![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
1.
Abstraktas ainas, krāsu plūdumi un vīšanās, kas nav tiešāk aprakstāmi. Telepātiskā kontaktā kāds man stāsta, ka, ja pieņem, ka Radītājs ir vienlaikus arī universālais saprāts, tad cilvēki, dzīvnieki, jebkādas citas ķermeņos inkarnējušās būtnes un, attiecīgi, viņu dvēseles ir uztveramas kā Radītāja zemapziņa, brīvais un absolūti nekontrolētais iespēju haoss, bet tādas būtnes kā eņģeļi, dievības, kosmiskie gari u.c. ir Radītāja apziņa, intuīcija, aktīvā uztvere. Līdz ar to, tas, ko uzskatām par attīstību inkarnāciju laikā un ārpus tām un kas notiek ar "Apziņas būtņu" atbalstu, stimulējot mūs tiekties pretī labākiem, augstākiem rezultātiem, faktiski ir Radītāja pašanalīze, zemapziņas iespēju izpēte, tuvinot zemapziņu apziņai.
2.
Putekļaina, plata iela, visnotaļ līdzīga kādai no Rīgas ielām izbūves stilā. Trīs līdz piecu stāvu augstuma dzīvojamās ēkas, spiedīgi saulains vasaras vakars, viss ieturēts brūngani-dzelteni-pelēkā krāsu gammā. Stāvu tieši pretī četrstāvīgai, pelēkdzeltenai ēkai ar smilšu apmetumu. Ieejas durvis ir novecināti brūnas, krāsa aiz vecuma lobās. Logi - tumši un šķiet, ka namā neviens nedzīvo, tomēr zinu, ka tā nav, un nams ir savdabīgs cietums cilvēkiem, kas tur dzīvo un vienkārši nemāk izkļūt, jo tur sevi tajā ar savām bailēm. Tas ir kāds Tumšā nama fragments, kas manifestē sevi kā atsevišķu ēku, lai arī šāda forma ir iluzora.
Man blakus stāv K. . Pēkšņi mums no mugurpuses atskan smagi soļi un garām aiziet pieci vīrieši, kas dodas tieši uz nama durvīm. Viens tās atver un pietur, kamēr ieiet pārējie, tad iekšā dodas arī viņš. Visi pieci ir gara auguma, melni pelēkās drēbēs tērpti - garos ādas mēteļos ar slīpām, militārām nošuvēm un augstām apkaklēm, masīvām sprādzēm un ādas siksnām dažādās vietās, sejas ir aizsegtas ar melnām pusmaskām un militāra stila, vecmodīgām virsnieku cepurēm. Viss viņu veidols ir reizē cybergoth un steampunk apvienojums, tas izskatās it kā eleganti, tomēr brutāli. Ievēroju, ka visi ir bruņojušies ar dažādiem ieročiem, bet visiem kopīgas ir ap apakšdelmiem apvītas ķēdes, par kādām esmu sapņojis jau iepriekš - gludas un vieglas ap savu ādu (viņu gadījumā - ap melniem, gariem ādas cimdiem), bet allaž nekļūdīgi sviestas pret mērķi tās kļūst vispusēji griezīgas, plēsīgas un smagas. Nama logos parādās izbiedētu cilvēku bāli dzeltenās sejas un tas smagi, strauji apvijas ar no iekšpuses krītošām ķēdēm, kas savstarpēji savienojas starp logiem, pāri sienām un jumtam, iekļaujot namu melnā metāla tīklā.
K. bijīgi nosaka, ka tie bijuši somu sabotieri, bet pieņemu, ka šis amizantais fragments sapnī ielauzies no vakarvakara māžošanās ar K. aktīvu dalību. :D Uz to atbildot, es paceļu rokas, atsedzot augšdelmus, kas tāpat apvīti ar melnu ķēdi, kā viņiem. Ļauju tās galiem brīvi šūpoties no plaukstām un saku - Bet redzi-es arī varu, kā viņi, bet es neesmu viņi, - un noskaņa ir viltīgi piesmaidīta un liekas, ka nokaitēta, kā jau karstā, putekļainā vasaras vakarā.
