Purpura galms un skorpions asinīs.
Posted on 2009.09.08 at 14:57
Jau atkal - divu sapņu izlase no tiem, kurus esmu redzējusi pēdējās naktīs.
1.sapnis, kurā noteicošais bija ainas, krāsas un atmosfēra.
Telpa bez sienām, grīdas un griestiem - nav redzamu robežu, tikai sajūta, ka tā nav bezgalīga. Neliels visums, noslēgts kā lode, viss no tumšvioletiem un purpura tumsas vijumiem sastāvošs, kas savstarpēji plūst un mainās - viena krāsa par otru, nemanāmi un nemitīgi pārveidojot pasauli sevī un sevi pasaulē. Es esmu pavisam netālu no šī visuma centra. Pašā tā sirdī no sabiezējušas tumšvioletās tumsas matērijas kā atsevišķs organisms ir materializējies metāliski spīdošs tronis, veidots augstās un asās līnijās kā gotiska katedrāle. Troņa priekšā lēnā, gandrīz kataleptiski stingstošā dejā lokās astoņas, iespējams, par divām vairāk vai mazāk, sievietēm līdzīgas būtnes ar ļoti slaikiem, pagarinātiem locekļiem, anorektiski kalsniem augumiem, purpura krāsas matētu ādu un gluži vienādām sejām - visnotaļ nosacītām, jo seju tām nav. Tomēr viņu galvas, lai arī kā būtnes kustētos, bija allaž fiksētas manā virzienā no punktiem, kur vajadzētu atrasties viņu acīm, un katra viņu kustība bija piesātināta ar neatlaidīgu, visuredzošu un visur sekojošu skatienu spēku.
Aiz purpura būtņu dejas esošajā tronī nesēdēja neviens - vismaz, ne parastajā "sēdēt" un "kāds" izpratnē. Gandrīz pie pašas tā virsotnes bija jaušama tumšzeltaina, šķidrena vizma, kas ap sevi izstaroja neapstrīdamu zināšanu, ka tā ir šī troņa, šī galma un šī visuma īpašnieks, mūžsens un nospriegoti, elektriski varens dēmons, haosa dievs, kura caururbjošais skatiens, vai, drīzāk, esības plūsma bija fiksēts kaut kur netālu virs manas galvas, vijoties cauri pašradītajam visumam kā bezavota straume.
Jutos reizē kā nevietā iekļuvusi kā un piederīga šai vietai, kur būt par skrienošu dzirksteli tumšvioletas krēslas pasaulē.
2.sapnis, kurā noteicošais bija stāsts un metamorfozes.
Sākums kā daļa no ikdienas dzīves - braucu sestajā tramvajā, tuvojoties pieturai "Rūpnīca VEF". Stāvu kājās pie otrā vagona pēdējām durvīm; vagons ir visnotaļ pārpildīts. Saulaina, sausa atvasaras diena. Pēkšņi pa vagona logu pamanu, ka garām vecajiem VEF korpusiem skrien jauna, blonda sieviete pusgarās džinsās, garā, melnā jakā, ar šaurām brillītēm un zirgastē saņemtiem, blondiem matiem. Skrien gluži izmisīgi, ar skatienu sekodama tramvajam un acīmredzami cerēdama paspēt tajā ielēkt, kad pieturā tam atvērsies durvis. Tajā mirklī sākās sapņa daļa, kas nomoda dzīvē gan diez vai ir bieži piedzīvota. No šķērsielas (tās, kas pie alusbodes "Brālis"), sekodami skrējējai, izmetas trīs zvērīga izskata suņi - plēsēji krietnu vilku augumā, ar melni spīdīgu, it kā apdegušu miesu, kas šķeļas garenās, muskuļu masu iezīmējošās plaisās, caur kurām spīd kaut kas sarkanīgi ugunīgs, līdzīgi kvēlošām oglēm, pēc kā, savukārt, izskatās radījumu izvelbtās acis. Man likās, ka viņu krācošo elpu dzirdu jau tramvajā, un sapratu, ka, ja tie panāks skrienošo meiteni, tad nākamo minūti viņa var vairs arī nesagaidīt. Nelikās, ka kāds grasītos viņai palīdzēt, lai nu kā, ievēroju, ka neviens cits, izņemot mani un bēgošo, nepievērš radījumiem ne mazāko uzmanību, tātad - tos gluži vienkārši neredz.
