miris, lai arī patiesībā esmu dzīvs - meitiņ, es esmu dzīvs!
Pasmaidīju, aptverot, ka tas ir sava veida smaids par to, ka pēdējās dienās biju varbūt mazliet par daudz skumusi par mūsu nošķirtību, uz mirkli aizmirstot, ka tā garīgā ziņā ir tikai iedomāta, bet tā bija tikai viena puse no jēgas, ko man sniedza šis sapnis.
Tētis aplika man roku ap pleciem un apskāva, lai es justu, ka viss ir pilnīgā kārtībā. Un šajā mirklī es sapratu, ka manā uztverē par kliedzieniem, kas iemieso visu cilvēku sāpes, ir kaut kas mainījies - vairs nedz baidījos no tiem, nedz centos izvairīties, jo tāpat tie mani sasniegtu - nu es vienkārši vēlējos būt tiem cieši, cieši līdzās, jo patiesībā tas, ko biju uzskatījusi par kliedzieniem, bija saucieni pēc tuvības un apliecinājuma - tu neesi viens savās sāpēs, tu esi ar visiem tiem, kam ir sāpējis tāpat, kā tev. Tu vienkārši neesi viens, un vienmēr būs kāds, kas klusi nometīsies ceļos tev līdzās un uzliks roku uz sirds.

Šajā sapnī attapos kā pamostoties no bezsamaņas. Pamazām ataustot apziņai, apjaušu, ka, turēts kādam uz muguras, tieku vilkts augšup uz putekļainu šķūņaugšu. Esmu vīrietis, apmēram 25-27 gadus vecs, spāniskiem vaibstiem, melniem, kupliem, pusgariem matiem, kas ar ādas siksniņu sasieti zirgastē. Kājās melnas ādas stulmu zābaki un tēraudpelēka, nospeķota un notraipīta auduma bikses, sajoztas ar melnu jostu, pie kuras kūļājās zobena maksts un patronsoma. Augstāk ir bijis gaišzils krekls, bet viduklī tas ir atplēsts vaļā un audums no ilgas valkāšanas ir kļuvis bāli pelēks. Kaut kur ir pazudis žaketveidīgs apģērba gabals ar platām atlocēm, šūts no tāda paša auduma kā bikses - zinu, ka tam vajadzēja būt man mugurā, bet nav. Un esmu sašauts vai līdzīgi ievainots - lādiņš manā kreisajā sānā ir izrāvis pamatīgu caurumu, no kuras sūcas silts, tumšs šķidrums. Sāpes ir mežonīgas, gandrīz nevaru paelpot un katrs rāviens, ar kādu tieku pārvietots uz šķūņaugšu, atkal gandrīz liek atkāpties bezsamaņā. Prātā jaucas juceklīgas domas un atmiņas par to, ka, lai arī kur es būtu, rit pilsoņu karš, esmu bijis partizāns un nupat laikam pieredzu savas dzīves pēdējos mirkļus.
Uz brīdi atslēdzos. Atkal atgūstoties, konstatēju, ka guļu uz muguras trūcīgā salmu klājienā pie paša jumta slīpuma, caur kura šķirbainajiem dēļiem izklaidus iespīd zilganā un vēsā agra rīta gaisma. Ir vēla vasara un gaisā jūtu pirmās salnas smaržu. Aiz asins zuduma radītā vārguma tik tikko spēdams pakustināt roku, pieskaros savai brūcei. Jūtu, ka tā ir plaša un piedzīta ar netīrumiem, bet īsti vairs nesaprotu, vai joprojām jūtu sāpes - to pārmērīgums ir notrulinājis manu uztveri. Pēkšņi manai rokai pieskaras vēsa, šaura plauksta un apstādina tās kustības. No puskrēslas uz ceļgaliem man tuvāk pierāpo cilvēks, kas mani nogādājis šajā vietā no apšaudes zonas - tas ir jauns vīrietis, tikko vēl bijis zēns, ar kalsnu seju un gaišiem, gandrīz baltiem matiem, tomēr viņa pelēcīgi zilajās acīs jaušama tik dedzinoša vērība un saprāta modrība, ka mani pārņem iedomas - šis cilvēks ir pieredzējis mūžību pirms manis un pieredzēs