3.
Esmu kādā puspamestā dzīvojamajā ēkā, augstākajā - piektajā stāvā. Plaša, garena istaba, un zinu, ka konkrētajā dzīvoklī ir vēl trīs. Tajā ir dzīvojis mans tēvs, kurš, šķiet, nemaz iepriekš nav bijis miris, tikai pārvācies dzīvot tālāk, bet nu tas ir noticis reizi pa visām reizēm. Ir skumji. Vienatnē izpētu atstātās lietas - uz naktsgaldiņa pie gultas ir kastītes, kurās ir dažādas rotas, ko tēvs gribējis dāvināt manai mātei, bet nav izdevies. Ir mīlestības vēstules, ko viņš ir sūtījis viņai vēl aplidošanas laikā, ir tādas, ko viņš ir rakstījis nesen, lai kāds tās viņai nodotu, ir kārbiņa ar viņu abu fotogrāfijām - gan no ikdienas, gan kāzām. Gulta ir tā saklāta, it kā viņš tūdaļ grasītos atgriezties, ledusskapī vēl aizsākti produkti. Starp atstātajām mantām atrodu arī baltā salvetē ietītu dievmaizīti. Atbrauc mamma, dodu viņai rotas un dievmaizīti, bet viņa paņem tikai to, rotas atstādama man. Liekas, ir bijis pa vienai dievmaizītei uz katru un viņa nebija zinājusi, ka viņš savu ir pasargājis visu laulības laiku, nevis pazaudējis. Tajā mirklī atceros, ka esmu sapnī un esmu atvieglota, jo - parasti taču, ja sapnī kāds ir miris, pamostoties viņš turpat vien ir, bet ātri vien apzinos īstenību un uz mirkli radusies ilūzija, ka es pamodīšos un viss būs vecajās vietās izgaist gaiši pelēkās skumjās.
UPD: Parunāju ar māti. Viņiem tiešām vēl pirms laulībām ir bijusi dievmaizīšu tradīcija.
Abstraktas ainas, krāsu plūdumi un vīšanās, kas nav tiešāk aprakstāmi. Telepātiskā kontaktā kāds man stāsta, ka, ja pieņem, ka Radītājs ir vienlaikus arī universālais saprāts, tad cilvēki, dzīvnieki, jebkādas citas ķermeņos inkarnējušās būtnes un, attiecīgi, viņu dvēseles ir uztveramas kā Radītāja zemapziņa, brīvais un absolūti nekontrolētais iespēju haoss, bet tādas būtnes kā eņģeļi, dievības, kosmiskie gari u.c. ir Radītāja apziņa, intuīcija, aktīvā uztvere. Līdz ar to, tas, ko uzskatām par attīstību inkarnāciju laikā un ārpus tām un kas notiek ar "Apziņas būtņu" atbalstu, stimulējot mūs tiekties pretī labākiem, augstākiem rezultātiem, faktiski ir Radītāja pašanalīze, zemapziņas iespēju izpēte, tuvinot zemapziņu apziņai.
2.
Putekļaina, plata iela, visnotaļ līdzīga kādai no Rīgas ielām izbūves stilā. Trīs līdz piecu stāvu augstuma dzīvojamās ēkas, spiedīgi saulains vasaras vakars, viss ieturēts brūngani-dzelteni-pelēkā krāsu gammā. Stāvu tieši pretī četrstāvīgai, pelēkdzeltenai ēkai ar smilšu apmetumu. Ieejas durvis ir novecināti brūnas, krāsa aiz vecuma lobās. Logi - tumši un šķiet, ka namā neviens nedzīvo, tomēr zinu, ka tā nav, un nams ir savdabīgs cietums cilvēkiem, kas tur dzīvo un vienkārši nemāk izkļūt, jo tur sevi tajā ar savām bailēm. Tas ir kāds Tumšā nama fragments, kas manifestē sevi kā atsevišķu ēku, lai arī šāda forma ir iluzora.
