Sapnis sākas vecajā dzīvoklī, kurš šoreiz ir tīrs, kopts, jauns. Esmu virtuvē ar māti, kā arī viņas nelaiķa brāli (kas sapnī ir dzīvs, tikai izskatās slimīgs) un viņa līgavu. Mātesbrālis ir neapmierināts un pārmet savai māsai par gluži jebko - ka dzīve viņai vairāk izdevusies, nekā viņam, ka viņai ir bērni, ka dzīvesvieta labāka, ka peļņa lielāka, utt. Viņa līgava ir pusmūža sieviete ar tumšiem, sprogainiem matiem garumā līdz pleciem un pelēkās drānās ģērbusies; stāv virtuves stūrī ar tējas krūzi rokās, liekas skumja un klusē. Mātesbrālis kļūst arvien agresīvāks, tomēr mana māte viņam neko neatbild, lai nu kā, man nepatīk viņa nepamatotie pārmetumi, tāpēc es pieprasu viņam likties mierā. Māte nevēlas iesaistīties konfliktā un virtuvi pamet, bet viņas brālis, sadusmots par to, ka netiek viņai klāt, paķer no galda nazi un metas man virsū. Izskrienu no virtuves, dodos uz halli, kur pie televizora sēž māte, mans brālis un viņa draudzene, un lieku viņiem ieslēgties manā istabā, lai no turienes izsauktu policiju. Tajā mirklī uz brīdi pamodos, jo šī istaba manos sapņos nozīmē to, ka esmu ļoti tuvu nomodam, tomēr uzreiz atkal aizmigu un attapos tajā pašā sapņa momentā. Mātesbrālis bija jau tuvu man, kad atcerējos un apzinājos, ka esmu sapnī un nikni uzkliedzu viņam - Tu esi velis, atceries savu vietu! Ar to brīdi viņš zaudēja savu vājprātīgo sejas izteiksmi un izturēšanos, kļuva tik pat pelēks kā viņa līgava un, skumji noteicis - Es tikai domāju, ka vēl varu kaut ko atgūt... - izgaisa.
Devos prom no dzīvokļa un uz ielas satiku tumšmatainu sievieti, kas man lūdza palīdzību sava pazudušā bērna atrašanā. Zināju, ka bērns nav meklējams dimensijā, kurā tobrīd atrados, tāpēc uzmeklēju divas draudzenes un, brīdi klejojušas (bija auksts, pelēks laiks, lija vidēji spēcīgs lietus), atradām klusu vietu pamestā noliktavā, kurā centos atvērt vārtus uz dimensiju, kurā līdz šim nebiju bijusi. Vispirms tas neizdevās un lūdzu savu pavadoņu palīdzību, bet viņas uzskatīja, ka tas būtu lieki, ka varu to izdarīt pati, tāpēc pieliku vairāk spēka un atvēru romba formas eju cilvēka auguma augstumā, kas staroja blāvi pelēkzilā sudrabā un caur kuru izejot šķita, ka ādu pārklājusi plāna ledus kārtiņa.
Tur uzreiz nonācu pustumšā, šķietami pamestā (vecas mēbeles, zirnekļu tīkli, sapluinīti aizkari, nokaltuši augi) istabā, kurā rosījās tumšmataina sieviete, kas varētu būt dvīņumāsa pazudušā bērna mātei. Tā bija viņas dubultniece no paralēlas pasaules, kura negribēja pieļaut, ka kāda viņas daļa kaut vai citā visumā ir laimīga, tāpēc bija bērnu nolaupījusi, pārvērtusi par melnbaltu putnēnu, ieslodzījusi sarūsējušā būrī un kopā ar visu būri iegrūdusi ugunī. Kad ieradāmies, viņa maigi un līksmi dziedādama berza sadegušā putna paliekas no būra restēm, drupinādama tās ar pirkstiem, tāpēc ātri devāmies prom, lai nodotu šo ziņu bērna mātei.