Tramvajs apstājās pieturā, atvērās durvis, skrējēja jau gandrīz bija klāt, bet es pastiepu roku, lai palīdzētu viņai ielēkt. Tas sekmīgi izdevās, un tramvaja durvis noklaudzēja tieši mirkli, pirms gruzdošo suņu žokļi sacirtās ap meitenes kājām.
Kad bijām jau atsākuši braukt, meitene man jautāja, vai esmu redzējusi to pašu, ko viņa. Atbildēju apstiprinoši un vaicāju, vai viņa zin, kas ir viņu vajājošie radījumi un kāpēc tie viņai seko. Nē, to viņa nezināja. Piedāvāju, vai viņa gribētu, lai es pavadu viņu līdz mājām, kam viņa, acīmredzami satricināta un pārbiedēta, piekrita. Suņi tramvajam vairs nesekoja.
Izkāpām 45.vidusskolas pieturā un klusēdamas lēnām gājām uz priekšu pa Ropažu ielu, netālu no kurienes esot meitenes dzīvoklis. Apkārtnē bija maz cilvēku. Viņa nervozi lūkojās visapkārt, it kā gaidīdama, ka kuru katru mirkli no kāda pagalma atkal izlēks trīs plosīt un aprīt alkstoši nezvēri, un, nemitīgi atkārtojoties, murmināja, ka tie sekojot bez iemesla. Ar katru viņas izteikto frāzi man kļuva arvien vēsāks, sākot no pirkstiem, it kā būtu tos iemērkusi mazās, saltās straumītēs. Mans skatiens bija nolaists, sekojot ritmiskajam soļu rakstam uz saplaisājušā asfalta. Pēkšņi meitene asi ievilka elpu un apstājās kā iemieta, ar pirkstu norādot sev tieši priekšā. Tur, kā no zila gaisa uzradušies, pret viņu atkal kvēloja ellišķie suņi, soli pa solim tuvojoties, izkārtajām, tumšsarkanajām mēlēm slienaini spīdot maigi zeltainajā atvasaras gaismā. No priekšpuses nāca divi no tiem, bet smaga, karsta elpa no mugurpuses liecināja, ka tur ir parādījies trešais.
Gluži kā atkal nezvēru tuvumā uzliesmojušās bailes bija likušas pārbīlī sastingt meitenei, kuru pavadīju, tā mani pārņēma bezbailīga vienaldzība un pārliecība, ka es šajā situācijā esmu drošībā. Nostājos starp viņu un diviem, tuvāk esošajiem suņiem, notupos uz viena ceļa un izstiepu roku viņu virzienā - kā aicinot pazīstamus un nekaitīgus dzīvniekus. Lielākais tiešām nāca pie manis, zemi nolaistu purnu.
- Ja tu neko neesi darījusi, tad viņi neko nespēs nodarīt tev, - es teicu meitenei, un pieskāros ar pirkstu radījuma mitrajam degungalam. No manis viņā ieplūda sīka, sudrabaina migliņa, bet no viņa manī - sarkanīga, karsta blāzma, vienā acumirklī it kā pamodinot mani ne jaunā, bet tikai kādu brīdi piemirstā esībā, un pastāstot visu stāstu, kas līdz šim bija man palicis slēpts. Ar acs kaktiņu redzēju, kā meitenes seja sastingst šokā, mani vērojot, un, pat sevi neredzot, jutu, kā mainos. Mana āda kļuva gandrīz caurspīdīga kā bāls, matēts stikls, izvagota ar melni metāliskiem rakstiem, kas vijās asi plūdenās līnijās pāri maniem vaigiem un acīm, kas nu vairāk atgādināja tumši gruzdošus ugunskurus, bet apģērbu nomainīja melnas, sarežģīti izkaltas metāla bruņas, kas cieši piekļāvās augumam ap rokām, pleciem un krūtīm, bet no gurniem brīvi krita kā plats apmetnis vai talārs. Piecēlos kājās. Joprojām pastieptajā delnā nu turēju trīs līdzīga, melna metāla ķēdes, kas turēja savā vietā katru no trīs suņiem, kas nu bija ieņēmuši tādu kā miera stāju, gaidot, ko likšu tiem darīt. Uzrunāju atmugureniski sēdus pakritušo meiteni, juzdama, ka runāju, ieskandinot gaisu ap sevi, bet nepaverot lūpas. Noskaitīju viņai visus viņas nodarījumus - Tu esi prasījusi atriebi pret tiem, kas nodarījuši nav neko. Tu esi saukusi pēc nāves tiem, kas palīdzējuši tev dzīvot. Tu esi noliegusi visas iespējas dzīvot un izmantojusi visas iespējas ciest un nodarīt ciešanas. Tu esi pelnījusi it visu, kas tevi sagaida.
