Sapņu templis

Joprojām turpinās privāto sapņu periods - ne stāstāmi citiem, ne aprakstāmi publiskai lasāmībai. Bet nupat bija divi, kurus varētu pastāstīt, un abi risinājās kādā slimnīcā - bagātīgā, skaisti izremontētā un labi aprīkotā. Dominē gaišzeltaina koka sienu paneļi un ar sarkanu samtu vai brūnu, mīkstu ādu apvilktas mēbeles. Emocionāli abi sapņi ir visai pretēji, tomēr abi arīdzan emocijās ļoti intensīvi.

1.sapnis

Augstāk nedaudz aprakstītajā slimnīcā esmu nokļuvusi pati. Esmu tikusi ievainota kādā smagā negadījumā, kā rezultātā ir saplosīts viss mans krūškurvis - brīnums, ka esmu vēl dzīva. Ribas ir sadragātas, plaušas - caurdurtas, ir aizrauta krietna deva iekšējo orgānu, bet sirds šī mudžekļa vidū vienkārši karājas asinsvados kā šūpolēs, tomēr savādā kārtā vēl darbojas. Guļu palātā un neviens pat īsti nenāk mani aprūpēt, jo ir skaidrs, ka tūlīt miršu tā vai tā. Tobrīd jūtos ļoti vientuļa un sagrauta ne vien fiziski, bet arī emocionāli - it kā gabals arī no dvēseles būtu izrauts. Tomēr nāve nenāk, lai kā arī es censtos neelpot un vienkārši pārtraukt savu esību.

Pēkšņi ar kaut kādu sesto maņu sajūtu - slimnīcā nupat ir ievests kāds cilvēks, kuru gan nepazīstu, bet ar kuru mani vieno ļoti spēcīga garīga saikne un patiesa mīlestība. Tāpat jūtu, ka arī viņš ir smagi ievainots un atrodas tādās sāpēs, ka nemaz nevēlas dzīvot, tāpēc, iespējams, mēs tā arī paliksim nezinot neko vairāk viens par otra eksistenci, tāpēc, kā nu varēdama, pietraušos kājās un pusrāpus, joprojām neviena neievērota, velkos pa smalkās slimnīcas gaiteņiem un ceru, ka manas nojausmas par viņa atrašanās vietu mani nepievils. Kādā palātā netālu no uzņemšanas nodaļas tiešām viņu atrodu - un tas, kādu simbolisku tēlu mana zemapziņa bija izvēlējusies šīs būtnes atainošanai mani bezgala samulsināja un uzjautrināja pat sapnī, tāpēc neaprakstīšu sīkāk, kādu viņu tur saredzēju :) . Lai nu kā, viņa krūtis bija saplosītas un sarautas gabalos, gluži tāpat kā man, un arī viņš centās tikt ārā no savas gultas, lai sekotu neskaidrajām sajūtām par kaut kur slimnīcā atstātu dvēseles radinieku.

Ar rokām pieķeroties viņa gultas galvgalim, pievilkos augstāk un noliecos pār viņu, ieskatoties viņa sejā, kas aiz sāpēm bija kļuvusi pa pusei neprātīga. Asinis no manas brūces ar plašu, siltu straumi sāka līt viņējā, un, jo vairāk savas dzīvības viņam atdevu, jo veselāka kļuvu, un tāpat arī viņš, sāpēm palēnām gaistot no viņa acīm, līdz vienā mirklī mēs abi bijām izdziedināti. Slimnīcas vide ap mums tikmēr sāka lēni izplēnēt palsi zeltainā mirdzumā, kas kļuva arvien spožāks un spožāks, līdz visriņķī mums vērpās un līgojās pārpasaulīgi spožu zelta gaismas staru vainags, kurā saplūdām vienotā mīlestībā, maigi un bezgalīgi, eņģeliski šķīstā iekārē mīlējoties līdz pat mošanās brīdim.