vēl mūžību pēc tam, kad jau būšu sen kā sairis pīšļos. Viņa skatiens tik skaudri atgriež mani realitātē, ka gandrīz aizrijos ar savu sāpju kliedzienu, bet viņš tomēr paspēj ātrāk, aizspiezdams man muti un viegli papurinādams savu galvu. Pat tuvojoties agonijai nespēju nesaredzēt, cik viņš ir skaists. Vai, precīzāk sakot, nevainojams, jo viņa vaibstiem raksturīga īpatnēja nežēlība, kas liegtu viņu saukt par skaistu. Vēlos atgrūst viņa roku, bet nespēju pakustēties. It kā nolasījis to domās, viņš atsedz manu muti un palūkojas ārā pa lielāku spraugu jumtā, vērodams, kā caur pelēcīgo rīta dūmaku aust saule, tomēr pakustēties joprojām nevaru, it kā viņa pieskāriens būtu mani paralizējis. Jūtu sevi noasiņojam, karstajam šķidrumam pamazām noplūstot līdz maniem gurniem. Sāpes nāk un atkal aizplūst pie katras saspringtās ieelpas. Savādais cilvēks pieceļas un pārvietojas tā, lai es varētu viņu redzēt, apsēžoties uz papluinīta salmu kūļa. Mugurā viņam ir manām līdzīgas bikses, tikai brūnas, un balts, atdarīts krekls, nošķiests ar manām asinīm. Ievainojumus neredzu. Gaišie mati arī bijuši saņemti zirgastē, bet nu jau pa pusei izrisuši pār viņa šaurajiem pleciem. Nesaprotu, kā šis augumā smalkais puisis ir spējis mani uzstiept līdz šķūņaugšai (pie tam, man nav ne jausmas, kā un cik tālu viņš mani stiepis pa lauku). Viņš ir ļoti bāls, bet varbūt tikai rīta gaisma liek viņam tā izskatīties. Šaura asins stīdziņa stiepjas no viņa aso lūpu kaktiņiem. Viņš pastiepj roku un pieskaras man pie pleca. Lēnām un domīgi slidina to pa manu roku lejup, līdz nonāk pie brūces, tad ielaiž tajā savus pirkstus. Acis pievērtas. Es gatavojos ierēkties sāpēs, bet nejūtu neko, vien to, ka viņa pieskāriens ir ļoti auksts - gluži nedabisks ledainums kā ūdens iesūcas manī un sastindzina elpu krūtīs. Apziņa man ir tik skaidra, cik skaidru to nebiju jutis ne mirkli kopš pirmējās pamošanās. Pēkšņi iešaujas prātā tobrīd gluži lieka doma, ka jācenšas uzrakstīt vēstuli manai mīļotajai, lai pastāstītu, kur esmu un, ka ar mani viss kārtībā.
Tad sāk runāt viņš, stieptā un mierīgā manierē, klusā, tomēr metāliski skanīgā balsī stāstot, ka viņš sen ir meklējis kādu, kāds esmu es, un pēc smaržas izsekojis, kopš sapratis, ka vēlas tieši mani. Viņš mani mierināja, lai es pagaidot tikai vēl pavisam mazliet, tad sāpes pazudīšot uz mūžiem, viņš būšot man līdzās uz mūžiem, un es būšot viņa - uz mūžiem. Viņš stāstīja vēl daudz par sevi, par mani, par laiku un pasauli, bet to visu aizmigloja nemaņa, kas pamazām atgriezās, bet viss viņa teiktais reizē veldzēja un radīja slāpes, kādas vēl nebiju jutis, it kā no katra viņa pateiktā vārda būtu atkarīgs, cik ilgi vēl dzīvošu, kamēr viņa asinīs sarkani notrieptie pirksti rotaļājās manos matos kā auksti čūskulēni, atstājot kalstošas zīmes uz manas sāpju sviedriem klātās pieres.
Tad viņš noliecās pār manu seju, ar nagu galiem skarot saskrambātos vaigus, tad lūpas, un ieskatījās dziļi manī, smaidot rītausmas apsudrabotu smaidu - mani strauji pārņēma tirpas dzenošs aukstuma vilnis un es no jauna zaudēju samaņu.