Suņi rūkdami noraustīja ķēdes, un meitene aprautos vārdos lūdza, lai viņai tiktu piedots un viņas dzīvība tiktu saudzēta, uz ko atbildēju - Es neesmu Izvēle, es esmu Griba, bet šie suņi ir Sods. Tomēr izvēle piemīt tev pašai. Ja izlemsi saprast un izjust visu, ko esi nodarījusi, tad tevi neņemsim mēs, bet gan tikai tevis pašas vaina un nožēla.
To sakot, mana kreisā plauksta pavērās kā asiņains zieds un no tās izlīda paliels, cīņas pozā sasprindzis skorpions. Meitene no tā novērsās un papurināja galvu, viņa negribēja to pieņemt. Bet, kad pastāstīju viņai, ka skorpiona dzēliens gan būs sāpīgs, tomēr tas vedīs uz vietām, kuras viņa varēs vēlāk pamest, nevis vietām, kurās mīt trīs degošie suņi un no kurām izejas vairs nav, viņa pastiepa pretī savu plaukstu un es ielaidu skorpionu viņas ķermenī. Tai pašā mirklī no viņas mutes sāka aumaļām plūst tumšas asinis un viņa sabruka, dzīvībai pametot viņas ķermeni aiz sāpēm, ko izraisīja sapratne par savu vainu un nožēla.
Tuvumā esošie cilvēki, kas bija redzējuši tikai to, kā itin kā sirdslēkmē uz ielas pakrīt jauna sieviete, saskrēja ap viņu, mani un suņus nemanot, bet pāri ielai palika stāvam maza, apmēram 10 gadus veca tumšmataina meitenīte, kas visu bija redzējusi tādu, kāds tas ir. Ar mazliet tumsnēju, saulē iedegušu plaukstu viņa bija aizsegusi savu muti, lai nekliegtu, un centās neticēt redzētajam. Es viņai uzsmaidīju un, novirmojot gaisam kā karstā vasaras dienā, no apkārt saskrējušā pūļa atdalījās meitene - kāda esmu ikdienā - un svilpodama aizveda tālākā pastaigā savus trīs melnos suņus - jaukteņus, kas izskatā pārsteidzoši atgādināja tīrasiņu vilkus.
1.sapnis, kurā noteicošais bija ainas, krāsas un atmosfēra.
Telpa bez sienām, grīdas un griestiem - nav redzamu robežu, tikai sajūta, ka tā nav bezgalīga. Neliels visums, noslēgts kā lode, viss no tumšvioletiem un purpura tumsas vijumiem sastāvošs, kas savstarpēji plūst un mainās - viena krāsa par otru, nemanāmi un nemitīgi pārveidojot pasauli sevī un sevi pasaulē. Es esmu pavisam netālu no šī visuma centra. Pašā tā sirdī no sabiezējušas tumšvioletās tumsas matērijas kā atsevišķs organisms ir materializējies metāliski spīdošs tronis, veidots augstās un asās līnijās kā gotiska katedrāle. Troņa priekšā lēnā, gandrīz kataleptiski stingstošā dejā lokās astoņas, iespējams, par divām vairāk vai mazāk, sievietēm līdzīgas būtnes ar ļoti slaikiem, pagarinātiem locekļiem, anorektiski kalsniem augumiem, purpura krāsas matētu ādu un gluži vienādām sejām - visnotaļ nosacītām, jo seju tām nav. Tomēr viņu galvas, lai arī kā būtnes kustētos, bija allaž fiksētas manā virzienā no punktiem, kur vajadzētu atrasties viņu acīm, un katra viņu kustība bija piesātināta ar neatlaidīgu, visuredzošu un visur sekojošu skatienu spēku.
Aiz purpura būtņu dejas esošajā tronī nesēdēja neviens - vismaz, ne parastajā "sēdēt" un "kāds" izpratnē. Gandrīz pie pašas tā virsotnes bija jaušama tumšzeltaina, šķidrena vizma, kas ap sevi izstaroja neapstrīdamu zināšanu, ka tā ir šī troņa, šī galma un šī visuma īpašnieks, mūžsens un nospriegoti, elektriski varens dēmons, haosa dievs, kura caururbjošais skatiens, vai, drīzāk, esības plūsma bija fiksēts kaut kur netālu virs manas galvas, vijoties cauri pašradītajam visumam kā bezavota straume.