2.sapnis

Šo sapni vēroju no tā iekšienes, lai arī nepiedalījos tajā tieši. Uz slimnīcu ir atvesta jauna (apmēram 25 gadus dzīvojusi), ne īpaši reliģioza, tomēr ticības jautājumus apsveroša meitene ar trauslu, bērnišķīgu augumu un īsiem, melniem matiem, kas asi apgriezti tieši gar viņas zoda līniju. Meiteni ir pārņēmusi vēl nenoskaidrota alerģija, kuras iespaidā viņu no ķermeņa iekšienes moka neizturama nieze, kas noved fiziskos krampjos un garīgā izmisumā. Viņa ir ievietota vienā palātā ar kādu vecu vīru, kuru ir pārņēmusi neapturama epilepsijas lēkme, un spoži baltā, veclaicīgā mediķa tērpā ģērbta medmāsa viņai intravenozi ievada nomierinošu līdzekli, lai otra pacienta neartikulētie kliedzieni un raustīšanās viņu pārlieku neuztrauktu. Meitene aizmieg nervozā miegā, kura laikā turpina spārdīties un skrāpēt savu ādu, un ik pa laikam uz sekundi vai divām pamostas, lai kā pa miglu ievērotu kāu pelēkās drānās ģērbtu pusmūža vīrieti, kas sēž uz krēsla viņas palātas stūrī un domīgi viņu vēro.

Meitenei beidzot pamostoties, viņš ir izgaisis un nav arī krēsla, nedz arī pārliecības, ka tas jelkad tur ir atradies. No blakus gultas pazudis ir arī vecais vīrs - epileptiķis un izgājusi ir medmāsa. Viņa jūt, ka nieze gan mazliet ir mazinājusies, toties viņas galvā sākušas skanēt savādas skaņas - un, jāatzīst, nedz dzīvē, nedz plašajā sapņu pieredzē neko tamlīdzīgu nebiju jutusi un dzirdējusi. Tā bija ļoti zema, strauja, vibrējoša sanoņa, kā mūžsena akmens mehānisma darbība vai zemes vaidi zemestrīces laikā, un tik tikko izšķirami tajā varēja samanīt trīs vīriešu balsis, gluži tādas pašas kā pamatskaņa. Tās visas vērpa gandrīz nedzirdamus vārdus viena ap otru, te atdaloties, te kļūstot atkal par vienu, te atkāpjoties monotonajā rūkoņā. Viņu teiktais izlasīts varētu likties banāls, bet tobrīd šīs balsis bija bezcerība, ar katru skaņu tās ap sevi izplatīja smagu nolemtības un noslēgtības sajūtu, ceremoniāli lēni un čukstoši skaitot - "Dieva nav. Neviena tev līdzās nav. Nekad nebūs. Nekad neviens tevi nemīlēs. Tikai mēs tevi mīlam. Mēs tevi mūžam mīlēsim."

Meitene centās tajā neklausīties, tomēr nespēja. Viņa izgāja no palātas, lai sameklētu kādu ārstu, kas paskaidrotu notiekošo un iedotu kādas zāles, tomēr neviena neatrada. Neviens neatsaucās. Pazuduši bija pilnīgi visi. Viņa klejoja no palātas uz palātu, no stāva uz stāvu, tomēr nekur nebija neviena cilvēka, it kā pēkšņi visi būtu vienkārši izgaisuši. Izgaisusi bija arī izeja, bet logi, ja tiem tuvojās, strauji atkāpās arvien tālāk un tālāk bezgalīgos, neeksistējošos gaiteņos. Dunošais troksnis pieņēmās spēkā, kļūstot arvien īstāks un īstāks.

Visa notiekošā laikā es nebiju vērotājs no malas. Es visu izjutu ar aprakstītās meitenes sajūtām, tomēr nebiju viņa. Es nebiju arī neviena no senajām balsīm, kas no nekurienes viņu vajāja, lai arī drīzāk biju kas tāds, ne cilvēks. Es vienkārši biju viņā, vērojot ar viņas acīm un jūtot ar viņas sirdi, laižot caur pirkstiem viņas domas kā zīdu un klausoties balsīs kā svešiniekos, ar kuriem vieno skumjš, bet nepieciešams uzdevums.