Man blakus stāv K. . Pēkšņi mums no mugurpuses atskan smagi soļi un garām aiziet pieci vīrieši, kas dodas tieši uz nama durvīm. Viens tās atver un pietur, kamēr ieiet pārējie, tad iekšā dodas arī viņš. Visi pieci ir gara auguma, melni pelēkās drēbēs tērpti - garos ādas mēteļos ar slīpām, militārām nošuvēm un augstām apkaklēm, masīvām sprādzēm un ādas siksnām dažādās vietās, sejas ir aizsegtas ar melnām pusmaskām un militāra stila, vecmodīgām virsnieku cepurēm. Viss viņu veidols ir reizē cybergoth un steampunk apvienojums, tas izskatās it kā eleganti, tomēr brutāli. Ievēroju, ka visi ir bruņojušies ar dažādiem ieročiem, bet visiem kopīgas ir ap apakšdelmiem apvītas ķēdes, par kādām esmu sapņojis jau iepriekš - gludas un vieglas ap savu ādu (viņu gadījumā - ap melniem, gariem ādas cimdiem), bet allaž nekļūdīgi sviestas pret mērķi tās kļūst vispusēji griezīgas, plēsīgas un smagas. Nama logos parādās izbiedētu cilvēku bāli dzeltenās sejas un tas smagi, strauji apvijas ar no iekšpuses krītošām ķēdēm, kas savstarpēji savienojas starp logiem, pāri sienām un jumtam, iekļaujot namu melnā metāla tīklā.
K. bijīgi nosaka, ka tie bijuši somu sabotieri, bet pieņemu, ka šis amizantais fragments sapnī ielauzies no vakarvakara māžošanās ar K. aktīvu dalību. :D Uz to atbildot, es paceļu rokas, atsedzot augšdelmus, kas tāpat apvīti ar melnu ķēdi, kā viņiem. Ļauju tās galiem brīvi šūpoties no plaukstām un saku - Bet redzi-es arī varu, kā viņi, bet es neesmu viņi, - un noskaņa ir viltīgi piesmaidīta un liekas, ka nokaitēta, kā jau karstā, putekļainā vasaras vakarā.
3.
Esmu kādā puspamestā dzīvojamajā ēkā, augstākajā - piektajā stāvā. Plaša, garena istaba, un zinu, ka konkrētajā dzīvoklī ir vēl trīs. Tajā ir dzīvojis mans tēvs, kurš, šķiet, nemaz iepriekš nav bijis miris, tikai pārvācies dzīvot tālāk, bet nu tas ir noticis reizi pa visām reizēm. Ir skumji. Vienatnē izpētu atstātās lietas - uz naktsgaldiņa pie gultas ir kastītes, kurās ir dažādas rotas, ko tēvs gribējis dāvināt manai mātei, bet nav izdevies. Ir mīlestības vēstules, ko viņš ir sūtījis viņai vēl aplidošanas laikā, ir tādas, ko viņš ir rakstījis nesen, lai kāds tās viņai nodotu, ir kārbiņa ar viņu abu fotogrāfijām - gan no ikdienas, gan kāzām. Gulta ir tā saklāta, it kā viņš tūdaļ grasītos atgriezties, ledusskapī vēl aizsākti produkti. Starp atstātajām mantām atrodu arī baltā salvetē ietītu dievmaizīti. Atbrauc mamma, dodu viņai rotas un dievmaizīti, bet viņa paņem tikai to, rotas atstādama man. Liekas, ir bijis pa vienai dievmaizītei uz katru un viņa nebija zinājusi, ka viņš savu ir pasargājis visu laulības laiku, nevis pazaudējis. Tajā mirklī atceros, ka esmu sapnī un esmu atvieglota, jo - parasti taču, ja sapnī kāds ir miris, pamostoties viņš turpat vien ir, bet ātri vien apzinos īstenību un uz mirkli radusies ilūzija, ka es pamodīšos un viss būs vecajās vietās izgaist gaiši pelēkās skumjās.
UPD: Parunāju ar māti. Viņiem tiešām vēl pirms laulībām ir bijusi dievmaizīšu tradīcija.