Jutos reizē kā nevietā iekļuvusi kā un piederīga šai vietai, kur būt par skrienošu dzirksteli tumšvioletas krēslas pasaulē.
2.sapnis, kurā noteicošais bija stāsts un metamorfozes.
Sākums kā daļa no ikdienas dzīves - braucu sestajā tramvajā, tuvojoties pieturai "Rūpnīca VEF". Stāvu kājās pie otrā vagona pēdējām durvīm; vagons ir visnotaļ pārpildīts. Saulaina, sausa atvasaras diena. Pēkšņi pa vagona logu pamanu, ka garām vecajiem VEF korpusiem skrien jauna, blonda sieviete pusgarās džinsās, garā, melnā jakā, ar šaurām brillītēm un zirgastē saņemtiem, blondiem matiem. Skrien gluži izmisīgi, ar skatienu sekodama tramvajam un acīmredzami cerēdama paspēt tajā ielēkt, kad pieturā tam atvērsies durvis. Tajā mirklī sākās sapņa daļa, kas nomoda dzīvē gan diez vai ir bieži piedzīvota. No šķērsielas (tās, kas pie alusbodes "Brālis"), sekodami skrējējai, izmetas trīs zvērīga izskata suņi - plēsēji krietnu vilku augumā, ar melni spīdīgu, it kā apdegušu miesu, kas šķeļas garenās, muskuļu masu iezīmējošās plaisās, caur kurām spīd kaut kas sarkanīgi ugunīgs, līdzīgi kvēlošām oglēm, pēc kā, savukārt, izskatās radījumu izvelbtās acis. Man likās, ka viņu krācošo elpu dzirdu jau tramvajā, un sapratu, ka, ja tie panāks skrienošo meiteni, tad nākamo minūti viņa var vairs arī nesagaidīt. Nelikās, ka kāds grasītos viņai palīdzēt, lai nu kā, ievēroju, ka neviens cits, izņemot mani un bēgošo, nepievērš radījumiem ne mazāko uzmanību, tātad - tos gluži vienkārši neredz.
Tramvajs apstājās pieturā, atvērās durvis, skrējēja jau gandrīz bija klāt, bet es pastiepu roku, lai palīdzētu viņai ielēkt. Tas sekmīgi izdevās, un tramvaja durvis noklaudzēja tieši mirkli, pirms gruzdošo suņu žokļi sacirtās ap meitenes kājām.
Kad bijām jau atsākuši braukt, meitene man jautāja, vai esmu redzējusi to pašu, ko viņa. Atbildēju apstiprinoši un vaicāju, vai viņa zin, kas ir viņu vajājošie radījumi un kāpēc tie viņai seko. Nē, to viņa nezināja. Piedāvāju, vai viņa gribētu, lai es pavadu viņu līdz mājām, kam viņa, acīmredzami satricināta un pārbiedēta, piekrita. Suņi tramvajam vairs nesekoja.
Izkāpām 45.vidusskolas pieturā un klusēdamas lēnām gājām uz priekšu pa Ropažu ielu, netālu no kurienes esot meitenes dzīvoklis. Apkārtnē bija maz cilvēku. Viņa nervozi lūkojās visapkārt, it kā gaidīdama, ka kuru katru mirkli no kāda pagalma atkal izlēks trīs plosīt un aprīt alkstoši nezvēri, un, nemitīgi atkārtojoties, murmināja, ka tie sekojot bez iemesla. Ar katru viņas izteikto frāzi man kļuva arvien vēsāks, sākot no pirkstiem, it kā būtu tos iemērkusi mazās, saltās straumītēs. Mans skatiens bija nolaists, sekojot ritmiskajam soļu rakstam uz saplaisājušā asfalta. Pēkšņi meitene asi ievilka elpu un apstājās kā iemieta, ar pirkstu norādot sev tieši priekšā. Tur, kā no zila gaisa uzradušies, pret viņu atkal kvēloja ellišķie suņi, soli pa solim tuvojoties, izkārtajām, tumšsarkanajām mēlēm slienaini spīdot maigi zeltainajā atvasaras gaismā. No priekšpuses nāca divi no tiem, bet smaga, karsta elpa no mugurpuses liecināja, ka tur ir parādījies trešais.
Gluži kā atkal nezvēru tuvumā uzliesmojušās bailes bija likušas pārbīlī sastingt meitenei, kuru pavadīju, tā mani pārņēma bezbailīga vienaldzība un pārliecība, ka es šajā situācijā esmu drošībā. Nostājos starp viņu un diviem, tuvāk esošajiem suņiem, notupos uz viena ceļa un izstiepu roku viņu virzienā - kā aicinot pazīstamus un nekaitīgus dzīvniekus. Lielākais tiešām nāca pie manis, zemi nolaistu purnu.