Draudzenes tomēr vēlējās kādu brīdi pastaigāties pa svešo pasauli, kas gan izskatījās mats matā kā mūsējā, tāpēc aizkavējāmies. Arī šeit lija auksts, pelēks lietus. Kādubrīd, meklēdamas no tā glābiņu, uzgājām pazemes eju liela, apaļa tuneļa formā, kur manas biedres vēlējās doties, tomēr viņas atturēju, jo jutu, ka šī eja aizvedīs Tumšā Nama pasaulē. Pēc brīža sapratām, ka mums seko šīs dimensijas iedzīvotāji, kas nevēlējās laist mūs atpakaļ, lai mēs nesapludinātu informāciju no divām dažādām pasaulēm, tāpēc centāmies pārvietoties ātrāk un kaut kur paslēpties. Kad bijām nokāpušas ne pārāk augstā spraugā starp vecu tiltu un tilta pamatnē strupi aprautu, tukšu ielu, tajā pēkšņi atvērās vēl četri Tumšā Nama ceļi - priekšā, pa labi, pa kreisi un tieši pie kājām. Netālu stāvēja vecs, pelēks vīrs, kurš izklaidīgi pamāja ar roku to virzienā un teica - Nu, ej taču uz savu pasauli, es tev atvēru ceļu! - bet, pirms paspēju viņam atbildēt, ka Tumšais Nams ir ne gluži "mana pasaule", strauji pamodos.
Šķiet, ka tuvākajā laikā varētu atgriezties Tumšā Nama sapņi, jo pirms tam vārti bija uz laiku slēgti. Godīgi sakot, vairs negaidīju, ka tie atvērsies.
Devos prom no dzīvokļa un uz ielas satiku tumšmatainu sievieti, kas man lūdza palīdzību sava pazudušā bērna atrašanā. Zināju, ka bērns nav meklējams dimensijā, kurā tobrīd atrados, tāpēc uzmeklēju divas draudzenes un, brīdi klejojušas (bija auksts, pelēks laiks, lija vidēji spēcīgs lietus), atradām klusu vietu pamestā noliktavā, kurā centos atvērt vārtus uz dimensiju, kurā līdz šim nebiju bijusi. Vispirms tas neizdevās un lūdzu savu pavadoņu palīdzību, bet viņas uzskatīja, ka tas būtu lieki, ka varu to izdarīt pati, tāpēc pieliku vairāk spēka un atvēru romba formas eju cilvēka auguma augstumā, kas staroja blāvi pelēkzilā sudrabā un caur kuru izejot šķita, ka ādu pārklājusi plāna ledus kārtiņa.
Tur uzreiz nonācu pustumšā, šķietami pamestā (vecas mēbeles, zirnekļu tīkli, sapluinīti aizkari, nokaltuši augi) istabā, kurā rosījās tumšmataina sieviete, kas varētu būt dvīņumāsa pazudušā bērna mātei. Tā bija viņas dubultniece no paralēlas pasaules, kura negribēja pieļaut, ka kāda viņas daļa kaut vai citā visumā ir laimīga, tāpēc bija bērnu nolaupījusi, pārvērtusi par melnbaltu putnēnu, ieslodzījusi sarūsējušā būrī un kopā ar visu būri iegrūdusi ugunī. Kad ieradāmies, viņa maigi un līksmi dziedādama berza sadegušā putna paliekas no būra restēm, drupinādama tās ar pirkstiem, tāpēc ātri devāmies prom, lai nodotu šo ziņu bērna mātei.
Draudzenes tomēr vēlējās kādu brīdi pastaigāties pa svešo pasauli, kas gan izskatījās mats matā kā mūsējā, tāpēc aizkavējāmies. Arī šeit lija auksts, pelēks lietus. Kādubrīd, meklēdamas no tā glābiņu, uzgājām pazemes eju liela, apaļa tuneļa formā, kur manas biedres vēlējās doties, tomēr viņas atturēju, jo jutu, ka šī eja aizvedīs Tumšā Nama pasaulē. Pēc brīža sapratām, ka mums seko šīs dimensijas iedzīvotāji, kas nevēlējās laist mūs atpakaļ, lai mēs nesapludinātu informāciju no divām dažādām pasaulēm, tāpēc centāmies pārvietoties ātrāk un kaut kur paslēpties. Kad bijām nokāpušas ne pārāk augstā spraugā starp vecu tiltu un tilta pamatnē strupi aprautu, tukšu ielu, tajā pēkšņi atvērās vēl četri Tumšā Nama ceļi - priekšā, pa labi, pa kreisi un tieši pie kājām. Netālu stāvēja vecs, pelēks vīrs, kurš izklaidīgi pamāja ar roku to virzienā un teica - Nu, ej taču uz savu pasauli, es tev atvēru ceļu! - bet, pirms paspēju viņam atbildēt, ka Tumšais Nams ir ne gluži "mana pasaule", strauji pamodos.
Šķiet, ka tuvākajā laikā varētu atgriezties Tumšā Nama sapņi, jo pirms tam vārti bija uz laiku slēgti. Godīgi sakot, vairs negaidīju, ka tie atvērsies.