- Ja tu neko neesi darījusi, tad viņi neko nespēs nodarīt tev, - es teicu meitenei, un pieskāros ar pirkstu radījuma mitrajam degungalam. No manis viņā ieplūda sīka, sudrabaina migliņa, bet no viņa manī - sarkanīga, karsta blāzma, vienā acumirklī it kā pamodinot mani ne jaunā, bet tikai kādu brīdi piemirstā esībā, un pastāstot visu stāstu, kas līdz šim bija man palicis slēpts. Ar acs kaktiņu redzēju, kā meitenes seja sastingst šokā, mani vērojot, un, pat sevi neredzot, jutu, kā mainos. Mana āda kļuva gandrīz caurspīdīga kā bāls, matēts stikls, izvagota ar melni metāliskiem rakstiem, kas vijās asi plūdenās līnijās pāri maniem vaigiem un acīm, kas nu vairāk atgādināja tumši gruzdošus ugunskurus, bet apģērbu nomainīja melnas, sarežģīti izkaltas metāla bruņas, kas cieši piekļāvās augumam ap rokām, pleciem un krūtīm, bet no gurniem brīvi krita kā plats apmetnis vai talārs. Piecēlos kājās. Joprojām pastieptajā delnā nu turēju trīs līdzīga, melna metāla ķēdes, kas turēja savā vietā katru no trīs suņiem, kas nu bija ieņēmuši tādu kā miera stāju, gaidot, ko likšu tiem darīt. Uzrunāju atmugureniski sēdus pakritušo meiteni, juzdama, ka runāju, ieskandinot gaisu ap sevi, bet nepaverot lūpas. Noskaitīju viņai visus viņas nodarījumus - Tu esi prasījusi atriebi pret tiem, kas nodarījuši nav neko. Tu esi saukusi pēc nāves tiem, kas palīdzējuši tev dzīvot. Tu esi noliegusi visas iespējas dzīvot un izmantojusi visas iespējas ciest un nodarīt ciešanas. Tu esi pelnījusi it visu, kas tevi sagaida.
Suņi rūkdami noraustīja ķēdes, un meitene aprautos vārdos lūdza, lai viņai tiktu piedots un viņas dzīvība tiktu saudzēta, uz ko atbildēju - Es neesmu Izvēle, es esmu Griba, bet šie suņi ir Sods. Tomēr izvēle piemīt tev pašai. Ja izlemsi saprast un izjust visu, ko esi nodarījusi, tad tevi neņemsim mēs, bet gan tikai tevis pašas vaina un nožēla.
To sakot, mana kreisā plauksta pavērās kā asiņains zieds un no tās izlīda paliels, cīņas pozā sasprindzis skorpions. Meitene no tā novērsās un papurināja galvu, viņa negribēja to pieņemt. Bet, kad pastāstīju viņai, ka skorpiona dzēliens gan būs sāpīgs, tomēr tas vedīs uz vietām, kuras viņa varēs vēlāk pamest, nevis vietām, kurās mīt trīs degošie suņi un no kurām izejas vairs nav, viņa pastiepa pretī savu plaukstu un es ielaidu skorpionu viņas ķermenī. Tai pašā mirklī no viņas mutes sāka aumaļām plūst tumšas asinis un viņa sabruka, dzīvībai pametot viņas ķermeni aiz sāpēm, ko izraisīja sapratne par savu vainu un nožēla.
Tuvumā esošie cilvēki, kas bija redzējuši tikai to, kā itin kā sirdslēkmē uz ielas pakrīt jauna sieviete, saskrēja ap viņu, mani un suņus nemanot, bet pāri ielai palika stāvam maza, apmēram 10 gadus veca tumšmataina meitenīte, kas visu bija redzējusi tādu, kāds tas ir. Ar mazliet tumsnēju, saulē iedegušu plaukstu viņa bija aizsegusi savu muti, lai nekliegtu, un centās neticēt redzētajam. Es viņai uzsmaidīju un, novirmojot gaisam kā karstā vasaras dienā, no apkārt saskrējušā pūļa atdalījās meitene - kāda esmu ikdienā - un svilpodama aizveda tālākā pastaigā savus trīs melnos suņus - jaukteņus, kas izskatā pārsteidzoši atgādināja tīrasiņu vilkus.